Upura un tirāna fenomens

Tu pats vari izvēlēties

Katrs, kurš gājis skolā, ir sastapis bērnus, kuriem allaž tiek darīts pāri, un tādus, kuri vienmēr cenšas nodarīt ko sliktu citiem. Varbūt tu pats piederi pie vienas no šīm grupām. Pirmie zinātniski tiek saukti par upuriem, bet otrie – par tirāniem. Bet kāpēc tāds iedalījums? Kur tādi rodas? Ģimenes un vides ietekmē? Daļēji varbūt. Bet, izrādās, ne tikai.

Galvenā skolēna kļūda

Kur tik paskaties – gan masu informācijas līdzekļos, gan ikdienā dzird runājam un redz rakstām par bērnu vardarbību, pāridarījumiem un tamlīdzīgām lietām. Tas aicina domāt, ka daļa bērnu par to vien domā, kā aizskart viens otru vai skolotājus. Taču tā nemaz nav. Ja pajautā, kāpēc tā rīkojies, tāds citiem pāri darītājs pat nespēj atbildēt un sāk meklēt visādus, parasti muļķīgus ieganstus vai vienkārši pasaka “nezinu”. Taču biežāk pūcīgi skatās un rausta plecus. Un viņam ir iemesls tā darīt. Viņš tiešām to nevar zināt.

Pārmērīgu sasprindzinājumu un neveiksmes rada nevis tas, ko viens nodara otram, bet gan negatīvais jeb neveiksminieka modelis, kura ietvaros tad rodas skolēna nevēlamā reakcija. Ko nozīmē no skolotājiem bieži dzirdētā frāze “viņš dara pāri citiem”? Tikai to, ka kāds sevi identificē upura un neveiksminieka lomā, ka viņš ir pastāvīgās neveiksmju un bēdu gaidās. Kas gaida, tas sagaida, protams, tās arī piepildās. Bet diemžēl nelaimju ķēde ar to vien nepārtrūkst, jo katra upura lielākais sapnis ir kļūt par tirānu. Tā arī parasti agri vai vēlu notiek. Tāpēc jau vairums noziedznieku paši atzīst, ka savulaik cietuši no vardarbības.

Neviens nav vainīgs, ka viņam ir konflikti, nesekmība vai kaut kā trūkst. Bet tik un tā viss ir paša radīts. Visa cēlonis ir katrs pats. Par laimi, to var mainīt, tikai jāsāk ar sevi, nevis citiem. Pozitīvās domas un attieksme rada labvēlīgu situāciju, bet negatīvās – nesekmību, neadekvātu uzvedību un pat vardarbību. Melot sev vai citiem patiesībā ir veltas pūles, jo mēs cits citu ne tikai dzirdam un saprotam, bet arī jūtam, tai skaitā arī slēptās un maskētās dusmas. Ja tu būsi noskaities, piemēram, uz savu klasesbiedru, iespējams, kāds cits tev pašam sarunās rupjības (vai skolotājs sakliegs uz tevi tīrā nieka dēļ), jo sajutīs tevī slēpto agresiju. Un nav ko dusmoties – ko sēsi, to pļausi. Šādās situācijās līdzīgs pievelk līdzīgu, tas ir, cilvēks, pašam nemanot, ar savu aizkaitinājumu un dusmām rada sev nepatikšanas.

Nodarbošanās ar bezjēdzīgu cīņu

Nebeidzamā cīņa par izdzīvošanu skolā, sevis apliecināšanu un izrādīšanos, ko vērojam ik dienas gan dzīvē, gan filmās, ir vairāk nekā bezjēdzīga. Kam gan no tās labums? Uzvarētājam? Nebūt ne. Dažreiz tu uzvari “cīņā” ar citiem skolēniem (parasti ar vardarbību: piezīmes, mutiska vai fiziska aizskaršana, apsmiešana u.tml.) Un tālāk? Viss turpinās un atkārtojas. Dažreiz uzvar citu skolēnu nekaunība, citreiz tava. Ko tas maina? Pat, ja kādu izdodas “pielikt pie vietas”, tik un tā zaudētāji ir visi un problēmu mazāk nekļūst. Kāpēc? Tāpēc, ka iedarbības spēks ir vienāds ar pretdarbības spēku. Jo stiprāk tu iesaistīsies cīņā par sevis izrādīšanu, jo grūtāk pašam kļūs. Skolēns, kurš no mazotnes tiek radināts cīnīties ar naidīgo pasauli, nevis dzīvo, bet izdzīvo. Vai tu tā gribi turpināt visu mūžu – nevis izbaudīt dzīvi un tās priekus, bet cīnīties par izdzīvošanu?

Kopš agras bērnības mēs visi iestudējam lomas. Vispirms tu biji savu vecāku mazais mīlulītis, tad rātnais (vai nerātnais) bērnudārza audzēknis, čaklais (vai slinkais) dežurants, labais draugs, vecmāmiņas palīgs vai kas cits. Mēs apgūstam lomu noteikumus, bet pēc tam aizmirstam, ka tā ir tikai spēle. Aizmirstam, ka noteikumus var mainīt. Aizmirstam, ka varam spēlēt arī citu spēli. Aizmirstam, ka varam spēlēt arī pēc paši saviem noteikumiem.

