Vārda dienas: Amanda, Kaiva, Amanta , Amandis, Amands, Amantija, Amaranda, Amaranta, Amarilla, Amenta, Araminta, Azanda, Azella, Kaivis

Raksts

Mālpils internātpamatskolas skolas direktores dzeja jeb “vējam šīs sajūtas neaiznest …

Mālpils internātpamatskolas direktore Frančeska Ģēvele

Dzimtās mājas

Vientuļš vējš mājas vērtenēs klejo,

Čīkst grīda un kāpnes, kas augšup un lejup nes.

Zirneklis šūpojas tīklā, saules zaķēni dejo

Uz ķirmju sagrauztās palodzes.

Rokas pieskaras lietām un mājas sienām,

Dvēsele savējo jūt, ar sirdi caur atmiņām.

Krāsnī joprojām smaržo pēc maizes-

Vējam šīs sajūtas neaiznest.

Dzimtās mājas sargā ar “kopā dzīvošanu”,

Mātes un Tēva vakara lūgšanu;

Vecmāmiņas dziesmu, ratiņa dūkšanu,

Vectēva jokiem par “pasaules būšanu”.

Dzimtās mājas, kur visstiprākie ozoli,

Riekšavas pilnas ar avota ūdeni –

Ābeļu dārzā visgardākie āboli,

Mātes ceptā maize ar svētību.

Vējam šīs sajūtas neaiznest…

 

Nevaru nemīlēt pļavu

Es nevaru nemīlēt pļavu,

Ko mūžam saucu par savu,

Pa kuru ar basām kājām skrēju,

Kurā rotaļājos un ķēru vēju.

Es nevaru nemīlēt pļavu

Ko mūžam saucu par savu,

Kur zāles palagos gulēju

Un mākoņu kumeļos auļoju.

Es nevaru nemīlēt pļavu

Ko mūžam saucu par savu,

Kur  plūcu margrietiņas un zīlēju,

Kur zem  varavīksnes loka sapņoju.

Es nevaru nemīlēt pļavu

Ko mūžam saucu par savu,

Kur lietum sāpes stāstīju

Un katru akmeni glāstīju.

Es nevaru nemīlēt pļavu

Ko mūžam saucu par savu,

Kur sniega kupenā  asnus  sargāju

Un jaunos  dzinumus auklēju.

Es nevaru nemīlēt pļavu,

Ko mūžam saucu par savu –

Tā saules un gaismas pielieta,

Tā  mirdzošu zvaigžņu  ieskauta.

Kamēr vien stārķi lidos

Kamēr vien debesīs stārķi lidos,

Latvijas laukos cilvēki dzīvos;

Bērni kā skaistākie ziedi plauks,

Uz debesīm tieksies, zaļos un augs.

Kamēr vien Latvijas laukos cilvēki dzīvos

Un dzīvi  ar sirdi – Dabas likumos kārtos, 

Gaismas stars Debesis  un  Zemi vienos,

Putnu dziesmām visi gadalaiki sekos;

Pļavās krāsainas puķes augs,

Tīrumos vārpas pēc brieduma sauks,

Mežos sēnes un ogas gaidīs,

Zvēri dabas stihijās skraidīs,

Upēs  zivis kūleņus metīs…

Kamēr vien Latvijas debesīs stārķi lidos!

 

Cilvēkam spārnus vajag

Cilvēkam  pasaulē spārnus vajag,

Kas sapņot un lidot ļautu!

Spārnus, kas silti un  cieši skautu,

Spārnus maigus,  kas uzlidot ļautu,

Spārnus stiprus, kas tālumā droši nestu,

Spārnus, kas mīlot un saudzējot  mājup vestu.

Cilvēkam pasaulē spārnus vajag,

Kas sapņot un lidot ļautu…

Audzinātājai /Mirdzai Rūjai, Murjāņos/

Tāds starojums – mūžīgi gādīgs un maigs,

Mirdzošas acis, gaišs, labestīgs vaigs.

Tavas dzīves stīga caur attieksmēm apvārsni pavēra,

Mīļš apskāviens –  laikam  un gadiem  robežas atvēra.

