Vārda dienas: Renāte, Modrīte, Mudrīte , Mudra, Mudris, Rana, Ranāte, Raneta, Ranita, Ranta, Rena, Rēna, Renata, Renāta, Renate, Reneta, Renija, Renijs, Renita, Renta, Rineta, Rinete

Raksts

Rakstniece Nora Ikstena par skolas laika atmiņām, par matemātikas skolotāju Tilli un darbaudzināšanu

Viens no dzīvākajiem sapņiem, no kāda joprojām vēl palaikam pamostos ir par matemātikas skolotāju Tilli, kurai allaž mugurā bija pelēks sarafāns un viņa smaržoja pēc ļoti specifiskām ziepēm. Kad koridorā izplatījās šī smarža, mēs zinājām, viņa tuvojas. Un rokā viņai bija uz papīra strēmelēm drukātas skaitļu slejas ar saskaitāmiem un reizināmiem. Un diviniekos (pēc piecu ballu sistēmas) varēja iedzīvoties ļoti ātri. Un ļoti bija bailes no viņas un no specifisko ziepju smaržas arīdzan.

Darbaudzināšanaikstena2

Skolas un augstskolas gadi jau pasen aiz muguras, bet es vēl aizvien palaikam pamostos no sapņa, kurā jāraksta kontroldarbs vai jāvelk biļete ieskaitē vai eksāmenā. Sajūtas ir ļoti dzīvas. Uztraukums, cerība uz laimīgo gadījumu, rūpīgi noslēpti špikerīši. Lai arī ir bijis daudz piedzīvojumu , palikušas noturīgas draudzības, skolā es iet vairs negribētu. Brīvdomīgiem gariem atrasties sistēmā vienmēr bijis grūti. Kaut gan atzīstu, ka šī sistēma nākusi tikai par labu.

Viens no dzīvākajiem sapņiem, no kāda joprojām vēl palaikam pamostos ir par matemātikas skolotāju Tilli, kurai allaž mugurā bija pelēks sarafāns un viņa smaržoja pēc ļoti specifiskām ziepēm. Kad koridorā izplatījās šī smarža, mēs zinājām, viņa tuvojas. Un rokā viņai bija uz papīra strēmelēm drukātas skaitļu slejas ar saskaitāmiem un reizināmiem. Un diviniekos (pēc piecu ballu sistēmas) varēja iedzīvoties ļoti ātri. Un ļoti bija bailes no viņas un no specifisko ziepju smaržas arīdzan.

Tomēr mans skolas laiku stāsts nebūs par pieaugošo sapņiem, kuros mēs bieži atgriežamies bērnības un pusaudžu gadu raibajos piedzīvojumos. Tas būs par pilsētas meitenes četriem gadiem mazā lauku skoliņā, par darbaudzināšanu šī vārda vislabākajā nozīmē, par klases biedriem, kuri turējās kopā priekos un bēdās, darbos un nedarbos.

Kad līdz ar vecākiem man , desmitgadīgai meitenei, bija jāpārceļas no Rīgas uz Ikšķili, tas likās- uz tāliem, dziļiem laukiem. Lai arī netālu no Rīgas, Ikšķile patiesi bija mazs ciematiņš, ar mazu astoņgadīgo skoliņu, kas pēc Rīgas 49. vidusskolas atgādināja mazu lauku ūķīti. Rīgas meitenei nebija viegli iejusties klasē, kas kopā turējās jau četrus gadus.

Sākumā klasesbiedri itin nemaz negribēja pieņemt pilsētas mamzeli. Viss bija citādi, viss mazs un nepierasts. Tomēr dienu no dienas, soli pa solītim skola un mūsu A klase kļuva par īstām mājām. Mēs bijām draugi iekšpus un ārpus skolas. Īsti draugi.

Uzvedām īstu teātra izrādi pēc pasakas ‘’Mazā raganiņa’’ motīviem- paši rakstījām scenāriju, paši režisējām, paši gatavojām tērpus, maskas un dekorācijas. Tā bija īstena skolas un rajona sensācija. Visi kā viens- gan meitenes, gan puikas no sirds atveidojām savas lomas.