Tātad – sākumā tiek izveidoti noteikumi, tad īstenību paši tiem piemērojam. Pēc tam uztveram to, ko esam izveidojuši, kas jau kļuvis par realitāti. Ja šajā brīdī pārstājam dzīvi uztvert kā spēli, tad jau vairs nespēlējam. Tad notiek pretējais – dzīve spēlējas ar mums. Vai tu gribi būt futbolbumba? Ak spēļu lācītis! Nu, var jau būt, ka tam ir labāk – kamēr kāds nesāk raut nost ķepas vai ausis.

Negatīvais modelis

Vairumam cilvēku kopš bērnības dziļi ielikts uzskats, ka cilvēks eksistē savrup no apkārtējās vides, gluži kā vientuļa planēta bez savas Saules sistēmas. Varētu jau palikt pie šiem uzskatiem, taču ilūzija par šo sadalījumu rada sasprindzinājumu un stresu. Vienam būt ir grūti.

Kopumā izglītība un zinātne veido filozofisku koncepciju, ka cilvēks Visumā ir sīks un niecīgs puteklītis. No viņa maz kas atkarīgs, jo viņš pats taču ir atkarīgs no apkārtējās pasaules. Šo modeli esam saņēmuši mantojumā, un vairums cilvēku apkārtējo pasauli uztver vai nu kā labu, vai sliktu. Var jau tā domāt, kāpēc ne. Bet katrai lietai ir sava ēnas puse, arī tādam viedoklim. Diemžēl – kamēr vien eksistēs šis modelis, skolā visi jutīsies nelaimīgi.

Jo vairāk mācīsies ārējā pasaulē saskatīt ienaidniekus, jo cītīgāk tos meklēsi, tostarp arī skolotājos un skolas biedros. Jo vairāk tiek iedvesta doma par cīņu ar „ļauno” pasauli, jo vairāk pieaug skolēnu un skolotāju iekšējais nemiers. Galu galā viņi atrodas it kā nemitīgā „aplenkuma un kara stāvoklī”. Kurš tad grib pastāvīgi karot!? Pa kuru laiku tad celt un dziedāt, ja mūždien ar kādu jāstīvējas un jācīnās? Un kur tad vēl postījumi!

Šādam stāvoklim ilgstoši saglabājoties, skolēns un skolotājs mācās saskatīt tikai negatīvo, jo šķiet, ka visapkārt ir “ienaidnieki”. Tad ir mūžīgas bailes un nogurums, un nu nekādi nav iespējams atjaunot spēkus. Vai tādā situācijā var cerēt sagaidīt mierīgu bērnu un pieaugušo uzvedību? Protams, ka ne. Kurš tad spēj būt mierīgs un priecīgs sveša un naidīga aplenkuma apstākļos? Jo vairāk skolēni skolotājos saskatīs potenciālas briesmas, jo nemitīgāk tās gaidīs. Jo vairāk gaidīs, jo vairāk pretosies, bieži vien jau iepriekš, tā sakot, profilaksei. Un tad nu tās lielās nepatikšanas būs klāt kā likts. Rezultāts – šķietami nepamatots pāridarījums. Pazīstama situācija, vai ne?

Ja skolēns vai skolotājs uzskata, ka viņam ir nodarīts pāri, viņš automātiski kļūst par upuri. Bet pasaule tā iekārtota, ka ikviens upuris sapņo kļūt par tirānu. Lai kaut kā noturētos šķietamā līdzsvarā, šādi skolēni ir spiesti sev iedvest, ka pasaule ir ierobežota. Kādu brīdi tas it kā sniedz atvieglojumu, bet turpmākajā dzīvē viņi dzīvo pēc jau apgūtā principa, nemitīgi izjūt resursu trūkumu un „uzbrukumus”.

Par laimi no tāda vāveres riteņa ir izeja – pozitīvais modelis.

Pozitīvais modelis

Šī modeļa pārstāvji uzskata, ka apkārtējā pasaule ir tikai viņu pašu radītais. Tie atmet domu par pasaules dalīšanu draugos un ienaidniekos, sekmīgajos un nesekmīgajos vai kā citādi, bet ir pārliecināti, ka ārējo vidi veido paši ar savām domām, sapņiem, emocijām, uzvedību, attieksmi pret sevi un apkārtējo pasauli. Tas nav nekas jauns. Ir taču veca tautasdziesma:

“Visi man labi bija,

Kad es pati laba biju;

Visi mani naidenieki,

Kad es naida kūrējiņa.”

Tādi cilvēki apzinās, ka dzīvo ne tikai realitātē, bet arī pašu izveidotajā domu modelī. Viņiem piemīt pārliecība, ka pasaulē nav nekā pareiza vai nepareiza. Viss ir savstarpēji saistīts. Kā var šūnu aplūkot izolēti no organisma?! Gan šūna, gan organisms taču ir savstarpēji nesaraujami saistīti un nevar viens bez otra iztikt. Dalījums pastāv tikai tādēļ, lai katra šūna zinātu un pildītu savas funkcijas.

Pavēro, kā ir dzīvē! Diemžēl nereti sastopami cilvēki, kuri vienas dienas laikā sastop vairākus nelaipnus pārdevējus, sakašķējas ar vecākiem, sastrīdas ar draugiem, dabū brāzienus no skolotājiem, un galu galā nabadziņus autobusā vēl apzog. Cits, iedams tajos pašos veikalos, dienas gaitā veikdams apmēram tos pašus darbus un pat sīkus nedarbus, dzīvo kā niere taukos, visi pret viņu laipni, visur veicas. Kāpēc tāda netaisnība? Un vai tiešām netaisnība?

