Vārda dienas: Īrisa, Irīda, Airisa , Airida, Arisa, Iraisa, Iresa, Irida, Irisa

Raksts

Esmu sapratis, ka man visiem bijušajiem, esošajiem un topošajiem pedagogiem ir jālūdz piedošana

Labdien, ļoti cienījamās kundzes un augsti godājamie kungi, Latvijas bērnu vecāki un pedagogi!

Mani sauc Antonijs Makarenko. Esmu padomju pedagogs (kaut arī man ir ukraiņu tautība) un rakstnieks, kas savā laikā veicināja tiem laikiem „nepieciešamo demokrātisko” ideju un principu realizāciju izglītības teorijā un praksē. Esmu viens no padomju pedagoģijas dibinātājiem, kas bērnu kolektīvos izstrādāja audzināšanas pašpārvaldes teoriju un metodiku un ieviesa koncepciju par produktīvu darbu izglītības sistēmā.

Esmu minēts kā viens no lieliskākajiem pasaules pedagogiem, kā arī manis sarakstītās grāmatas ir publicētas daudzās valstīs. Man ir bijusi liela ietekme ne tikai Krievijas, bet arī Latvijas pedagoģiskās domas veicināšanā.

Pārvērtējot savu veikumu, esmu sapratis, ka man visiem bijušajiem, esošajiem un topošajiem pedagogiem ir jālūdz piedošana. Par ko? Par to ir šī grēksūdze.

Tikai tagad es saprotu, ka gan augstu, gan zemu stāvošus despotus ir radījusi manis radītā skola, kā arī pedagoģiskie atdarinātāji, kas darbojās pēc manas metodes.

Praktiski mana metode bija masveidīgs eksperiments un manipulācija ar jauno paaudzi, lai to izaudzinātu totalitārisma garā, proti, ģimenes vietā kā pirmšūniņu ieviesa citu struktūru – kolektīvu ar visām no tā izrietošajām sekām, kas bija izdevīgas tikai un vienīgi toreiz pastāvošajai varas elitei, bet nāvējoši tautai un it īpaši nacionālām vērtībām apveltītai.

Bet man arī ir attaisnojums – bija taču radīta arī jauna tauta – „padomju tauta” – viena no mēmākajām tautām pasaulē.

Jā, es biju viens no tiem pirmajiem, kas dziļas un intīmas jūtas pasludināja par kaitīgu individuālismu, kas bija nīstams un no sabiedrības izravējams. Jā, es, Antons Makarenko, kļuvu par jaunas reliģijas – kolektīvisma – priesteri. Kolektīvisms ir vairākuma vara pār atsevišķu cilvēku.

Es lūdzu piedošanu visiem Latvijas pedagogiem, mātēm un tēviem par to, ka savā laikā izsacīju tādus vārdus, kā: „Man nav nekādas vajadzības pēc personības! Ja kāda personība ir nonākusi bezdibeņa malā, un traucē virzīties kolektīvam, neapšaubāmi es viņu nogrūdīšu, lai kolektīvs varētu turpināt savu triumfālo gājienu”.

Tikai tagad es saprotu, ka kolektīvisms pilnīgi nomāc individualitāti – gluži tāpat kā šodien „personas brīvība”, „humānisms”, „izglītojamā tiesības” u.tml. Šodien, uzdodot jautājumu, „kas ir izglītojamā tiesības?”, no kaut kurienes izdzirdam īpašu atbalsi: „Tā ir „īpaša veida demokrātija”.

Jā, es to nevaru noliegt – es izaudzināju stiprus cilvēkus, bet diemžēl tādus, kas ir vajadzīgi represīvajam aparātam, tādus, kas nekad nešaubās un vienmēr ir gatavi iet pāri līķiem sava lielā kolektīva idejas vārdā.