Tomēr ar smalkām mākslu lietām mums, lauko skoliņas bērniem, bija laiks nodarboties vien ziemas mēnešos. Mūsu gads bija iedalīts sekojoši- no septembra līdz  oktobra vidum nebija mācību, jo katru dienu mēs bijām uz lauka, lai palīdzētu novākt kolhoza ‘’Juglas zieds’’ izaudzēto ražu.

Ģērbušies siltos vatenīšos, cepurēs un cimdos, bruņojušies ar nazīšiem katru rītu naskā solī devāmies uz kolhoza laukiem Daugavas krastā. Tur mūs, kā nu kuro reizi, sagaidīja bezgalīgi burkānu vai biešu lauki. Viss bija jāveic pašiem. Vispirms saknes jārauj ārā, tad jākrauj lielās kaudzēs. Kad lauks bija novākts, mēs sēdējām ap kaudzēm, lauzdami burkānu lakstus vai griezdami biešu lapas , piepildīdami vienu kasti pēc otras ar saknēm.

Tas bija īsts, smags darbs. Tomēr tā bija priecīga kopā būšana. Ja paraugos uz to ar laika atstatumu, domāju- cik tīri un godīgi bērni mēs bijām. Paveikt darbu kārtīgi un labi bija goda lieta. Pārgurušiem ne reizi vien radās ideja, ka varētu taču kādu kaudzīti burkānu vai biešu ar visiem lakstiem iemest tuvējos meldros, jo ir tik auksti, tā gribas ēst un uz mājām, tomēr nekad to nedarījām. Tas bija dabiski, ka darbs jāpadara.

Rudenīgajās dienās, sēžot pie kaudzēm, brīžam raugoties debesīs, kā aizlido dzērvju kāši, iztēlē tika radītas visfantastiskākās biešu un burkānu novācamās mašīnas, lakstu griežamie aparāti un šķirojamās mašīnas. Tikmēr mazās rociņas naski darīja darbu.

Es atceros zemes smaržu, zemes kunkuļiem aplipušus cimdeļus, pilošu degunu, lauku pelītes, kas izmūk  no kaudzes, rudens mākoņus, kas pašķir un aizklāj sulīgi zilas debesis, putnu klaigas virs galvas, visādus fantastiskus stāstus, ko stāstām viens otram, puikas, kas dakalējas ar meitenēm, meitenes, kas izliekas to nemanām. Un kā pāri visam mēs palīdzam viens otram. Ja kādam neiet tik ātri, ja kaudze neplok, nokopuši savējo, mēs ejam tam otram palīgā. Tik skaidras un labas sajūtas. Tā vajadzētu dzīvot arī pieaugošo dzīvē.

No oktobra līdz maijam mēs cītīgi mācījāmies, jo bija taču jāatgūst pusotra mēneša laikā iekavētais. Brīžiem mācību dienas bija garākas. Un bija ļoti garšīgas brīvpusdienas, kuras nopelnīt bija goda lieta. Ja tu nebiji strādājis un maksāji par pusdienām, tad tu biji vakarējais. Un pusdienu pelnīšana sākās jūnijā.

Kad pilsētas skolu bērni brauca uz laukiem vai jūrmalu vaļoties, mums sākās nākamā darba sezona. No jūnija līdz  jūlija vidum mēs ravējām bezgalīgos kolhoza laukus. Tas it kā neskaitījās obligāti, bet visi to darīja. Pusotrs hektārs gurķu, biešu vai burkānu. Garās vagas, kas bija jātur tīras, retinātas un kuras nāca pārbaudīt skarba brigadiere.