Pozitīvi noskaņotiem skolēniem visi skolotāji ir labi. Skolēns dzīvē taču redz tikai to, ko pazīst. Viņš pārliecināti tic, ka nav labu un sliktu cilvēku, nav labu un sliktu skolēnu, nav labu un sliktu skolotāju, kā arī nav labu un sliktu skolu.

Katrs kā gliemezis čaulā dzīvo paša radītajā pasaulē un izpilda noteiktas funkcijas. Skolotājs ir skolēna iekšējās pasaules atspoguļojums, jo ārējais atspoguļo iekšējo, tas ir, skolēns patiesībā ap sevi redz to, kas apslēpts viņā pašā.

Šī modeļa galvenā ideja: ja apkārt notiekošais ir skolēna iekšējās pasaules atspoguļojums, tad tikai viņš ir atbildīgs par to, kas notiek ar viņu, klasē un skolā, kā teicis dzejnieks Rainis, „Es pasaul’s daļa, atbildīgs par visu”. Pirmām kārtām, katram – arī tev – jāuzņemas atbildība par savām domām, iztēli un vārdiem, lai nebūtu agresīvs pret skolotājiem, biedriem un draugiem. Tā tu, rūpēdamies par savu pozitīvo attieksmi, rūpējies ne tikai par savu veselību, uzvedību un veiksmi mācībās, bet arī par apkārtējo cilvēku veiksmi un veselību. Darot labu sev, tu palīdzi citiem. Nu, gluži kā šampūns – divi vai pat trīs vienā!

Abu modeļu salīdzinājums

Negatīvajā modelī skolēns sevi identificē ar problēmu, un tā sāk valdīt ne tikai pār viņu pašu, bet arī klasi un skolu kopumā. Tādā veidā tu pats ieprogrammē sevi uz situācijas pasliktināšanos. Taču – kas tad tu esi? Cilvēks vai problēma? Savukārt pozitīvajā modelī tu pārtrauc sevi saistīt ar problēmu, neveiksmēm un nesekmību, vienkārši sāc dzīvot pats un vadīt savu dzīvi, tas nozīmē, aktīvi pārņem situācijas kontroli savās rokās, pārtraucot runāt par nogurumu, apnicību, „slikto” skolu un skolotājiem, kā arī par „sliktajiem” klasesbiedriem.

Pozitīvā modeļa pārstāvis arī savstarpējās sarunās ar biedriem un draugiem izvairās runāt par problēmām, nogurumu un citām tēmām, kas sevī ietver negatīvismu. Viņš izprot atziņu: jo vairāk runāsim par „slikto” pasauli, jo „sliktāka” tā kļūs. Iedomājies hokejistu, kurš slido pēc ripas un visu laiku liek sev nūju slidām priekšā. Vai viņš iesitīs ripu vārtos? Nē, bet apdauzīsies gan. Un, ja tu pats sevi lamā, mūždien kaut ko pārmet? Tas pats vien sanāks.

Tagad klusībā pie sevis padomā, pie kuras grupas piederi. Gribi mainīt savu dzīvi un izveidot sev citu modeli? Lūdzu – uz priekšu! Viss atkarīgs no tevis paša.

Pozitīvā modeļa 1. solis – uzņemies atbildību!

Ja skolēnam pasniedz balvas, viņš saņem sekmīgas atzīmes, apkārtējie cilvēki viņam saka patīkamus vārdus, tātad viņš sevi ciena un mīl. Ja citi aizvaino, dara pāri, tad viņam ir slikta attieksme pret sevi un viņš pats nav apmierināts ar sevi (protams, arī ar apkārt notiekošo). Tātad viss, ko tu redzi, dzirdi un jūti, ir tavu domu, jūtu un pārliecību atspoguļojums. Ja tu par to uzņemsies atbildību, tad arī atkritīs nepieciešamība vai vēlēšanās dusmoties, apvainoties, vainot citus, un nemitīgi bailēs otram uzbrukt. Tas taču nevienam nepatīk, lai nu arī dažs apgalvo pretējo. Katram taču gribas dzīvot mierā, būt laimīgam un apmierinātam.

Ne viens vien skolēns demonstratīvi izsaka savu neapmierinātību, apmēram tā: „Man ir ļoti sliktas attiecības ar skolotāju. Viņa mani nemitīgi apvaino, tīšām piekasās un nepārtraukti ar mani baras”. Vai tiešām nabagam nav paveicies un trāpījusies slikta skolotāja? Nē. Kā jau minējām, pie vainas ir viņa paša attieksme. Bet kas tad savukārt tai ir par iemeslu? Izrādās, ka šis cilvēkbērns ik dienas pats sevi lamā vai mokās ar vainas izjūtu, vai arī kritizē sevi bez apstājas un nav apmierināts ne  ar apkārt notiekošo, ne ar sevi pašu.

