Vārda dienas: Māris, Mārica, Maigurs , Maris, Morics, Moriss, Steinārs, Stenlijs

Raksts

Par konfliktiem kā mācībstundu jeb par situācijām, kad mēģinām pierādīt savu taisnību

Ar konfliktu palīdzību patiesībā mēs izpaužam savas raizes par līdzsvara zudumu, proti, pateikt, ka kaut kas nav kārtībā. Tāpēc izturēsimies pret konfliktiem ar cieņu un pat… ar pateicību, jo skolā labais un sliktaispareizais un nepareizais ir tikai ilūzija.

Atbrīvosimies no pārliecības, ka mums nemitīgi uzbrūk, un mēs uzvaram tikai uzcītīgi cīnoties, piespiežot skolēnus mācīties, ka ir viegli un sarežģīti mācību priekšmeti, nopietnāki un nenopietnāki, viegli saprotamas un grūti saprotamas tēmas, ka mācības ir grūta un pacietīga cīņa, ka citādāka uzvedība ir traucēklis mācību procesā, ka skolotāja uzdevums ir palīdzēt skolēnam pieveikt nesekmību, ka nesekmība ir ļaunums, ar kuru jācīnās visiem spēkiem.

Katras skolas pastāvēšanas pamatā ir dinamiska līdzsvara saglabāšana. Skola tāpat kā jebkurš cits dzīvs organisms tiecas dzīvot saskaņā ar harmonijas un labizjūtas likumiem.

Protams, mūsdienu paātrinātajos skolas ikdienas apstākļos saglabāt harmoniju nav tik vienkārši. Bet, ja līdzsvars ir izjaukts, tad to varam  atjaunot, jo vairāk tāpēc, ka paši neapzināti uz to tiecamies.

Konflikts ir signāls par līdzsvara zudumu. Tie dod mums ziņu par to, ka noteiktā mācību kabinetā vai skolā kopumā kaut kas nav kārtībā. Konflikts ir tikai veselīga reakcija, brīdinājums, kas grib mums pavēstīt: „Klau, ir kas tāds, kam steidzami jāpievērš uzmanība.” Un ja mēs, skolotāji un vecāki tam nepievēršam pienācīgu uzmanību vai konfliktus vienkārši apslāpēsim ar kušināšanu vai despotisku izturēšanos, tas problēmas tikai pastiprinās.

Ar konfliktu palīdzību patiesībā mēs izpaužam savas raizes par līdzsvara zudumu, proti, pateikt, ka kaut kas nav kārtībā. Tāpēc izturēsimies pret konfliktiem ar cieņu un pat… ar pateicību.

Pirms ķeramies pie kārtības ieviešanas skolā vai  klasē, mainīsim savu attieksmi pret konfliktiem, respektīvi, uztversim konfliktus kā svarīgu brīdinājumu par to, ka tuvojas kaut kas vēl briesmīgāks. Šādi konflikti izrāda rūpes par līdzsvara saglabāšanu skolas vidē.

Atbrīvosimies no instinktīvās cīņas par katru cenu apslāpēt un apkarot konfliktus. Viens no Ņūtona likumiem vēstī, ka pretdarbības spēks ir vienāds ar iedarbības spēku. Tāpēc, lai cik dīvaini tas arī izklausītos pateiksimies konfliktiem par brīdinošajiem signāliem.

Tieši tāpēc, ka mūsu prāti ir pārņemti ar cīņu pret konfliktiem, mēs laicīgi nepamanām brīdinājuma signālus. Tikai tad, kad ir noticis neatgriezeniski traģiskais, mēs it kā attopamies. Tā ir bezjēdzīga cīņa ar sekām, bet cēloņi turpina savu postošo darbību.

Veidojas šāda aina: konflikts dod brīdinājuma signālu, tātad mēģina savā valodā mums pavēstīt noteiktu informāciju, bet mēs konfliktu risināšanā aicinām iesaistīties policistus, rūpējamies par bargāku iekšējās kārtības noteikumu ieviešanu, par pienākumiem un tā tālāk un tā joprojām.

