Vārda dienas: Amanda, Kaiva, Amanta , Amandis, Amands, Amantija, Amaranda, Amaranta, Amarilla, Amenta, Araminta, Azanda, Azella, Kaivis

Raksts

1880. gada 25. janvārī dzimis latviešu dzejnieks Fricis Bārda (138)

Fricis Bārda dzimis Pociema „Rumbiņos” saimnieku ģimenē. Mācījies Pociema pagastskolā, Umurgas draudzes skolā un Limbažu pilsētas skolā. No 1898. līdz 1901. gadam mācījies Valkas skolotāju seminārā, kas tolaik atradās Rīgā.

1901. gadā sāka strādāt par palīgskolotāju Katlkalna draudzes skolā. 1906. gadā devies uz Vīni studēt filosofiju, tur iepazinies ar ideālistisko filosofiju, aizrāvies ar vācu romantiķiem.

Pēc gada atgriezās Latvijā, strādāja Rīgā par skolotāju Ata Ķeniņa reālskolā. Darbojās žurnālos „Stari” un „Zalktis”, iepazinies ar komponistu Emīlu Dārziņu un gleznotāju Jani Rozentālu. Lasīja lekcijas J. Dubura dramatiskajos kursos.

1917. gadā strādāja Valmierā par skolotāju paša organizētā vidusskolā, kādu laiku bija skolu inspektors. Bijis arī latviešu valodas un literatūras docētājs Baltijas tehniskajā augstskolā.

Lielu daļu Pirmā pasaules kara laika Fricis Bārda pavadīja bēgļu gaitās Krievijā un 1918. gada rudenī atgriezās Rīgā. No smagās pārceļošanas progresēja slimības un 1919. gada 13. martā Fricis Bārda mira 39 gadu vecumā.

Literārā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pirmā Friča Bārdas publikācija — dzejolis „Raibais pavediens” laikrakstā „Rīgas avīze” 1902. gadā. 1911. gadā iznāca viņa pirmais dzejoļu krājums „Zemes dēls”, kam noformējumu veidoja Janis Rozentāls. „Zemes dēls” ir vienīgais dzejoļu krājums, kas iznāk dzejnieka dzīves laikā.

Fricis Bārda ir spilgts latviešu romantiskās dzejas meistars. Tradicionālākās tēmas viņa darbos — dzimtene, mīlestība, daba, dzīvība, nāve, dvēsele, mūžība — ietvertas oriģinālā tēlainībā un ritmikā, filosofiskā vispārinājumā.

Tāpat kā Vilis Plūdonis Fricis Bārda ir arī izcils bērnu dzejas meistars. Rakstījis darbus arī literatūras kritikā un estētikā. Friča Bārdas dzeja ir tulkota krievu, vācu, angļu, poļu valodā.

Debess
Cik dziļa tu, debess;
cik dziļš tevi prieks!
Visdziļākā jūra
pret tevi — tik nieks!

Cik tuvu tu, debess,
brīžiem man nāc!
Man apreibst galva, man samulst prāts.

Tad jūtu, ka zemes
saites sāk rist:
tavā dzidrajā atvarā
gribas man krist.

Un nogrimt.Un izzust — lai nav vairs nekā!
Tik zvaigznes — kā lilijas
ezerā…

/dzejoļa autors Fricis Bārda/

Show Buttons
Hide Buttons