Tātad dusmīgie skolēni ar savu uzvedību atspoguļo savu iekšējo stāvokli – faktu, ka viņi dusmojas uz sevi. Ja skolēns spēj pieņemt situāciju bez pretenzijām, dusmām un aizvainojuma, viņš saprot, ka vainīgo vienkārši nav. Laikam gan cilvēki tīšām izdomājuši vainas izjūtu, lai varētu manipulēt ar citiem savtīgos nolūkos. Tas taču dažam liekas tik parocīgi un izdevīgi!

Pozitīvajā modelī nav upuru, nav labu vai sliktu cilvēku, nav labu un sliktu skolotāju. Uzņemoties atbildību, skolēns pārstāj spēlēt upura vai tirāna lomu un pārstāj vainot un sodīt sevi ar nelāgu uzvedību. Jo patiesībā ne jau skolotājs soda viņu, bet gan viņš pats soda sevi. Viņš ar savu iekšējo negatīvismu kā magnēts pats iekuļas visvisādās nepatikšanās un pārkāpumos, tā ka nabaga skolotājam nekas cits neatliek kā vien pildīt savus pienākumus, proti, pielietot sodus. Skolēns parasti attaisnojas „es tā negribēju”. Gribēji vai negribēji, bet notiek tikai tas, kas tevī pašā iekšēji vārās. Un skolotājs taču nevar mūžīgi izlikties, ka neko nav manījis.

Tā katrs skolēns rada, veido skolas vidi kopā ar biedriem un skolotājiem, ietekmēdams arī citus ar savu pozitīvo vai negatīvo domu, vārdu un attieksmes spēku. Taču to bieži vien neņem vērā, ja skolā kaut kas gadās, tiek meklēti visdažādākie vaininieki, kuriem liek vainu publiski atzīt… Kāpēc tā notiek? Kas vaino sevi, tas vaino arī citus.

Apgūstot pozitīvo modeli, skolēns pakāpeniski sāk sekot līdzi savām domām, iztēlei un vārdiem, un šādi sevi pilnveidot. Nav liela bēda, ka tas nenotiek vienā mirklī. Pamazām mainās viņa iekšējais noskaņojums, līdz ar to viņa attieksmei, domām un izteiktajiem vārdiem parādās pozitīvs spēks, un galu galā viņš patiesi sāk priecāties gan par sevi, gan apkārt notiekošo. Agrākais neveiksminieks sāk justies kā noteicējs, izbaudīt dzīves un ikdienas jaukumu. Pats no sevis gan tas nenāk, vajadzīgs laiks un centība. Lai apgūtu pozitīvo modeli, sākumā jākontrolē savas domas, vārdi un darbība, vēlāk tas viss iespiedīsies atmiņā, nonāks pieraduma līmenī un kļūs automātisks. Un pieraduma iemaņas paliek uz mūžu.

Vingrinājums

Atceries dažas nepatīkamas situācijas no skolas ikdienas, kur tev bija līdz šim pierastās upura domas, apmēram šādas:

Viss ir galīgi garām!

Man par to visu nospļauties!

Skolotāja dara visu iespējamo, lai man tikai ieriebtu!

Šī skola ir neciešama!

Man ir garlaicīgi!

Kaut ātrāk beigtos stunda!

Kaut jel nebūtu nācis uz stundu vispār! u.tml.

Nu jau tu daudz esi izlasījis. Padomā nu, kā tas viss tevi ietekmē, ko var sagaidīt! Briesmas! Vingrinājuma galvenā jēga – iemācīties domāt citādi. Tagad taču tu zini, ka par katru situāciju vienīgais atbildīgais esi pats. Tātad jāmēģina uz to paraudzīties no pretējās pozīcijas: šī ir mana pasaule, to pats esmu radījis ar savām domām, attieksmi un rīcību, un tas viss ir mans pieraduma atspoguļojums ārējos notikumos.

Un tad seko nākamā doma: „Ja es pats esmu sevis nostādījis tik stulbā situācijā, tad to esmu piesaistījis ar savu slikto attieksmi, sliktām domām pret sevi un apkārt notiekošo! Ja kāds klasesbiedrs man sarunā rupjības, tātad, izmantojot viņa agresiju, atspoguļoju pats savas agresīvās domas un attieksmi!” Jo dzīvē pastāv likums: līdzīgs pievelk līdzīgu.

Tādu frāžu vietā kā es esmu noguris,  es esmu stulbs, man ir garlaicīgi, u.tml. uzsvērti sev pasaki:

  • ar savām domām un agresīvo attieksmi pret sevi esmu radījis sev nogurumu un garlaicību;

  • ar savu negatīvo attieksmi esmu radījis sev nepatiku un nomāktību…

Vai ko citu piemērotu atkarībā no situācijas, kurā pats vien esi iekūlies.

Pozitīvā modeļa 2. solis – domas un attieksme

Nu tu esi veicis pirmo soli un esi gatavs uzņemties atbildību. Priecājies, tu jau esi ticis uz priekšu, un tas nav maz. Nu tev ir drosme iet tālāk. Otrā soļa pamatprincips ir izprast: galvenais instruments apkārtējo notikumu radīšanā un pārveidošanā ir tavas paša domas un attieksme.