Šādi mēs apslāpējam šos brīdinājuma signālus ar bargākiem sodiem un prasībām. Ar bargāku likumu un prasību ieviešanu patiesībā mēs slēpjam savu nogurumu un bezcerību, kas radies šīs cīņas rezultātā. Bet skola nav tieslietu struktūra, bet gan izglītības iestāde. Iznāk, ka šādi mēs cīnāmies paši ar sevi un izvēlamies šai cīņai aizvien baisākus līdzekļus.

Skolā konfliktu ir pieņemts uzskatīt par nosodāmu un par katru cenu iznīdējamu parādību, kuras cēloņi ir meklējami kaut kur ārpusē, piemēram, vecāku bezatbildībā. Bet kuros laikos nav bijušas nelabvēlīgas ģimenes, kuros laikos nav bijis cietumu? Tas ļauj ieņemt ļoti ērtu pozīciju: „Es par katru neadekvātas uzvedības skolēnu nevaru atbildēt. Lai šo problēmu risina tiesībsargājošās institūcijas!”

Bet ja mēs, skolotāji, nevēlamies uzņemties atbildību par skolā notiekošajiem konfliktiem, tad tās kļūst nebeidzamas. Tā vietā, lai vērstos sevī un palīdzētu sev, mēs sākam vainot skolēnu vecākus, televīziju, internetu, ministriju, valdību, skolas vadību un tā tālāk un bez sava gala.

Bet mēs, skolotāji, šeit pat neesam vainīgi. Vienkārši pedagoģijas augstskolās un mūsu bijušie skolotāji iemāca noteiktu uzvedības modeli, kā arī skolās kultivētā spe­cializācija, kad viens skolotājs it kā atbild tikai par matemātiku, cits, piemēram, – par valodas mācībām.

Cits faktors— izglītības sistēmā kultivētais sacensība gars, kur, dzenoties pēc augstākas atzīmes, aizmirstam par skolēna jēgpilno būtību. Šādos sacensību apstākļos skolēni sāk baidīties nevis no tā, ka nevar mācīties vispār, bet, ka nevar mācīties labi. Un tad notiek psiholoģiska bloķēšanās. Un to skolēni slēpj aiz slinkuma maskas. Patiesībā zem vārda „sliņķis” viņi slēpj „vārdu „neveiksminieks”. 

Konflikti kalpo par stimulu mūsu iekšējai izaugsmei un attīstībai. Bet ja mēs tās turpinām tikai apkarot, tad šo pašiznīcināšanas programmu, kuru mēs ar cīņu tikai uzturam, vēlāk apturēt būs vēl grūtāk. Konfliktu cēloņi nav atrodami ārpus mums. Lai atbrīvotos no konfliktiem, mainīsim savu pasaules uzskatu un attieksmi.

Kad mēs konfliktējam vai mēģinām pierādīt savu taisnību, nosodām postošu domu, un tā atgriežas pie mums kā nebeidzami konflikti un ciešanas. Iznāk, ka šādos brīžos mēs burtiski viens otru apkarojam un iznīcinām, un pēc tam mēs brīnāmies, kāpēc konfliktu kļūst vairāk, nevis mazāk, kāpēc televīzijas ekrānos ir tik daudz vardarbības un tā tālāk.

Tātad konflikts un jebkuras citas neveiksmes skolas ikdienā nav skolēnu vai kolēģu ļaunprātība, neaudzinātība, bet mūsu domu, jūtu, attieksmes  ārējs atspoguļojums fiziskajā līmenī. Mēs ar savu agresivitāti pats pievelkam konfliktus. Problēmu cēloņi meklējami nevis ārējā pasaulē, bet gan cīņas pārņemtajā pasaules uzskatā.