Es jums paskaidrošu – tajā laikā, 1933. gadā, tur, kur es dzīvoju, respektīvi, Ukrainā, Harkovas apgabalā, notika šaušalīgas lietas – bads, turīgāko zemnieku nogalināšana vai izsūtīšana, uz ielām līķi, sarkanās bandas aplaupa vietējos iedzīvotājus, bet es tajā laikā, savācis noslepkavoto cilvēku bērnus, mēģināju viņiem organizēt un radīt mazu, taisnīgu sabiedrību, tajā pašā laikā attaisnojot apkārt notiekošo.

Toreiz savāktajiem bērniem es atņēmu visas mantiņas, it īpaši tās, kas vēl varētu atgādināt par bērnu bioloģisko ģimeni. Es, toreiz diženais pedagogs, bērniem, kuru acu priekšā tika noslepkavoti vecāki, sadedzināti uz sārta, es, viņiem acīs skatīdamies, paģērēju: „Aizmirstiet savus vecākus!”. Mjā, šamaniska suģestija, kas atšķirībā no reliģiozā šamanisma desocializē ar mērķi nomākt ģimeniskumu.

Cerot uz jūsu piedošanu, atzīšos godīgi, ka nekur un nekad manos rakstos un runās nav atrodami vārdi par žēlsirdību un līdzjūtību. Ciniski izklausās no pedagoga mutes, bet tiešām nav! Lai tiesa mani attaisnotu, mēģināšu izteikt nožēlu, bet žēlsirdību un līdzjūtību izteikt tagad. Atļaujiet paskaidrot, ka šādā veidā toreiz es vēlējos dziedināt bērnu dvēselēs uzplēstās brūces. Es tās toreiz pamazītiņām dziedēju ar padomju „humānisma narkozi”.

Visspilgtāk es atceros vienu notikumu manis veidotajā kolonijā. Jaunietis Čo­bota bija iemīlējis Natašu. Tā bija savstarpēji spēcīga un spilgta mīlestība. Čobota, kam bija jāaizbrauc no kolonijas, lūdza Makarenko atļaut Natašai braukt kopā ar viņu, lai abi varētu veidot ģimeni. Saņēmis atteikumu, Čobota teica, ka padarīšot sev galu. Ko darīju es? Es, pirmkārt, suģestēju Natašu, ka pamest kolektīvu ir slikti, ka tā būs nodevība. Par to, ka tiek nodota mīlestība un ģimene, nevienam pat prātā nenāca.

Otrkārt, es kā audzinātājs, kā visas kolonijas vadonis viegli panācu, ka kolektīvs arī ietekmēja Natašu un ne jau tikai ar pierunāšanas metodēm… Čobota, kas bija nostājies «kraujas malā» un traucēja kolektīvam, tika nogrūsts bezdibenī – viņš pakārās. Tas notika svēt­kos, kad kolonisti svinēja 1. Maija svētkus.

Šā notikuma sakarā kolonijā ieradās inspektore.

Viņa bija apstulbusi, jo pagrabā gulēja vēl neatdzisis bērna līķis, bet kolektīvs, no kura šis cilvēks ir aizgājis, aizrīdamies smejas… Tam nav nekādas daļas par bojā gājušo cilvēku, tam jādomā par ,,gaišo rītdienu’’…

Tie ir tie paši Pavļiki Morozovi, savu vecāku nodevēji, kas noliedza visas garīgās vērtības, arī vecāku mīlestību, ģimeni un līdz ar to arī savu tautu, kuras sākotne ir ģimene.

Tagad vēl jo vairāk es saprotu, ja ģimenes audzināšanu aizvieto liels kolektīvs, tad šī kolektīva ietekme attīsta bioloģizējošo bara instinktu.

Armijā manis ieviestā metode dzemdēja šīs audzināšanas galējību «ģedovščinu». To pašu redzam cietumos un bērnunamos. Lūk, ko nozīmē manis radītā metode!

Attaisnojuma un taisnības labad jāatzīmē, ka es, Antons, Makarenko, izstrādāju ģeniālu sociopātu ārstēšanas (audzināšanas) metodiku. Mans  materiāls bija pirmā pasaules kara un vēl daudz lielākā mērā pilsoņu kara radītā sociopātiskā jaunā paaudze, kuras mazgadīgo bezpajumtnieku milzīgās masas klīda pa visu Krieviju. Pirmais, ko es izdarīju, bija aktīvo sociopātu pārvēršana pasīvajos, kuru superego tukšajā tilpnē ievadīju „pareizās” idejas.