Ja klasē ir kāds, kurš tevi kaitina, apvaino, tad labāk nevis uzbrūc viņam, bet ielūkojies sevī. Atceries taču: līdzīgs pievelk līdzīgu. Ja tevi otrā kaut kas kaitina, tad tev ar to ir kāda saistība. Kaitina taču tikai tas, ko tu atpazīsti.  Ja tas būtu vienaldzīgs, tu ne aci nepamirkšķinātu. Viss, kas patīk vai nepatīk skolotājā, ir skolēnā. Tātad atbildīgi ir abi. Nevis vainīgi, bet tieši atbildīgi. Bet skolā parasti sanāk citādi – vainu uzveļ tikai dažiem. Un, izrādās, tie nez kāpēc allaž ir vieni un tie paši. Kuri? Padomā pats, tu taču to redzi ik dienas! Vai pats būsi starp tiem dažiem, atkarīgs no tavas pozitīvās vai negatīvās attieksmes pret sevi un apkārtējo pasauli.

Pārstājot vainot tos “dažus” un beidzot žēlot neveiksminiekus, sāc ticēt notiekošā taisnīgumam. Kāpēc skolā dara pāri tikai dažiem, nevis visiem? Aizstāvot upurus, tu viņos tikai nostiprināsi neveiksminieka pozīciju, bet… katra upura lielākais sapnis ir kļūt par tirānu. Viņi sagaida savu laiku, un tā viss turpinās bezgalīgi.

Kā tu domā, vai viņi – tiklab upuris kā tirāns – sevi mīl? Vai tu ļautu darīt pāri tam, ko patiešām mīli? Nē, tu viņu aizstāvētu kaut ar nagiem un zobiem. Vai tu pieļautu, ka tev mīļš cilvēks dara ko sliktu, kaitējot pats sev, un nemēģinātu viņu aizturēt? Nē, tu viņu visiem spēkiem censtos atturēt no aplamas rīcības.  Ja kāds to pieļauj, tad nemīl vis. Tad ļauj sev pašam sevi mīlēt! Kā tu izturēsies pret sevi, tā pret tevi izturēsies arī skolotāji un klasesbiedri, un ģimene, un visa pasaule.

Skolēniem, kuri iejutušies neveiksminieka jeb upura lomā, piemīt vēl viena nelāga īpašība: viņi kā magnēts pievelk līdzīgus bēdubrāļus, kuriem var pažēloties. It kā jauki un dabiski, jo viņi taču tik labi viens otru saprot. Taču žēlošana ir agresīvas jūtas, no kurām labāk turēties pa gabalu. Šādi, šķietami labu gribot, tu viņos vēl vairāk tikai nostiprini neveiksminieka pozīciju. It īpaši tas būtu sakāms  par skolēniem, kuri to pat apzinās, bet spītīgi turas pie savas nelaimes, gandrīz vai lepojas vai tīksminās ar to. Izklausās, ka viņiem tīri labi patīk činkstēt, žēloties un sūdzēties, ja reiz tik daudz to dara, bet neko necenšas mainīt. Tā viņi soda pirmām kārtām sevi pašu. Bet tā jau ir agresīva izturēšanās ne tikai pret sevi, bet arī pret klasi un skolu kopumā, jo šāda attieksme diemžēl ietekmē arī pārējos.

Pievelk ne tikai līdzīgus cilvēkus, bet arī situācijas. Lūk, piemērs! Kāda klase vēlējās doties divu dienu ekskursijā. Devās pie audzinātājas, lai saskaņotu šo nodomu. Dažu minūšu laikā audzinātāja izpauda varen daudz negatīvas informācijas. Protams, ne jau bez pamata, viņai bija gana ko teikt.

Negatīvā modeļa skolēns atļautos sapīkt un dusmoties uz audzinātāju. Bet skolēnu grupa, būdama pozitīvā modeļa pārstāvji, kamēr audzinātāja viņus biedēja ar roku un kāju lūzumiem, uzdeva sev jautājumu: „Ar ko esam radījusi šādu situāciju? Kādu mūsu īpašību audzinātāja šobrīd atspoguļo?” Atbilde nāca nekavējoties: „Audzinātāja atspoguļo mūsu šaubas un bailes.” Tā tas arī bija – audzinātāja par savu klasi baiļojās ne pa jokam, un pamatoti. Skolēniem uzreiz ap sirdi kļuva vieglāk, pie tam atkrita nepieciešamība dusmoties uz audzinātāju.

Pēc mirkļa viņi sacīja: “Labi! Mēs jūs uzmanīgi uzklausījām un esam ļoti pateicīgi par brīdinājumu un rūpēm. Tagad sakiet, vai jūs mums varētu palīdzēt padarīt šo braucienu maksimāli drošu un ērtu?”

Audzinātāja no sirds izbrīnījās, jo bija gaidījusi kārtējos protestus par skolēnu iniciatīvas apspiešanu. Kā tu domā – vai ekskursija notika?

Pozitīvā modeļa 3. solis – pozitīvais nolūks.

Ja jau lasīšanā esi ticis tik tālu, tad esi izpratis otrā soļa pamatideju: situācijas veidošanas un pārveidošanas galvenais instruments ir tavas paša domas un pozitīva pārliecība. Trešais secīgais solis ir pozitīvais nolūks. Pasaulē nav nejaušu notikumu – viss skolas vidē (tāpat kā visur citur) ir taisnīgi un likumsakarīgi. Tāpēc katru reizi, kad sāk vajāt neveiksmes un nelaimes, jāuzdod šādi jautājumi:

  • Ko šī situācija vēlas man pavēstīt (vai brīdināt)?

