Noskaņojies jaunajām pārmaiņām, mācies plānot savu dzīvi un disciplinēt prātu!

Jaunu gadu – gan mācību, gan parasto – katrs taču sāk ar tīrīšanu un kārtošanu. Taču tas neattiecas tikai uz lietām. Lai mācību gads būtu veiksmīgs, sekmīgs un ienestu mūsu dzīvē patīkamas pārmaiņas, vispirms ir jānoskaņojas iekšēji un jāattīra sava personīgā telpa – tātad jāatbrīvo vieta kaut kam jaunam. Telpa šeit ir jāsaprot plašākā nozīmē. Minot šo vārdu, parasti iedomājamies istabu, klasi, zāli, noliktavu vai ko tamlīdzīgu – ar četrām sienām un jumtu. Skaties plašāk! Tā ir ne tikai teritorija, kurā dzīvojam, bet arī viss, kas piepilda mūsu ikdienas dzīvi: gan dažādi priekšmeti (lietas, skolas sols, mācību piederumi u.c.), gan cilvēki, gan attiecības, gan viss pārējais ap mums un mūsos.

Ikvienam cilvēkam ir pašam sava telpa, un viņš pats to veido. Tev ir sava telpa, man – savējā. Un itin visiem citiem arī. Tā ataino mūsu dzīves filozofiju, uzskatus, noskaņojumu, paradumus, attieksmi pret sevi un pārējiem cilvēkiem. Mūsu telpa ir precīzs mūsu pašu atspoguļojums. Kad tu skaties spogulī, tad taču vari redzēt tikai sevi un to, kas ir tev apkārt. Kā bruņurupuči mēs to nēsājam sev līdzi, lai kur atrastos: mājās, skolā, transportlīdzeklī, pie draugiem. Ja tu esi pārmērīgi rosīgs un satraukts, tavu telpu piepilda kņada, haoss. Šādam skolēnam pastāvīgi kaut kas lūst, pazūd, aizmirstas. Gan jau tu pats labi zini, kādu jucekli spēj radīt savā istabā. Labi vēl, ja netīras zeķes pie lustras nekarājas un, iekšā nākdams, pats nenolauz kāju. Bet tad pienāk brīdis, kad jāķeras pie darba un katrai lietai jāatrod īstā vieta, viss jāiztīra, jāuzpoš. Tad ir pašam prieks un ērta dzīve, neviens nebaras, nezobojas. Dzīvo un priecājies!

Tieši tāpat ir ar dzīves telpu. Ja tu esi pārliecināts par sevi un mierīgs, tajā valda kārtība un harmonija. Bet kur lai to rauj – šo pārliecinātību un mieru? Mācību gada sākums ir ideāls laiks, lai noskaņotos jaunajām pārmaiņām un ieviestu kārtību. Taču tikpat labi der Jaungads, nākamā pirmdiena vai jebkura cita nedēļas diena. Un vispār – kāpēc atlikt? Manuprāt, vislabākā ir šodiena, nu labi, teiksim, pēc stundas, kad būsi kaut cik iepazinies ar šo grāmatu. Tieši šis ir ideāls laiks, lai noskaņotos jaunajām pārmaiņām un ieviestu kārtību. Nesakārtota personīgā dzīves telpa ir kā aizsprostojums, kas mēdz uzkrāties, atņemot mums enerģiju. Nekādi dzērieni te nepalīdzēs. Jāķeras vien pašam klāt. Bet kā? Te nu mēs tev varam nākt talkā.

Lai noskaņošanās pozitīvām pārmaiņām un tās saplānošana ātrāk nestu augļus, šajā nodaļā pievērsīsimies arī prāta disciplīnas mācībai. Istabu kārtojot, vispirms atšķiram derīgās lietas, pārējās lido miskastē. Tāpat darīsim ar jucekli savā galvā. Sāksim ar pirmo uzdevumu. Paņem prāvu lapu, un – pie darba!

Uzdevums „Kas manā pozitīvo pārmaiņu noskaņošanās laikā liekas īsts un kas – neīsts?”

Uzskaitījums visam tam, kas šķiet īsts un tāds arī ir…

Uzskaitījums visam tam, kas šķiet īsts, bet tomēr nav…

Uzskaitījums visam tam, kas nešķiet īsts, bet tomēr ir…

Uzskaitījums visam tam, kas nešķiet īsts un tāds arī nav…

Pamatojums…

Pamatojums…

Pamatojums…

Pamatojums…

Manas pārdomas un secinājumi par uzdevumā veikto…

 

Tīri mācību darba telpu!

Lielo tīrīšanu vari sākt ar vietu, kur mācies. Tiešā, nevis pārnestā nozīmē. Vispirms novērtē – cik tā ir ērta mācību darbam, cik patīkami tev tur atrasties? Ja nu reiz sāc jaunu mācību gadu, nekas nedrīkst vilkt atpakaļ pagātnē. Attīri savu mācību darba vietu no uzkrātajiem krāmiem – veciem papīriem, nevajadzīgiem instrumentiem, bojātiem mācību piederumiem un citiem neveiksminieka atribūtiem. Izvāc no datora vecās un sen neizmantotās datnes, atjaunini ekrānsaudzētāju. Rīkojies tā, lai tagad šajā vietā tu patiešām justos labi. Atkal šķiro! Droši meties juceklī iekšā, tieši pašā vislielākajā putrā pa vidu!

Uzdevums „Kas no visa, kas man pieder, ir visvērtīgākais un nevērtīgākais?”

Vērtīgākā uzskaitījums…

Nevērtīgākā uzskaitījums…

Kas no tā visa varētu būt tiešām visvērtīgākais?

Kas no tā visa varētu būt tiešām visnevērtīgākais?

Pamatojums…

Pamatojums…

Pamatojums…

Pamatojums…

Manas pārdomas un secinājumi par uzdevumā veikto…

Pabeidz iesākto!

Ir pienācis laiks atbrīvoties arī no vecajām saistībām un nepaveiktajiem darbiem. Tu taču katra mācību gada sākumā arvien esi domājis: nu, šoreiz gan… Arī Jaunajā gadā ir bijis simtiem labu apņemšanos un solījumu. Diemžēl nesanāca… Tāpēc sastādi sarakstu, kurā iekļauj iepriekšējā mācību gadā neizpildītos darbus, solījumus sev, klasesbiedriem un skolotājiem. Ar drošu roku izsvītro to, ko nevari paveikt ātri. Nežēlo, nevaino ne sevi, ne citus un nevaimanā! Ja ir palikuši darbi, kurus var paveikt vienā vai vairākās dienās, tad sakopo  spēkus un izdari tos! Negribas? Nu un tad? Kas tad tev liek gribēt? Vienkārši izdari – bez kādas lielas gribēšanas un gudrošanas. Ķeries tik klāt un sāc!

Uzdevums „Mani nepabeigtie darbi”

Manu nepadarīto darbu uzskaite…

Mana definīcija par to, kas ir nepadarīts darbs…

Vai ilguma ziņā nepadarītie darbi kļūst nevērtīgāki?

Ko nepadarīti darbi liecina par cilvēku?

Kā rodas un kā nerodas  nepadarīti darbi?

Kas (ne) nosaka

nepadarīto darbu

svarīgumu?

Pamatojums…

Pamatojums…

Pamatojums…

Pamatojums…

Pamatojums…

Secinājumi un pārdomas par uzdevumā veikto…

Uzdevums zīmējums „Mans dzīves rats” rata zīmējums

Tu taču esi dzirdējis jēdzienu „dzīves rats”? Bet vai tad tāds eksistē? Protams! Lūdzu – te būs! Mūsu priekšā ir rats – dzīves modelis. Tas sadalīts vairākos sektoros. Katrs sektors ir kāda mūsu dzīves joma, kurā mēs tā vai citādi izpaužamies.

1.         Personīgā dzīve, ģimene.

2.         Izglītība, mācīšanās.

3.         Pozitīva attieksme, uzvedība.

4.         Attiecības ar klasesbiedriem.

5.         Attiecības ar skolotājiem.

6.         Veselība, ārējais izskats, sports.

7.         Personiskā izaugsme pozitīvajā domāšanā un rīcībā.

8.         Atpūta, lietderīgi pavadītais laiks, vaļasprieks.

Kas ir jāizdara ar mūsu dzīves ratu?

1. Pēc 10 ballu skalas nosaki apmierinātību ar dažādām savas dzīves sfērām. Apmierinātība – tā ir sekmīguma vai nesekmīguma izjūta. Tas ir godīgs sevis paša novērtējums. Paskaties uz sevi it kā no malas! Novērtē, kādā mērā tev ir attīstīta attiecīgā dzīves joma, cik lielā mērā esi apmierināts vai neapmierināts ar saviem panākumiem, cik ātri virzies uz priekšu, cik lielā mērā tavas gaidas sakrīt ar to, kas izdodas. Tas ir viegli, vērtē gluži kā skolā, tikai skolotāja vietā šoreiz esi tu pats. Nulle nozīmē pilnīgu neapmierinātību, desmit – maksimāli iespējamo apmierinātību.

Nodali jomas apmēram kā riteņa spieķus. Atzīmē uz dzīves rata novērtējumu katrā jomā. Tas ir izdarāms pavisam vienkārši. Rats atgādina koku ar gadu gredzeniem. Punkts centrā – apmierinātība ir nulle. Ārējais gredzens – tas ir “desmitnieks”, proti, maksimāla apmierinātība.

Katrā sektorā pasvītro loku, kas atbilst tavam vērtējumam. Tā, piemēram, ja savai apmierinātībai ar mācībām esi devis sešas balles, iezīmē attiecīgo iekšējā gredzena daļu.

2. Aizkrāso visu laukumu, kas iekļuvis apmierinātības sfērā. Tu iegūsi ģeometrisku figūru. Tas arī ir “rats”, ar kuru mēs “braucam” pa dzīvi. Daži sektori izspiežas uz āru, citi — it kā ievelkas uz iekšu. Nu tas vairs nemaz neizskatās pēc godīga riteņa ar spieķiem. Kā tev patīk “braukšana” ar šādu ratu? Ak vai! No domas vien, ka ar tādu jākratās, sāk sāpēt dibengals. Padomā – kādam jābūt tavam ratam, lai dzīve būtu komfortabla un harmoniska?

3. Nu ir īstais laiks kārtīgi izprātot, ko gribi sasniegt katrā savas dzīves sfērā pēc šī mācību gada. Kas jāpanāk, lai droši varētu uzskatīt to par sekmīgu, piemēram, lai tava apmierinātība paaugstinātos par divām vai trim ballēm? Bet varbūt tu spēj vēl vairāk?

4. Formulē savus mērķus katrā dzīves jomā! Noteikti uzraksti tos, neslinko, tas ir tīrais sīkums un vēlāk atmaksāsies! Dažās dzīves sfērās tavi mērķi var sakrist (piemēram, ģimene un atpūta, veselība un brīvais laiks). Ja tavi mērķi dažās jomās sakrīt, apvieno tās.

Skolēni nereti koncentrējas uz tām jomām, kurās viņu apmierinātība ir visaugstākā un rezultāti vislabākie. Taisnību sakot, tā rīkojas liela daļa cilvēku. Tas ir saprotami – parasti katrs iet turp, kur tam izdodas vislabāk. „Zivs meklē, kur dziļāk, cilvēks – kur labāk,” vēsta sakāmvārds. Savukārt mēs piedāvājam tev padarīt savu dzīvi viengabalainu, nevis vienpusīgu, lai justos daudz labāk. Tāpēc pacenties izvirzīt sev mērķus tajā sfērās, kurās gūsti vismazākos panākumus. Tad tavs dzīves rats kļūs apaļāks, bet dzīve – harmoniskāka! Jo apaļāks rats, jo vieglāk tam ripot, tas taču skaidrs pat mazam bērnam!

Pieci zelta likumi, definējot savus dzīves mērķus

1.Tūlīt pat paziņo sev vēlamo galarezultātu un esi maksimāli konkrēts!

Mērķa formulā uzreiz jānorāda, ko gribi panākt savu pūliņu rezultātā. Ja gribi uzvarēt olimpiādē, tā arī raksti: “Es oktobra olimpiādē iegūstu 1.vietu” Ja gribi tikt pie labas atzīmes, savu vēlmi formulē skaidri un gaiši: “Mana atzīme latviešu valodas ieskaitē ir „9”. Un tā tālāk. Neraksti, piemēram, kaut ko šādu: “Es no­pelnu daudz augstāku atzīmi.” Pavēsti par saviem mērķiem pasaulei bez aplinkus ceļiem, sper visu ārā skaļi un skaidri! Kad formulē savu mērķi, esi maksimāli konkrēts.

Uzdevums „Mani konkrētie un nekonkrētie mērķi”

Piecu  manu  mērķu uzskaitījums (melnrakstā)…

Melnraksta mērķu uzskaitījums nekonkrētā veidā…

Melnraksta mērķu uzskaitījums nekonkrētā veidā…

Kas liecina par to, ka mani mērķi ir dzīvi?

Kas liecina par to, ka mani mērķi ir dzīvi?

Manas pārdomas un secinājumi…

 

2. Mērķus formulē „es” formā!

Mērķa formulai jāsākas ar vienskaitļa 1.personas vietniekvārdu – tev pašu galveno vārdu pasaulē – “es”. Tādi mērķi kā „mana skolotāja pārstāj ar mani bārties” parasti ir nesasniedzami, jo to īstenotāji var būt tikai citi cilvēki. Vai tad tu spēj regulēt skolotāju? Viņa šādu mērķi nav sev izvirzījusi un i netaisās to darīt. Visticamāk, viņa pašlaik domā pati par saviem uzdevumiem un tavas problēmas viņai nav ne prātā.

Uzdevums „Mani mērķi „es” formā”

Piecu  manu  mērķu uzskaitījums „es” formā (melnrakstā)…

Melnraksta mērķu uzskaitījums

2. personas vienskaitļa formā („tu”)…

Melnraksta mērķu uzskaitījums

2. personas daudzskaitļa formā („jūs”)…

Melnraksta mērķu uzskaitījums

1. personas daudzskaitļa formā(„es”)…

Melnraksta mērķu uzskaitījums

1. personas vienskaitļa  formā(„mēs”)…

Kas liecina par to, ka mani mērķi ir dzīvi?

Manas pārdomas un secinājumi

par pamanītajām atšķirībām…

3. Darbība notiek tagadnē!

Formulējot mērķus, paliec šodienā, nevis plivinies kaut kur tālā nākotnē, tāpēc lieto tādas frāzes un darbības vārdus, kas uzsver, ka viss notiek tieši patlaban, gramatiski tas būtu tagadnē, piemēram, „es mācību stundu laikā esmu pieklājīgs”, nevis vienkārši „esmu pieklājīgs”. Citādi pats nenoticēsi šim apgalvojumam un nespēsi to īstenot – kas to lai zina, kas tur, miglainajā nākotnē, priekšā gaida. Savu mērķi formulē, izmantojot tādas frāzes kā „es veiksmīgi nokārtoju latviešu valodas ieskaiti”, „es pret skolotāju izturos ar cieņu un pieklājīgi”. Vai ko tamlīdzīgu, kas nu tev visvairāk vajadzīgs.

Uzdevums „Mani mērķi tagadnes formā”

Piecu  manu mērķu uzskaitījums tagadnes  formā (melnrakstā)…

Melnraksta mērķu uzskaitījums

nenoteiksmes formā…

Melnraksta mērķu uzskaitījums

1. personas vienskaitļa

pagātnes formā

Melnraksta mērķu uzskaitījums

1. personas daudzskaitļa

nākotnes formā

Melnraksta mērķu uzskaitījums

1. personas vienskaitļa

tagadnes formā…

Kas liecina par to, ka mani mērķi

dzīvo tagadnē, pagātnē vai nākotnē?

Manas pārdomas un secinājumi

 par pamanītajām atšķirībām…

4. Neierobežo savu mērķu sasniegšanas ceļus!

Mērķa formulā uzreiz raksti to, kas tev ir vajadzīgs, un centies nenorādīt tā sasniegšanas paņēmienus. Piemēram, ja gribi doties uz ārzemēm, formulē tieši šo pasūtījumu, nevis lūdz naudu transporta izdevumiem.

Uzdevums „Raksti tikai to, kas tev ir vajadzīgs!”

Piecu manu mērķu uzskaitījums (melnrakstā)…

Melnraksta mērķu uzskaitījums, formulējot arī mērķa sasniegšanas

paņēmienus…

Melnraksta mērķu uzskaitījums, formulējot tikai to, kas ir vajadzīgs…

Manas pārdomas un secinājumi…

5. Nenododies fantāzijām par tēmu „kā būtu, ja būtu”!

Izvirzot savus mērķus, esi drosmīgs (tomēr nenododies fantāzijām), neierobežo savas vēlmes atbilstoši iespējām. Ļauj, lai dzīvē notiek nelieli brīnumi! Esi tiem gatavs! Protams, tālab ir nepieciešams atbrīvoties no paša galvā mītošajām pastāvīgajām bailēm un šaubām – pie tā mēs katrā ziņā kopā pastrādāsim turpmāk grāmatu sērijā „Skolas psihohigiēnas pamati”.

Tavam formulētajam mērķim ir jāparāda precīzi rezultāts, kuru tu gribi sasniegt. Tāpēc uzraksti savus mērķus kā īsu frāzi – pozitīvu, (bez nolieguma) tagadnē un „es” formā. Tavam mērķim jābūt reālam, bet ne ikdienišķam (tajā nevajag ietvert to, kas notiks tāpat, bez taviem pūliņiem). Mērķim ir jāizriet ārpus ierastā ietvariem, ārpus obligātā, visa, ko tu tik un tā dari jau šodien.

Uzdevums „Mani mērķi bez nolieguma”

Piecu manu  mērķu uzskaitījums (melnrakstā)…

Melnraksta mērķu uzskaitījums, formulējot ar noliegumu…

Piemērs: Es nebaidos saslimt!

Melnraksta mērķu uzskaitījums, formulējot bez nolieguma…

Piemērs: Es pārstāju baidīties saslimt!

Manas pārdomas un secinājumi…

Annemartes Kreituses zīmējums ©

Mani plāni šim mācību gadam

Plānošana[1] – tas ir paņēmiens pūliņu koncentrēšanai un līdzeklis, kā pierādīt sev, ka izraudzītie mērķi mums ir ļoti svarīgi un mēs patiešām tos vēlamies īstenot.

Vispirms sagrupē savus mērķus, nosakot tuvākos un tālākos!

Tuvākie – tie ir mērķi, kuru īstenošana atkarīga vienīgi no tevis un kurus vari realizēt tuvākā gada laikā. Protams, ja papūlēsies. Paskaties vērīgi – tādu var izrādīties ļoti daudz, ja vien notici savām spējām un sāc rīkoties. Tā, piemēram, īsā laikā tu vari kādam piedot, nokārtot attiecības, satikt kādu cilvēku utt. Katrā ziņā tās ir lietas, kas nenokārtosies pašas no sevis.

Tālākie – tie ir mērķi, kuru īstenošanai būs nepieciešami gadi, turklāt nav tavos spēkos paātrināt šo procesu. Tā, piemēram, nav iespējams gada laikā iegūt augstāko izglītību. Vai uzcelt lielu māju. Vai izaudzēt koku. Vai pašam sevi pārveidot. To nekādi nevar paveikt viens un divi. Bet kāda tad jēga plānot jau šogad? Tāda jēga, ka nākamgad jau būs par vēlu – laiks aizies zudībā. Tāpēc tāli mērķi tiek sadalīti posmos, piemēram, viena gada garumā. Un šajā gadā mēs izvirzām sev uzdevumu izpildīt tikai pirmo posmu, paturot prātā pašu tālo mērķi. Tā sakot, mēz mēslus, ar zemi, sēj, bet neaizmirsti par sauli un zvaigznēm.

Tagad izvēlies tos, kurus uzskati par tuvākajiem. Vēlreiz padomā, ko gribi pabeigt šajā mācību gadā: kādus darbus, kādas attiecības nokārtot. Ar ko gribi salīgt mieru, ar ko uzlabot attiecības, kuras jomas nostiprināt. Vai tevi, piemēram, apmierina mācību darbs, attiecības ar klasesbiedriem utt.? Un visu ļoti konkrēti!

