Vārda dienas: Daina, Dainis, Dainida , Daimona, Daimonds, Daimons, Dainars, Dainārs, Dainarts, Dainita, Dainīte, Dainors, Deimonds, Deimons, Jevlampija

Raksts

Kā skolotājam izglītības iestādē sadzīvot ar trauksmi?

 

Distancēsimies no bailēm

Notversim trauksmi līdz tam brīdim, kad tā vēl nav stājusies spēkā, līdz tam, kad mēs vēl neesam paspējuši nobīties. Kad mūsu psihe ir pieķerta vēlmē satraukties, mums ir uz šīm bailēm jāpaskatās no malas. Ja mēs to izdarīsim, tad sapratīsim savu baiļu absurdumu. Jo tad trauksme ne tikai neiestājās, tā pat ne­lika par sevi manīt! Mēs vienkārši veicām negatīvu prognozi un atbilstoši tai nobijāmies (vai centāmies nobīties). Ja mēs nedistancējamies no savām bailēm, nepaskatīsimies uz tām no malas, tad noteikti uzreiz sāksim meklēt tām pamatojumu, apstiprinājumu – tā vietā, lai pārliecinātos par trauksmes nepatie­sumu (trauksmes attiecībā uz trauksmes rašanās iespē­jamību).

Uzbruksim baiļu radītajai trauksmei

Nevis bēgsim, bet būsim gatavi uzbrukumam. Ne velti saka, ka uzbrukums ir labākā aizsardzība. Ja mēs sargājamies no kā konkrēta, no kaut kā nepa­tīkama un slikta, piekritīsim tam, teiksim: „Lai!” Turklāt uzkliegsim: „Lai tas notiek simt un tūkstoš reižu!” Uzkliegsim muļķīgajām bailēm: „Dodiet vaļā, dziediet savu dziesmu, rejiet tik, cik vien tīk!!! Es gaidu! Es pat gri­bu, lai viss tā arī notiktu. Man būs interesanti uz to paskatīties!” Nepretosimies trauksmes brīdim, neplivināsim tai deklarāciju par cilvēka tiesībām dzīvot laimīgu dzīvi – te nav vajadzīga mūsu vārgā „iz­rādīšanās”. Nevajag paziņot par savām tiesībām uz varu pēc tam, kad paši no tām esam atteikušies.

Mēs varu zaudējām tajā brīdī, kad sākām meklēt sev attaisnojumu baiļu priekšā. Kas vainīgs, tas attaisnojas.

Apzināsim baiļu radīto trauksmi

Piefiksēsim mirkli, kad mums sāk šķist, ka apstākļi un iekšējais stāvoklis var novest līdz trauksmei. Mums ir jāapzinās, ka mūs sāk baidīt tas, ka iespējams drīz parādīsies trauksme. Apzināsimies, ka trauksmes rašanās bailes jau ir bailes. Sapratīsim, ka patiesībā mēs sākam baidīties vai satraukties pirms trauksme parādās. Palūkosimies uz savu izbīli trauksmes dēļ no malas. Sapratīsim, ka faktiski trauksmaini mēs esam jau ilgi pirms tās parādīšanās. Izlemsim, ka ir jāpārvar trauksme, kas mūs baida ar savu iespējamo parādīšanos. Ieņemsim aktīvu pozīciju, no aizstāvības pāriesim uz uzbrukumu, pārņemsim iniciatīvu. Pateiksim tai, ka esam gatavi tās atnākšanai atkal un gaidīsim.

Izjutīsim, ka mēs vairs nebaidāmies no trauksmes

Uzdosim jautājumu: vai trauksme atnāca pēc tam, kad bijām to uzaicinājuši vai pirms? Iedomāsimies, ka mēs eksperimentējam ar savu trauksmi, ķeram to tā, kā mednieki, kas vēlas izklaidēties, ķer bailīgu dzīvnieku ar ēsmu. Izklaidēsimies, kā to dara bērni, kas, piesējuši striķīti pie maka, paslēpušies krūmos, gaida, kamēr uz viņu viltību uzķersies kāds neveiksmīgs garāmgājējs. Sajutīsim savu ļauno prieku, sajūtot zvēra paniku, kas apzinās briesmas, un apjukušā garāmgājēja komiskumu. Tagad mēs varam baudīt trauksmes bēgšanu. Pēc tā, ko esam paveikuši, trauksme dodas prom, var teikt, ka tā neko nesaprot, tā ir panikā un apjukusi. Sajutīsim, kā tā metas bēgt. Paskatīsimies uz visas šīs situācijas komiskumu: mums uzbruka, mēs bijām gatavi sabīties un padoties uzvarētāja žēlastībai, bet atlika mums tikai nosvilpties, un trauksme (bailes, bažas) panikā no mums metās bēgt, tādā veidā parādot savu īsto seju. Smiesimies par to, vismaz dvēselē sajutīsim uzvaras prieku. Pastiprināsim sevī šo prieku.