  • Kādu pozitīvu nolūku šī situācija cenšas īstenot?

  • Kāda pozitīva mācība man jāgūst no šīs situācijas?

Pasaulei nav savas balss. Tā caur notikumiem ar mums “sarunājas” dažādu situāciju valodā. Ja notikumi ir patīkami, tad tu dzīvo saskaņā ar sevi un apkārtējo pasauli, ja notikumi ir nepatīkami, tad tu esi apstājies savā attīstībā (kā nolietots dators spītīgi ieciklējies savā cīņas pārņemtajā negatīvismā), zaudē elastību un sasprindzinies.

Jebkura stresa un konflikta situācija ir derīga, tā kaut ko saka priekšā. Uz skolotāju nav vērts apvainoties vai dusmoties, jo situācija ir tikai tevis paša radīta (citu jau tu nepiedāvā). Arī šķēršļi darbā ir derīgi, jo norāda uz vājajām pusēm, palīdz tās atklāt un mainīties. Bet ko darīt, ja nevar saprast? Nogaidīt. Pamēģini piebāzt grāmatas lappusi pārāk tuvu acīm – neko taču nevarēsi salasīt! Tāpat ir ar notikumiem. Informācija var parādīties vēlāk, kad būsi attālinājies no nepatīkamajiem pārdzīvojumiem, nomierinājies un spēsi visu pārdomāt vēl un vēlreiz. Kā saka, laiks dziedē visas brūces.

Pozitīvā modeļa 4. solis – jaunu uzvedības veidu radīšana

Esi apguvis trešā soļa principu, tas ir, pozitīvā nolūka un pārliecības principu. Ceturtais solis – jaunu uzvedības veidu radīšana. Jebkurš tavs pārkāpums norāda, ka tu kaut ko dari nepareizi un ka vecās negatīvās domas, pārliecība, attieksme un uzvedība gribot negribot mudina izdarīt aizvien jaunus un jaunus pārkāpumus.

Vai tas nav pietiekami saprotams signāls, ka nepieciešams mainīt ne tikai savu uzvedību, bet arī domas un attieksmi? Ar negatīvām domām un attieksmi pozitīvu uzvedību neizveidosi. Ko tad labu var uzcelt, ja patiesībā vēlies tikai graut? Katrs saņem vienīgi to, ko pats domā un runā par sevi, klasesbiedriem un skolotājiem. Nevari īsti saprast, ko un kā pats domā un runā par sevi? Jā, dažreiz tas tiešām ir pagrūti. Tad pavēro, ko tu stāsti par citiem, tā noskaidrosi paša attieksmi pret sevi. Padomā, cik samazgu spaiņu esi izgāzis pār savu biedru un skolotāju galvām! Te klāt skaitāmas arī nevērīgi, it kā pa jokam vai ļoti klusi, pat domās teiktas rupjības. Un ko tad tu gaidi pretī? Uz ko ceri? Lūk, tā!

Ko nozīmē mainīties? Tas nozīmē radīt jaunu domāšanas un runāšanas veidu. Izklausās nepaveicami grūti? Nav tik traki, bet cītīgi piestrādāt gan vajadzēs. Toties ieguldītais darbs drīz atmaksāsies. Līdz ar to veidosies pozitīva attieksme pret sevi un skolotājiem un mācībām skolā. Un nav vērts bīties no nepatikšanām. Tās arī palīdz. Tieši stresa un konfliktu situācijas norāda, ko vajag mainīt. Galvenais – uzņemties atbildību un sākt mainīties pašam, nevis velti cerēt un gaidīt, kad citādi kļūs skolotāji, biedri un skola. Stāvot un gaidot uz galvas drīzāk uzkritīs putna pļeka, nevis zelta gabals. Kad esi gatavs pozitīviem un draudzīgiem komunikācijas veidiem, tie parasti ir labvēlīgi, bez negatīvām sekām un agresijas. Te svarīga ir arī nodomu tīrība.

Pozitīvā modeļa 5. solis – piedošana un pateikšanās

Esi apguvis ceturto soli – jaunu uzvedības veidu radīšanu. Piektais solis – piedošana un pateikšanās. Cik vienkārši un zināmi vārdi! Un, ak vai, cik reti tos izmantojam!

Lūk, piemērs. Stingrākie un prasīgākie skolotāji palīdz tev atklāt vājās vietas, palīdz tev kļūt stiprākam, palīdz  celt tiltu uz nākotni. Tad kāpēc paļaujies mirkļa slinkumam un vājībām, kāpēc uz viņiem dusmojies un apvainojies? Patiesībā šādi skolotāji tieši palīdz tev ātrāk mainīties, kļūt gudrākam, stiprākam un atbrīvoties no turpmākajām neveiksmēm. Vai tad tas nav tieši tas, kas vajadzīgs? Tāpēc piedod viņiem un pats klusībā palūdz piedošanu, ja pret viņiem bija radusies agresija nosodot, aprunājot u.tml. Kad esi visu sapratis, pateicies par pamācību, kaut vai klusām, pie sevis.

