Vārda dienas: Māris, Mārica, Maigurs , Maris, Morics, Moriss, Steinārs, Stenlijs

Raksts

Izglītība un politika jeb par skolotāju vēlmi politizēties un viens piemērs no Ķīļa nesakarīgās runāšanas

Par skolotāju vēlmi politizēties

Mēs, skolotāji, esam atklāti un dedzīgi patrioti. Mēs esam plaši domājoši, reti kad domājam par kaut kā izkarošanu tikai sevis labā vien. Mūsu prātus pārņem idejas par mācīšanos un palīdzēšanu skolēniem. Taču laikam būsim pamanījuši, ka skolas ikdienā aizvien vairāk un vairāk ienāk politika un no tās izrietošās pārliecības un ideoloģija.

Nereti rodas iespaids, ka vairāk runājam ne tik daudz par personības pilnveidi un mācīšanos kopumā, cik daudz par izglītības politiku un ar to saistītām lietām.

Aizvien vairāk un vairāk, runājot par izglītības politiku, citējam partiju nosaukumus, politiķu vārdus, aizvien vairāk un vairāk vietas laikrakstos un žurnālos atvēlam politikai, politiķu izteicieniem un darbībām.

Protams, ar izglītību saistītajos masu informācijas līdzekļos piedāvā ziņas arī par izglītību, taču politiskās ziņas aizvien biežāk ņem virsroku. Rodas iespaids, ka izglītības jomā po­litiskā dzīve ir svarīgāka par pašu izglītību, kur ārējās izpausmes – tituli, amati, zinātniskie grādi, partijas piederība, nosaukumi un tamlīdzīgas lietas, izglītības jomā ieņem aizvien svarīgākas nišas, bet izglītības process nereti tiek atstāts bez kopveseluma virzības.

Ir saprotams, ka ir daudz vieglāk iesaistīties kādā politiskā darbībā, nekā izprast un pieņemt izglītības procesus visā tās kopveselumā, jo piesliešanās kādai organizētai ideoloģijai, nodarbo­šanās ar politisku vai reliģisku darbību, piedāvā vismaz kaut kādas alternatīvas, risinājumus, kas palīdz mums aizbēgt no niecības un vergošanas ikdienas izglītības procesos.

Pelēkā ikdienas nomāktā vidē nav viegli runāt par augstām un gudrām lietām, tāpēc cilvēciski izprotama ir mūsu rīcība, kad meklējam aizvien jaunas iespējas un veidus, kur mēs, vispārēja atbalsta ierobežoti, caur politiskiem notikumiem, sludinādami attiecīgu politisko ideoloģiju, cenšamies paslēpt savu nemierīgo prātu.

Pārbaudes darbu politika un izglītības procesa kopveselums

Pārbaudes darbu politika, kā arī izglītības politika kopumā nereti atgādina punktu skaitīšanu un nemitīgu politisku rezultātu saskaņošanu, un, tā kā mēs – gan skolotāji, gan vecāki, gan skolēni – nemitīgi raizējamies par nebeidzamajiem rezultātiem, šīs ārišķības mūsu izglītības procesos sāk aizņemt aizvien svarīgāku vietu. Šādi, manipulējot ar pārbaudes darbu rezultātiem, mēs izglītības sistēmā ceram ieviest zināšanas, stingrību un kārtību.

Izglītības process ir viengaba­lains veselums, kurā apvienojas gan iekšējais, gan ārējais, ko ar politikas palīdzību vien nevajadzētu atdalīt un saskaldīt definējamās un saskaitāmās vienībās kur nosaka, kurā brīdī kurš mācību priekšmets ir svarīgāks, kurš – mazsvarīgāks.

Izglītošanās process nav atkarīgs no politiskās gribas vien, jo izglītošanās ir apvienots process, kur jēga atklājama un piedzīvojama tikai tās viengabalainībā.