Uzdevums „Mani tuvākie mērķi”

Šajā gadā es plānoju pabeigt šādas ieceres (mani tuvākie mērķi):

Piemērs. Es katru rītu vingroju ilgāk par 10 minūtēm

Pamatojums šo mērķu izvēlei…

Ieguvums, sasniedzot šos tuvākos mērķus…

Manas pārdomas un secinājumi par tuvajiem mērķiem…

Tagad pievērsies tālākiem mērķiem un nosaki, ko darīsi to īstenošanas pirmajā posmā. Neieplāno pārāk daudz paveicamā, labāk lai tā ir sagatavošanās un neliela ieskriešanās. Ja arī pārcentīsies, pašam vien taču viss būs jāīsteno! Pēc tam uzraksti, ko plāno paveikt pirmajā gadā, virzoties uz tālākiem mērķiem.

Piemērs.

Tālāks mērķis ir: “Pēc skolas beigšanas es iestājos juridiskajā fakultātē un kļūstu par advokātu.” Mērķa īstenošana iespējama sešos gados. Pirmajā posmā tev jāiestājas attiecīgajā augstskolā, otrajā, garākajā, – tā jāpabeidz. Pirmajā posmā tu plāno: “Es aktīvi gatavojos iestājai augstskolā un sekmīgi kārtoju eksāmenus iekļūšanai budžeta grupā.”

Uzdevums „Mani tālākie mērķi”

Manu tālāko mērķu uzskaitījums…

Pamatojums šo mērķu izvēlei…

Ieguvums, sasniedzot šos tālākos mērķus…

Manas pārdomas un secinājumi par maniem tālākajiem mērķiem…

Tuvāko un tālāko mērķu skaits var būt atšķirīgs. Neizdomā mērķus par katru cenu, labāk atstāj vietu jauniem, reāliem mērķiem, kas noteikti uzradīsies mācību gada laikā. Apetīte taču rodas ēdot, un katrs panākums tevi rosinās jauniem sasniegumiem.

Tagad godīgi uzdod sev tālāk minētos jautājumus attiecībā uz katru iepriekš definēto (gan tuvāko, gan tālāko) mērķi. Atbildi nesteidzīgi, godīgi. Sevi mānīt jau nu gan nav nekādas jēgas. Atvēli pietiekami daudz laika šā uzdevuma izpildei; pirms ķeries klāt, izslēdz datoru, telefonu un citas ierīces. Tas ir būtiski – vilki taču pakaļ nedzenas! Uzraksti atbildes uz tālāk minētajiem jautājumiem!

1. Kādas atrunas un ierastus attaisnojumus es izmantoju, kad man kaut kas neizdodas (pietrūkst laika, tas man vairs nav vajadzīgs, esmu pārdomājis utt.)?

2. Vai tas ir mans mērķis? Vai es pats vēlos sasniegt šo mērķi vai varbūt to grib citi cilvēki? Varbūt man šo mērķi ir uzspiedusi skolotāja, vecāki, citi man nozīmīgi cilvēki utt.? Vai es to daru savā vai kāda cita labā?

3. Vai šā mērķa īstenošana ir atkarīga galvenokārt no manis, nevis no gadījuma? Vai šis mērķis nav vērsts uz mana rakstura laušanu, rakstura īpašību un paradumu mainīšanu? Vai es esmu gatavs šādām pārmaiņām, vai vispār vēlos tās?

4. Vai šis mērķis nav gluži vienkārši bēgšana no tās problēmas, kuru es patiesībā negribu risināt?

5. Vai esmu gatavs simtprocentīgi uzņemties atbildību par šā mērķa sasniegšanu? Vai esmu gatavs rīkoties un pūlēties, lai sasniegtu iecerēto rezultātu? Vai varbūt es ceru, ka viss notiks pats no sevis?

6. Kādas ir manas stiprās un vājās puses saistībā ar šo mērķi? Kā man tagad pietrūkst, lai to sasniegtu? Kāpēc es neizdarīju to agrāk? Ko es centīšos izdarīt?

7. Kas man jau ir, lai to sasniegtu? Kādi neizmantoti resursi? Kādas iespējas? Ko es izmantošu šā mērķa sasniegšanai?

8. Kā mainīsies mana dzīve, kad šis mērķis būs sasniegts? Vai esmu gatavs šīm pārmaiņām? Kādi sarežģījumi var rasties pēc mērķa īstenošanas?

9. Vai šis mērķis ir manu pūliņu vērts?

Te nu tu vari nonākt pie ļoti negaidītiem secinājumiem. Iespējams, ka tie liks dažus mērķus pārskatīt, koriģēt, atteikties no tiem vispār vai izvirzīt jaunus. Tas nekas! Labāk to izdarīt tagad, kamēr vēl esi tikai ceļa sākumā. Tavs ceļš jau nav akmenī iekalts, tu pats to veido.

Uzdevums „Pārraksti savus mērķus!”

Manu iepriekšējo tuvo mērķu uzskaitījums…

 

Pārrakstīto tuvo mērķu uzskaitījums…

 

Manu iepriekšējo tālāko mērķu uzskaitījums…

 

Pārrakstīto tālāko mērķu uzskaitījums…

 

Iemesli tuvo mērķu izmaiņām…

Iemesli tālāko mērķu izmaiņām…

Mani secinājumi par iespējamām mērķu izmaiņām…

Strādājot ar šo mācību grāmatu, tu pastāvīgi atgriezīsies pie saviem mērķiem vēl un vēl, varbūt vienkārši pārskatīsi un precizēsi tos, pārbaudīsi, kā virzies uz priekšu. Dzīve ir mūžīgi mainīga, tu mainies tai līdz un attiecīgi koriģē savus mērķus. Tam jābūt apzinātam procesam, lai neesi kā smilga, kas lokās līdz katram vējam.

Annemartes Kreituses zīmējums ©

Mani iepriekšējie sasniegumi

Izvirzot mērķus, tu dažkārt tīši vai netīši mēdz mazināt savas iespējas un sasniegumus. Parasti mēs visi ātri aizmirstam savus panākumus un koncentrējamies uz neveiksmēm. Tāda nu ir cilvēka daba, bet šāda rīcība ir nepareiza, vienmēr ir jāpatur prātā sasniegumi — tie dod spēku jaunu virsotņu iekarošanai.

Atsauc atmiņā un pierakstīsi savus sasniegumus iepriekšējos mācību gados. Fiksē visus lielos un mazos panākumus: izglītības iegūšana, veiksmīgi uzrakstīts referāts, lieliska prezentācija, labas attiecības ar skolotājiem, saskaņa ar vecākiem, rūpes par savu ārieni utt. Atzīmē arī daudzus citiem nezināmus notikumus, pat tādus, kuriem citu acīs varbūt nav nekādas nozīmes. Galvenais, ka tie ir svarīgi tev. Un, protams, neaizmirsti arī tos, kurus ne par kādu naudu negribētu kādam stāstīt.

Uzdevums „Mani sasniegumi šajā un iepriekšējos gados”

Mani sasniegumi iepriekšējos mācību gados…

Mani sasniegumi iepriekšējos mācību gados…

Cik nozīmīgi ir mani šā un iepriekšējā gada sasniegumi?

Manas pārdomas par sasniegumiem…

Atbildības uzņemšanās, to apliecinot ar parakstu

1. . Ikviens skolēns pats veido savu dzīvi – sekmību, uzvedību, attieksmi pret skolotājiem, biedriem un visu pārējo -, jo neviens cits tavā vietā domāt attiecīgas domas (tātad arī runāt, rīkoties, izveidot attieksmi) nevar. Un tu esi gatavs  to atzīt. Ja piekrīti šim apgalvojumam, paņem pildspalvu, pārraksti šo tekstu uz lapas. Tad apakšā uzraksti „Es piekrītu”, paraksties un kā apliecinājumu nodod klases audzinātājam, kādam no ģimenes locekļiem vai citam cilvēkam, kuram uzticies.

2. . Daudz ko esi darījis šajā dzīvē, nedomādams līdzi, automātiski izpildot vecāku un skolotāju prasības. Daudz ko esi darījis tikai tāpēc, lai būtu “tāds, kā  citi”, pat tad, ja pašam tas nemaz nepatika. Daudz ko, varbūt pat visu, gribētos mainīt, domāt ar savu galvu, runāt saviem vārdiem – galu galā – dzīvot savu dzīvi. Pagaidām tu nezini, kā to izdarīt, taču esi gatavs papūlēties, lai savu dzīvi mainītu un padarītu labāku. Ja piekrīti šim apgalvojumam, paņem pildspalvu un rīkojies, kā minēts 1.punktā.

3. Veicot sevis pilnveidošanas darbu, tu katrā ziņā mainīsies, un tas noteikti izraisīs pārmaiņas arī tavā skolas ikdienā. Pagaidām tu nevari zināt, kas tieši mainīsies, bet esi tam gatavs. Saproti, ka apkārtējiem, arī tuvajiem un labi pazīstamajiem cilvēkiem šīs pārmaiņas var nepatikt un viņi tām pretosies, taču tu nepielāgosi savu dzīvi apkārtējo cilvēku viedoklim. Tu esi gatavs pārmaiņām savā dzīvē. Ja piekrīti šim apgalvojumam, paņem pildspalvu un rīkojies, kā minēts 1.punktā.

4. Tev trūkst noteiktu iemaņu, zināšanu vai personības iezīmju, lai saskatītu savas dzīves jaunās iespējas un spertu apņēmīgus soļus to virzienā. Šī mācību grāmata palīdzēs tev izveidot nepieciešamās īpašības, taču tam būs vajadzīga griba un laiks. Ja piekrīti šim apgalvojumam, paņem pildspalvu un rīkojies, kā minēts 1.punktā.

Vai parakstījies? Brīnišķīgi! Tagad tu esi uzņēmies saistības, kuras vajadzēs pildīt. Tās ir vienkāršas – mācību gaitā izpildīt visus grāmatas uzdevumus.

Uzdevums „Kādu vērtību dēļ tu esi gatavs uzņemties atbildību par pozitīvām pārmaiņām?

Kopējais saraksts, kuru vērtību dēļ tu esi gatavs uzņemties atbildību par pozitīvām pārmaiņām…

Vērtību  saraksts, kam  ir nenovērtējama

vērtība …

Vērtību saraksts, kam

vērtība ir ļoti augsta…

Vērtību saraksts, kam

vērtība ir vienkārši vērtība…

Vērtību saraksts, kam

varētu būt kāda vērtība, bet šobrīd

vēl

īsti to neizprotu…

Vērtību saraksts,

kas liekas bezvērtīgs, nevienam nevajadzīgs…

 

Pārdomas un secinājumi…

Pārtrauc šaubīties!

Ja neesi parakstījies, tad, šķiet, esi ieņēmis nogaidošu pozīciju, sak, “paskatīsimies, kas tur būs jādara, vai tas viss man vispār der”. Par ko tas liecina? Par to, ka vēl neesi gatavs jaunām pārmaiņām. Acīmredzot dzīve tevi nav tik smagi vēl „paspīdzinājusi” un tu drošības labad vēl cieši turies pie sava ierastā stāvokļa, jo baidies no pārmaiņām. Laikam nepatikšanu vēl par maz. Tu grasies piedāvājumu izvērtēt vēlreiz un vēlreiz, bet no kādām pozīcijām – no vecajām vai jaunajām? Nu jau tu redzi atšķirību, vai ne?

Sevis pilnveidošanas darbā tu balstīsies uz atziņu, ka apkārtējā pasaule, tai skaitā (un pat!) skolotāji, pret tevi ir noskaņoti ļoti labvēlīgi un vienmēr cenšas palīdzēt, lai tu varētu sasniegt to, par ko domā, uz ko koncentrējies, uz ko tiecies. Tā būs pat tad, ja pašlaik tev šķiet, ka “skola ir mocību bedre”, ka “man nekas neiznāks” un ka “nav nekādu izredžu kaut ko mainīt”. Kā runāsi, tā dzīvosi! Netici? Velti – tas ir daudzkārt pārbaudīts praksē. Tiešām darbojas.

Uzdevums „Jautājumi par šaubām”

  1. Kāpēc skolēniem/audzēkņiem ir nepieciešamas šaubas?
  2. Vai dzīvē šaubas ir nepieciešamas?
  3. Kādos gadījumos šaubas var izmantot lietderīgi un kad nelietderīgi?
  4. Vai šaubas būtu iespējams ar kaut ko aizstāt?
  5. Kad un par ko tu sāki šaubīties?
  6. Cik noderīgas vai nederīgas ir šaubas?

Annemartes Kreituses zīmējums ©

Beidz tēlot cietēju!

Tev ir stingri jāapņemas, ka vairs netēlosi briesmīgos apstākļos nonākušu upuri, bet uzsvērti sev teiksi: „Es pats esmu cēlonis tam, kas ar mani notiek, ja mani neapmierina paša sekmība, uzvedība, attiecības vai kas cits.” Piemēram, tu pats piekriti vecāku viedoklim par mācību uzsākšanu šajā skolā. Pat ja vēlāk ieraudzīji, ka izvēle ir nepareiza, tu taču neko nedarīji, lai kaut ko mainītu uz labu.

Un tas nabaga slinkums! Visi viņu vaino – skolotāji, vecāki un tu pats arī. Bet tas ir tikai bezpalīdzības stāvoklis, kas rodas mūsu neapmierinātības rezultātā. Patiesībā vienkāršākais paņēmiens, kā skolā pievilkt visdažādākās nepatikšanas, ir koncentrēšanās (domāšana, runāšana, iztēlošanās) uz problēmām. Tieši tu pats jau visu laiku arī domā par nesekmību, savu vai citu nedraudzīgu uzvedību un galu galā pats par savu neapmierinātību. Tad nu arī sāc ticēt, ka skola ir neapmierināta ar tevi, nevis otrādi – ka tu esi neapmierināts ar skolu. Tad tu izvēlies sliktāko, proti, nevis domā par to, cik mācību priekšmetos būsi sekmīgs, bet gan – cik priekšmetos būsi nesekmīgs. Dzīvei atliek vien apstiprināt to, ko mēs ikdienā domājam un runājam. Tā tas notiek ar visiem un visur. Tā rodas mūsu realitāte. Mēs katrs pats esam savu nelaimju cēlonis. Tev savējās nepatīk? Tad jāmainās ir tev, nevis citiem.

Un kādas ir tavas attiecības ar skolas vai klases iekšējās kārtības noteikumiem? Vai tie tev palīdz? Varbūt pat traucē dzīvot? Par to ir nākamais uzdevums, pārdomā un uzraksti plašas atbildes!

Uzdevums „Vai man ir iemesls justies upurim, ja klasē ir iekšējās kārtības noteikumi?”

  1. Vai mūsu klasē ir savi iekšējās kārtības noteikumi? (Rakstīti vai nerakstīti.) Kādi tie ir?
  2. Kā klasē tiek sodīti vainīgie un vai tas ir nepieciešams?
  3. Kas kurā gadījumā tiek uzskatīts par vainu, kāpēc?
  4. Kā var pateikt, kad iekšējās kārtības noteikumu ievērošana rada drošību?
  5. Kā var noteikt, vai mūsu klases iekšējās kārtības noteikumi ir taisnīgi?
  6. Kādi būtu tevis veidotie iekšējās kārtības noteikumi?

Nepārspīlēsim savu nepilnīgumu!

Mums katram gadās brīži, kad ar sevi esam gauži nemierā. Reizēm pat gribas sevi paņemt aiz čupra un kārtīgi sadot pa kaklu. Bet daudzi ar tādām domām tā aizraujas, ka iebrauc galīgās auzās un sāk sevi noniecināt vai katru mīļu brīdi.

Sava nepilnīguma pārspīlēšana izpaužas kā pastāvīga sevis nosodīšana, kritizēšana, sevis un citu vainošana, kas beidzas ar visu savu spēju noniecināšanu. Tā ir sevis necienīšana. Diemžēl tā velk līdz arī citu cilvēku necienīšanu, liek bezgalīgi svārstīties, kad jāpieņem lēmums. Tad pat labi paveiktu darbu nespēj atbilstoši novērtēt. Protams, ar tādu iekšējo ierobežojumu komplektu neviens skolēns nevar gūt panākumus ne mācībās, ne uzvedībā, tā ka nav ko brīnīties, ja arī tev tā ir gadījies. Pārbaudi sevi!

Uzdevums „Vai es sevi nenoniecinu?”

Vai es sevi nosodu?

Vai es sevi kritizēju?

Vai es sevi vainoju?

Vai es sevi necienu?

Vai es svārstos?

Vai es sevi noniecinu?

Pamatojums…

Pamatojums…

Pamatojums…

Pamatojums…

Pamatojums…

Pamatojums…

Manas pārdomas un secinājumi…

Pārtrauc putroties, neskaidri murminot par saviem mērķiem un sapņiem!

Dari to ne jau tādēļ, ka kāds skolotājs tev vēl kaut ko sliktu vai neesi viņa cienīgs. Tur tā nelaime, ka nezini, ko gribi. Varbūt pat it kā zini, taču neskaidri, tādā murmināšanas līmenī, jo neesi precīzi definējis, ko gribi panākt. Vai būs kāds labums, ja, piemēram, paziņosi: “Vēlos, lai man būtu tādas atzīmes, ka es skolā būtu vislabākais”? Taču ne! Kas tas ir par zvēru – labākais? Ko viņš ziemā ēd? Kurš tādu pazīst? Neviens! Pavisam cita lieta būtu izplānot, kādu konkrētu atzīmi gribi sasniegt katrā priekšmetā.

Uzdevums „Vai tu dzīvo savos sapņos, fantāzijā vai īstenībā?”

  1. Kur atrodas tā vieta jeb telpa, kur tu radi sapņus un reālus notikumus?
  2. Kas ir skaistāka – fantazēšana vai īstenība? Kad? Kāpēc?
  3. Ar ko fantazēšana atšķiras no sapņošanas nomodā?
  4. Vai filmas, mūziku, datorspēles, dzeju var uzskatīt par citu cilvēku sapņu attēlojumu? Kad? Cik lielā mērā? Kāpēc?
  5. Vai tev ir gadījies nosapņot kādu nākotnes notikumu? Ja ir, tad apraksti

to!

Beidz baidīties!

Daudzi plātās ar savu drosmi (ja nemelo). Taču patiesībā bailēm ir liela pozitīva jēga. Jā, tik tiešām, reāls, nepieciešams labums. Bieži tās pasargā mūs no iespējamām nepatikšanām, piespiež rīkoties un sākt kaut ko praktisku darīt savā labā. Taču diemžēl tā nav vienmēr. Visai bieži bailes paralizē cilvēku, liek bez kāda iemesla nervozēt vai rada citus nepatīkamus pārdzīvojumus. Tu taču noteikti atceries kādu reizi, kad esi baidījies gluži par baltu velti un viss beidzies pavisam labi. Bet tas nepaliek bez sekām. Tādā veidā tu ievadi apkārtējā vidē domas un emocijas, gluži kā programmu datorā. Tā tu pats pasūti, fiksē savas nākamās nepatikšanas. Dzīve it kā uztver šīs „vēlmes” (tāpēc, ka par tām domā) un cenšas izpildīt šo pasūtījumu. Tas ir gluži kā pasūtīt restorānā dārgu ēdienu, kas pašam negaršo. Esi savai dzīvei izveidojis nevēlamu programmu. Vai to tu gribēji? Nē? Tad laiks rīkoties citādi.

No vienas puses, bailes liek mums visiem, arī tev rūpēties par nākotni, apgūt profesiju, gādāt par drošību vai ko citu, labu un derīgu. Taču tās arī nes līdz daudzas nepatikšanas, kuras neapzināti piesauc ar savām domām. Atceries kaut vai tādas (vai līdzīgas): „Tik un tā nekas neiznāks! Viss veltīgi! Labāk nemaz neķeršos klāt! Tas nav domāts man! Es netikšu galā!” Un tā tālāk, tādā pašā garā. Bet kas tad sanāk? Tieši tā arī notiek.