Tev taču neienāk prātā apvainoties uz ūdeni par to, ka tas ir slapjš, vai uz uguni, ja esi apdedzinājies. Nu, nebāz klāt nagus! Nav vērts ieciklēties tikai un vienīgi uz skolotājs tāds un šitāds. Arī šīs grāmatas autori ir pārtraukuši skolēnus dalīt slinkajos un čaklajos, draugos un nedraugos vai kā citādi. Mums viņi visi ir draugi – vieni sniedz prieku, citi palīdz ātrāk augt, attīstīties, norūdīt gudrību un raksturu. Jā, arī mums tas jādara joprojām.

Reizēm ir tik grūti atbrīvoties no aizvainojuma un iemācīties kādam piedot. Un vēl jo vairāk pateikties! Īpaši tad, ja kāds izturas sevišķi nekrietni. Tomēr jāmēģina vēl un vēl, jo piedot un pateikties spēj tikai tas, kurš pārstāj būt neveiksminieka lomā. Un tāds taču ir tavs mērķis, vai ne?

Grieķu valodā vārds “pateikties” burtiski nozīmē dāvāt prieku. Iznāk, ka apvainodamies uz citiem, tu posti prieku, tātad gan sevi, gan skolas vidi. Bet pateikdamies tu sūti laba vēlējumu, uzmundrinājumu sev, biedriem un skolotājiem. Tās ir radošas jūtas; tās noteikti atgriezīsies atpakaļ, atnesot labo. Skolēna spēja pateikties skolotājam par pamācību maina ne vien attieksmi pret situāciju, bet arī palīdz pilnībā tikt vaļā no lepnības. Tādā veidā viņš  atbrīvo situāciju, ļauj notikumiem risināties pēc cita, labāka scenārija.

Pozitīvā modeļa 6. solis – apdāvināšana

Esi apguvis piedošanas un pateikšanās soli. Sestais solis – apdāvināšana. Dod citiem to, kas viņiem vajadzīgs visvairāk! Tas nenozīmē apbērt visus apkārtējos ar saldumiem un lētiem pirktiem niekiem (protams, pa retai reizei ir patīkami saņemt arī tādus). Dāvini savu mieru, labsirdību, drosmi vai ko citu, kā viņiem tiešām pietrūkst. Bet kā uzzināt, kas tieši tagad viņam (viņiem) ir vajadzīgs? Pajautā sev: “Kam viņš(a) šobrīd uzbrūk? Ko viņš(a) ar savu darbību man, biedram vai skolotājam cenšas atņemt?”. Ja kāds klases biedrs mēģina atņemt pārliecību, tad viņam pašam tās trūkst. Ja cenšas atņemt prieku – trūkst prieka, ja gandarījumu, drosmi vai ko citu – trūkst tā. Ja kāds skolēns stundas laikā sāk kaitināt blakussēdētāju vai skolotāju, viņš mēģina tam atņemt mieru, tātad kaitinātājam šobrīd miera trūkst visvairāk. Tieši tas arī ir jāuzdāvina. Bet kā? Nevar taču mieru izķeksēt sev no sirds kā slieku no zemes un iesaiņot glītā kastītē!

Šādos gadījumos dāvanas nosūta iztēlē iedomāta tēla veidā (viss atkarīgs no fantāzijas un jaunrades spējām). Tas ir radošs process – dāvanas tēlu iztēlē veido tik ilgi, kamēr sasniedz īpašu ticamības stāvokli. Piemēram, ja biedru māc bailes, iedomājies tās kā ļaunu pūķi un nosūti viņam drosmīgu bruņinieku. Iztēlojies to visos sīkumos – izskatu, raksturu, rīcību. Kaut vai ko līdzīgu datorspēlei. Pats galvenais – tā ir tava pozitīvā atgriezeniskā saite ar kaitinātāju. Viņš to jutīs, un, pateicoties tai, notiks labvēlīgas pārmaiņas.

Jo vairāk tu kaut ko dāvini citiem, jo vairāk tā kļūst pašam. Jo vairāk dod, jo vairāk saņem. Viss ir ļoti vienkārši – tu pārstāj spēlēt upura un neveiksminieka lomu, tātad beidz “piebarot” citus ar negatīvām domām un iedomātām nojausmām. No tevis sāk plūst pavisam cita līmeņa attieksme. Tieši tādu arī pats agrāk vai vēlāk saņemsi pretī. Nekas, ja jau pirmajā reizē neizdodas. Treniņš paliek treniņš, un tas ir nepieciešams kā muskuļiem, tā prātam. Ja mēs no tā baidītos, tad vēl tagad, staigāt neprazdami, peļķotu pamperos.

Vingrinājums

Nosaki kāda cilvēka izraisītās nepatīkamās izjūtas un radi tās no jauna savā iztēlē – kā izdomātu tēlu (līdzīgi kā minētajā piemērā pūķi). Domās pārklāj to ar atbilstošas dāvanas tēlu (kā minētajā piemērā bruņinieku). Izdari to vēlreiz 5 – 10 reizes. Veido tēla parādīšanos līdz automātismam. Tagad pamēģini iedomāties nepatīkamo situāciju. Ja vingrinājums veikts pareizi, tad to būs grūti izdarīt – nepatīkamās ainas vietā “izlēks” dāvanas tēls. Ar šī vingrinājuma palīdzību tu veiksmīgi vari dezorganizēt jebkuru negatīvu pieradumu un uz tā bāzes radīt jaunu – pozitīvi noderīgu. Tādējādi tu gūsti pieeju sev nepieciešamajiem pozitīvajiem resursiem, līdz ar to kļūsti bagātāks.