To nevar sniegt kādas partijas ideoloģija, sekošana kādai reliģiskai vai politiskai autoritātei, jo izpratne par izglītības viengabalainību rodas no dziļas sevis un pasaules izpratnes. Grūti izprast un pieņemt ar izglītības procesiem saistītas lietas virspusēju, politisku principu un ambīciju saskaņošanas līmenī. Pretējā gadījumā izglītības process kļūs aizvien bezjēdzīgāks, jo katrai nākamajai partijai jācīnās ar iepriekšējās partijas atstātajām sekām.

Par skolotāja autoritāti

Skolotāja autoritāti veido, ne tikai vērtības, uzskati un pārliecība, bet arī viņa nosodījums ar kura palīdzību piepulcējam arī citus līdzīgos. Mēs, pedagogi, esam atturīgi un stingri, kas nesavtīgi ziedojas bērnu audzināšanai, mācīšanai un tās cēlajiem mērķiem. Nereti mēs esam tie, kas nosaka, kas ir īsts, kas – neīsts, kas pareizs, kas – nepareizs.  Šo pareizību pauž gan mūsu žesti, intonācija un nereti arī piederība pie pareizās partijas.

Ar pārliecību zināt to, ko nezina skolēni, dāvā mums pastāvīgu svarīguma un nozīmīguma iemeslu. Mēs, skolotāji, esam līde­ri, autoritātes, un šis stāvoklis ir viegli iegūstams, jo skolēni un viņu vecāki vēlas, lai mēs viņiem norādītu un viņus vadītu. Jo vai­rāk skolēni un viņu vecāki apzinās savu nezināšanu, nevarēšanu un galu galā – niecību, jo dedzīgāk viņi vēlēsies, lai mēs viņiem teiktu priekšā.

Šādi mēs apzināti vai neapzināti radām pedagoga autoritāti – valsts vārdā, pieklājības un cieņas vārdā, iedomātas nākotnes vārdā un tamlīdzīgi. Bezierunu pakļaušanās pedagoga autoritātei, kurš skolēniem saka, ka zina, patiesību, lielā mērā var skolēniem tālāknodot savus aiz­spriedumus, paša projicētās vērtības un uzskatus. Psihologu aprindās to dēvējam par redzēšanu nevis ar acīm, bet – smadzenēm.

Grūti ir ne tikai skolotājam vien, bet arī skolēnam, jo viņš ir spiests mums sekot, mūs apbrīnot, jo vēlas par kaut ko kļūt, vēlas dzīvē kaut ko sasniegt, gūt kādu skaidrību.

Skolēns kādu brīdi var justies pilnvērtīgs par mācību sasniegumiem, var sevi pārliecināt, ka ar apzinīgu un uzcītīgu cenšanos pie pareizajiem skolotājiem var gūt panākumus, taču tas viss rada aizvien jaunas un nebeidzamas alkas, gribu, vēlmi un nemierīgas iedomas. Atraut acis no sevis par labu autoritātei nav ceļš uz iz­pratni un brīvību.

Par skolotāja sastingumu un varu

Nereti mēs, skolotāji, sakām, ka nedz nauda, nedz vara mūs nevilinot, tomēr savstarpējās sarunās skolotāju istabā ik pa laikam labpatīkas pastāstīt, ko mēs darītu, ja mēs būtu Izglītības ministrs, tiktu dota kāda vara vai cita iespēja. Šādās sarunu brīžos mūsu sapņotāju daba aizraujas jo īpaši.

Taču gadiem ejot, ar mums, skolotājiem, notiek visdažādākās pārvērtības: idealizētais skatiens ar laiku zūd, tā vietā stājas racionāls lietišķums, noteiktība, definējama pārliecība un mistiska skaidrība, ko pavada nežēlīga konsekvence uzskatos, pārliecībā, kā arī kļūstam aizvien skarbāki un asāki savos spriedu­mos. Mūsu manieres kļūst aizvien iz­koptākas, izsmalcinātas un citiem kolēģiem vairāk atpazīstamas un skaidras.