Ja vērīgi paraudzīsies uz to, kas pagātnē ar tevi noticis, bez grūtībām pamanīsi, ka dzīve cenšas izpildīt visas tavas vēlmes, pat visdīvainākās. Un par vēlmēm tā uzskata visu, par ko daudz domā, tātad arī to, no kā baidies. Baidies, ka saņemsi sliktu atzīmi, un tā ir klāt kā likts. Baidies no nesekmības, no skolotāja rājiena par sliktu uzvedību – kā pēc pasūtījuma tieši tā arī notiek. Tā rodas arī daudzas citas ar skolu un personīgo dzīvi saistītas nepatikšanas. Tas ir tik viegli! Vajag tikai pietiekami ilgi un aizrautīgi domāt par to, no kā baidies, un to dabūsi. Gribi no tā izvairīties? Ir daudz vienkāršu paņēmienu, kas ļaus tev sadraudzēties ar bailēm un pārvērst tās par paļāvību uz saviem spēkiem. Var arī vispār atbrīvot savas domas no bailēm, ja vien vēlies. Par to mēs runāsim turpmākajās mācību grāmatas nodaļās.

Annemartes Kreituses zīmējums ©

Uzdevums „Sadraudzējies ar bailēm!”

Uzdevuma mērķis ir panākt, lai tu… sadraudzētos ar savām bailēm. Necīnīsies ar tām, bet – tieši otrādi – sadraudzēsies. Tu droši vien domā, ka tas nav iespējams. Nevis vienu, bet jau daudzas reizes esi centies atbrīvoties, tomēr tās ir un paliek. Kāpēc? Tāpēc, ka bailes ir mūsu draugs, nevis ienaidnieks. Tās par mums rūpējas. Tu triec ratā pats savu draugu! Kaut kā nelāgi sanāk, jo par labiem darbiem taču pieņemts pateikties.

Mēs parasti pateicamies kādai būtnei, pat ja tā ir neredzama vai tikai iedomāta. Tāpēc bailes jāiztēlojas kā patstāvīga būtība, kas mīt mūsu galvā, nu, apmēram kā tāds zvēriņš, cilvēks vai kas cits. Lai to izdarītu, aizver acis, izraisi ķermenī baiļu sajūtu (no neveiksmes, vientulības, no slimības vai kā cita, pats jau labāk zini) un iztēlojies, kāda varētu izskatīties šī būtne. Bailes ir nepa­tīkamas emocijas, tāpēc arī to tēls parasti mēdz būt nepatī­kams, nejauks. Riebīga vecene, krupis, čūska, akmens, tumšs traips – tie ir tipiski baiļu tēli. Bet derēs arī jebkurš cits, kaut vai melns mākonis vai tēls no fantastiskas filmas. Pamēģini iztēloties dažādus, līdz atrod savu personīgo baiļu tēlu (pagaidām vienu, pašu stiprāko).

Tad no sirds sūti tam zeltainas enerģijas staru plūsmu kā pateicību par rūpēm, kas tev veltītas. Domās pateicies šim tēlam, čukstus izrunā mī­lestības un pateicības pilnus vārdus, saki paldies par gādību un pūlēm, rūpējoties par tavu veiksmi un drošību. Nabaga bailes! Skaidrs, ka tās nav gaidījušas šādu izturēšanos pret sevi. Tu taču līdz šim vienmēr esi nabadzītes dzinis ārā no sevis! Bailes kā parasti ir noskaņojušās uz cīņu, uz izdzīvošanu. Un pēkšņi – mīles­tība un pateicība! Kaut ko tādu ir grūti uzreiz pieņemt. Tā­pēc mūsu bailes var pretoties, murmināt kaut ko tādu: „Pagaidi, vēl par agru priecāties, ir tik daudz briesmu, netraucē mums tevi sargāt!”

Taču tu tik un tā domās raidi savām bailēm mīlestības un pa­teicības pilnu zeltainas enerģijas plūsmu. Tā iedarbojas, un tavas bailes dīvainā kārtā pārveidojas par citām emocijām — pavisam citām. Kas ir pretējs bailēm? Paļāvība uz saviem spēkiem un miers. Tāpēc tās pārveidojas paļāvībā, ka esi pilnīgā drošībā. Nenoraidi šo jaunumu, sajūti patīkamās emocijas, lai miers un paļāvība, un drošības izjūta pie­pilda visu tavu ķermeni.

Tagad nostiprini šo jauno tēlu, tas ir, iz­tēlojies, kāda izskatās tava jaunā paļāvība uz sevi, drošības izjūta. Aizver acis un iedomājies to! Kāds jauns, priekpilns un patīkams tēls! Tas var būt spoža gaisma, spēkavīrs, tīģeris, saulīte, mierī­ga jūra vai kaut kas cits, kas tev ļoti patīk. Noturi šo tēlu savu acu priek­šā, un tu sajutīsi, kā visā ķermenī ieplūst paļāvība uz sevi un miers. Iegaumē šo izjūtu un šo tēlu.

Praktizē šo uzdevumu ikreiz, kad tevi pārņem bailes, vienalga, no kā. Un pēc kāda laika paliks tikai stingra pārlie­cība, ka ar tevi viss ir labi, ka tu esi pilnīgā dro­šībā.

Zems novērtējums vērtību sistēmā

Ir vēl viens paņēmiens, kā radīt sev sarežģījumus ar mācībām vai ar citām skolas lietām. Ļoti bieži tu centies dabūt kaut ko tādu, ko patiesībā nemaz tik augstu nevērtē. Tu taču ne reizi vien esi runājis līdz citiem un izlicies, ka domā tāpat kā viņi, varbūt par esi samelsis galīgus pekstiņus, lai tikai neizrādītu, ka tavas domas atšķiras no pārējo viedokļa (tikai nezināji, ka tobrīd biedri jūtas tāpat). Un varbūt tu pats nemaz tā īsti nebiji izdomājis, kas liekas svarīgs un kas ne. Vai neesi kādreiz izteicis atzinību ar žestiem vai vārdiem biedram, kurš uzvedas skaļi, traucējoši vai pat tīši kaitnieciski? Un pat tad, kad patiesībā tev tāda rīcība nemaz nepatīk, drīzāk kaitina! Ja tavā vērtību sistēmā sekmība un draudzīga uzvedība ieņem zemu vietu, tad, visdrīzāk, tev tās arī nebūs. Cik tu pats augstu vērtē to nozīmi skolā? Vai dažkārt nav tā, ka sev pasaki: „Dabūšu jebkādu atzīmi, un būs labi”? Skaidrs, ka nekas dižs tad tur nesanāk, drīzāk kārtējās nepatikšanas. No mācībām ir jāgūst prieks. Un būs vēl daudz labāk, ja tas prieks nāks kopā ar labām sekmēm.

Bet var jau būt, ka tu nemaz nezini, kāda tad ir tava vērtību sistēma. Tad pēdējais laiks to noskaidrot.

Uzdevums „Manas vērtības”

Kādas vērtības piemīt manam ķermenim?

Kādas vērtības piemīt manām domām?

Kādas vērtības piemīt maniem vārdiem?

Kādas vērtības piemīt manai iztēlei?

Kādas vērtības piemīt manām mācībām?

Kādas vērtības piemīt manai uzvedībai?

Kādas vērtības pastāv citur uz pasaules?

Pamatojums…

Pamatojums…

Pamatojums…

Pamatojums…

Pamatojums…

Pamatojums…

Pamatojums…

Mans vērtību sadalījums pēc svarīguma pakāpes un pamatojums…

Mani secinājumi par uzdevumā veikto…

Annemartes Kreituses zīmējums ©

Pazemināts pašnovērtējums

Nākamais visai izplatītais paņēmiens, ko skolēni izmanto, lai sev sagādātu nepatikšanas ar mācībām vai uzvedību, ir tas, ka tie bravūrīgi visas klases priekšā tēlo „varoņus”, bet dvēseles dziļumos ir bailīgi un par sevi nepārliecināti. Viņi patiesībā dziļi sevī domā, ka nav cienīgi saņemt labo, pēc kā it kā tiecas.

Lūk, piemērs. Kāds puisis – sauksim viņu par Jāni – ir nesekmīgs. Tas, protams, nav patīkami (kurš tad grib izrādīties par dulburi), tāpēc viņš ne reizi vien klasē demonstrē, ka viņam atzīmes gluži „pie kājas”. Mājās par to neviens īpaši nebaras, tētis pat teicis, ka arī pašam atzīmes nav bijušas nekādas labās un domraksta sacerēšanai taču esot nepieciešams īpašs talants. Tāpēc Jānis stundās delverējas, mājasdarbus nepilda. Bet skolotāja viņam gan patīk, viņš pat bieži trinas pa klasi bez vajadzības, ar prieku izpilda dažādus sīkus pakalpojumus – notīra tāfeli, kaut ko padod, atnes, kādu pasauc – un priecājas, kad skolotāja pateicas. Reiz, kad neviena cita nav klāt, skolotāja sāk runāt par to, ka jāsaņemas, stundās jāklausās, jānāk uz konsultācijām. Kādu laiku Jānis nāk arī, lai skolotāju neapbēdinātu – viņa taču tik ļoti cenšas neveiksminiekam kaut ko iemācīt -, bet patiesībā uzskata, ka tās ir veltas pūles. Tikpat nekas nesanāks. Un Jānim izrādās taisnība, viņš it kā visu dara, bet rezultātu kā nav, tā nav. Un kur lai tie rastos, ja ir pasūtīta neveiksme?

Bet ne jau visi cītīgi domā par savu pašnovērtējumu. Kā to tā pēkšņi izprast, novērtēt, noteikt? Atbilde ir ļoti vienkārša: tavs pašnovērtējums atbilst pašreizējiem sekmības, uzvedības un veiksmes rādītājiem. Un, kamēr tu nepaaugstināsi mācību darba vērtību pats savā apziņā (tas ir, nesāksi domāt, ka labas atzīmes un panākumi ir labi), neviens skolotājs tev nepievērsīs pienācīgu uzmanību un tātad neliks arī labas atzīmes. Ikviens skolēns saņem atbilstoši tam, kā ir novērtējis sevi. Ja jau tu pats piekrīti samierināties ar zemāku atzīmi, tātad pats vien domā, ka tavs mācību darbs nav augstāk vērtējams. Un, protams, neviens tad tev augstākas atzīmes nedos. Tu arī nespēsi prasīt vairāk. Un dzīve jau nepavisam tev ar saviem labumiem neuzbāzīsies.

Uzdevums „Pārdomas par manu pašvērtību agrāk un tagad”

Pārdomas par manu pašvērtību agrāk…

Pārdomas par manu pašvērtību tagad…

Kāpēc es mainīju savas domas?

Mani secinājumi …

Kā runāsi, tā dzīvosi

Atceries, ko domāji un runāji, kad uzzināji par citu klasesbiedru augstajiem mācību sasniegumiem. Vai tad teici sev: „Es arī tā varu?” Drīzāk gan noskumi: „Viņš jau to var atļauties, ko tad es!” Tad nu tavai dzīvei, nabadzītei, nekas cits neatliek kā izpildīt šo vēlmi. Tā jau vēl būtu pusbēda. Diemžēl pie šādām domām pierod, tāpēc ir iespējams, ka līdzīgi turpināsi sev pasūtīt neveiksmes arī pēc skolas beigšanas, tikai par ko citu, piemēram, par naudu. Un tā arī paliksi tukšā.

Tāpēc lietderīgāk būtu domāt šādi: „Man ļoti patīk iesaistīties mācību procesā. Esmu pārliecināts, ka es sasniegšu…” Šajos vārdos nav paziņojuma par tavu nesekmību un neveiksmēm, gluži otrādi – tajos izskan vēlme uzlabot mācību vai citus sasniegumus. Un, ja tev nav citu kavējošu domu, vēlamais panākums tiks sasniegts visai drīz.

Tas pats notiek, ja tu daudzas reizes atkārto: „Es nekad nenopelnīšu vajadzīgo atzīmi!”, „Es nekad neuzvarēšu sacensībās!” vai ko citu – iespēju ir bezgala daudz. Tava dzīve tad saņem attiecīgās „norādes”, kādiem jābūt tālākajiem reālajiem notikumiem, un cītīgi izpilda kārtējo pasūtījumu.

Skaidrs, ka tieši tādā veidā, pašam negribot, tu sev pasūti nesekmību, konfliktus un citas nepatikšanas. Tavai dzīvei vienkārši nav citas izejas – kā runāsi, tā dzīvosi, jo dzīve vienmēr īsteno tieši to, ko tu sev atkārto. Dzīvei ir „vienalga”, ko tu pasūti – kaut arī pilnīgas muļķības. Ko tu izvēlēsies? Viss ir tavās rokās.

Annemartes Kreituses zīmējums ©

Uzdevums „Sākumā bija vārds jeb darbs ar sevi, skatoties spogulī”

Katra doma, kas tev ienāk prātā (arī nejauša), un katra frāze, ko pasaki (arī netīša), ir apgalvojums, kas var būt gan pozitīvs, gan negatīvs. Pozitīvie izmaina tavu dzīvi labvēlīgā virzienā, bet negatīvie rada sarežģītas situācijas. No tomāta sēklas var izaugt tikai tomāta stāds, bet no zīles – tikai ozols, no kucēna – vienīgi suns. Vai tad tu, ābeli stādīdams, ceri mieloties ar bumbieriem? Ja tu par sevi un savu dzīvi nepārtraukti atkārto tikai negatīvus spriedumus, tad nepārtraukti radi nelabvēlīgas dzīves situācijas. Tagad tu uz līdzenas vietas atbrīvojies no pieraduma skolas dzīvi redzēt tikai drūmos toņos un iegūsti jaunu ieražu – ru­nāt tikai par labo, ko turpmāk vēlētos pieredzēt. Vienīgi šādi viss mainīsies uz labo pusi.

Nevienam cilvēkam, vietai vai lietai pār tevi nav nekādas varas, jo tavu prātu neizmanto neviens cits, iz­ņemot tevi pašu. Kad biji mazs, bija citādi, visi pieaugušie likās kā dievi. Tagad tu audz, kļūsti patstāvīgs, ja arī vēl ne sadzīvē, tad vismaz savās domās. Tagad ir laiks ar izteikto vārdu palīdzību gūt spēku un kļūt par autoritāti pašam sev. Ar izteiktajiem vārdiem tu mācies sevi uztvert kā stipru un atbildīgu būtni.

No rītiem pamostoties, pie spoguļa sev acīs skatīdamies, izsaki sev veltītus mīlestības vārdus. Ir svarīgi, ko pasaki otram, bet vēl svarīgāk, ko pasaki sev. Saruna ar sevi ir saruna ar visaugstākajiem spēkiem, kādus vien spējam piesaukt. Sev izteiktie mīlestības vārdi tevi nomierinās, un tu gūsi pēkšņu spēku pieplūdumu un atvieglinājumu.

Savā priekšā noliec nelielu spogulīti, paskaties tajā un, minot savu vārdu, saki: „Es tevi mīlu un pieņemu tādu, kāds tu esi!”

Un tad ir jāsaka viss, ko vien labu un mīlestības vērtu vari par sevi pateikt.

Izteiktos vārdus atkārto vismaz 5 minūtes katru dienu pēc pamošanās un pirms došanās gulēt!

Kādas pozitīvas emocijas piedzīvoju uzdevuma izpildes laikā?

Kādas negatīvas emocijas piedzīvoju uzdevuma izpildes laikā?

Emociju rašanās iespējamie cēloņi…

Emociju rašanās iespējamie cēloņi…

Manas pārdomas un izjūtas, pildot šo uzdevumu…

 

Uzdevums „Es mīlu sevi!”

  1. Paņem papīra lapu un augšā uzraksti: “Es mīlu sevi un tāpēc…”
  2. Pabeidz šo pozitīvo apgalvojumu ar dažādiem citiem apgalvojumiem, kuri atbilst tavai pozitīvajai iedvesmai un noskaņojumam.
  3. Daudzkārt tās pārlasi, katru reizi papildinot ar jaunām atziņām.
  4. Pats labākais, kas piemīt šim vingrinājumam, ir tas, ka ir gandrīz neiespējami noniecināt savas labās īpašības, kad tu saki: “Es mīlu sevi…”.

Piemērs: „Es mīlu sevi, un tāpēc es pārtraucu dusmoties par to, ka skolotāja no manis prasa…” 

Annemartes Kreituses zīmējums ©

Kādā veidā tu pasūti problēmas?

Vienkārši tā, ka tu no visas pasaules bezgalīgās daudzveidības koncentrē uzmanību uz nesekmību un konfliktiem. Tādējādi tu izvēlies pievērst uzmanību nevis labajam, kas apkārt notiek, bet gan sliktajam: disciplīnas pārkāpumiem, nesekmībai, mācību stundu kavēšanai, citu traucēšanai un citām nepatīkamām lietām.

Un dzīve, nabadzīte, ir spiesta tieši to arī apstiprināt un padarīt par tavu tā saucamo „realitāti”. Un tad tu saki: „Bet reālajā dzīvē ir citādi.”

Uzdevums „Uz ko vērsta tava uzmanība – uz pozitīvo vai negatīvo?”

Kā tu jūties, kā uztver apkārt notiekošo, kādi ir tavi domāšanas ieradumi un reakcijas jeb darbības? Grūti uzreiz aptvert?  Par laimi, ir cilvēki, kas to prot. Psihologi apgalvo, ka ir trīs galvenie psihiskie procesi un stāvokļi, kā izpaužas cilvēka domāšanas ieradumi, un tie ir: uzmanība, interpretācija un atmiņa (Diener, 2008).

Uzmanība rāda, kam tu vispirms vai visbiežāk pievērs uzmanību: pozitīviem vai negatīviem notikumiem, lietām, citu cilvēku rīcībai, informācijai utt. Bet tas nekur, pat ne zvaigznēs nav ierakstīts, nav ar likumu noteikts. Kam vispirms pievērst uzmanību – to nosaka cilvēka, tātad arī tava brīva izvēle, ieradumi, arī psihiskās īpatnības.

Īpaši svarīgi ir ieradumi. Ja kāds cilvēks ir radis (vai iemācīts) pievērsties tikai negatīvajam, tad arī viņš jebkurā gadījumā, notikumā pēc ieraduma meklēs pierādījumu savam pieņēmumam, ka viss ir slikti. Tu taču pazīsti cilvēkus, kuri vienmēr ar visu ir nemierā. Visi viņiem ir sliktie – zagļi, slaisti, ierāvēji utt., valdība nemākulīga, hokejisti neprot spēlēt, skolotāji stulbeņi, aktieri tizleņi, pārdevējas rupekles un kas tik vien vēl ne. Un dīvainā kārtā, uzklausot neskaitāmās žēlabas un notikumu atstāstus, izrādās, ka tas nabadziņš tiešām ar tādiem ļautiņiem vien satiekas. Gribot negribot jādomā: nez kur tādu komplektu izrāvis. Vai tu gribētu viņiem līdzināties?

Savukārt, ja cilvēks ir radis (vai izgājis ilgstošu apmācību, kas izveido jaunu pieradumu jeb nosacījuma refleksu) meklēt situācijā vai apkārtnē pozitīvo informāciju (tēlu), tad viņš automātiski arī lielā negatīvas informācijas apjomā meklēs emocionāli pozitīvu informāciju (tēlu). Un, protams, būs tikai ieguvējs, lai arī kāds činkstētājs palaikam nosauks viņu par vientiesi vai muļķa optimistu.

Kopumā, kā liecina pētījumi un arī mūsu pieredze, lielākā daļa psihiski un kaut cik fiziski veselu (dažreiz arī fiziski slimu) cilvēku patiesībā meklē apstiprinājumu  pozitīvai informācijai (to nosaka pašsaglabāšanās instinkts). Cilvēka psihofizioloģiskā sistēma ir tā izveidota, ka nespēj izturēt ilgstošu sasprindzinājumu un negatīvismu. Šajā gadījumā cilvēki bieži vien vai nu bēg, vai ieiet tādā kā iztēles radītā virtuālā tēlā vai izvēlas darbības, kuras rada pozitīvas emocijas.

(Pēc Gunas Svences[2] „Pozitīvā psiholoģija”.)

Pastāv uzskats, ka katrai parādībai ir cēlonis. Katrai parādībai ir arī sekas. Tātad katra parādība, kam pievēršam uzmanību, ir gan sekas, gan cēlonis vienlaicīgi.