Cik daudz mēs nesapratām jaunībā un toreiz,

Tik daudz mēs gribētu Tev pateikt šoreiz:

Paldies,

ka  pieņēmi, kādi bijām, kādi  esam,

kādu labāko daļu  no Tevis

mēs savā paaudzē nesam !

Paldies 

 par saulrietiem un rītiem,

Par mirkļiem

kopā pavadītiem !

Paldies  

par laikā pasacītiem labiem vārdiem,

un bez  vārdiem,

tik ar skatiem.

Paldies  

par iedvesmu un kopā padarītiem darbiem,

Paldies 

par drosmi un par skaistiem  sapņiem,

Paldie

par atmiņām, par  laimes brīžiem.

Paldie

par sirsnību un dzīvesprieku,

un par uguntiņām Tavās  acīs.

Neko vairs nevaram mēs sasteigt,

Nevienu negribam mēs  pārsteigt,

Mēs tiecamies vien satikties ,

Būt Tavā tuvumā,

Būt Tavā apskāvienā  –

Tavā gaismā…

 

Labrīt !

Smaržo kafija –

ar labu rītu!

Un negribas

neko citu,

Vien labu rītu-

ar maliņu

apzeltītu!

Prieka kārtās

apgleznotu.

Pārsteigumā-

iesaiņotu.

Labrīt!

Vai vēlies kafiju?

Tev ieliešu

Tūlīt.

 

Divas tasītes piparmētru tējas…

Piparmētru tēju

Divās tasītēs lēju…

Nespēju izlikties,

Gribēju tikties…

Tu nāci pa durvīm

Ar atvērtu smaidu,

Zināji – mīlu…

Zināji – gaidu…

Divas tasītes tējas –

Karstas un smaržīgas…

Tu nāci tik klusām…

Un paliki…pavisam.

 

Vējš lapām solīja debesis…

Vējš lapām solīja debesis,

Maigi pieglaudies saldi čukstēja:

“ Mīlu Tevi vairāk par koku!

Uz rokām nesīšu ! Dod sirdi, dod roku!”

Lapas mēģināja neklausīties, izvairīties,

Aizvējā paslēpties, siltumā ielavīties…

Bet vējš bija pārlieku uzbāzīgs,

Par daudz brāzmains un nekaunīgs.

Vējš izrāva lapas no koka skavām,

Elsojot uzcēla augšup, virs koku galvām.

Nopūtās norautā… mainīgais vējš mīlēja-

It kā nopietni, it kā pa jokam.

 

Zvaigžņu lietus līst

Lietus līst, zvaigžņu lietus līst –

No Debesīm uz Zemi spožas gaismas krīt.

Lietus līst, zvaigžņu lietus līst –

Zvaigznes labos sapņus darbos piepildīs.

Zvaigžņu lietū Debesis virs Zemes klājas,

Pa vidu, pa vidu – manas mājas.

Zvaigžņu lietū Zeme ar Debesīm sarunājas,

Dzirdu to visu – es esmu mājās.

Zvaigžņu lietus Debesis un Zemi savieno,

Es sajūtās ar Zemi un Debesīm  dalos,

Ar Debesīm un Zemi savienojos,

Plašajā Visumā piedalos un piepildos.

 

Veļu laiks…

Vējš spēlē vijoli kailajos kokos,

Svece izdegot,  trīsuļo, satraukti lokās.

Liesma, kvēlojot, turas pie dakts.

Ir nakts…  atveras Visumā ceļi

Un divas pasaules savieno vienā.

Miglas vāli gaismās un ēnās veļas …

Gan upēm un ezeriem, cauri pļavām;

Gar simtgadu ozoliem, pa alejām vecām;

Gar svētnīcām, pirtīm un klētīm senām;

Nāk Veļi, nāk Senči uz dzimtajām mājām.

Nāk Dvēseles gaišas caur laiku un telpu …

Caur garīgām smaržām  sajūt  dzimtas elpu,

Kur sātu sniedz ūdens un maizes rieciens.