Skolotāju vara, kā arī skolotāju nepietiekamais atalgojums ir važas gan mums, skolotājiem, gan valstij. Gan vienam, gan otram draud pagrimums, jo kā skolotājs, tā valsts tie­cas pēc varas. Vajadzība pēc rezultātiem, stāvokļa, prestiža un varas, ko mums sniedz ag­resijas, pazemības un zināšanu izman­tošana, ir smalks un gandrīz instinktīvs pamu­dinošs motīvs.

Jebkāda veida panākumi: sekmība, bagātība, statuss un tamlīdzīgi mums nozīmē varu, bet neveiksme – tikai panā­kumu noliegšanu. Būt apveltītam ar varu tuvina verdziskumu, kā arī jebkādi citi sasniegumi kļūst par sava veida varas iegū­šanas veidiem un līdzekļiem. Pārgudrs un pareizs skolotājs ir nocietinā­jies skolotājs, kas ieslēdzies savā aizsardzības varas tronī.

Mūs, skolotājus, būsim atklāti, taču apgrū­tina pašu radītā svarīguma un pareizīguma izjūta, pareizie pienākumi, sasniegumi un pareizais dzīvesveids. Mācīsimies šos iemācītos pienākumus un obligāto sasniegumu nastu iemainīt pret mūsu dzīves mērķi – būt nevis labākajam, bet gan laimīgākajam. Nepieciešamība pēc rezultātiem ir nepieciešamība pēc pareiza sastinguma un varas.

Par mūsu apzinātās vai neapzinātās pārliecības veidošanos

Protams, mums, skolotājiem, pirmām kārtām jābūt paēdušiem un drošībā, taču , lai tas notiktu, mūsu domāšanā jānotiek pamatīgām pārmaiņām. Katra iekšējā pārliecība ir visa sākums, un tā ir daudz svarīgāka par iztikas līdzekļiem, jo tā ir gan nabadzības, gan bagātības sākums.

Pārliecība ir līdzeklis, lai mūs novērstu vai pievērstu kādai kolektīvai domai, attieksmei un rīcībai. Visu nosaka mūsu izvēle – tātad mūs pirmām kārtām interesē psihiskie faktori, kas izraisīs to, ko mēs dēvējam par vajadzīgu un nevajadzīgu rīcību, vēlamies šādu vai citādu kolektīvu domu vai rīcību.

Mēs sakām, ka mūsu pārliecības pamatā ir tieša pieredze, nevis vīzijas un ilūzijas, kas bal­stās pieredzē un,  iespējams, arī uz vēsturiskiem faktiem, pētot, salīdzinot, atzīstot vienus un noliedzot citus. Bet ja mūsu secinājumi ir dibināti pieredzē, kāpēc mēs citas pārliecības noliedzam kā iluzoras, ja arī tās ir pieredzes rezultāts?

Mēs pulcējam ap sevi klausītājus, lai stāstītu par savu pārliecību, tāpat kā citi par savējo. Mēs vēlamies drošu kolektīvu domu un rīcību, bet arī citi to vē­las, tikai citā veidā. Mēs atspēkojam viņu pieredzes vērtību, bet viņi noraida mūsējo.

Vieni saka, ka mūsu pārliecība ir kļūdaina, ka tā novedīs pie kļūdām un neveiksmēm, savukārt viņus dēvējam par nepareizajiem un apgalvojam, ka viņu uzskati, pārliecība un vērtības neizbēgami novedīs pie citām problēmām.

Un tā šis aplis nebeidzas nekad. Ja dažādas pārliecības, vērtības un uzskati saduras politiskās spēlēs un nesaskaņās, tās pārtop dažādās karojošās ideoloģijās, bet, kur sākas cīņa, tur beidzas gudrība. Un šādi, kur izglītības procesos ienāk politika un no tās izrietošās ideoloģijas, par jēgpilnu kopveseluma veidošanos izglītības procesos runāt vēl ir pāragri.