Pozitīvais, kam pievēršu uzmanību…

Iespējamās sekas…

Negatīvais, kam pievēršu uzmanību…

Iespējamās sekas…

Mani secinājumi un pārdomas par uzdevumā veikto…

Kā saprast, kādu realitāti[3] tu sev radi?

Ļoti vienkārši. Vai atceries, kāda ir galvenā tēma tavās sarunās ar klasesbiedriem un skolotājiem? Ka viss ir slikti, ka negribas mācīties, ka visapkārt ir nedraudzīga atmosfēra, ka neviens tevi nesaprot un tā tālāk.

Ja esi pārliecināts, ka viss ir slikti, ka draudzīgas atmosfēras skolā nav un nebūs, tad savā apkaimē tieši to arī dabūsi. Lai gan netālajā kaimiņu skolā vai citā klasē var dzīvot pavisam citā garā, tur valda pavisam citi noteikumi: draudzīgas attiecības, pozitīva attieksme, sekmība, uzvaras konkursos vai olimpiādēs un citas veiksmes. Taču, izrādās, tas tevi „neinteresē”! Kāpēc viņiem tas viss ir, bet tev nav? Tādēļ, ka tu esi koncentrējies tikai uz savām un citu problēmām, kāds tur brīnums, ja pelnīti arī saņem tās atkal un atkal.

Padomā, kādus televīzijas raidījumus tu skaties vai kādas interneta vietnes apmeklē! Tos, kuros bez gala tiek runāts par laupīšanām, kautiņiem, avārijām, ugunsgrēkiem, katastrofām, nabadzību? Varbūt jūsmīgi izbaudi raidījumus un interneta vietnes, kuros galvenokārt pievēršas tikai viszemiskākajām izpausmēm? Ja tā ir, tad jau tu šodien pat pa taisno vari pārvākties dzīvot uz sev piemērotāku dzīvesvietu, piemēram, atkritumu izgāztuvi. Ja reiz tu par to domā, tad dzīve tieši tādus apstākļus arī „pacentīsies” radīt – agrāk vai vēlāk.

Padomā, vai tavu draugu, paziņu un ģimenes locekļu vidū ir cienījami, izglītoti, bagāti cilvēki. Ja nav, tad kāpēc? Tev nebūtu ar viņiem par ko runāt? Tevi neinteresētu tas, kas šķiet interesants viņiem? Vai tāpēc, ka viņi visu laiku runā par veiksmīgiem projektiem, naudu un tās tērēšanu? Vai tāpēc, ka viņiem neliekas interesants tavs viedoklis par valdību un valstī notiekošajām nejēdzībām? Viņi negrib apspriest vakardienas seriālus un „bojevikus”? Negrib lamāt priekšniecību, kaimiņus, pārdevējus, skolotājus un ko nu tur vēl? Dīvaini cilvēki! Un tomēr tieši viņiem allaž veicas labāk nekā tev un taviem biedriem. Tātad ir laiks kaut ko mainīt sevī, negaidot brīdi, kad kāds atnāks un iedos tev laimes atslēdziņu vai citus labumus. Var taču arī nesagaidīt, un tad dzīve būs dzīvota velti. Ko tad?

Uzdevums „Ar kādiem cilvēkiem es tiekos?”

Pozitīvi noskaņotās personas…

Negatīvi noskaņotās personas…

Par ko es ar viņiem sarunājos?

Par ko es ar viņiem sarunājos?

Kas man ar viņiem ir kopīgs, kas – atšķirīgs?

Kas man ar viņiem ir kopīgs, kas- atšķirīgs?

Mani secinājumi un pārdomas par uzdevumā veikto…

Annemartes Kreituses zīmējums ©

Ko par savas individuālās realitātes radīšanu saka pozitīvā psiholoģija[4]?

Doma ir tēls, kas rodas, domājot par kaut ko padarāmu, paveicamu, kas dod enerģiju un prieku. Tas ir kā mērķis, uz ko koncentrējamies. Tam nav jābūt noteikti kaut kam grandiozam, tas var būt arī kas neliels, pat sīks, piemēram, vēlme iestādīt puķi vai pagatavot garšīgu ēdienu, vai sagaidīt mīļus cilvēkus, vai aizbraukt ciemos, vai uzrakstīt grāmatu, vēstuli, dzejoli. Jebkas. Un šo domu viegli var pārvērst realitātē. Par to mēs taču sapņojam, tas ir ceļš uz laimi. Bet tā neuzkritīs uz galvas kā ķieģelis no jaunceļamas mājas sienas, kurai netīšām esam gājuši garām.

Viens no pilnīgas laimes priekšnosacījumiem ir drošības izjūta par pagātni, tagadni un nākotni. Tā jānopelna. Jāatceras, ka galvenais ir nevis gremdēties nepatīkamās atmiņās, bet izmantot dotās iespējas un skaidri izplānot rīcību, kas varētu mainīt esošo situāciju uz labāku. Katram pašam ir svarīgi sajust, kā apkārt notiekošā interpretācija jeb attieksme spēj mainīt realitātes pārdzīvojumu. Sarežģīti? Var teikt arī tā: Ja mainīsi savu attieksmi pret notiekošo, līdz mainīsies arī realitāte. Ja pārgājiena laikā uznāk lietus, viens sāk čīkstēt, vainot organizatoru, vadītāju, pasauli un pašu mīļo Dieviņu, līdz neko vairs ne redz, ne dzird un, mājās ticis, saslimst, turklāt pat apavi nabagam beigti. Cits turpretī uztver lietu kā izaicinājumu, sāk draiskoties pa peļķēm, rūpīgāk skatīties apkārt, izbaudīt ko neparastu, jūsmot par varavīksni, par mākoņu varenību, par ūdens šalkoņas mūziku, pat par lietus lāsēm uz lapām, par gaisa svaigumu un, mājās ticis, uzraksta lielisku stāstu par jautro piedzīvojumu. Bet lija taču abiem vienādi!

Dažreiz gadās, ka jaunieši jūtas kā īsti veči, kuri jau visu zina, kuriem nekas labs vairs nav gaidāms. Bet tā ir tikai šķietamība. Patiesībā arī gadi nav nekāds šķērslis. Varētu domāt, ka tikai jaunībā iespējams koncentrēties uz mērķi un iztēloties gaišo nākotni, bet vecumā jākoncentrējas tikai uz pagātnes atmiņām. Taču tas būtu pārsteidzīgi. Hārvarda universitātes (ASV) profesors Džordžs Veilants uzskata, ka arī pēc 30 gadu vecuma cilvēka raksturs un uzvedība nebūt nav kā akmenī iekalti. Viņš ir visnotaļ pārliecināts, ka svarīgi ir nevis tas, kā laime iedarbojas uz mums, bet gan tas, kā mēs savu situāciju, visu, kas notiek apkārt, izmantojam savu pozitīvo resursu pilnveidošanai (varbūt pat sevis “atdzīvināšanai”).

Ja cilvēks ir stingri nolēmis: Es gribu dzīvot!”, tad būtiski ir strādāt ar pozitīvo informāciju, kas ir apkārt un sevī, pasargājot sevi no iznīcinošās bezcerības un negatīvisma, kas tāpat ir apkārt. Protams, ka ir arī stipri cilvēki (mediķi, ārsti, tiesībsargi, pozitīvi politiķi, karavadoņi, Skolotāji ar lielo burtu un citi), kuri spēj vadīt citus, un viņiem tikt galā ar savu attieksmi pret negatīvu informāciju vai vidi nesagādā lielas grūtības. Tu taču pazīsti vismaz kādu no viņiem? Gribas tiem līdzināties? Uz priekšu! Kāpēc gan ne?

Cilvēks, kurš labklājībā dzīvo jēgpilnu dzīvi, ir apmierināts ar to. Ja cilvēks ir apmierināts ar sevi, tad viņš ir apmierināts ar dzīvi, tātad viņam ir pozitīva dzīves izjūta, un tas ir raksturīgi optimistiem.

Psihologs Džons Maijers (Myer, 2000) nosauc laimīga cilvēka īpašības:

  • augsts pašvērtējums[5];
  • paškontrole[6], laimīgs cilvēks tic, ka viņa liktenis ir paša rokās;
  • optimisms[7], ticība nākotnei;
  • ekstraversija[8]; pozitīvas attiecības.

(Pēc Gunas Svences „Pozitīvā psiholoģija”.)

Augsts pašvērtējums

Paškontrole (tic, ka viņa liktenis ir paša rokās)

Optimisms, ticība nākotnei;

Ekstraversija, pozitīvas attiecības

Kam no man zināmiem cilvēkiem šī īpašība piemīt?

Kam no man zināmiem cilvēkiem šī īpašība piemīt?

Kam no man zināmiem cilvēkiem šī īpašība piemīt?

Kam no man zināmiem cilvēkiem šī īpašība piemīt?

Pamatojums…

Pamatojums…

Pamatojums…

Pamatojums…

Mani secinājumi un pārdomas par uzdevumā veikto…

Annemartes Kreituses zīmējums ©

Ko šādā gadījumā darīt?

Pārstāj koncentrēties uz negatīviem notikumiem, pārstāj iejusties neveiksminieka[9] lomā, pārstāj sev iegalvot, ka viss ir tik slikti! Pārstāj ģimenes lokā un ar biedriem apspriest dažādas nelaimes un nepatikšanas! Atbrīvojies savā vārdu krājumā no tādiem vārdiem un vārdu savienojumiem, kā „man vienalga”, „nav jēgas”, „es negribu”, „es neko nesaprotu”, „man viss ir apnicis”, „esmu noguris”, „vai man to vajag”, „problēma”, „man neveicas”, „slikti”  un līdzīgiem.

Atrod jaunus paziņas, kas raugās nākotnē un meklē ceļus panākumu gūšanai. Viņi tevi iedvesmos, un drīz vien arī tu pats sadūšosies pamēģināt rīkoties tāpat. Sāc beidzot smaidīt, sākumā kaut piespiedu kārtā! Ar laiku pieradīsi. Iejūties veiksminieka lomā! Biežāk lasi šo mācību grāmatu! Un tad tu pamazām pārvietosies uz turieni, kur tev patiešām pienākas būt, nevis cilvēces atkritumu izgāztuvē.

Uzdevums „Kāpēc es tiekos ar šādiem cilvēkiem?”

Pozitīvi noskaņotās personas…

Negatīvi noskaņotās personas…

Kā es ar viņiem iepazinos?

Kā es ar viņiem iepazinos?

Kas man ar viņiem ir kopīgs?

Kas man ar viņiem ir kopīgs?

Mani secinājumi un pārdomas par uzdevumā veikto…

Dzīvo savu, nevis citu dzīvi!

Nākamā skolēnu un audzēkņu masveida kļūda ir neapzināta to programmu un ideju īstenošana, kuras iedvesušas televīzijas pārraides, draugi, paziņas, vecāki, negatīvas grāmatas, sabiedrība, politiķi, plašsaziņas līdzekļi utt. Tu gluži kā robots izpildi šīs svešās programmas, bet pēc tam gaudies: „Nu kāpēc viss ir tik slikti, kāpēc nav sekmības, veiksmes, draudzības un visa pārējā?”

Tas ir tāpēc, ka skolēni tā vietā, lai domātu par savām veiksmēm un panākumiem, nekritiski pieņem citu cilvēku gatavos uzskatus.  Viņi kopē svešu pārliecību, nevis attīsta savu. Skolotājiem bieži gadās situācijas, kad bērns vai jaunietis nāk un izklāsta „savu” viedokli, „savas” pārdomas. Nereti tad nākas uzklausīt gandrīz burts burtā to pašu, ko pirms tam teikuši vecāki, biedri vai citas personas, kas viņam ir autoritāte. Un sevišķi bieži tas gadās tad, kad pār nabadziņa galvu nākušas kārtējās nepatikšanas un nepieciešams aizstāvēties. Kā viedoklis tad tas īsti ir?

Tāpat jāpievērš uzmanība sevis iespējamajai idealizācijai[10], proti, jāizvairās no galējībām savu spēju pārvērtēšanā. Tu tomēr neesi pasaules naba un visuma centrs. Jebkurā jomā atrastos daudz par tevi pārāku cilvēku. Tāpēc izmet no sava krājuma tādas frāzes kā, piemēram, „kas tu tāds esi, lai mani mācītu”, „neviens to neizdarīs labāk par mani”, „kā var mani mācīt tāds vecmodīgs sausiņš”, „šie stulbeņi mani nesaprot” un tamlīdzīgas. Šāda idealizācija robežojas ar lepnību un augstprātību[11]. Tu taču negribi, lai citi tevi saukā par iedomības pūsli vai apgalvo, ka tu ar degunu brauc pa mākoņiem vai nezin ko no sevis iedomājies.

Taču arī otra galējība nekam neder. Formas ziņā idealizācijai pretēja ir sava nepilnīguma pārspīlēšana. Tā izpaužas kā pastāvīga sevis nosodīšana un savu spēju noniecināšana[12], pārlieka cenšanās būt labam visiem un nevienu nesarūgtināt (parasti tā kaitējot savām interesēm), sevis nemīlēšana, nemitīga svārstīšanās, nespēja pastāvēt par savām prasībām, nespēja par savu centību kaut ko pieprasīt, cenšanās visu paveikt perfekti. Ja kāds cenšas izlikties par eņģeli, ticamāk, ka viņā sēž divi velni. Eņģelis būtu aizņemts ar sevis pilnveidošanu, viņam nebūtu ne laika, ne patikšanas sevi reklamēt.

Protams, ja tavā prātā ir palaista savu spēju pārvērtēšanas (vai pretēji – savu spēju noliegšanas) programma, tu nevari gūt panākumus ne mācībās, ne sportā, ne citās jomās. Pirmajā gadījumā tu visās nelaimēs vaino citus, bet otrajā – sevi. Derīgs nav ne viens, ne otrs variants.

Augstprātība, lepnība, sevis pārvērtēšana, savu spēju idealizācija, citu vainošana u.tml.

Savu spēju noniecināšana, nosodīšana, sevis nemīlēšana, svārstīšanās, sevis vainošana u.tml.

Kā iepriekš minētais izpaužas savstarpējās attiecībās?

Kā iepriekš minētais izpaužas savstarpējās attiecībās?

Kopīgais un atšķirīgais iepriekš minētajam…

Mani secinājumi un pārdomas…

Precīzi formulē to, pēc kā tiecies!

Panākumu pamatā ir ne tikai centība vien, bet arī tas, ka tu iemācies skaidri un precīzi formulēt, pēc kā īsti tiecies. Pretējā gadījumā saņemsi kaut ko pavisam citu vai pat tieši to, ko vēlies vismazāk. Rezultāta neprecīzs formulējums var nodarīt lielu postu. Minēsim dažus piemērus.

•           „Es atrodu savu panākumu ceļus”. Kļūdas skaidrojums: katru nedēļu atrodu pa jaunai idejai, bet tūdaļ to atmetu un meklēju nākamo. Tas ir meklēšanas procesa, nevis realizācijas pasūtījums.

•           „Es pastāvīgi paaugstinu sekmības līmeni”. Kļūdas skaidrojums: nav norādīts novērtējums ballēs, tāpēc iespējams, ka tas tikai būs par pusballi augstāks.

•           „Es gribu, lai man būtu labas atzīmes”. Kļūdas skaidrojums: gribēšanas procesa pasūtījums. Jo vairāk gribēsi, jo vairāk vajadzēs gribēt, bet labas atzīmes tas vis nedos.

•           „Es pārceļos uz citu skolu”. Kļūdas skaidrojums: un, izrādās, atgriezies savā iepriekšējā skolā, kuru ar grūtībām nesen nomainīji pret labāku.

Uzdevums „Vārda spēks”

  1. Kāpēc tev ir jābūt atbildīgam ne tikai par to, ko runā, bet arī kā runā?
  2. Kāpēc tu esi atbildīgs par visu, ko pasaki ne tikai otram, bet arī sev?
  3. Kāpēc, definējot savu nolūku, tu nedrīksti aizskart otru cilvēku?
  4. Kā būtu jārīkojas, lai, definējot vēlamo, tas netiktu pārprasts?
  5. Ko tu parasti sauc par izteikto vārdu cēloni?
  6. Ko tu parasti sauc par izteikto vārdu sekām?
  7. Vai vienmēr var zināt, kādas būs izteikto vārdu sekas?
  8. Kādēļ tev būtu nepieciešams domāt par izteikto un atkārtoto vārdu cēloņiem un sekām?
  9. Vai ir iespējama situācija, kad cēlonis kļūst par sekām un sekas – par cēloni?
  10. Kas būtu jāņem vērā, vērtējot kāda cilvēka izteiktos vārdus – cēlonis vai sekas? Kādēļ?

Izteikto vārdu cēlonis

Izteikto vārdu sekas

Pamatojums…

Pamatojums…

Manas pārdomas un secinājumi…

Annemartes Kreituses zīmējums ©

Prāta disciplīna

Daudzi domā, ka domas prātā plūst kā varena upe bez apstājas un pārtraukuma. Bet vai tā tiešām ir? Vai mūsos neskan vēl kāda – grūtāk sadzirdama – balss? Paradums nemitīgi par kaut ko domāt, analizēt, pārspriest u.tml. traucē saklausīt iekšējos spēkus. To, ko tu ne redzi, ne dzirdi, tu taču neņem vērā, vai ne? Tā tu pārtrauc sadarbību ar saviem iekšējiem resursiem, kas tev ir dota no dabas. Ja tu tos brīžam nemani, tas vien nenozīmē, ka tādu nav. Arī sauli tu neredzi, kad tā slēpjas mākoņos vai ir norietējusi. Bet vai tāpēc tā nespīd? Ir pavisam izgaisusi, beigta? Nu, rimsties taču! Pat akmens laikmetā tā nedomāja.

Šī iekšējā sadarbība izpaužas kā intuitīva nojausma, atklāsme, priekšā teikšana, kā kaut kāda neredzama teicēja balss, kaut kāda zīmju valoda u.tml. To apgrūtina paradums pastāvīgi par kaut ko domāt, par katru cenu kaut ko izdomāt. Tāpēc pievērsies saviem domāšanas ieradumiem un pašām domām! Ko gan ar tām iesākt? Tās nemitīgi nez no kurienes parādās, tad pazūd, tad pēkšņi… Notiek nemitīgas diskusijas, iebildes, sapņainas vēlmes, aizliegumi. Viss nepārtraukti plūst, mainās, un brīžiem liekas, ka tur neko nevar kontrolēt. Reālas atpūtas nav pat miegā.

Ir reizes, kad tieši tava dzelžainā loģika noved pie nepareizā lēmuma. Katram ir gadījies kontroldarbā pārsvītrot „uz dullo” ierakstītu atbildi un ierakstīt citu, kas radusies, visu ilgāk pārdomājot (vai pat nošpikojot, ja liekas, ka biedrs izdomājis labāk). Bet izrādās, ka esi nosvītrojis pareizo. Tad sevi vaino par bailēm paļauties uz to, kas pirmais iešaujas prātā. Mūs taču no bērna kājas radināja deviņas reizes nomērīt un nogriezt tikai desmitajā. Bet ne katrs padoms ir derīgs visās situācijās.

Kā tad ir patiesībā? Iedomājies savu galvu kā māju, kur dažādas domas staigā iekšā ārā, iet un nāk bez iepriekšējas pieteikšanās, zvanīšanas, klauvēšanas, tās pārstumda mēbeles, aiznes tavas drēbes, izēd tukšu ledusskapi utt. Vai tu paciestu tādu ciemiņu? Nē, protams, jau sen būtu viņu izlicis pa durvīm. Vai tad ir patīkami, ja nejūties īstais noteicējs pats savās mājās? Tu esi vienīgais saimnieks savā galvā. Tad nu rīkojies, lai tev tur klātos labi.

Sakārtot tu vari tikai iekšējo pasauli, ārējo ne. Tu nevari koriģēt citu cilvēku domas un rīcību. Un vispār, pirms mēģināt padarīt labākus citus, vispirms tiec galā ar sevi. Pirmais solis šajā darbā ir prāta disciplinēšana. Tā saistīta ar prasmi atslābināt muskulatūru un apturēt domu plūsmu – kaut vai uz pavisam īsu brīdi. Tas nav tik neiespējami, kā izklausās.

Kā rast iekšējo mieru?