Skolā labais un sliktaispareizais un nepareizais ir tikai ilūzija. Atbrīvosimies no pārliecības, ka mums nemitīgi uzbrūk, un mēs uzvaram tikai uzcītīgi cīnoties, piespiežot skolēnus mācīties, ka ir viegli un sarežģīti mācību priekšmeti, nopietnāki un nenopietnāki, viegli saprotamas un grūti saprotamas tēmas, ka mācības ir grūta un pacietīga cīņa, ka citādāka uzvedība ir traucēklis mācību procesā, ka skolotāja uzdevums ir palīdzēt skolēnam pieveikt nesekmību, ka nesekmība ir ļaunums, ar kuru jācīnās visiem spēkiem.

Konflikts, skolēnu nesekmība ir kā brīdinājums par pedagoģiskā līdzsvara un elastības zudumu. Skolas vide ir mūsu kopīgi radītā pasaule.

Labas sekmes mācībās ne tik daudz liecina par centību, cik par skolēna harmoniju pašam ar sevi un skolas vidi.

Mēs, rūpēdamies par savu pozitīvo domu skaidrību, rūpējamies gan par savu, gan skolas psiholoģisko vidi kopumā. Konflikts ir izpausme, kas liecina par tiekšanos uz harmoniju.

Atbrīvosimies no konfliktiem

Ja esam gatavi ar izpratni izturēties pret konfliktiem, tad pirmais, kas mums jāizdara, ir jāizprot, ka neviens no konfliktā iesaistītajiem nav vainīgs. Tirāns meklē upuri, upuris – tirānu. Viens dod, otrs ņem, viens ņem, otrs dod. Līdzīgs pievelk līdzīgu. Atbildīgi ir abi, nevis vainīgi. Šī ir mūsu nebeidzamā spēja producēt agresijas spēkus. Bez agresijas šķiet Daba būtu kā bez elektrības.

Konflikts ir tikai mūsu domu un uzvedības ārējais atspogu­ļojums. Konflikts ir veids, kā mēs neapzināti īstenojam savus pozitīvos nolūkus, proti, aizsardzība mums pret kādu mūsu postošu uzvedību, tā ir kā  Augstāko Spēku saruna ar mums.

Daudzkārt vieglāk ir kādu apvainot, nekā mainīties pašam.

Konflikti nereti izpilda mums nezināmas noteiktas funkcijas, piemēram, pēdējās bremzes, pēdējā kavēkļa funkciju. Tas, ka mēs ar konfliktu palīdzību īstenojam savus nolūkus, nav nekas slikts. Reizēm mums vienkārši noteiktās situācijās nav labākas izejas. Tādos gadījumos centīsimies izprast slēptos motīvus un radīsim jaunus uzvedības veidus, kas būtu labāki par konfliktiem un atcerēsimies mūžseno likumu „Nedari otram to, ko nevēlies, lai darītu ar tevi”.

Konflikti kā domu rezultāts

Nereti mūsu konfliktējošās domas mums iedvestas tiešā vai netiešā veidā, kā arī pie vienas vai otras pārliecības mēs esam nonākuši patstāvīgi, loģisku prāta slēdzienu ceļā, pie tam balstījušies uz savu jau iepriekš iegūto pieredzi. Tātad — mūsu zemapziņas programma ir radīta iedvesmas vai pārliecināšanas ceļā ar citu cilvēku palīdzību un ar mūsu tiešu piedalīšanos.

Vispirms mūsu vecāki, vairākkārt atkārtodami, iedvesa mums tādas vai citādas domas. Un mēs viņiem, protams, ticējām. Pēc tam skolotāji, vienaudži. Tagad jau mēs paši to visu nepārtraukti pārmaļam savā prātā.

Bērni bieži kopē vecāku uzvedību un reizē ar to arī konfliktēšanas paņēmienus. Dažreiz doma iespiežas vienā acumirklī, piemē­ram, spēcīga emocionāla satricinājuma brīdī vai tamlīdzīgi, tāpēc konfliktu brīžos it īpaši uzmanīsim to, ko mēs izsakām dusmās, naidā un niknumā. Zemapziņa informāciju uztver burtiski, ja kādam vārdam vai frāzei ir divējāda nozīme, tad zemapziņas prāts apstrādā gan vienu, gan otru.