Ja politizēsim izglītības procesus, izzudīs jēgpilna izziņa par sevi. Nosveroties par labu vienai vai otrai partijai, mēs pirmām kārtām apdraudam katrs savas iekšējās vērtības, pārliecību, uzskatus un savu iekšējo drošību, jo pēc kāda laika nāks cita partija ar citiem karogiem, citiem lozungiem un saukļiem. Un katrs nākamais turpinās uzvesties tā, it kā zinātu visu, kas ar mums notiks nākotnē.

Šādi – iedomātas nākotnes vārdā mēs iznīcinām savu šodienu, proti, savu drošību, identitāti un vērtības. Valsts uzņemas glābēja lomu, baznīca – Dieva lomu. Katram ir savas patiesības, prieki un bēdas, labumi un sliktumi, un tas ir veids kā mēs katrs novirzāmies no savas patības oriģināla. Šajā ziņā mēs, skolotāji, necik daudz neatšķiramies gan no politiķiem, gan no skolaspuikām – delveriem.

Un mums, skolotājiem, kam ir īpaša vajadzība nākotnes vārdā glābt katru skolēnu, apdraudam katrs savu identitāti: mēs sludinām pareizās vērtības, solām balvu, utopiju, skaistu nākotni, taču nākotne neizriet no pareizāks vai nepareizākas partijas uzskatiem un ideoloģijas vien. Nākotnes idejas pieder nākotnei, bet tagadne ir mūsu rīcība.

Nemitīga runāšana par izglītības problēmām un nākotnes idejām ir tāda kā sava veida novilcināšana, atlikšana, tāda kā neīsta dzīvošana, tā ir kā sava veida izvairīšanās no rīcības.

Rīcība, ko formulējam „ir svarīgi…, ir nepieciešams…” vispār nav rīcība, tā drīzāk līdzinās bezdarbībai. Politiskas idejas nedzīvo tagadnē, tās noris vai nu nākotnē, vai pagātnē.

Bez pieredzes nav iespējams rīkoties, gan mūsu skaidrojumi, gan ide­jas nāk no pieredzes. Mēs taču ne­varam noliegt savu pieredzi, un pieredze lielā mērā tieši ir skolotāju sniegtās zināšanas, ko mēs esam guvuši savas pieredzes rezultātā un mūsu pieredze lielā mērā izriet tieši no politisko pārliecību iejaukšanās mūsu dzīvē. Bet pieredze, idejas, kas ir pretrunā, piemēram, ar skolēnu pieredzi, pamatā veicina tikai šķelšanos.

Ja mēs, skolotāji, apgalvosim, ka vie­nīgi mūsu zināšanas ir pareizākās, ka tikai mūsu vērtības spēs glābt skolēnu dzīvi un pasauli kopumā, tad mēs jau esam politiski sekotāji, bet politikā daudz kas atkarīgs no pareizās definēšanas, pareiziem slē­dzieniem pareizā laikā un telpā.

Šādi mēs, pašiem nemanot kļūstam par vienas vai citas pārliecības, ideoloģijas atdarinātājiem, sekotājiem, kā arī gan paši tiekam ekspluatēti, gan mēs ekspluatējam citus. Pārliecība un rīcība, kura iegūta kaut kur ārpus mums, mūs sasaistīs tikai vēl vairāk. Tas pats sakāms par mācībām, kas orientēta uz sacensību un sasniegumiem, ir tikai ilglaicīga rīcības tēlošana, kā arī censties būt tādam, kāds neesi un nevari arī būt.

Ja mēs kādu par kaut ko pārliecinām, bet kāds cits cenšas pārliecināt mūs, kādam mēs ticam, bet kāds cits mums netic un otrādi, ir jau politiskas važas, mēs kļūstam par kādas ticības, pārliecības vai ideoloģijas gūstekņiem. Dabā viss ir brīvs. Vienīgi, kas nav brīvs, tie esam mēs. Bet vai cilvēks vispār var būt brīvs?

, ,