Ir milzīga atšķirība starp materiālo un dvēseles labklājību. Tas pats sakāms par atšķirību starp skolēna/audzēkņa ārējo uzvedību un viņa dvēselē notiekošo. Kurš tad nu izrāda visu, kas notiek viņa dvēselē! Skolas noteikumi, prasības spēj ietekmēt tikai ārējo čaulu, tas ir, formālo uzvedību. Bet vai tas vienmēr nes augļus? Izrādās, arī perfekti nospodrināta čaula skolēniem nereti liek vilties. Pat tad, ja esi izveidojis, tavuprāt, nevainojamu tēlu, gaidītā rezultāta kā nav, tā nav. Pirmkārt, citi jūt kaut ko mākslīgu, neīstu, jūt tavu lielo piepūli, kas nepieciešama, lai uzturēto šo samāksloto veidojumu. Un ideāls tas varbūt liekas tikai tev – arī citi taču mēdz slēpt savas patiesās jūtas un nodomus. Turklāt tas ir maksājis pārāk dārgi. Līdzi nāk slikta pašsajūta. Nesabalansētais, trauksmainais skolas ritms neciešami nomoka, neveselīgais stress sagādā liekus konfliktus, tu zaudē savu dārgo enerģiju, un galu galā no tā visa cieš arī veselība.

Palūkojies vēlreiz uz paša radīto piesārņojumu, nedrošību par nākotni, raizēšanos, žēlošanos par pagātni! Un vēl nāk paša radītās bailes, vainas apziņa, kas izraisa neciešamu haosu gan dvēselē, gan – visiem kopā – skolas vidē un visā izglītības sistēmā, pat valsts attīstībā. Tāpēc tagad parunāsim, kā disciplinēt prātu un rast iekšēju mieru.

Kā lai mīli citus, ja grūti mīlēt sevi?

Patiesi mīlēt citus spēsi tikai tad, kad apgūsi spēju vispirms mīlēt sevi. Kamēr nebūsi to iemācījies, uz labāku dzīvi cerēt velti, jo ārējie notikumi taču ir tikai iekšējas izjūtas atspoguļojums.

Tāpēc arī skolotāji ir tikai tavs atspulgs, ārējais atspoguļo iekšējo, tas ir, tu redzi viņos savu paša attieksmi pret tiem. Ja tu skolotājam saki labus vārdus, pasniedz ziedus, pasaki paldies kaut vai par kādu sīkumu, tad viņš atspoguļo tavu paša attieksmi pret sevi un ir laipns, pretimnākošs. Tāpat arī otrādi – ja skolotājs uz tevi dusmojas, sarunā negantības, tad viņš atspoguļo tavu paša slikto attieksmi pret viņu.

To var salīdzināt kaut vai ar baktērijām. Tās pašas par sevi nav sliktas, dabā tās ir pat nepieciešamas, taču, nokļūstot agresīvā vidē (cilvēka ķermenī), pašas kļūst agresīvas un var nodarīt milzu postu. Kāpēc? Tāpēc, ka tur baktērijas it kā jūt, ka ķermenis uz tām kliedz. Kas tām atliek? Baktērijas sāk kliegt, turēties pretī, bet dara to, kā nu prot – vairojoties, izdalot kaitīgas vielas, tātad slimību valodā. Veselam, ar sevi apmierinātam cilvēkam tās nenodarīs nekādu lielo skādi. Tāpēc par sevi ir jārūpējas. Arī vienkārši noguris ķermenis ir uzskatāms par agresīvu vidi, tātad pakļauts briesmām.

Par mūsu domām

Domāšanas veidu nosaka ieradums. Cilvēka prāts vidēji dienā apstrādā ap sešdesmit tūkstošus domu. Ja kāds no skolēniem klasē visus klaji un agresīvi pamāca, nemitīgi kritizēdams savus biedrus vai skolas vadību, salīdzina vienu ar otru, lamājas u.tml., tad viņam deviņdesmit procentu ir tieši tādas domu, kas rada visas iepriekš minētās sliktās lietas. Būtu jau labi, ja varētu tās visas kādā jaukā dienā vienkārši nomainīt. Liekas – kas tur liels, vajag tikai domāt tās labās domas. Bet diemžēl nekas nesanāk.

Mainīt domas ir tieši tikpat „viegli” kā atradināties no smēķēšanas vai alkohola cilvēkam, kurš tos lieto jau gadiem. Tu taču tādus pazīsti, vai ne? Psihologi šajā notrulinātajā domāšanā saskata visas iespējamās atkarības pazīmes. Jā, tā tiešām ir atkarība tāpat kā daudzas citas – atkarība no negatīvās domāšanas. Ja to dari, tad nākas vēl katru dienu tās pārmalt, nostiprināt savā pārliecībā, līdz beidzot sāc ticēt, ka savā būtībā esi slinks un grēcīgs, ka skola ir viena liela ciešanu bedre. Galu galā, šādi domājot par sevi, tu sevi piespied tādam justies.

Iztēles maģiskais spēks

Sāc dzīvot savas iztēles, nevis atmiņu rosinātu baudu un ciešanu pasaulē. Kā to izdarīt? Tas nozīmē paplašināt savas iztēles spējas. Robins S. Šarma sacījis, ka “lietas vienmēr tiek radītas divreiz: vispirms prāta sfērā un tikai pēc tam – īstenībā. Es šo procesu dēvēju par uzmetumu, tāpēc, ka viss, ko tu radi ārējā pasaulē, sākas ar vienkāršu uzmetumu tavā iekšējā pasaulē, ar spilgtu iztēles gleznu tavā prātā.” Tātad visu, ko gribi panākt, tev vispirms nāksies izdomāt, izgudrot, izfantazēt.

Neceri, ka viss izdosies uzreiz un bez pūlēm. Tas nekas. Pamazām iemācīsies. Kad būsi apguvis prasmi veidot šādus uzmetumus un spilgti iztēloties vēlamo, sapratīsi, ka ar iztēles palīdzību tiek atraisīti snaudošie spēki. Tātad tūliņ, sākot ar šo dienu, aizmirsti visu slikto, kas bijis, uzdrīksties iztēlē būt kas vairāk nekā līdz šim. Bet sargies būt virspusējs, paviršs! Visu iespējami sīki un konkrēti iztēlojoties, gaidi tikai to labāko!

Ārējas veiksmes pamatā – iekšēja sakārtotība

Tikai mainot savas domas, tu vari sakārtot savu iekšējo pasauli. Diemžēl uz burvja mājienu vis nesanāks. Tādas burvju nūjiņas nevienam nav, nepieciešams pacietīgs prāta treniņš. Bet kā lai pēc tik daudziem rutīnā pavadītiem gadiem veido sevī pozitīvu, rāmu, miera un iedvesmas pilnu attieksmi pret haotiski nogurdinošo skolas vidi?

Lēnām un pacietīgi, veltot tam minūtes, ja vajadzīgs, arī stundas un dienas. Tas atmaksāsies. Ja tu raugies uz lietām negatīvi, tad tu nerūpējies par savām domām, nedisciplinē tās, neatrodi laiku, lai pats iemācītos saskatīt tikai labo un pēc tam savukārt mācītu citus. Laiks mainīt virzienu.

Domā, ka tā ir tukša sapņošana? Nebūt ne. Visu apkārtējo pasauli – to pašu, kuru mēs dēvējam par pasaules realitāti – mēs veidojam paši ar domām (tas ir, programmējam savu dzīvi). Jo skaistākas, daudzveidīgākas domas, jo tuvāk mēs visi esam dabas radītajam harmonijas mieram.

Ja pietrūkst pacietības darbā ar domu disciplīnu

Man pietrūkst pacietības – nereti dzirdu sakām skolēnus. Taču ātrie varianti nav iedarbīgi. Vienkārši nesanāk, un viss. Ne vienam vien tad nolaižas rokas un labi iesākto gribas mest pie malas, jo it kā nav jēgas. Bet domāšanas modeļa maiņai ir nepieciešams ilgāks laiks, piepūle, neatlaidība. Un ticība labajam. Ir jānotic, ka dabā negatīvas pieredzes nemaz nav; slikto ir radījis cilvēka saprāts, tas ir, mūsu nedisciplinētais prāts (domas, vārdi un iztēle[13]).

Izglītības sistēmai tikai nāktu par labu, ja mēs skolās atteiktos no vairākiem formāliem, reālajā skolas dzīvē neizmantojamiem mācību priekšmetiem, un tā vietā mēs varētu apgūt rimtuma[14] un pozitīvās domāšanas praktiskās iemaņas. Pieļauju, ka šis priekšmets nebūtu no vieglākajiem, jo te ir darbs ar reālu iemaņu veidošanu, nevis sasteigtu un vispārēju faktu, tabulu un shēmu apguvi.

Annemartes Kreituses zīmējums ©

Tikai iekšēji sakārtots skolēns var mācīties kvalitatīvi

Vispirms atceries, ka domu disciplīnas pamatā ir spēja koncentrēties. Lai domas atbrīvotu no haotiskuma[15] važām, tev jāiemācās tās pakļaut savai gribai. Kāpēc tas ir tik svarīgi? Tāpēc, ka skolēni to vien tik dara, kā pārāk daudz domā. Viņu prāts nepierimst ne skolā, ne mājās, ne vannā, ne gultā. Tavas domas pārslogotas ar tērgāšanu[16]. Un tas savukārt vairo stresu[17].

Lai veiktu prāta disciplinēšanu, vispirms galvā ir jāpanāk klusums. Bet kā? Jāmācās ne par ko nedomāt un apturēt domu plūsmu – tās ir divas dažādas lietas.

Uzdevums „Apspied nevajadzīgās domas!”

Šī metode ir saistīta spēju nomākt nevajadzīgo domu plūsmu. Piemēram, tu vari iztēloties, ka paņem putekļu lupatu un visas nevajadzīgās domas „izslauki” no galvas. Tiklīdz parādās jauna doma, atkal putekļu lupata rokā – un tā tiek izslaucīta. Vai arī izberzta ar beržamo suku, vai iztēlojies, kā tās saslauki uz liekšķeres un izmet atkritumu spainī. Vari kaut braukt ar buldozeru – ka tik viss liekais ir prom.

Uzdevums „Pieber galvu ar smiltīm!”

Lieliskus rezultātus dod iztēlošanās, ka pieber galvu ar smiltīm, un nevajadzīgās domas tajās vienkārši nosmok.

Līdzīgā veidā iztēlē galvu varam pieliet ar stingru šķidrumu, piemēram, piķi vai cementu. Piķī vai cementā neviena doma nevar uzpeldēt – tā, tiklīdz parādījusies, uzreiz turpat apakšā arī noslāpst. Veicot vingrinājumus, vēlams pievērt acis.

Uzdevums „Nereaģē uz TV ziņām!”

Skatoties un klausoties ziņas, nekādi nereaģē uz saņemto informāciju, tas ir, vienkārši truli blenz ekrānā un saki: „Nu, un?!”. Šai laikā nedrīkst iegrimt iekšējos pārspriedumos, kritizēšanā, nosodīšanā; galvā jāvalda pilnīgam klusumam.

Uzdevums „Mācies koncentrēties!”

Šī vingrinājuma pamatā ir uzmanības koncentrēšana uz kādu priekšmetu vai procesu, nepieciešams un to uzmanīgi vērot. Tā var būt kaut vai malkas pagale, ainava, zieds vai zīmējums – jebkas, kas piesaistījis tavu uzmanību.

Ļoti iedarbīga ir koncentrēšanās uz iekšējiem procesiem: elpošanu, asins pulsāciju u.tml. Piemēram, ieelpas un izelpas skaitīšana. Atslābini ķermeņa muskuļus.

Domās skaiti ieelpu un izelpu. Skaitīšanu turpini nevis līdz bezgalībai, bet tikai līdz desmit; pēc tam sāc no jauna. Ja skaitīšana sajūk, jebkurā brīdī var to atsākt. Tev liekas, ka tas nieks vien ir? Nekā nebija! Lai gan vingrinājums šķiet vienkāršs, reti kuram bez ilgstošas trenēšanās izdodas kaut vai 15 minūtes skaitīt no viens līdz desmit.

Uzdevums „Izgaisini savas domas!”

Iedomājies, ka sēdi okeāna dzelmes dibenā. Ūdens tevi apņēmis no visām pusēm un piesūcinājis katru ķermeņa šūnu.

Tiklīdz galvā parādās kāda vārdos noformulēta doma, iztēlojies, ka tā tūlīt tiek ieskauta gaisa burbulī, kas paceļas augšup un izgaist. Galva paliek aizvien tukšāka un tukšāka.

Uzdevums „Smagās acis”

Iztēlojies, ka tavu acu zīlīšu lejasdaļā atrodas sīki, bet smagnēji jūras smilšu graudiņi. Šī iemesla dēļ zīlītes nevar izdarīt nekādas kustības; tu tās nevari iekustināt.

Sargies iedarbināt domas ar citām domām, piemēram: „Beidzot acis apstājušās; tūlīt pazudīs arī domas!” Tas nav vajadzīgs. Tiklīdz apturēsi acu zīlīšu kustību, izbeigsies arī domu plūsma.

Uzdevums „Nomierini redzējumus!”

Aizverot acis, nereti ieraugām kaut kādas ainas: līnijas, plankumus, un tā tālāk. Tas nav nekas slikts. Uzdevumā svarīgi ir tikai tas, lai šīs ainas neizsacītu vārdos.

Mācies tās vērot nekomentējot, piemēram, kaut vai šādi: „Redzu divas līnijas, bet interesanti – kāpēc viena ir saskatāma spilgtāk?” Vienkārši it kā skaties aizvērtām acīm. Tā tu apgūsti prasmi vadīt savus vizuālos tēlus.

Annemartes Kreituses zīmējums ©

Uzdevums „Turi sunim muti ciet!”

Iedomājies savu prātu kā suni, kam parasti jāsēž būdā un kas tikai ar saimnieka atļauju drīkst iznākt ārā un pavaukšķēt. Šis saimnieks ir tava griba. Sunim jāsēž būdā, kurā jāvalda klusumam.

Ja pamani, ka galvā rosās domas, tas nozīmē, ka suns ticis brīvībā un nu tik rej. Apsauksim to, sarāsim. Šis vingrinājums tev palīdzēs būt brīvākam, atbrīvoties no trokšņa galvā un līdz ar to nebūs ne uzbudinājuma, ne arī spēku izsīkuma.

Uzdevums „Tukšā māja”

Iedomājies, ka tava galva ir ar dažādām mantām pieblīvēta māja un tajā atrodas dažādas lietas. Iznes no mājas visas lietas pēc kārtas, līdz tā paliek pavisam tukša. Pēc tam izved ārā arī sevi (piemēram, velkot aiz auss) un aizver durvis no ārpuses.

Mājai jābūt pilnīgi tukšai. Šad tad drīksti ielūkoties pa logu, ja gadījumā atkal uzradušās kādas mantas. Šis vingrinājums savā ziņā ir līdzīgs ieteikumam iekārtot pašam savā galvā iekšējo novērotāju, kas it kā no malas vēro, kas tur notiek.

Uzdevums „Pārslēdz savu uzmanību!”

Lai prāts nenodarbotos ar patvaļīgi, to maksimāli noslogo ar kontrolētām domām. Kad izmisīgi brēcoša mazuļa acu priekšā kratām grabulīti, mēs izmantojam uzmanības pārslēgšanas paņēmienu. Tikpat efektīvi šis paņēmiens darbojas arī attiecībā uz pieaugušiem cilvēkiem.

Vari pamēģināt pats. Ja tev apnicis klausīties kāda klasesbiedra vārdu plūdos, uzdod viņam jautājumu, lai aizmirst, par ko pats tikko runājis. Tam noteikti jābūt par biedram svarīgu tematu. Piemēram, pēkšņi viņam pajautā: „Vai tu esi pārliecināts, ka soma, kas mētājas gaiteņa vidū, nav tava?” Vai: „Kas tik liels un smags atrodas tava mēteļa kreisajā kabatā?” Visticamāk, viņš tūlīt pat skries uz garderobi pārbaudīt savu mēteli.

Līdzīgā veidā var apturēt arī paša nemitīgo tērgāšanu. Pieķēris sevi grēkojam, pārslēdz uzmanību uz citām, aktuālākām problēmām. Piemēram, ko pagatavosi vakariņām. Tematam jābūt pietiekami aktuālam un tādam, kas lēmuma pieņemšanai prasa zināmu laiku.

Uzdevums „Izvēlies atbilstošāko pārslēdzēju!”

Šim nolūkam vislabāk būtu izmantot kādu ļoti līksmu un patīkamu notikumu vai asprātīgu izteikumu. Pamēģini atcerēties, kas labs vai patīkami jocīgs tev kādreiz gadījies, ko jautru vai interesantu pateicis tavs draugs vai kāds cits jauks cilvēks. Der arī kāda filma vai grāmata. Tu taču zini, kā, piemēram, Harijs Poters un viņa draugi cīnījās ar bubuli!

Tādējādi tu atslēgsies no kārtējām nelaimēm, kurām vēl tikko kā atdevi savus dzīvības spēkus.

Šī ir viegla pieeja, nav vajadzīgas ne ilgstošas meditācijas, ne vizualizācijas[18], nedz arī kādi citi pūliņi. Atcerējies, pasmaidīji – un pārdzīvojumu vairs nav.

Uzdevums „Izvieto atgādinātājus!”

Redzamās vietās izvieto atgādinātājus. Turklāt šīs lapas ik pēc piecām dienām ieteicams pārvietot – lai nesaplūst ar interjeru.

Katrreiz, kad ieraugi atgādinājumu, koncentrē uzmanību uz savām domām un ik reizes pārliecinies, ar ko noslogots ir tavs prāts.

Uzdevums haotisko domu disciplinēšanai

Viss, kas nepieciešams, ir vāze ar ziedu, zāles stiebrs, kaktuss, sveces liesma vai kas tamlīdzīgs. Sāc koncentrējoties lūkoties auga vai liesmas sirdī. Turpini lūkoties. Pievērs uzmanību smaržai, formai, krāsai. Sajūti zieda (liesmas) smaržu, iztēlojies zieda (liesmas) ēnu. Domā tikai par novērojamo objektu. Sākumā pa galvu maisīsies arī visādas citas domas, traucējot koncentrēties uz auga (liesmas) sirdi. Tas liecina, ka domas visu laiku ir bijušas ārpus kontroles (nedisciplinēts prāts).

Šo vingrinājumu vajadzētu atkārtot katru dienu. Pirmajās dienās lūkoties augā (liesmā) būs grūti arī trīs vai piecas minūtes, bet pēc divām nedēļām tev šo tehniku vajadzētu spēt izpildīt veselas desmit vai pat piecpadsmit minūtes, neļaujot domām sapiņķerēties haosā.

Tā būs pirmā pazīme, ka tu spēj kontrolēt savas domas, tātad ir apgūta spēja koncentrēties tikai uz to, uz ko tiecies, ko pats vēlies. Tavā galvā vienlīdzības nav. Vai nu prāts kontrolē tevi, vai arī tu kontrolē prātu. Šoreiz būs otrais.

Uzdevums slikto domu izskaušanai

Šī tehnika palīdzēs atbrīvot domas no raizēm, bailēm, nemiera, dusmām u.tml., kas tev atņem spēkus un paātrina enerģijas noplūdi. Prāts vienā un tai pašā laikā spēj apstrādāt tikai vienu domu, tas ir, nevar vienlaicīgi apstrādāt divas, tāpēc tu īsā laika posmā savu domāšanu vari vērst pozitīvu vai negatīvu. Parasti cilvēki nepamana, kā tas notiek, bet tu to vari izmantot savā labā.

Viss notiek apmēram tā: tavas smadzenes ir kā multiprojektors, bet ikviena doma ir kā slaids. Esi modrs! Tiklīdz uz ekrāna parādās negatīvs attēls, nekavējoties to nomaini ar pozitīvu. Jau pēc nedēļas pārliecināsies, ka negatīvie slaidi ir zaudējuši savu iepriekšējo nozīmi un spēku.