Tātad konflikti ir kāda mums nezināma motivācija, kas reizēm ar to palīdzību īsteno kādu pozitīvu nolūku, piemēram, skolēns, lai slēptu savu neveiksminieka sindromu, apzināti negatavojas mācību stundām.

Nereti arī vecāku un skolotāju nemitīgas atsārtošanas veidā radīts pašiedvesmas efekts, kur iedvestās postošās domas pāraug ārējā izpausmē, proti, uzvedībā, kā arī savas dzīves mērķa, jēgas un uzdevuma, misijas neizprašana, Visuma likumu neizprašana un galu galā iemesls, lai pret konfliktiem izturētos kā pret mācībstundu un ar cieņu.

Vēstule

Mīļie konflikti, neveiksmes, sliktā uzvedība un nesekmība! Mani mīļie, rakstu jums šo vēstuli!

Es visus šos gadus kopš mācos skolā kopā ar vecākiem un skolotājiem dusmojamies, ka jūs esat kļuvuši par skolas ikdienas sastāvdaļu. Mums likās, ka jūs skolas ikdienu esat neatgriezeniski sabojājuši, un mūsu attiecībās nav nekam citam vietas kā tikai emocijām, dusmām un aizvainojumam.

Tagad esmu nolēmis paskatīties uz sevi pavisam no citas puses. Es un mani skolotāji vairs netur dusmīgu un neiecietīgu prātu uz jums, neveiksmēm, slikto uzvedību un nemācīšanos. Es beidzot esmu sapratis, ka jūs esat skolas ikdienas pozitīvais virzītājspēks. Jūs esat brīdinājuma vēstneši, sūtņi. Par to es jums pateicos!

Labās atzīmes, centība šādu iespēju man nedeva. Konflikt, Tu devi man iespēju paskatīties uz skolas ikdienu savā spoguļattēlā, kurā ieraugu sevi no malas, sarežģījumus un atrodu risinājumus. Patlaban es esmu apzinājis visas tās iespējas, kādas man ir iespējamas.

Ar jūsu palīdzību esmu iemācījies sevi mīlēt un tā re­zultātā sāku mīlēt arī citus. Šādu es saprotu- jo apmierinātāks būšu ar sevi, jo apmierinātāki pārējie būs arī ar mani. Tagad es esmu ierau­dzījis tādas savas personības šķautnes, par kurām agrāk pat nenojautu.

Kopš tā laika, kad parādījies Tu kā mācība, kā brīdinājums un es to sāku apzināt, es esmu izaudzis garīgi un intelektuāli. Tāpēc vēlreiz paldies par iespēju ielūkoties savā dzīvē dziļāk. Kā gan es varu jums, visiem, skolas vidē nozākātajiem un nīstajiem, nepiedot, ja jūsu ierašanās ir izraisījusi tik daudz pozitīvu pārmaiņu?

Vienlaikus, pateicoties jums, es apzinos, ka jums, konflikti, neveiksmes, sliktā uzvedība un nesekmība, pār mani nav nekādas varas. Es pats esmu savas pasaules noteicējs. Tāpēc, piedodams jums, mainot attieksmi, es jūs atsvabinu no skolas ikdienas.

Es sevi uztveru un pieņemu par tādu, kāds esmu, un par to arī sevi mīlu un priecājos, jo dzīvoju.

Ar mīlestību Pēterītis

(Annemartas Kreituses zīmējumi.)

 

Neatbildiet uz jautājumiem!

1Kāda varētu būt nelaimīga cilvēka dzīves formula?

2. Kur cilvēkā varētu dzīvot dusmas un neiecietība?

3. Vai pareizs ir apgalvojums, ka konfliktus var izraisīt tikai tāds cilvēks, kuram ir piesārņots prāts, apziņa un dvēsele?

4. Ko latviešu folklora saka par strīdiem?

5. Ko mēs parasti saucam par konfliktu cēloni?

6. Kā varētu uzzināt, kādas varētu būt konflikta sekas un kādēļ to būtu nepieciešams noskaidrot?

7. Vai cilvēkam vienmēr ir jābūt atbildīgam par to, ko runā un raksta?

 

 

,