Mana metode bija domāta nevis atsevišķa cilvē­ka, bet visa kolektīva laimei. Tā bija utopija, jo nevar būt laimīgs kolektīvs, ja katrs tā loceklis ir nelaimīgs.

Jā, tikai tagad es saprotu, ka šī metode varētu būt efektīva tikai tad, ja vadoņa lomu ieņemtu cilvēki ar absolūti tīru sirdi un gaišu prātu. Tāds vadonis spētu radīt uz noziedzību orientētā kolektīvā psihoterapeitisku grupu (sociopāti ir ar izteiktu tieksmi apvienoties grupās). Tomēr, ja šīs grupas vadonis nebūtu psihoterapeits, psihologs, mācītājs vai labs pedagogs, tad to tūdaļ aizstātu kāda noziedzīga grupējuma vadonis, sāktos «gedovščina» vai «puķu» organizācijas vadonība, respektīvi, mana metode var aiziet tikai līdz pusceļam, pilnīgi izvest no sociopātijas tā nevar, jo kolektīva prioritātes vārdā noliedz personību un audzināšanas darbā neatzīst individuālu pieeju.

Antonijs Makarenko

Maniem audzēkņiem palika tikai viena izeja – turpināt savu pastāvēšanu boļševiku partijā, kas bija šīs metodes kalngals pieaugušo vidū. Tas bija sākums ģimenes krīzei un tautu iznīcināšanai, jo tauta nevarēja būt tur, kur ir noārdīta ģimene. Tautas vietā veidojās sociopātu bars ar savām pavisam citām uzvedības normām, ar bioloģisku hierarhisku sabiedrības uzbūvi.

Atcerēsimies arī, ka daži kazarmu komunisti, piemēram, Pols Pots gāja vēl tālāk un vispār aizliedza ģimeni, jo tā ir vienīgā šūniņa, ko diktatūra nespēj kontrolēt.

Tas viss aizgājis pagātnē, tāpēc ceru uz jūsu piedošanu, taču pagriežoties uz otriem sāniem, redzu, ka šodien kolektīvisma principa vietā stājusies cita galējība – līdz absurdam pārspīlēts individuālisma cilvēktiesību princips. Bet tikai princips, ne jau pašas tiesības! Atraujot tos vienu no otra, atkal sākas regress, kas vēl vairāk veicina noziedzības pieaugumu, patolo­ģisku visatļautību un visa šī pagrimuma rezul­tātā neatvairāmu apokalipsi mūsu tautai. Varas sagrābšanas un iznīcināšanas tieksme pieņēmusi jau globālu raksturu. Humānā Eiropa mierīgi noskatās, kā slepkavīga impērija iznīcina veselu tautu, jo tā esot slepkavas «iekšējā, piemēram, Ukrainas lieta», kurā neviens nedrīkstot iejaukties.

Redzu, ka šodien skolā kolektīvisma principa vietā stājusies cita galējība – līdz absurdam pārspīlēts individuālisma cilvēktiesību princips. Bet tikai princips, ne jau pašas tiesības! Atraujot tos vienu no otra, atkal sākas regress.

Tolaik es jaunajā padomju pilsonī mērķtiecīgi modināju atavisko bara instinktu gan gigantiskajos bērnu namos, kolonijās, gan megaskolās. Skatos, ka šodien jūs Latvijā arī slēdzat mazās lauku skoliņas. Tā pati virzība ir arī tagad – atkal ķeramies pie mazo skoliņu slēgšanas un cenšamies sadzīt visus vienā lielā barā. Tolaik represēto bērnunamos masveidīgi pārvērtām par Pavļikiem Morozoviem, gatavojot tos par dažāda ranga sadistiem, lai tie kalpotu par bendēm tām iestādēm, kas iznīcinājušas viņu vecākus. Par tādu izvēlējās darba kolektīvu.

Show Buttons
Hide Buttons