Nāk Senči uz Zemi pie savējiem ciemos,

Nāk padomu dot, sargāt un vienot.

,

Ziedēja vasara saules vainagā…

Baskāje meitene rīta rasā

Pēc zirga uz pļavu skrēja.

Baskāje meitene rīta rasu

Baltā priekšautā sēja,

Lai tā nepazūd rīta vējā.

Baskāje meitene rīta rasā

Pļavas ziedus deviņām kārtām plūca,

Deviņām kārtām- ziedu pie zieda lika,

Lai visiem laimītes tika…

Baskāje meitene rīta rasā

Zirgam mugurā auļoja mājās,

Matos, krēpēs un ziedos

Ieķēries vējš  meiteni ķircināja.

Baskāje meitene rīta rasu,

Pļavas ziedus un laimi pārveda mājās.

Ziedēja vasara saules vainagā –

Ziedēja mājas un ģimenes svētībā

 

Izjūti laiku

Izjūti –

Katru gadu, mēnesi, dienu,

Diennakts vērtīgo mirkli ikkatru!

Izjūti –

Pavasarī- martā, aprīlī, maijā-

Plaukstošo asnu un pumpuru pukstus,

Gājputnu priecīgo atgriešanās dziesmu.

Sajūtu  trauksmainu, skanīgu un līksmu.

Izjūti –

Pavasaris ar vasaru mijas

Ziedos un dziesmās piebirst dārzi, meži un pļavas.

Izjūti –

Vasarā – jūnijā, jūlijā, augustā-

Ziedu smaržīgos čukstus un briešanas sparu

Un  krītošās zvaigznes plaukstā-

Sajūtu dziņas, kas sapņiem dod vaļu.

Izjūti –

Vasara ar rudeni mijas

Kā krāsainas dzijas kamolā vijas.

Izjūti –

Rudenī – septembrī, oktobrī, novembrī-

Sulīgo augļu pilnbrieda smagumu, krītošo lapu gammu

Un gājputnu smeldzīgās atvadu dziesmas.

Sajūtu, kas  notur – cik labi ir mājās.

Izjūti –

Rudens ar ziemu mijas

Kā pelēkais lietus līst un krīt sniegpārslas saltas.

Izjūti –

Ziemā – decembrī, janvārī, februārī –

Baltā sniega un klusuma harmoniju.

Kupenu aizsegā – stindzinošo aukstumu un  puteņa gaudas.

Sajūtu  tieksmē pēc siltuma un  saules gaismas.

Izjūti –

Kā ziema ar pavasari mijas

Kā ziemas miers zaļā trauksmē un cerībā vēršas…

Izjūti –

Katru gadu, mēnesi, dienu,

Diennakts vērtīgo mirkli ikvienu!

 

Man esi tuvu – satikt nevaru

Tu teici, ka nāksi arvien,

Kur dzīve laika ritumā skrien.

Tikai soļi Tavi ir klusi,

Tos vairs nedzird neviens.

Teici, ka vienmēr nāksi

Un tas nekad nebeigsies –

Baltajos bērzos stāsies,

Zaru šalkās runāsies.

Es Tevi gaidīju vasarā,

Pār pļavu nākot uz mājām.

Pazudi rīta vējā un rasā,

Pagāji garām – pie zvaigznēm.

Gaidīju rudenī rēnā –

Līdz ceļiem bridi pa māliem,

Nāci caur miglas vāliem,

Pēkšņi, izgaisi garajā ēnā.

Gaidīju ciemos – ziemā.

Nevarēji izbrist caur sniegiem

Ar smaržu pilnajiem ziediem-

Tie sasala, nobira citiem.

Pavasarī – gaidīju es ļoti

Ar putniem mājup atgriežoties,

Bet dziļā upe tecēja tik strauji-

No tālā krasta netiki tai pāri.

Man esi tuvu – satikt nevaru.

Pie loga klauvē vēja atbalsī,

To nedzirdu, vien jūtu Tavu garu –

Sev blakus – Sargeņģeli savu.

Show Buttons
Hide Buttons