Vārda dienas: Ulvis, Uldis, Sandis, Sandijs , Nērika, Neringa, Nida, Nigra, Sando, Sandus, Sanduss, Sendijs, Uldriķis, Ulfs, Ulvars, Ulvija, Ulvita

Raksts

Kaspars Bikše: par neapmierinātību ar skolu skolotāju personīgās dzīves kontekstā

Ik mēnesi no skolotājiem saņemu vismaz ap piecdesmit vēstuļu. Pārsvarā pozitīvas, patīkami lasāmas, un dažkārt arī neapmierinātības un negatīvisma pārņemtas. Piemēram, šajā nedēļā saņēmu šādu. „Labdien! Strādāju par skolotāju jau 22 gadus. Beidzot man pietiek! Vēlos Jums, godājamais Bikšes kungs, pajautāt, vai labi var nopelnīt ar tādu runāšanu savās lekcijās, kā to darāt Jūs? Varbūt man arī pamēģināt, pieredze pedagoģijā ir. Ko sakāt? Vismaz nebūs ar tiem mēsliem pa skolu jācīnās.” (Pareizrakstības un stilistiskās kļūdas ir labotas. K.B.) Sūtītāja vārdu un e-pastu nepubliskojam.

Ja esam neapmierināti ar skolēnu uzvedību un pasauli kopumā, tas nozīmē, ka neesam apmierināti ar sevi. Kad mēs kļūstam visneapmierinātākie? Tad, kad mēs savās galvās iepotējam pārliecību par to, kādai šai pasaulei ir jābūt. Mums ir pozitīvais nolūks, mums ir patiesa vēlme justies pilnvērtīgam, bet tik un tā skola nav tāda, kā mums gribētos. Tāpēc mēs ar to esam neapmie­rināti.

Spēja skolēnos saskatīt…

Skolēni paliek skolēni- mēs tikai viņus pataisām par tādiem, kādus tos emocionāli atspoguļojam. Ja skolā lielākoties sastopam tikai negodīgus skolēnus, tad cēlonis slēpjas tikai mūsos, jo ticam, ka skolēni ir negodīgi un netaisnīgi. Bet tas nav nekas cits, kā mūsu pašu radītā pasaule. Dalījums labajos un sliktajos šīs negatīvās domas tikai kāpina un vairo skolas iekšējo nemieru un stresu (veselību).

Citas agresīvas domas

Ja mēs savus cēlos nodomus īstenosim caur kaut kā neatzīšanu, spēcīgā agresija, atstarodamās atgriezīsies atpakaļ- ja riebj, piemēram, netīrība, tad tikai tāpēc, ka mums ir netīri nodomi. Ārējie netīrumi ir iekšējo netīrumu atspoguļojums. Kuriem riebj homoseksuālisti, tie cīnās ar homoseksualitāti sevī (Z. Freids, 1920. gads – “man riebjas resnas, sasvīdušas sievietes, man riebjas mūsu valdība…”).

Neatzīšana ir galējā izpausme, vēlēšanās savas domas, jūtas, tikumību, godīgumu pacelt pāri skolēna unikālajai būtībai, bet vienaldzība ir kā viena no naida izpausmēm.

Ja skolotājs ienīst kādu skolēnu, tad viņš domās no skolēna jau atbrīvojas “es tevi vairs neredzu”, “tevis te nav”. Cik bieži mēs sakām “es negribu tevi redzēt”, “vācies prom no manām acīm”. Aizkaitinājums skolotājā rodas tad, ja kaut kas mūsos neapmierina: nekārtība, troksnis, izsvaidītas mantas, smiekli, slikta bērnu uzvedība. Katram skolotājam ir savas prasības, un ja kaut kas neatbilst šīm prasībām, rodas dusmas un aizkaitinājums. Ikviens skolotājs vēlas, lai skolēni atbilstu viņa prasībām un cerībām, bet tur tā ironija, ka rada tādu pasauli, kurā dzīvo.

Ja pret skolotāju skolēns slikti izturas

Tad skolotājam jāielūkojas sevī, jo ārējais atspoguļo iekšējo. Kāda ir attieksme pret sevi- tāda ir skolēnu attieksme pret skolotāju. Kāpēc nepaklausīgākie skolēni vairāk vai mazāk labāk uzvedas direktora stundās? Tāpēc, ka direktora attieksme (vismaz skolas telpās) ir cieņas pilna un to atspoguļo uz āru.