Jāteic, ka ravēšana bija krietni smagāks pienākums par kolektīvo ražas novākšanu rudeņos. Daudz triekt vienam ar otru nebija laika, aci pret aci ar bezgalīgo vagu un sasodītajām nezālēm. Mazās balandiņas, kuras padodas tik vienkārši un asās vārpatas, ar kurām nevar vien izcīnīties, bieži sagriežot plaukstas, durstīgās usnes, kas jācērt ar ciršanu. Tupus un rāpus, ravējot ar rokām, salīkušiem ejot pāri ar ķepiņām un kaplīšiem, ravējot vispirms malas un tad vidutiņu, un lūdzot mīļo dieviņu, lai ātrāk pienāk tai vagai gals.

Es atceros ļoti agrus rītus, lai nav jāravē saules speltē, vieglu rasiņu aizaugušajās vagās, ķīvīšu ligzdu ar oliņām, kurai nejauši uzravējies virsū un atstāj apkārt kušķīšus, lai oliņas neiznīkst karstumā. Atceros saulē pārdegušus muguru, omītes silto roku, kas smērē uz sāpīgās ādas vēsu krējumu. Brigadieres pētīgo skatienu, pieņemot izravētas vagas. Saulē kalstošās nezāles. Burkānu, biešu, gurķu taisnās svītriņas.

Un kā mēs no lauka visi aizejam kopā, kā neatstājam viens otru, ja kādam ir  gājis lēnāk, mazāk spēciņa. Kā saņemamies un par visiem piebeidzam to drauga vagu arī. Un kā tad , putekļainās drēbes nometuši, caur meldriem un vilku vālēm metamies Daugavas ūdenī. Un kāda tā ir veldze, un mums vēl pietiek spēka ņurkot, smieties un šļakstīties.

Bet kādu vasaru viens no burkānu laukiem bija Saulkalnē. Un turp un atpakaļ bija jābrauc viena pietura ar vilcienu. Un turp vēl tā. Bet atpakaļ- pārguruši, saputējuši vai dubļu aplipuši, ja bija lietus, kapļiem bruņojušies mēs stāvējām tamburā un neuzdrošinājāmies ieiet vagonā, kur līdz ar saviem vecākiem sapucēti sēdēja vasaras brīvlaika bērni.

Droši vien šāda darbaudzināšana mūslaiku skolas bērniem skan kā viduslaiku inkvizīcija. Bet mūsos tā atstāja un nostiprināja ļoti pamatīgas lietas uz visu turpmāko dzīvi- ka darbs ir dzīves sastāvdaļa, kā teica Imants Ziedonis- tu dzīvoji dižu darbu, ka tas jādara godīgi, ka ir liels prieks un gandarījums un pat lepnums uz sevi, ja tas tā darīts, ka ir vērts būt pacietīgam, ka ir labi palīdzēt otram, neko par to neprasot pretī. Mēs to iemācījāmies , lauzdami biešu un burkānu lakstus, ravēdami, no lauka akmeņus lasīdami. Mēs to iemācījāmies ar vienkāršu, fizisku darbu, lai vēlāk līdzīgi pildītu daudz sarežģītākus pienākumus.

Ir pagājuši daudzi gadi, tā sanācis, ka mans darbs ir rakstīt grāmatas, bieži tikties ar saviem lasītājiem Latvijā un pasaulē. Un viss, itin viss, ko guvu sava skolas laika darbaudzināšanā bezgalīgajos kolhoza laukos man noder. Gan godīga attieksme pret rakstīto, gan un jo īpaši pacietība, gan līdzcietība un otra cilvēka sapratne, gan iztēles stāsti, gan dabas un apkārtnes skaistums.

Mans tētis ir pārliecināts, ka tieši bezgalīgajās vagās sēdot manā galvā dzima doma kļūt par rakstnieci. Sava daļa taisnības viņam ir. Pirmkārt es sev toreiz svēti solījos, ka mācīšos, mācīšos un vēlreiz mācīšos, lai visu mūžu nebūtu tikai jāravē. Otrkārt, agro rītu klusumā, vientulīgi ravējot bija gana laika izdomāt stāstu pēc stāsta. Vienu par otru krāšņākus, bet nevienu krāšņāku par dzīvi.

Show Buttons
Hide Buttons