Domu kvalitāte nosaka izglītības kvalitāti

Arī domas ir uzskatāmas par materiālās pasaules sastāvdaļu – tāpat kā izcepta maize, galds, koks, cilvēks vai kas cits. Ikviena lieta, ikviens cilvēks pasaulē tiek radīts divreiz: pirmo reizi – domās, bet otro – reālajā dzīvē. Vājas domas noved pie vājas rīcības. Ja vēlies baudīt dzīvi visā krāšņumā, parūpējies par savām domām, tāpat kā mēs visi to darām, rūpējoties par materiālajām vērtībām.

Ja tomēr kāda sliktā doma ielavās prātā, iztēlojies sevi uz liela kuģa; tu aizej uz pakaļgalu un slikto pārmet pāri bortam, tad labpatikā noskaties, kā doma izmisusi slīkst.

Uzdevums „Domu pārvēršana realitātē”

Šī tehnika palīdzēs tev domas uzturēt pozitīvākas, jēgpilnākas, palīdzēs tās pārvērst realitātē. Izmantojot domu kontroli (rimtumu), ar iztēles palīdzību tu veicināsi magnētismu, kas pats pievilks visu, pēc kā tiecies.

Iztēlē iedomājies, kā upē iekrīt mazs akmentiņš. Vēro apļotos vilnīšus līdz tie izzūd pavisam. Šādi, lūkojoties rāmajā upes ūdenī (disciplinējot domas – lai nejaucas citas), tu vizualizē savus sapņus.

Ja gribi savā skolas ikdienā vairāk prieka un jautrības, lūkodamies ūdenī, iztēlojies sevi skaļi smejamies. Vari arī iztēloties, ka sastopies ar citiem skolēniem vai skolotājiem un lūpas savelkas smaidā, jau viņus ieraugot vien. Ja gribi veidot sev stingrāku raksturu, iztēlojies sevi ceļamies agrā gaismiņā, vingrojam utt.

Šīs prāta vīzijas ietekmēs tavu paštēlu, jo prāts darbojas caur iztēli. Bet citi skolēni tevi uztvers tādu, kāds būs šis paštēls. Un agrāk vai vēlāk tu tiešām kļūsi tāds, kāds vēlies būt. Bet uzmanies! Izvēlies pārdomāti, lai nebūtu vilšanās, kad tas tiešām piepildīsies.

Annemartes Kreituses zīmējums ©

Ja tev skolā kā pietrūkst, tad tas tikai tādēļ, ka pietrūkst labo domu

Pats fakts vien, ka ir radusies kāda vēlme vai sapnis, nozīmē, ka tev jau ir atbilstošas iespējas to īstenot. Taču, lai gūtu iekšēju mieru, nevajag aizrauties ar dzīšanos pēc ātra rezultāta. Tā vietā vairāk pievērsies dziļi izjustam pašpilnveides procesam.

Jo mazāk sevi noskaņosi uz rezultātiem, jo mazāk tie novērsīs uzmanību no galvenā. Problēma slēpjas tikai tevī un rodas tāpēc, ka pietrūkst ticības savu iekšējo spēku esamībai. Nogurumu (kas arī, starp citu, ir prāta darbības rezultāts) izjūt galvenokārt tie skolēni, kuriem skolā trūkst labu domu un sapņu.

Un beidz sev iegalvot, ka tev tam nav laika. Atrunas! Iepriekš minētie vingrinājumi izpildāmi arī skolā, piemēram, starpbrīžos vai pēc stundām. Izslēdz mobilā telefona skaņu, aizver acis. Pēc piecām minūtēm tevi pārņems atslābums. Tad desmit reizes veic dziļas ieelpas un izelpas. Izelpai jābūt garākai par ieelpu. Izelpojot iztēlojies, kā caur nāsīm izelpo laukā savu iekšējo nemieru, bailes, raizes u.tml. Kad ķermeni ir pārņēmis atslābums, tad gara acīm iztēlojies sev vēlamo.

Skolēna/audzēkņa paškontroles māksla

Tavi panākumi ārējā pasaulē atkarīgi no panākumiem paša iekšējā pasaulē. Patiesībā, ja tu vēlies kaut ko uzlabot skolas dzīvē, lai tā būtu uzvedība, mācīšanās motivācija[19] vai arī veselība, veiksme, attiecības ar skolotājiem vai kas cits, tev pirmām kārtām jāpilnveido sava iekšējā pasaule. To ir iespējams panākt, bet tikai neatlaidīgā darbā, nemitīgi pilnveidojot sevi pašu.

Neviens skolēns/audzēknis nav brīvs, ja nav noteicējs pār savām domām. Kā gan tu vari iesaistīties mācību procesā, ja nespēj vadīt pat sevi!? Kā lai tu spēj lolot savus skolotājus, ja pats neesi radis ne lolot, ne arī palutināt pats sevi? Kā lai tu dari skolotājam labu, ja pats jūties slikti? Un, ja reiz tu nespēj darīt labu skolotājam, viņš nespēj palīdzēt tev. Tiklīdz tu sakārtosi savu prātu, fizisko ķermeni, raksturu, arī tavā skolas dzīvē ienāks miers. Labā ziņa: to tiešām var pamazām iemācīties – uztrenēt gluži kā muskuļus sporta zālē.

Veiksme izvēlas tai sagatavotu prātu.

Piepildījuma izjūtu sniedz aizvien plašāka un nozīmīga mērķa apzināšanās. Kad tu nodarbojies ar to, kas tev no sirds patīk, tevī piepeši sāk atraisīties snaudošie spēki, un tu visā rod dziļu apmierinājumu.

Uzdevums „Vienatnes rituāls”

Šīs tehnikas izpildei nekas vairāk nav nepieciešams kā vien skolas ikdienā obligāti iekļaujams miera periods. Tas ir laiks piecpadsmit līdz piecdesmit minūšu garumā, kurā vari izbaudīt klusuma dziedniecisko iedarbību un labāk izprast, kas un kāds esi patiesībā. Šajos brīžos vari veldzēt savu pārkarsušo vai nosalušo dvēseli. Šī tehnika radīta sevis savu spēku un ticības atjaunošanai. To praktizē, pavadot laiku vienatnē un klusumā.

Daudzi skolēni izvairās palikt vieni. Ja nu tā nejauši sanāk, tad steigšus, kā apsviluši ķeras pie viedierīcēm, ieslēdz mūziku, videoklipu vai ko tamlīdzīgu. Taču vienatne un klusums ļauj labāk sataustīt savus radošos aizmetņus, pieeju savai iekšējai gudrībai. Bet kur lai tos rauj? Haosa pārņemtajā skolas ikdienā prāts nemitīgi rosās, domas uzmācīgi tērgā. Vairums skolēnu ir iekšējā nemiera pārņemti.

Šādi iekšējie klusuma brīži tevi ietekmētu ļoti pozitīvi, sniedzot dvēseles mieru, neierobežotu enerģiju un dziļāku sevis sakārtotības izjūtu. Tas ir kā iet uz satikšanos ar sevi pašu – mierīgu un jauku cilvēku. Ja šādus brīžus iemācīsies uztvert kā skaistākos, tas nomierinātu tavu satraukto dvēseli. Kā zināms, skaistais to lieliski var.

Patiesībā katram skolēnam/audzēknim vajadzētu būt kādai slepenai vietai, kurā nodarboties ar savu domu, gara pilnveidi. Vislabāk, ja tā ir vieta, kura paredzēta tikai sevis un savu spēku atjaunošanai, kurā nav bijis negatīvu emociju, nepatīkamas pieredzes u.tml.

Vienatnes rituāls vislabāk iedarbojas, ja to praktizē katru dienu un vēlams vienā un tajā pašā laikā. Tad pie šīs klusuma un apskaidrības devas tik ļoti pieradīsi, ka nevēlēsies no tās atteikties. Tā nekļūs par atkarību, bet šie ieradumi noteikti bagātinās tavu dzīvi.

Uzdevums „Personisko pārdomu rituāls”

Klusā vienatne nes tev vēl ko labu. Ikvienā ir apslēpti nenoskaidroti talanti. Atlicinot laiku pārdomām, tu tos atmodini. Gremdēšanās klusās pārdomās spēj vairāk nekā vari iedomāties. Tā padara tevi stiprāku, viedāku un, pats galvenais, ļauj atbrīvoties no muļķīgā ieraduma sasprindzināties. Bet tā pamatā ir sasprindzināšanās pašam pret sevi. Vai tu tiešām vēlies dienu pavadīt mūžīgā stresā?

Personiskās pārdomas nav nekas cits kā ieradums domāt. Tas nozīmē, ka katru vakaru pēc skolā pavadītajām stundām tu pilnīgā nošķirtībā pārdomā, ko šajā dienā esi paveicis; izvērtē ikvienu savu mazāko rīcību, pārdomājot, cik konstruktīva, destruktīva, pozitīva vai negatīva tā ir bijusi.

Annemartes Kreituses zīmējums ©

Kā atbrīvoties no haotiska ikdienas ritma?

Izdzirdot šo jautājumu, vispirms nāk prātā jautājums “Vai tas nav grūti?”. Reizēm tu knapi spēj atcerēties par ko domāji pirms desmit minūtēm, kur nu vēl pirms divpadsmit stundām. Joka pēc ielūkojies vidusmēra skolēna ikdienas ritmā Tātad, iespējams, tavā).

Pamosties pusseptiņos no rīta, klausoties elektroniskā pulksteņa zvanīšanā, ieej dušā, steigā notiesā kādu sviestmaizi un steidzies uz skolu. Ienākot skolā, satiec klasesbiedru, kas noskaities šņāc kā vērsis. Sadod, protams, viņam kārtīgi pretī. Neies tak ļaut, lai šis tev brauc augumā! Tad uzrodas kāda skolotāja un grib noskaidrot, kāpēc klasē ir izmētāti papīri. Ak, jā, klasesbiedrs tāds un tāds stundas laikā tevi nosauc par kazu vai (atkarībā no dzimuma) par āzi, tikai tāpēc, ka iepriekšējā dienā aizrādīji par viņa muļķīgo izturēšanos pasākumā. Trakā ātrumā starpbrīžos nesies uz veikalu pirkt neveselīgās picas un bulciņas. Kad atgriezies skolā, tevi gaida skolotāju aizrādījumi par uzvedību stundu laikā. Pa ceļam uz mājām piezvana…  Un tā tālāk, līdz pašam vakaram. Atskatoties un izvērtējot dienas ritmu, domā: ja laiku varētu pagriezt atpakaļ, būtu darījis citādi, piemēram, piecēlies stundu agrāk. Velti. Ja netici, pamēģini. Tas pats vien sanāks. Šī ilūzija tevi neglābs. Patiesībā tu vairāk vēlētos, lai no rīta atliktu kāds brīdis mierīgi apsēsties un padomāt par dienā darāmajiem darbiņiem.

Tāpēc izvērtē katras dienas notikumus. Tādās reizēs atskārtīsi, ka labāk būtu bijis, ja nebūtu sakliedzis uz klasesbiedru, ka nevajadzēja strīdēties ar skolotāju un nepavisam nevajadzēja kliegt skolas gaitenī.

Paraugoties atpakaļ uz to, ko dienā skolā esi darījis un kādas domas domājis, jau nodrošini izejas punktu, no kura sākt sevis pilnveidošanu. Vislabākais veids, kā skolas ikdienu padarīt veselīgāku, ir apzināties kļūdas, kuras šodien esi pieļāvis. Par tām nav ko īpaši bēdāt. Kļūdas ir skolas ikdienas neatņemama sastāvdaļa, un tās ir ļoti nepieciešamas sevis pilnveidē. Bez tām tu nevarētu izaugt.

Tikai tad, ja skolas ikdienā atkārtojas vienas un tās pašas kļūdas, vienas un tās pašas neveiksmes, kaut kas galīgi nav kārtībā.

Runātā vārda rituāls

Arī sasaistītu vārdu sakopojuma skandēšana noskaņo pozitīvi. Ar šādu frāžu palīdzību mēs atbrīvojam prātu. Kad rodas nepieciešamība justies motivētākam, atkārto piemērotus teikumus, kaut vai šādu: “Es jūtos disciplinēts, enerģijas pārpilns.”  

Domā – tā ir veltīga burkšķēšana? Nekā! Izteiktie vārdi ietekmē tavu prātu. Jau tas, ko tu pasaki otram, ir svarīgs. Bet vēl daudzkārt svarīgāk ir tas, ko tu pasaki sev. Mēs paši vien tie esam, kas visas dienas garumā par sevi domājam. Ja sev saki, ka esi nevīža, noguris, bet skolotāji – piekasīgi, tad šī mantra[20] izpaudīsies arī ārēji. Tieši tā arī būs. Ir taču sakāmvārds: „Nepierunā nelaimi!” Jau mūsu senči zināja šo patiesību. Vārdi, kurus tu saki sev, ietekmē tavu paštēlu. Savukārt paštēls ietekmē tavu rīcību.

Pilnskanīgas dzīvošanas rituāls

Tā pamats: iesējam domu (vārdu), bet nopļaujam rīcību. Tu taču atceries arī sakāmvārdu „ ko sēsi, to pļausi”? Vai tad tas radies no zila gaisa? Protams ne – novērots dzīvē gadsimtu garumā. Tieši tā arī notiek. Sējot paradumu, nopļauj raksturu. Sējot raksturu, nopļauj likteni. Tas ir harmoniska dzīvesveida rituāls un darbojas gluži kā likums.

Labi gan, ka tāds ir – tu taču vari to izmantot savā labā. Šis likums nosaka, ko nepieciešams mainīt, kā pilnveidot savu raksturu. Kad izdosies, tas ietekmēs tavu pašcieņu, pašvērtējumu un aktīvo darbību. Doma virknēsies aiz domas un izraisīs rīcību. Tādu būs daudz un dažādas. Visas pozitīvās aktivitātes saplūst kopā vienā veselumā, izveidojot stabilus paradumus, bet paradumi savukārt nosaka tavu likteni, skolas ikdienas gaitu, un pat izglītības sistēmu kopumā. Izrādās – nemaz nav jābūt ministram, lai kaut ko mainītu.

Annemartes Kreituses zīmējums ©

Vienkāršības rituāls

Tas māca veidot pavisam vienkāršu dzīvi, neizniekot sevi sīkumos, nepieblīvēt dzīvi ar nenozīmīgām lietām. Sīkumi griežas ap cilvēku gluži kā visādas drazas, neļauj mieru, traucē saskatīt būtisko. Un tā nu sanāk, ka daudzi skolu uztver it kā par virpuļviesuļa epicentru. Vai tu to vēlies? Vai tas ir tavas dzīves laika vērts? Vienkāršības rituāls rosina pārtraukt joņot pa skolu tajā trakajā tempā, kādā skolēni parasti ieskrienas, paši to negribēdami.

Pārtrauc demonstrēt dizaineru pēdējos sasniegumus! Vai tad tavs dzīves mērķis ir padarīt bagātāku kādu firmu? Tu dzīvo viņu labuma dēļ? Atsakies no paraduma dienā lasīt vismaz piecas avīzes vai interneta lapas, par visu būt lietas kursā, būt pieejamam un izmantojamam jebkurā brīdī! Vai tad tu esi vergs? Atmet arī tērzēšanu sociālajos tīklos! Padomā: kurš kuram kalpo – tu masu saziņas līdzekļiem vai viņi tev? Gribi būt kalps uz mūžu? Abet lūdzu – ja vien tā patiešām ir tava izvēle, par ko gan var stipri šaubīties. Iekams nesamazināsi savas vajadzības, nekad tev nebūs gana. Labāk beidz lasīt visādas muļķības, kuras saņem e-pastā, sociālajos tīklos un citur.

Agras mošanās rituāls

Tas nozīmē sākt dienu reizē ar Sauli. No sākuma tas nebūs tik viegli. Kad piecelies agrāk, jūties noguris un miegains. Tas nekas. No sākuma šādas nepatīkamas izjūtas var būt visas nedēļas garumā. Bet tas atmaksāsies. Mēģini to uztvert kā īslaicīgu, pārejošu parādību.

Saule mūs iekšēji atjauno, tā atraisa dzīvīgumu, atjauno emocionālo un fizisko līdzsvaru. Nesteidzies, izbaudi to! Psihologi ir vienisprātis: viss, ko cilvēks domā desmit minūtes pirms iemigšanas un desmit minūtes pēc pamošanās, būtiski ietekmē viņa dzīvi. Šādos brīžos vajadzētu domāt tikai klusinātas, rāmas un patiesi iedvesmojošas domas, nevis skatīties satraucošās, ar negatīvismu pārņemtās ziņas, filmas vai, nedod Dievs, darboties sociālajos tīklos.

Pirms laidies miegā, neskaties ziņu pārraides, neatgriezies domās pie aizvadītās dienas notikumiem, nestrīdies, bet labāk iedzer tasi zāļu tējas un sagatavojies ciešam miegam. Jo labāks miegs, jo mazāk vajag gulēt. Un nelec no gultas, tikko paver acis. Apdomā savu dzīvi, gaidāmo dienu! Pirmās desmit rīta minūtes lielā mērā nosaka visas dienas noskaņojumu.

Gribasspēka treniņš          Nesaprotu nosaukuma loģiku! Nomainīju!

Tas palīdzēs sasniegt pārējos mērķus. Lai radītu veselīgu un spēcīgu gribasspēku, nemēģini sasprindzis dzīties pēc kāda milzu mērķa. Labāk izstrādā sistēmu, trenējot prātu mazās lietās. Darot to uzcītīgi un regulāri, visas mazās lietas sakrāsies vienuviet, saplūdīs kopā, līdz stiprais gribasspēks uzradīsies it kā pats no sevis. Arī lielu māju taču var uzcelt no maziem ķieģelīšiem.

Pašdisciplīna tevi nodrošinās ar tām garīgajām rezervēm, kādas ir nepieciešamas, lai tu būtu pašpietiekams (tas ir, ar visu pats tiktu galā) situācijās, kad skolotāji vai citi cilvēki (vecāki, treneri, biedri) ceļā liks kārtējos pārbaudījumus. Gribasspēka trūkums ir garīga slimība. Tu taču vēlies būt vesels? Trenējot gribasspēku, kļūsi apskaidrots un zudīs vēlme būt tādam kā visi pārējie, izrādīties. Tu varēsi un gribēsi būt pats. Tā vietā, lai pārspētu citus, tu centīsies pārspēt pats sevi. Tādos brīžos sevī sajutīsi rīcības brīvību, kurā netrūks iekšējas atbrīvotības un virtuozitātes[21].

Atbrīvošanās no raizēšanās

Veidojot savu iekšējo spēku, beidzot varēsi atbrīvoties no raizēšanās. Kad gan tā tev ko labu devusi? Šī atbrīvošanās palīdzēs noturēties pie veselības, dos spēku un nodrošinās pret hronisku nogurumu. Paškontrole ir kontrole pār savu prātu, tas ir, gribas kontrole pār prātu. To nedrīkst atstāt pašplūsmē. Ja tu iegādāsies suni, tad taču to apmācīsi, nevis gaidīsi vienā mierā, skatoties, kā no pūkaina kamoliņa izaug ilkņains un neaudzināts briesmonis, kurš turklāt slapina kaktā un palaikam kož tev pašam rokā. Tu taču gribi kontrolēt sava mīluļa rīcību. Kāpēc ar prātu lai būtu citādi? Arī tas var sagādāt daudz bēdu un nepatikšanu. Kontrolējot domas, tu disciplinē savu prātu. Kad būsi izkopis spēju atbrīvoties no negatīvajām domām, koncentrējoties tikai uz labajām, tam sekos arī pozitīva rīcība.

Tas nekas, ja esi pieradis rīkoties citādi. Domāt pozitīvas domas ir tikpat viegli kā negatīvas. Bet kāpēc tu tādā gadījumā tik daudz savu domu novirzi uz skolotāju piekasīšanos, nogurumu un citām nejaukām lietām? Tāpēc, ka aizmirsti kontrolēt un disciplinēt savas domas.

Parasti uzskata, ka domas ieklīst prātā tāpat vien un nejauši. Tas nav tiesa. Dabā nekā nav nejauša. Visu radām mēs paši ar savām domām. Ārējais atspoguļo iekšējo. Kad sāksi koncentrēties tikai uz labajām domām, ar gribasspēka palīdzību apspiedīsi negatīvās. Labā vai sliktā visapkārt ir tik, cik tu to pieļauj savās domās – ne vairāk, ne mazāk.