Kā rīkoties? Jāsāk sevi vairāk cienīt (tie skolotāji, kas skolā sēž līdz vēlai naktij, strādā virsstundas (vislabākā sirdsapziņa), tiem bieži skolēni dara pāri, jo šādi skolotāji, izrādās, mīl un ciena savu darbu, bet ne sevi pašu. Pieņemsim sevi tādu, kādi esam- mīlestība pret sevi ir īsta māksla.

Ja kaut retumis lamājam vai vainojam sevi par kādu rīcību, tad jau sevi nemīlam, tāpēc fragments no Luīzes Heijas grāmatas:

“Esmu nonākusi pie secinājuma, ka tad, kad mēs sevi mīlam sevi, atzīstam par labu savu rīcību un paliekam mēs paši, mūsu dzīve kļūst brīnišķīga, ka vārdiem neizteikt. Visapkārt- mazi brīnumiņi, veselība uzlabojas, nauda pati dodas rokās, attiecības ar citiem uzplaukst un mūsu personība sāk izpausties radoši. Un tas viss notiek bez mazākās piepūles no mūsu puses. Kad mēs no sirds mīlam un cienām sevi un atzīstam par labu savu rīcību, mēs noteiktā veidā organizējam savu domāšanu. Tam seko brīnišķīgas attiecības ar apkārtējiem, jauns darbs, mēs pat tievējam un nonākam līdz savam ideālajam stāvoklim. Mīlēt sevi – nozīmē svinēt pašu savas personības esamības faktu un pateikties par dzīves dāvanu”.

Cīnīšanās ar skolēniem

Tā ir vēlēšanās pazemot, ar varu piespiest mainīt skolēna attieksmi pret skolotāju, vēlēšanās piespiest ar varu izturēties pret skolotāju godbijīgi, ar cieņu. Jo stiprāk mēs kādu vēlamies pārmācīt, jo spēcīgāku atbildes reakciju saņemam. Paši vien mēs, skolotāji, pievelkam pāridarītājus. Pārmācīšanas brīžos skolotājs subjektīvi cīnās nevis par nodarītā grēka izprašanu, bet gan cīnās pats ar sevi, par varu ar kuras palīdzību piespiest mainīt skolēna attieksmi pret skolotāju, nevis pret nodarījumu.

Ja skolotājs tiek sadusmots, aizvainots, viņš par to vēlas atriebties, tad skolotājs ne vien nepieņem situāciju, bet arī mēģina situāciju mainīt ar agresijas palīdzību. Tātad mūsu agresija tiek virzīta uz skolēna, tas ir, otras pasaules pazemošanu, iznīcināšanu, bet “pārmācāmais” skolēns ir daļa no agresīvā skolotāja. Arī skolēnu pārslogošana ar mājasdarbiem mūsu vidū ir sava veida atriebības sports pret skolēniem (sak, pie kura skolotāja skolēni visvairāk spiesti rakstīt garākos rakstu darbus u.tml.) Šādas regulāras agresīvas pārmācīšanas, atriebības rezultātā drīz vien skolā nav neviena, ko cienīt. Neviens skolēns nekad nepazemos un neapvainos skolotāju, ja pret skolēniem izturēsies ar cieņu un mīlestību.

Skolotāja sapīkums, garastāvoklis ir aizkaitinājuma, sapīkuma, neapmierinātības un bezspēcības izpausme. Tā ir zemapziņas agresija pret sevi. Sliktais garastāvoklis rodas no neizpratnes, ka skolā nav uzvaru un zaudējumu; ir vienkārši rezultāts; tas nav ne labs, ne slikts (jebkurš rezultāts ir rezultāts). Šādā vilšanās stāvoklī skolotājs patērē ļoti daudz enerģijas.

Skolotāju runas

Kad mēs domājam par skolēnu, tad starp mums izveidojas informatīvi enerģētiskais kanāls, un tāpēc ar kādu domu mēs tiesāsim skolēnu, ar tādu tiksim tiesāti paši. Mūsu dusmīgās domas un valodas izraisa mūsu enerģētiskā līmeņa krišanos, sagrauj skolas vidi ar negatīvismu. Ja mēs par kādu skolēnu domājam vai runājam sliktu, mēs viņam sūtām savas postošās domas. Tajā pašā laikā, sūtot negatīvas domas, mūsu zemapziņā ieslēdzas pašiznīcināšanās programma.