Kopsavilkums par pozitīvo modeli

Lai to pilnībā apgūtu, nepieciešams ik pa brīdim pārskatīt savus domāšanas, iztēlošanās un runāšanas pieradumus. Neceri uz brīnumiem, ka viss izdosies uzreiz un bez piepūles! Taču pakāpeniski šis process kļūs automātisks, tev radīsies jauna pasaules uztvere un līdz ar to arī jaunas, elastīgas iespējas, kuras visas tu šai brīdī pat iedomāties nevari.

Uzņemies atbildību!

Tava uzvedība ir tavu domu, jūtu un emociju atspoguļojums. Viss, kas ir tavas domāšanas un izteikto vārdu pieradums, izpaužas attiecībās ar skolotājiem un citiem skolēniem. Viss tavā iekšējā un ārējā pasaulē ir likumsakarīgs – nav nekā nejauša. Viss atkarīgs no tevis paša.

Atspoguļošanas likuma izmantošana

Tavas pozitīvās domas un attieksmi izraisa labvēlīgas situācijas, bet negatīvās – nesekmību, skolas neapmeklēšanu un neadekvātu uzvedību. Arī skolotāja izturēšanās ir tava iekšējā stāvokļa atspoguļojums. Agresīvs skolēns pievelk agresīvu skolotāja rīcību. Netici? Pārbaudi! Ak esi jau pārbaudījis vairākas reizes? Tad labāk neriskē – kam tev liekas nepatikšanas? Ja tu nemīli un necieni sevi, tad tu noteikti pievilksi kādu pāridarītāju, un ir gluži vienalga – skolēnu vai skolotāju. Ja tu mūždien esi dusmīgs uz sevi (tātad arī uz citiem), nav jābrīnās, ka arvien gadās visādas ķezas, un ne tikai skolā.

Pozitīvais nolūks

Ja tev skolā attiecības ar biedriem un skolotājiem ir pozitīvas, tad tu strādā saskaņā ar sevi un apkārtējo pasauli. Ja notikumi ir nepatīkami, tu esi apstājies savā attīstībā. Pievērs tam uzmanību, negaidi, kamēr sliktais saveļas milzīgā kamolā un ripo kā sniega bumba no kalna. Mācies no savām kļūdām! Jebkura konfliktsituācija ar skolotāju kaut ko norāda par tevi pašu, un tikai tu to vari labot.

Jaunu uzvedības veidu radīšana

Tieši stresa un konfliktsituācijas raida visstiprākos signālus un vislabāk norāda, ko tev sevī pašā vajag mainīt. Pateicoties tām, notiek sevis aktīva pilnveidošana. Kurš tad nu tik diži gribēs mainīties, ja viss ir kārtībā?! Un tad ir laiks vērot un mācīties. Skolā situāciju pārvalda tas, kam ir lielāka uzvedības veidu dažādība. Taču tiem visiem jābūt labvēlīgiem un saskaņā ar pozitīvajiem nolūkiem. Neko nedrīkst atstāt pašplūsmā. Eksperimentē droši, jaunie darbības veidi atkarīgi no tavas fantāzijas un radošā gara.

Piedošanas un pateikšanās izmantošana

Dusmodamies un nosodot citus, tu posti skolas psiholoģisko vidi. Piedošana un pateikšanās par mācību (tām ne vienmēr jābūt skaļām), ko sniedz citi skolēni, maina ne vien attieksmi, bet arī pašu situāciju. Šādās reizēs saprātīgs skolēns it kā “atbrīvo” situācijas, tās kļūst elastīgākas un vieglākas, tātad arī vieglāk ietekmējamas, un tieši to jau tev arī vajag.

Apdāvināšana – tava laipnība

Dod citiem to, kā viņiem trūkst. Pasniedz viņiem savdabīgas dāvanas tēlu veidā, kas viņus “nomierinātu”. Ko dāvināt? To var noskaidrot, novērojot – ko cilvēks ar savu darbību cenšas atņemt otram, tā viņam trūkst. Jo vairāk dod, jo vairāk saņem. Cilvēks, kurš iemācījies dot, sāk izstarot cita līmeņa informāciju.

Noslēgums

Ja tu redzi citus priecājamies, tad tas liecina, ka arī tevī ir prieks. Tas nozīmē, ka drīz vien var ienākt prieks visā skolā. Ja redzi tikai iespējamus draudus un konfliktus, tad tas nozīmē, ka nelaime jau ir paša domāšanas un runāšanas ieradumos un skolas ikdiena par to brīdina ar nebeidzamajiem konfliktiem. Par to tev jābūt pateicīgam – kur gan tu nonāktu, neviena nebrīdināts?

Padomā un nosaki, kādus brīdinājumus jau esi saņēmis! Par ko tie bija? Kuras no tavām domām un kāda pašreizējā uzvedība var novest pie iespējamām jaunām konfliktsituācijām ar citiem cilvēkiem? Kāda pamācība tev tādā gadījumā būtu jāizprot? Kāds pozitīvs nolūks būs iespējamajam konfliktam, ja tas notiks? Kā tu vari mainīt savas domas, uzvedību, lai no tā izvairītos jau iepriekš? Kādi varētu būt efektīvākie un drošākie jaunie uzvedības veidi?

Comments are closed