Annemartes Kreituses zīmējums ©

Uzdevums „Nemierā esošajiem”

Lai vārds kā verbāla spēka izpausme piepilda tavu cerību un prātu! Atrod kādu klusu vietu, apsēdies, aizver acis un neļauj domām klejot. Sēdi nekustīgi (jo nemierā esošs ķermenis liecina par iekšēju nemieru) un atkārto kādu apstākļiem piemērotu mantru vairākas reizes (vienalga – balsī vai klusībā). To darot, iztēlojies sevi par apņēmīgu, pārliecinātu un mierīgu personību, kura pilnībā spēj kontrolēt savu prātu, fizisko ķermeni un garu.

Uzdevums „Klusēšanas zvērests”

Praktizējot klusēšanas zvērestu, tiek mobilizēta tava griba un attīstīta pašdisciplīna. Bet šis vingrinājums ir dīvains. Ja tu visu dienu klusē (mjā, diez kā tas būtu iespējams skolā!), tad šajā laikā sagatavo prātu pakļauties komandām. Katru reizi, kad rodas vēlēšanās pateikt ko negatīvu, šo impulsu apslāpē un ciet klusu.

Tā nu sanāk, ka tavai gribai pašai par sevi nekāds saprāts neeksistē, tā tikai gaida tavu komandu, kas rosinās darboties. Jo vairāk to kontrolēsi, jo tā kļūs spēcīgāka.

Ārējās pasaules vainošana

Mūsu šķietamā vājuma pamatā ir iluzoriskā[22] tieksme meklēt  vainīgos ārpus sevis (ārējie notikumi atspoguļo tikai mūsu rakstura iezīmes).  Tā vainojam savus skolotājus, viņu mācīšanas īpatnības, skolas direktoru, vecākus un citus. Un tad tu sāc sevi attaisnot: „Es tur neko nevaru darīt, jo es neko nesaprotu/man nav garastāvokļa/ man ir pārāk daudz mājasdarbu utt.” Met ar steigu to visu pie malas. Vainīgo vienkārši nav. Arī tu tāds neesi. Ej un dari.

Laika menedžments

Uh! Atkal kaut ko aptver tikai tad, kad viss par vēlu! Gluži kā tautas sakāmvārdā: “Ja tikai jaunie zinātu, ja tikai vecie spētu.” Lai kā mēs dzīvotu, gribot negribot esam spiesti izjust cieņu pret laiku un tā ritējumu. Tas atgādina, ka esam mirstīgi, tāpēc uzsvērsim ideju par jēgpilnu un unikālu dzīvi. Tver katru mirkli, lai to nepazaudētu!

Prasme organizēt savu laiku nenozīmē kļūt par censoni. Drīzāk otrādi – tas ir kā iespēja aizņemtības ritmā atrast laiku pastaigai klusumā. Kāpēc lai tu tik nelokāmi turētos pie vecajiem paradumiem? Vai tad tie ir tik izcili? Kāpēc tev rīkoties, kā dara citi? Tu taču neesi ne mērkaķītis, ne runājoša lelle.

Laiks, kas atvēlēts sevis bagātināšanai, nekad nebūs iztērēts veltīgi. Aizņemtība nav nekāds attaisnojums! Mjā! Te nu rodas jautājums: ar ko tad tu esi tik ļoti aizņemts? Man liekas, ka 80% aizņemtības rada tavs paša iekšējais nemiers. Tas tevi dīda, biedē, liek tiekties pēc trokšņa un šķietama kontakta sociālajos tīklos. Tāpēc neļauj tam un citiem piesavināties tavu laiku!

Daba mums nevienam nav noteikusi neprātīgu dzīves tempu, haosu un steigu. Lielākā daļa no mums ir kļūdaini un cieši pārliecināti, ka panākumus var gūt tikai enerģiski cīnoties zobiem, nagiem un ragiem (piemēram, pelnot atzīmes), pieveicot vai pat iznīcinot savus konkurentus. Taču tie ir maldi. Tieši otrādi, pilnskanīga skolas dzīve nevar tikt nodrošināta bez dvēseles miera. Šis miers tev ļaus kļūt produktīvākam un sevi garīgi pilnveidot.

Vislabākais laiks, kad iestādīt koku, ir pirms četrdesmit gadiem, bet otrs piemērotākais – šodien

Nesamierinies ar viduvējībai raksturīgu uzvedību, jo tevī ielikts neierobežotu spēku potenciāls[23]. Uzdrošinies kļūt ģeniāls[24]. Šīs tiesības katram jau ir ieliktas šūpulī.

Ikreiz, kad esi nolicies gulēt, pavaicā sev, ko labu dienā esi izdarījis. Ja atbilde ir, ka neko, tad vēl var paspēt – piecelies no gultas un tomēr izdari kaut ko labu, kaut vai kādu nieku. Un tā katru vakaru. Viegli jau nebūs. Pašaudzināšana prasa lielu darbu, bet mērķis taču ir tā vērts, vai ne?

Pagātne ir palaista garām. Otrs piemērotākais laiks labam darbam ir šodien. Dzīvojot tagadējā brīdī, atceries, ka pagātne ir kā upes straume, kas sen jau aiztecējusi. Svarīgākais par visu ir pašreizējais mirklis, tāpēc to izdzīvo un izbaudi pilnībā. Ja raizējies par pagātni, notiek lieka enerģijas noplūde – aiziet zudībā tā pati enerģija, kuru varētu izmantot vēlamās šodienas veidošanai. Tas atņem tev spēku. Vai tad negācijas būtu tās svarīgākās? Taču ne! Tad kāpēc tām kaut ko ziedot?

Annemartes Kreituses zīmējums ©

Laime ir ceļš, nevis tā galamērķis

Dzīvo šodienai, jo citas līdzīgas dienas vairs nekad nebūs. Neatliec dzīvošanu uz vēlāku laiku! Daudzi, gūstot šķietami žilbinošus panākumus skolas dzīvē, patiesībā nespēj paši tikt galā ar sevi, un tas ir visbīstamākais, jo viņu dzīvē slepeni valda haoss. Viņi nav laimīgi, lai gan tā reizēm tā šķiet. Mūsu dzīvi ārda bez visa cita arī vēl censoņu un izdabātāju gruzdošā nemiera ogle. Tie visu liek uz altāra un ziedo kādai tālai, nesaprotamai nākotnei. Bet tā kā nenāk, tā nenāk. Tīri vai būtu iesprūdusi.

Tāpēc atlicini dažas minūtes, lai noskaitītu pateicības lūgšanu par visu labo, kas bijis. Tad uzreiz sāc dzīvot dzīvi, pēc kādas tiecies. Tūliņ, uz karstām pēdām, neatliekot ne minūti. Tad… būs tā, ka esi uz zemes, bet jūties kā debesīs.

Lai noslogojums un piepūle būtu tavu stipro jūtu dzimtene, nenoliedz to, ko nezini. Nešaubies ne par ko, bet izpēti, tad ieraudzīsi, ka viss labais tomēr patiesi eksistē. Akli cilvēki neredz sauli – vai tāpēc tās nav? Kurlie nedzird mūziku – vai tāpēc tā pārtrauc skanēt? Nebīsties no nepazīstamā, bet apgūsti to. Nebaidies no grūtībām un šķietami neaizsniedzama mērķa, jo drošam skolēnam nekas nav par grūtu un viss ir sasniedzams.

Negatīvās un haotiskās domāšanas bremzes un sekas

Blakus mazajiem tārpiem dzīvo lielas čūskas, piemēram, blakus negatīvām domām mājo dusmas, bailes, šaubas, egoisms[25], kas uz mums iedarbojas iznīcinoši. Vēl viena postoša īpašība – pašnožēla. Saniknojuma radītās dusmas ir inde, kas fiksējas uz nervu kanālu sieniņām un saindē visu cilvēka organismu. Niknums ir viszemākais garīgas aprobežotības veids. Baiļu postīgums ir tas, ka tās paralizē mūsu gribu un augstāko principu darbību. Tāpēc agri vai vēlu cilvēks ar baiļu izraisīto vibrāciju pievelk tieši to, no kā pats baidās. Tad arī daudzi saka: „Es jau to paredzēju.” Bet patiesībā viņi savu baiļu objektu paši piesauca klāt. Tā sakot, uzaicināja lauvu uz brokastīm, pasniedzot sevi uz šķīvīša.

Tavas šaubas un bailes

Tas, kurš šaubās par kādu daļu, šaubās par visu: par sevi, ģimenes locekļiem, skolotājiem un klasesbiedriem. Šaubas ierobežo jebkuru iespēju virzīties tālāk savā pilnveidē. Šaubas ir kā tārpi, kas lēni, bet pamatīgi grauž jebkurus pamatus.

Mēs, cilvēku lielākā daļa, visvairāk baidāmies no tā, ko nesaprotam, neapjēdzam. Visvairāk mēs baidāmies no savas neapzinātās neziņas, tas ir, paši no savas radītās tumsas. Gandrīz katrs atceras, kā bērnībā baidījies no vilka, tumsas, spoka, bubuļa vai citām briesmām. Velti lielie mums centās iestāstīt, ka pagultē, skapī vai aiz loga nekā bīstama nav. Mēs taču redzējām!

Izpēti sevi, savu prātu, izglītību, iztēli, veic sasaisti ar sirdsbalsi un atradīsi, ko īsti cenšas slēpt tava esība, kas īsti tevi satrauc vai biedē. Kad aizraksies līdz savu baiļu saknei un izpratīsi to iemeslu, tad pārliecināsies, ka baiļu un nedrošības īstenībā nemaz nav. Tās jau kaut kad meklējumu ceļos būs pazudušas bez pēdām.

Kā sasniegt vēlamo?

Droši vien bijusi ne viena vien reize, kad esi kaut ko gaidījis, cerējis, varbūt pat dievu lūdzis, lai īstenotos tavas ieceres, taču – nekā! Kāpēc nesanāca? Nav nozīmes lūgties un cerēt, kamēr tavas domas ir juceklīgas, haotiskas, kamēr tu nemāki precīzi formulēt savu vēlmi. Pamēģini aiziet uz veikalu un sākt pārdevējai murkšķēt kaut ko nesaprotamu! Diez vai tiksi pie kārotā pirkuma. Dzīvē ir tāpat. Ņem palīgos savu prātu, apziņu[26] un citus resursus. Vispirms noskaidro, ko tad īsti vēlies. Pēc tam to uzskatāmi iztēlojies.

Nav vairs vecie laiki, kad viens gads bija līdzīgs otram. Šodien liekas, ka laiks skrien straujāk, izvēles loks paplašinās un komunikācijas iespējas paātrinās. Tāpēc arī skolas dzīvē trauksme, nemiers ir parasta ikdiena. Brīžiem liekas, ka pasaule ripo gluži kā bumba no kalna. Noskaidrosim, kas nosaka šī dīvainā mehānisma spēku un kā to var izmantot savā labā!

Par trauksmes signāliem

Kad tevi pārņem trauksme[27], tu jūties vainīgs, nemierīgs, zaudē kontroli. Bet nekad nav ļauna bez laba. Uz šo trauksmi var raudzīties arī pozitīvi. Tā atgādina, ka neesi pilnībā realizējis savu potenciālu, ka nepildi savu uzdevumu. Pastāvīga pašvērtējuma mudināts, kas nereti izpaužas tieši kā trauksme, tu sāc tiekties pēc kaut kā vairāk un pamatīgāk. Tāpēc trauksme mazās devās ir pat ieteicama.

Trauksme pārņem varu tad, kad tev trūkst pārliecības. Tādos brīžos reizēm liekas, ka nekas nesanāk, visa dzīve iet galīgi šķērsām. Bet, ja to uztver kā signālu dvēseles modināšanai, tad ar trauksmes palīdzību tiec brīdināts par novirzīšanos no ceļa. Tāpēc ieteicam tev rakstīt dienasgrāmatu, it īpaši veltot uzmanību visam, par ko esi pateicīgs. Pievērsies tikai pozitīvajiem aspektiem, jo visu nosaka attieksme. Arī pati briesmīgā problēma, kas tevi nomāc, ir tikai attieksmes rezultāts, nevis fakta konstatācija.

Uzdevums „Atbrīvo žokļus!”

Ievēro, cik cieši sasprindzini žokļus. Atbrīvo tos! Dienas laikā vismaz desmit reizes pārbaudi, vai tie nav saspringti un savilkti. Nav nekādas vajadzības klīst pa skolu ar sajūtu, ka tikko esi kādu nokodis. Mazāka sprie­dze šajā zonā liks tev justies mazāk uztrauktam. Tas ir jauks vingrinājums, jo ļoti ātri jutīsi pozitīvu rezultātu.

Uzdevums „Atbrīvo sejas muskuļus!”

Uzliec rādītājpirksta galu starp uzacīm. Mazliet noliec galvu uz priekšu tā, lai zods ir tuvu pie krūtīm. Ar aizvērtām acīm fokusē acis uz savu pirkstgalu vienu mi­nūti. Tas nekas, ja skropstas vibrē. Šāds vingrinājums salauž haotisku un nervozu domu modeli un rada mieru. To var veikt pat mācību stundas laikā, tikai atceries – pārlieka uzmanība no citu, īpaši skolotāja puses gan tai brīdī nebūtu vēlama.

Annemartes Kreituses zīmējums ©

Uzdevums „Iededz sveci!”

Aizdedz mājās sveci un novieto to nelielā attālumā. Piecas minūtes viegli koncen­trē acu skatienu uz sveces liesmu. Ievēro, kas notiek ar ārējo pasauli, kad koncen­trējies uz liesmu. Ievēro, kas notiek ar ķermeņa sajūtām, kas notiek ar dienas rūpēm. Nekur jau tās nepaliks. Ārējā pasaule un dienas rūpes pastāvēs joprojām, bet ne tik haotiskas un nervozas kā agrāk.

Uzdevums „Iestati atgādinājumus!”

Lai nomierināšanos padarītu par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu, ieradumu, iesakām gan darba, gan mājas datorā nomainīt ekrānsaudzētājā atgādinājumus. Tie tad būtu atgādinājumi par miera radīšanas praktizē­šanu. Paņem savu mobilo tālruni un tajā nomaini veco sa­sveicināšanās tekstu pret “Miers tagad” vai “Es šodien dzīvoju!”. Tas būs pastāvīgs atgā­dinājums, ka laiks praktizēt miera radīšanu.

Uzdevums „Esi mierīgs!”

Šī ir mantras tehnika. Ar katru ieelpu sev saki: “Es esmu…” Ar katru izelpu saki: “Miers.” Atkārto to trīs reizes. Atceries: mantra ir vārds vai zilbe, kas tiek atkārtota vai nu skaļi, vai domās, lai sasniegtu noteiktu efektu. Domā – tā ir kāda vecu šamaņu buršanās un tīrās blēņas? Nekā! Arī zināt­niskie pētījumi apstiprina, ka mūžsenās tehnikas, tā­das kā mantra, spēj iespaidīgi radīt mieru.

Uzdevums „Ieraugi gaismu!”

Aizver acis. Iztēlojies, ka tavs mugurkauls ir tīras, zeltītas gaismas tunelis. Iztēlojies, ka gaisma staro spilgtāk un spējāk. Gaismas iztēlošanās veicina izdziedināšanos, rada mieru un labsajūtu.

Uzdevums „Elpo ar vēderu!”

Dziļi ieelpo ar vēderu (ja neproti, uzliec rokas uz vēdera un pārbaudi, vai tās elpojot cilājas, ja ne – patrenējies). Ar nākamo elpu noturi krūtis un plecus mierā un elpo ar vēderu. Tagad elpo tik dziļi, ka vari sajust bikšu siksnu. Tagad atkal ieelpo un aizturi elpu trīs sekundes. Dari to visu rāmi un nesteidzīgi un atkārto trīs reizes.

Uzdevums „Apzināta nomierināšanās”

1. solis: atbrīvo vēdera muskuļus un dziļi ieel­po apakšējā vēdera daļā. Augšējo un apakšējo krūšu daļu turi nekustīgu. Ja nesaproti, kas tev kur notiek vai nenotiek, sākumā dari to pie spoguļa.

2. solis: uzliec rokas zem nabas. Elpo tā, lai kustētos rokas.

3. solis: ļauj vēdera muskuļiem izplest vēdera dobumu, lai tas kļūst apaļš un
pilns (it kā būtu arbūzu norijis).

4. solis: vispirms piepildās vēdera apakšējā daļa un tad pamazām sāk piepildīties ar gaisu līdz vēdera augšējai daļai. Rezultātā ar gaisu pilnībā piepildīta vēdera apakšējā un augšējā daļa. Sajūta – drusku kā balonam.

Uzdevums „Elpo dziļi!”

Ieelpojot noskaiti līdz pieci, uz se­kundi aizturi elpu, izelpojot skaiti atkal līdz pieci. Ļauj elpošanai būt dziļai, pilnai, mierīgai un bez piepūles. Ja nogursti vai sareibst galva, met mieru un pēc laiciņa mēģini vēl.

Uzdevums „Caurlūko savu ķermeni!”

Koncentrējies uz šādām muskuļu grupām: sīkie muskuļi ap acīm; pieres muskuļi;  vēdera muskuļi. Nākamās stundas laikā pārbaudi šos muskuļus, lai pārliecinātos, ka tie ir mierīgi un atbrīvoti. Jo vairāk atbrīvosi fizisko ķermeni, jo vairāk miera sajutīsi. Atbrīvojot šos muskuļus, vari viegli pamasēt ap acīm un pieri. Tas ļaus tev strādāt ar mazāku piepūli.

Uzdevums „Atbrīvojies!”

Ceļojums uz savu būtību var notikt tikai tad, kad būsi atbrīvojies. Vairums aizņemto skolēnu jaunu darba uzdevumu gaida kā starta signālu sacensībās — ķermenis ir saspringts, muskuļi savilkti, jo ir jāsasniedz mērķis – jācīnās ar visu, kas trāpās ceļā. Vai nav par traku? Tu taču neesi ne viduslaiku bruņinieks pirms kaujas, ne pakāršanai nolemts noziedznieks. Atslābinies!

Atslābināšanās ir pilnīgi pretēja piepūlei. Atslābināšanās ir kā ieslīdēšana siltā, greznā džakuzi vannā, kad izjūtam ūdens pieskārienus, siltumu, dzirdam tekošo ūdeni. Iegrimstot vannā, vienīgais jautājums ir: „Mmm — mmm… cik ilgi es to vēl varēšu izbaudīt?” Ceļam uz mieru ir jābūt pavisam vieglam. Ja mums par mieru un labu pašsajūtu būtu jākaro un jācīnās, mēs taču, sasniedzot mērķi, tik un tā nebūtu mierīgi. Cilvēku jau nevar kā televizoru izslēgt ar podziņu – knikt – un viss!

Jo vairāk tu mācībās pūlēsies (miers nav viens un tas pats, kas vienaldzība), tas ir, cīnīsies, jo mazāk jutīsies apmierināts. Ja tu jūties kā kaujas laukā, tad tev kaut kā trūkst un šo tukšuma izjūtu būsi spiests aizpildīt ar sacensību „būt teicamniekam” vai klases lielākajam „varonim”. Vai tu to vēlies? Par visu jāmaksā. Kā zināms, sacensība ir vēlme būt tādiem, kādi mēs patiesībā neesam un nevaram būt, tas ir, kļūt par kaut ko citu, nevis sevi pašu. Tu tak negribi sevi pavisam pazaudēt, vai ne?

Esi rotaļīgs!

Pavēro, kā kucēns spēlējas ar necilu koka gabalu. Viņš ir koncentrējies un uzmanīgs, viņš ir modrs un vērīgs, gatavs gan rūkt, gan riet uz to. Viņš necenšas būt labākais starp ciema suņiem. Viņš netiecas uzvarēt koka gabalu suņu spartakiādē. Viņa spēlei piemīt prieks un nevainība. Viņš viegli var pievērsties citai spēlei un tad atkal atgriezties pie koka gabala, nerājot sevi par šādu nenopietnību. Lai skolā vairāk ienāk maigums, rotaļīgums, prieks un nenopietnība, nevis stīvums un smagums.

Uzdevums „Saglabā rāmumu!”

Aizver acis un ieelpo, skaitot līdz trīs. Arī izelpo­jot skaiti līdz trīs. Starp ieelpu un izelpu nevajadzētu būt pauzēm. Šī apļveida elpošana palie­lina enerģijas daudzumu un mieru.