“Netiesājiet, lai jūs netaptu tiesāti!”. Ar kādu domu mēs tiesāsim skolēnus, ar tādu tiksim tiesāti mēs. Ar kādu mērauklu mēs viņus mērīsim, ar tādu tapsim mērīti mēs.

Skolotāji, kas izplata negatīvas valodas par skolēniem, cieš no hroniska noguruma un negatīvisma. Šādu skolotāju neuzticēšanās pamatā bieži vien ir tikai un vienīgi viņu negatīvās domas un negatīvās runas par skolēniem. Tā ir agresija, kas rada neiecietīgas, dusmīgas, smagnējas domas un negatīvu attieksmi pret sevi. Bet, kas sliktas domas domā par sevi, tas slikti domā arī par skolēniem un pasauli kopumā.  Cilvēkmīlestība pret citiem sākas ar mīlestību pret sevi. Ja skolotājs sāk lamāt sevi par kādu rīcību, tad viņš ir gatavs lamāt, dusmoties, vēlēt ļaunu, sist, ienīst arī otru.

Skolēni atbilst mūsu gaidām

No milzīgā un visdažādāko signālu jūkļa, ko mums nodod skolēni (un otrādi), mēs ņemam vērā vispirms tos, ko mēs gaidām, ceram ieraudzīt, ko esam iedomājušies u.tml. Citiem vārdiem sakot, mēs skolēnos redzam to, ko gaidām ieraudzīt. Ja mēs kādu skolēnu uztversim kā, piemēram, nekaunīgu sliņķi, mēs viņam ar savām domām tādam liksim arī justies. Un ja vēl pasakām skaļos vārdos, tad skolēns paliek ārpus kontroles.

Reiz kāds zemnieks nevarējis atrast savu maku. Viņš pārmeklēja visu māju, bet maka nekur nebija. “Laikam to ir nozaguši,” viņš nodomāja. Viņš pārcilāja atmiņā visus, kuri pēdējā laikā bija apgrozījušies viņa mājā. Aizdomas krita uz puisēnu, kaimiņa dēlu. Viņš bija ienācis tieši pirms maka pazušanas. Neviens cits to nozagt nevarēja.

Nākamajā dienā saticis puišeli uz ielas, zemnieks viņa uzvedībā ievēroja daudz apstiprinājumu savām aizdomām. Kaimiņu dēls acīm redzami mulsa, slēpa acis un vispār atgādināja nogrēkojušos runci. Bet zemniekam nebija nekādu tiešu pierādījumu, un viņš nezināja, ko darīt. Un katru reizi, kad viņš sastapa šo puišeli, tas izskatījās aizvien vainīgāks, un zemnieks uz viņu aizvien vairāk dusmojās uz viņu. Beidzot viņš tā saskaitās, ka nolēma aiziet pie zaglēna tēva un izteikt viņam tiešu apsūdzību.

Tajā brīdī zemnieku pasauca sieva.

“Skaties, ko es atradu aiz gultas!”, – viņa teica un pasniedza pazudušo maku ar naudu. Kāda ir vēstījuma būtība? Jānoskaidro, kāpēc puika izvairījās no acu kontakta, nosarka u.tml. Puika nesaprata, par ko viņu uzskata- laupītāju, sērijveida slepkavu, izvarotāju- viņš neko nesaprata, bet jutās tā, kā kaut ko nozadzis.

Un mūsu, tas ir, skolotāju, visu nelaimju sākums ir tas, ka neapzināti mēs jau gaidām, kad skolēni “to” demonstrēs, tāpēc mēs uzbrūkam pirmie, lai nenokļūtu upura lomā. Ja mēs ticēsim, ka visapkārt ir tikai slinki, neaudzināti skolēni (jeb kā vēstules autore rakstīja – „mēsli”, tad mēs sistemātiski arī atradīsim šīs pārliecības apstiprinājumus. Spriedums par skolēnu pirmām kārtām ir spriedums par skolotāju.

No paša skolotāja ir atkarīgs, kā pret viņu izturēsies skolēni. Nav nekaunīgu skolēnu- viņi ir tikai mūsu domu, uzvedības atspoguļojums (reaģē uz mūsu zemapziņas izstarotajiem signāliem). Viņi ar saviem vārdiem izpauž savu pasaules modeli, piemēram, ja viņš kādu lamā nosoda, tad iekšēji pats ir tāds. Šādi cīnītāji vienkārši sevi vēl nav parādījuši līdz galam, bet, kad nāks pie varas, tad parādīsies visā krāšņumā.

, , , , ,
Show Buttons
Hide Buttons