Ja piedzīvojam kādas konkrētas bailes

Ja ik pa laikam pārdzīvojam kādas konkrētas bailes (piemēram, sirdstriekas bailes, nāves bailes u.tml.), tad apzināsimies, ka esam kļuvuši par savu baiļu ķīlnieku. Parastas izpratnes līmenī pārliecināsim sevi par to, ka mūsu bailes ir absurdas, muļķīgas un tām nav nekāda reāla pamatojuma un loģikas. Šādos brīžos uzsvērti sev sacīsim: „Jā, es baidos, labi, es esmu ar mieru. Es pilnībā piekrītu šim visam, tikai es gribu pārlie­cināties par savu baiļu realitāti!” Sajutīsim vilšanos no tā, ka mūsu piesauktā sirds­lēkme, pēkšņā nāve vai kas tamlīdzīgs nav noticis. Kļūs­im sapīkuši, jo mēs taču tā ļoti vēlējāmies. Mēs  taču gri­bējām nomirt, bet tā arī nesanāca. Neatkarīgi no tā, vai mēs baidīsimies nomirt vai nē, mūsu veselība no tā neuzlabosies. Tādēļ samierināsimies ar to, ka mēs ne­esam mūžīgi, samierināsimies ar domu, ka agrāk vai vēlāk mēs nomirsim jeb citiem vārdiem sakot, izmantojot enerģijas nezūdamības likumu, pāriesim citā eksistences izpausmē.

Lai tiktu vaļā no iekšējās, latentās, neizteiktās trauksmainības, izvirzīsim noteikumu apzināties situā­cijas, kurās mūsu bailes bija nepamatotas. Iemācīsimies pasmieties par savām muļķīgajām un nenotikušajām bailēm. Parasti mēs pārāk uzticamies savām bailēm, tādēļ, kad tās izrādās maldīgas vai nepamatotas, mēs piedodam bailēm to absurdumu. Nomainīsim piedošanu uz smiekliem, pasmiesimies par sevi un savu bailīgumu. Paskatīsimies uz sevi no malas, cik smieklīgi mēs izskatāmies, kad baidāmies no kaut kādām sīkām un nenozīmīgām lietām, bet citās situācijās katrs no mums izpauž vīrišķības brīnumus, pat to neapzinoties. Tā kā katrs no mums atgādina to dāmu huzāra veidolā, kura viegli uzvarēja līdz zobiem apbruņotos francūžus un krita ģībonī, ieraugot mazu, pelēku pelīti. Smiesimies un vēlreiz smiesimies… par sevi – tie ir paši labākie un paši ārstnieciskākie smiekli pasaulē.

Baidoties no bailēm, mēs tām gatavojam augsni

Mēs par tām rūpējoties, mēslojam un aplaistām baiļu augsni, mēs darām visu, lai bailes ienāktu mūsos un paveiktu savu melno darbu. Mēs līdzināmies notiesātajam uz nāvi, kurš pats sev rok kapu. Spriediet paši, baidoties no bailēm, mēs atzīstam baiļu spēku un to varu pār sevi. Jebkuras bailes atņem cil­vēkam spēku, spēju pretoties uzbrukumam, tās liek aizvērt acis un krist ceļos. Trauksme paralizē. Izjūtot bailes, mēs paļaujamies uz uzvarētāja žēlastību. Ja mēs baidāmies no savām bailēm, no savas trauksmes, mēs to priekšā kļūstam bezspēcīgi, mēs atņemam sev spēju pretoties bailēm, jo mēs sevi tām uzticam.

Bailes ir kļuvušas par mūsu dzīves daļu, un mēs satraucamies tikpat „dabiski” kā ēdam vai elpojam. „Kā paies diena?”, „Vai es nenokavēšu?”, „Vai nesākšu raudāt?”, „Vai es negūšu traumu?”, „Kādi „pārsteigumi” mani gaida skolā šoreiz?” – šādi vārdi ir trauksmei raksturīgi. Mēs nepamanām, ka esam saspringti un satraukti. Mums ir nepieciešami kaut kādi ārkārtēji notikumi, lai saprastu, ka mēs tiešām esam satraukti visu laiku.

Trauksmi vajag pieņemt kā faktu – mierīgi un sa­prātīgi

Ne mazums ir cilvēku, kas visādi mēģina neatzīt savu trauksmi, izliekas, ka viņiem tās nav un ne no kā nebaidās. Patiesībā viņus vada zemapziņas bailes trauksmes priekšā, tāpēc viņi to arī noliedz. Kamēr mēs neesam apzinājušies, ka trauksme ir pastāvīgi ar mums, mēs esam bezspēcīgi tās gribas priekšā. Trauksme ir mūsu ēna. No ēnas, kā zināms, nav iespējams aizbēgt.