Annemartes Kreituses zīmējums ©

Uzdevums „Ieelpo mieru!”

Ir dažādi elpošanas vingrinājumi, ar kuru palī­dzību vari vērst savu pašsajūtu un līdz ar to arī savu skolas ikdienu mierīgu un prieka pilnu. Arī šis vingrinājums ir pavisam vienkāršs. Ieelpojot sev saki: “Ieelpojot apzinos, ka ieelpoju mieru.” Un izel­pojot sacīsim: “Izelpojot apzinos, ka izelpoju nemieru.” Šādi tu vairāk apzinies savu ieelpu un izelpu. Nav pat jāsaka viss teikums; to var izteikt divos vārdos — “ieelpa” un “izelpa”. Tava elpa kļūs rāmāka un līdzsvarotāka, un arī prāts un ķerme­nis tāds kļūs.

Elpošana saista ķermeni ar prātu. Reizēm prāts ir pārņemts ar tērgājošām domām, un tādos brīžos ķermenis dara vienu, bet prāts – kaut ko citu. Šajos brīžos ķermenis ar prātu nav vienoti (tādās reizēs par cilvēku saka „nedzīvo saskaņā ar sevi”). Koncentrējoties uz elpošanas vingrinājumu, uz “ieelpu” un “izelpu”, tu atkal savieno prātu ar ķermeni un kļūsti viens vesels.

Ieelpojot apklusinu savas tērgājošās domas (saspringušo ķermeni).

Izelpojot smaidu, izbaudu prieku.

Kā zināms, smaids atslābina simtiem muskuļu sejā. Smaids sejā liecina, ka pilnībā pārvaldi sevi. Dzīvojot tagadnes brīdī, šeit sēžot, neko citu nedomāju. Es sēžu šeit un zinu, kur esmu, zinu, ka šis ir brīnišķīgs brīdis. Ja neesi priecīgs un laimīgs šajā brīdī, kad tad būsi tāds?!? Labi vai slikti ir tik, cik pieļauj savās domās, jo mēs nedzīvojam objektīvā īstenībā, bet gan izveidotā domu un uzskatu modelī. Kas liedz tev priecāties un būt laimīgam tieši šobrīd?

Tiem, kuri skeptiski iebildīs „par ko tad šai pasaulē ir ko priecāties?”, atgādināsim, ka visa cēlonis ir katrs pats. Tavā vietā prieku neviens nemeklēs.

Pašsuģestijas nozīme

Mācības skolā prasa nemitīgu, neatlaidīgu domāšanas un uzvedības modeļa pilnveidi. Viens no veidiem, kā to uzlabot, ir pašsuģestijas (pašiedvesmas) aktīvs izmantojums. Izmantojot pašsuģestiju, tu lielā mērā ietekmē savu raksturu. Pētījumos jau sen ir novērots, ka pašsuģestijai ir milzīga nozīme. Piemēram, vienai cilvēku grupai iedod “īstas” zāles, bet otrai “neīstas”, kaut vai cukura tableti. Atklājās, ka lielai daļai cilvēku, kuri lietoja “viltus” zāles, reaģēja tāpat kā tie, kuri lietoja “īstās”.

Pozitīvā un negatīvā suģestija

Bet atceries, ka pašsuģestija var būt gan pozitīva, gan negatīva. Turklāt otrā nav mazāk iedarbīgāka par pirmo. Lai tiktu vaļā no negatīvās, izvairies lietot priedēkli “ne”, “nē”, tādus vārdus kā “nedrīkst”, “nevajag”, “nevari” un tamlīdzīgi. Piemēram, tu pat neesi pamēģinājis, tu nemaz necenties, tu pat neesi izlasījis…” utt. Šādi tu sevi suģestē uz izvairīšanos utt. Un, kā zināms, ko bieži atkārto, tas tiek iedvests kā vēlamais. Jo biežāk tā sacīsi, jo vairāk noticēsi, ka tiešām tāds arī esi.

Ja tu sevi redzi sliktu, tad tā ir nevis realitāte, bet gan paša neapmierinātības un neveiksmju atspoguļojums, jo realitāte nav nekas cits, kā mūsu pašu iepriekš ieprogrammētā loģisks atspoguļojums. Ne velti tautā ir teiciens: saki cilvēkam katru dienu „cūka, cūka, cūka”, un viņš sāks rukšķēt. To pašu var attiecināt uz sevi pašu (ja tā nedari, labāk nemēģini!)

Daži suģestijas[28] likumi

Pirmais pašsuģestijas noteikums ir nemitīga atkārtošana. Arī reklāma balstās uz šiem suģestijas principiem. Padomā vien – vai tu ēstu tieši tos čipšus, dzertu tieši tos dzērienus, lietotu tieši to zobu pastu, veļas pulveri utt., ja nebūtu reklāmas? Tātad tas iedarbojas.

Otrais noteikums: “tagad, tūlīt” lieto tagadnes nevis nākotnes formā. Tādi teicieni kā “manas galvassāpes drīz pāries” vai arī “es varu mēģināt, varbūt izdosies” noteikti nekā nedos.

Kautrējies balsī ar sevi runāt? Baidies, ka kāds izdzirdēs un noturēs tevi par traku? Nekas. Vārdus nav nepieciešams izteikt skaļā vai klusā balsī, pietiek tos tikai iedomāties. Bet izmēģini abus variantus, labākais katram var būt individuāli atšķirīgs. Iedarbības spēks palielināsies, ja verbālo suģestiju papildināsi ar vizuālu priekšstatu. Tad tā jau būs suģestija dubultā apmērā. Tā jau saka: dubults neplīst. Novērojumi liecina, ka ilgstošs vai nemitīgi atkārtots vizuālais tēls iedarbojas efektīvāk, piemēram, cilvēks, kuru nomoka muguras sāpes, stiepjot muguru, gara acīm redz, kā caur muguras skriemeļu šķirbām izstarojas saules gaisma u.tml.

Iedomājies kādu nogurušu skolotāju, kas, apkrāvusies ar burtnīcu kaudzēm, tikko pārradusies mājās no skolas. Viņai vēl daudz nepadarītu darbu: mājas rūpes, bērni. Bet vai pietiks visam spēka? Skolā tik daudz jau iztērēts. Ja tev gadās līdzīga situācija, iedomājies un spilgti iztēlojies, ka sāc atspirgt, iedomājies sevi kaut ko sparīgi darām, turklāt ka tu esi smaidīgs, enerģijas un spēka pārpilns. Iztēlē redzi sevi peldamies baseinā vai nodarbojamies ar kādu citu patīkamu un enerģisku nodarbi, vai vienkārši pastaigājamies ar izgrieztām krūtīm, rokas plati vicinot, tā, lai tu acīm redzami esi enerģijas pilns. Šo bildi vajadzētu turpināt apdzīvot 3 minūtes. Pats galvenais: vizuālajam tēlam jāatspoguļo tikai vēlamais. Šādi suģestijas rezultāti cīņā pret nogurumu ir pārsteidzoši.

Uzdevums „Atslābināšanās”

Lasot šīs rindas, 5 reizes dziļi ieelpo un ar strauju grūdienu izelpo. Tad elpo vienmērīgi. Pilnīgi atslābinies. Atslābini mēles muskuļus, kaklu, plecus, sejas muskuļus, muguru, iegurni, vēdera dobumu, kājas, pēdas. Dari to pakāpeniski un apzināti.

Šajā atslābinātajā stāvoklī, saki sev: “Es gribu atlaist savas bailes, nemieru un satraukumu. Es atbrīvoju. Es atļauju tam visam aiziet. Es atbrīvojos no sasprindzinājuma un satraukuma. Es atļauju tiem mierīgi aiziet. Miers pārņem mani pilnībā. Tas pārņem katru manu ķermeņa daļu, orgānu, katru šūnu. Esmu drošībā, jo manī ieplūst miers un spēks.”

Šo vingrinājumu izpildi vismaz divas reizes dienā. Un vēl. Aizverot acis un pildot šo vingrinājumu, skati arī sava ķermeņa iekšieni. Ko redzi, kad aizveram acis? Pilnīgu tumsu? No tās ir jāatbrīvojas. Tāpēc, aizverot acis, iedomājies rokās turam saules bumbu, kuru kā kustīgu dzīvsudrabu, ripini pa pleciem. Tad saules bumbu uzliec uz galvas un redzi, kā tā iegrimst galvā, izgaismojot smadzenes, acis, deguna dobumu, rīkli, plaušas… un tā līdz pat kāju pirkstu galiem.

Uzdevums „Esi liels!”

Dažas minūtes koncentrējies uz to, ka briesti lielāks. Tu ar savu ķermeni aizpildi visu istabu, jūti, ka kļūsti lielāks par māju. Tagad māja ir tevī. Jūti, ka esi izplatījies pa visu debesjumu un apkārt klīstošie mākoņi, mēness, zvaigznes kustas tevī. Tu esi milzīgs un bezgalīgs. Šīs izjūtas palīdzēs atslābināties pilnībā un atbrīvoties no sasprindzinājuma.

Uzdevums „Stop!”

Šo vingrinājumu veic vismaz piecas reizes dienā. Katru reizi tam nepieciešama pusminūte. Iespējams, šī ir īsākā meditācija pasaulē. Taču tā ir jāpilda pēkšņi – tur ir visa būtība. Ejot pa ielu pēkšņi apstājies kā miets, pilnīgi un pēkšņi, nekādu kustību. Lai kāda būtu situācija, apstājies uz pusminūti un vienkārši esi liecinieks tam, kas notiek. Pēc tam atsāc kustību. Šādās reizēs pēkšņi apstājas arī prāta darbības nepārtrauktība. Tas notiek tik pēkšņi, ka prāts tai mirklī nepagūst radīt jaunu domu. Tādās reizēs tevī ienāks arī kaut kas jauns un nezināms.

Uzdevums „Skaties debesīs!”

Nogulies zemē un skaties debesīs. Lai tā top par tavu lūgšanu apceri. Debesis ir nebeidzamas gan tavā apziņā, gan ķermenī.

Uzdevums „Sēdi un gaidi!”

Dažreiz gadās, ka meditācija[29] ir tuvu, bet tu esi pārņemts ar skaļām lietām. Meditācijas balss ir klusa, mierīga, tā pietuvojas ar svinīgu klusuma brīdi. Ja tu esi mūždien aizņemts, trokšņu, nodarbju un pienākumu pilns, tad veido ieradumu vismaz stundu vienkārši sēdēt un gaidīt. Ko gaidīt? Savu iekšējo mieru. Tā – pavisam mierīgi, sēžot zem koka, un jūties kā koks, kurš ļauj vējam iet sev cauri.

Uzdevums „Sagaidi saullēktu”!

15 minūtes pirms saullēkta, kad debesis kļūst gaišas, gaidi uzaustam Sauli. Saullēktu vēro, sasprindzis un pārņemts ar bezgala dziļu un aizkustinošu sagaidīšanu. Saullēkta brīdī, sajutīsi, ka arī tavā ķermenī aust Saule, tas ir, kad saule parādās uz horizonta, sajutīsi to pavisam tuvu nabai. Tā ceļas tur uz horizonta un arī te, nabas iekšpusē – tā ceļas lēni, lēni ceļas. Tur aust saule, šeit – iekšējs gaismas punkts. Ziedo tam vismaz 10 minūtes.

Uzdevums „Izgaisti!”

Pavēro, kāda izskatās pasaule, kad tevis šeit vairs nav vai arī esi kļuvis pilnīgi caurspīdīgs. Pamēģini dažas sekundes izgaist un nebūt šajā pasaulē. Tevis pēkšņi nav, un pasaule tevi negaida, tā turpinās bez tevis. Tādos brīžos vairāk sāksi apzināties, ka pasaule tiešām tikpat labi turpina eksistēt arī bez tevis.

Uzdevums „Baudi zelta gaismu!”

Vingrinājumu vēlams pildīt vismaz divas reizes dienā. Pirmā reize – agri no rīta – tieši pirms celšanās no gultas. Brīdī, kad mosties, tam velti vismaz 15 minūtes. Šajā brīdī tava uztveres[30] spēja ir visjutīgākā un iedarbība ir dziļāka. Prāts šai brīdī vēl nav pilnībā pamodies, tādēļ šis brīdis ir visefektīvākais. Agri no rīta, kad pasaule atmostas no nakts pasivitātes, rodas tāds kā enerģiju kulminācijas brīdis, tāpēc izmanto šo iespēju pilnībā.

Paliec guļot uz muguras, acis aizvērtas. Ieelpojot iztēlojies zelta gaismu, kas iespīd ķermenī caur galvu. Jutīsies tā, it kā saule būtu uzlēkusi mums pie pašas galvas. Tu esi tukšs, un zeltainā gaisma piepilda tavu galvu, un spilgtā gaisma ieplūst dziļāk un dziļāk – līdz pat kāju pirkstiem.

Otrs piemērotais laiks – pirms gulētiešanas. Apgulies, atslābinies. Kad sajutīsi, ka esi uz miega un nomoda robežas, sāc iepriekš minēto no jauna. Ja šai laikā aizmigsi, tad tas būs vislabākais rezultāts, jo darbība turpināsies arī miegā.

Uzdevums „Kusties meditējot!”

Rūpējies, lai tavas kustības kļūtu meditatīvas. Tādā veidā tu vienotā veselumā sapludināsi gan ķermeni, gan prātu, gan dvēseli. Kaut kas tāds dažkārt notiek ar skrējējiem. Arī skriešanu var pārvērst par efektīgu meditācijas veidu. Piemēram, agrā rītā, kad gaiss ir tīrs un svaigs, visa pasaule mostas no miega – tu ritmiski skrien. Tavs ķermenis funkcionē lieliski, vējo svaigais gaiss, iestājusies jauna diena, visapkārt kūsā dzīvība, viss zied un plaukst. To visu izjūti tik dziļi, ka pēkšņi vienā brīdī izgaisti pats. Ir tikai skrējiens. Kad atbrīvojas iekšējais transs, ķermenis, prāts un dvēsele saslēdzas vienotā gredzenā.

Jebkuru kustību var pārvērst meditācijā. Meditācija nav tikai sēdēšana zem koka vien. Skrējiena laikā izmanto visu ķermeni, tas ir, elpo ar visu vēderu, līdzīgi kā to dara aizelsušies bērni. Tad atpūties, ļauj sevi sajust pavisam rāmu vai vienkārši kailām kājām pastāvi, izjūti zemes mīkstumu, vēsumu, siltumu. Sajūti, kā šai brīdī no zemes caur kājām ieplūst visi spēki kādi vien valda dabā. Ja skriešana kļūst automātiska, maini to pret citu sporta veidu. Ja arī tas kļūst automātisks, dejo.

Annemartes Kreituses zīmējums ©


[1] Spēja un/vai process, kas nodrošina uzvedības pakāpeniskumu, posmsecīgumu, mērķtiecīgumu un efektivitāti.

[2] Guna Svence ir Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas psiholoģijas bakalaura un maģistra studiju programmu direktore, profesore, psiholoģijas doktore. Ir vairāku psiholoģijas mācību grāmatu autore, publicējusi daudzus rakstus Latvijas un starptautiskos psiholoģijai veltītos izdevumos. Piedalījusies un uzstājusies Eiropas psihologu konferencēs, semināros un kongresos, arī Pirmajā Pasaules pozitīvās psiholoģijas kongresā ASV 2009. gadā.

[3] Realitāte ir tas, kas patiesi eksistē; kas patiesi notiek; īstenība.

[4] Pozitīvā psiholoģija ir psiholoģijas nozare, pēta un ir orientēta uz tiem, kas dzīvo ar izjūtu, ka viņiem patīk dzīvot, viņi meklē savā dzīvē iespējas gūt panākumus un realizēties. Tā pēta situācijas, kad cilvēkam nav pārāk lielu emocionālu ciešanu, viņš ir visumā apmierināts ar dzīvi un sevi, pēc savas personības būtības kopumā ir optimists, viņam pārsvarā ir labs garastāvoklis, ticība nākotnei, viņa dzīves stils ir garīgie meklējumi, kad cilvēks daudz strādā ar sevi. Tās var būt arī situācijas, kas saistītas ar stresu vai slimībām. Eksperimentāli, apsekojot tūkstošiem cilvēku, pierādīts, ka tie, kuriem raksturā ir iedzimts optimisms, spēcīgs pozitīvais resurss, labāk pārvar slimības un veiksmīgāk atveseļojas, viņiem ir arī spēcīgāka imūnā sistēma, ko ļoti izteikti ietekmē psihe.

[5] Pašvērtējums ir sevis, savu spēju, rīcības, darbības u. tml. vērtējums.

[6] Paškontrole ir sevis apzināta kontrole.

[7] Optimisms ir pasaules uztvere, kurai raksturīgs dzīvesprieks, aktivitāte, ticība nākotnei.

[8] Ekstraversija ir cilvēka psihes īpašība, kuras izpausme ir palielināta sociālā aktivitāte; šāds cilvēks ir ļoti sabiedrisks, bieži rīkojas mirkļa iespaidā, netiecas pēc dziļas pašanalīzes.

[9] Neveiksminieks ir cilvēks, kam bieži neveicas.

[10] Idealizācija ir kaut kā attēlošana par labāku, nekā tas ir īstenībā.

[11] Augstprātīgs (arī lepnīgs) ir tāds, kas izrāda, uzsver savu pārākumu; nicīgi iedomīgs.

[12] Noniecināt, tas ir, niecinoši novērtēt (kādu, ko); arī nopelt.

[13] Iztēle ir psihiska norise — kā jauna radīšana apziņā tēla, priekšstata, idejas veidā (parasti jaunrades procesā).

[14] Rimtums ir miers, klusums.

[15] Haotisks ir tāds, kurā trūkst sistēmas; arī nekārtīgs, juceklīgs.

[16] Tērgāt nozīmē pļāpāt; arī tenkot virtuālajā vidē.

[17] Stress ir cilvēka vai dzīvnieka organisma un psihes kompleksveida reakcija uz emocionāli ļoti spēcīgu kairinājumu, signālu, problēmsituāciju.

[18] Vizualizēt nozīmē panākt, ka kļūst (reāli vai iluzori) uztverams ar redzi; iztēloties.

[19] Motivācija ir motīvu minēšana, izvirzīšana (piemēram, darbībai, rīcībai, domai); motīvu kopums; arī pamatojums.

[20] Mantra ir skaņa vai vārds, izsacīts teikums, ko atkārto, lai maksimāli koncentrētos.

[21] Virtuozitāte piemīt tādam, kam ir tehniski izkopts, izcils profesionālais izpildījums; tāds, kam ir izcila profesionālā meistarība, izcila prasme.

[22] Iluzors ir tāds, kas saistīts ar ilūziju, tāds, kas pamatots uz ilūziju; šķietams.

[23] Potenciāls ir  spēku, spēju, līdzekļu kopums, kas ir nepieciešams, var tikt izmantots kādai darbībai, norisei noteiktos apstākļos.

[24] Ģeniāls ir tāds, kurā izpaužas izcils talants, izcilas jaunrades spējas. Ļoti izcils, vienreizējs.

[25] Egoisms ir savu personisko interešu izvirzīšana augstāk par citu cilvēku un sabiedrības interesēm; patmīlība.

[26] Apziņa ir spēja pareizi uztvert īstenības iespaidus un uz tiem atbilstoši reaģēt.

[27] Trauksme ir psihisks stāvoklis, kam ir raksturīga aktivitāte, aizrautība, spēcīga dziņa. Briesmas, bīstama situācija, arī situācija, kad jāveic kādas darbības; signāls par briesmām, bīstamu situāciju; neizskaidrojams nemiers.

[28] Suģestija ir psihiska iedarbība uz cilvēku, kura bez viņa gribas un apziņas līdzdalības vai pretēji gribai, apziņai izraisa noteiktu psihisku stāvokli, attieksmi, izturēšanos.

[29] Meditācija ir dziļas pārdomas, dziļa apcere; iedziļināšanās sevī.

[30] Uztvere ir psihisks izziņas process, kas nodrošina īstenības priekšmetu un parādību atveidojumu apziņā, to pazīmju kopumā, arī šī atveidojuma izpratne.

Comments are closed