Tagad ir jāpasaka, ka tas nav kaut kāds ļauns ārējais spēks, tas nav melns dēmons, ne lāsts, kas tiek sūtīts no augšas, arī ne visspēcīga ārēja agresija- tā nav „no kaut kurienes”. Tās ir tikai sajūtas, priekšstats- līdzīgi kā ar Sauli, kura griežas ap Zemi, kaut patiesībā ir otrādi. Tas liecina par to, ka mēs uztveram sevi kā piederīgu savai trauksmei. Iedomāsimies sevi kā smilšu pulksteni. Daļa smilšu ir augšpusē, daļa – apakšā. Smiltis ir pats cilvēks, tas var būt viens vesels, bet var būt sadalīts – daļa augšā, daļa apakšā. Ja mēs jūtamies sadalīti, tad mūsu harmonija ir traucēta un mēs cenšamies apvienoties, tas ir, atbrīvoties no trauksmes. Ja mēs iden­tificējam sevi ar tām smiltīm, kas atrodas augšā, mēs tie­camies no augšas lejup, turklāt sajūtot prieku, jo jūtam vēlamās vienotības tuvošanos. Bet, ja mēs esam sadalīti un identificējam sevi ar tām smiltīm, kas atrodas lejā, tad mums šķiet, ka mūs „aizber”. Kaut patiesībā notiek tā pati apvienošanās, tikai mēs to nesaprotam, bet tas, kas nav saprotams, vienmēr biedē. Bet nedrīkst ļaut sevi „aizbērt”.

Katrs sportists zina, ka spēlēt savā laukumā ir daudz izdevīgāk, nekā spēlēt pretinieku teritorijā. Te mēs esam mājās, mēs visu šeit pārzinām, mēs pārvaldām, mums ir spēks. Bet trauksme ir ciemiņš, tā ir apjukusi, jo nezina, kā uzvesties ciemos. Lai tā apjūk, lai tā, nevis mēs, sajūtas neomulīgi. Bet pagaidām mēs esam aizsardzībā, tas ir, mūsu loģikas, skaidrā saprāta, garīgā spēka un mūsu pašapziņas harmonijas drošajās sienās, kur mums pavisam nav no kā baidīties. Šādā situācijā trauksmei būtu jābaidās no mums.

Trauksme kā mīlestības trūkums

Ja mūs nomoka trauksme, tad pēdējais laiks saprast, ka mēs no tās nekad neatbrīvosimies, ja atteiksimies no vajadzības kādu mīlēt. Bailes kādu mīlēt mūsos radīs megatrauksmi. Citiem vārdiem sakot, tie, kas nevienu nemīl- rindā pēc miera var nestāvēt- lai vien dodas atpakaļ savos vientulības labirintos. Atcerēsimies situāciju, kas mums lika nogrimēties savas trauksmes veidolā, lai aizietu no mīlestības, apslāpētu sevī pirmās mīlestības dzirksteles un visbeidzot no tās atteikties vispār. Kamēr mēs cīnīsimies ar trauksmi, mēs nespēsim mīlēt pa īstam (mēs tikai bailīgi būsim kaut kam pieķērušies- un nekas vairāk!) un otrādi- ja mēs nevienu nemīlam, mums nav izredžu atbrīvoties no trauksmes. Trauksme ir kā mūsu pašu izauklēts bērns- kā parazīts, kas parazitē uz mūsu vēlmju, cerību un jūtu rēķina, tā ir kā dēle, kā asinssūcējs, kā vīruss (ne velti HIV dēvē par materializējušos ikonu, apzīmējot tos, kuriem dzimšanas brīdī nav iedota līdzi  mīlestība, kā arī, jau pieaugušiem būdamiem, nevienu pa īstam tā arī nav mācējuši mīlēt). Uzrādīsim trauksmei rēķinu par to, ka tā mūs ir nošķīrusi no mīlestības, kļūsim par to nikni.

Trauksmainība ir mīlestības trūkums, bailes no nesavtīgas mīlestības – tas ir neirotisks mēģinājums paslēpties no īstām jūtām, nomainot tās pret spēcīgākas intensitātes surogāta izjūtām un sajūtām, piemēram, kādas piedāvā trauksme. Tā ir kā atkarība no asākām emocijām,  tas ir kaut kas mākslīgs, kaut kāds aizvietotājs īstenām jūtām- līdzīgi kā šādu aizvietotāja funkciju veic, piemēram, alkohols. Tāpēc mīlēsim viens otru, nevis nodosimies trauksmei. Paskatīsimies uz sevi. Mēs mīlam? Patiesībā trauksme netraucē mums mīlēt, tieši otrādi – mēs ar tās palīdzību aizsargājamies no iespējamām mīlestības jūtām. Cīnoties ar trauksmi, mēs neapzināti aizsargājamies no iespējamām „likstām”, ko (bet tā ir prognoze!) var nest patiesa mīlestība.

www.pedagogs.lv

Komentē

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Show Buttons
Hide Buttons