Skaties mobilo versiju!
Vārda dienas: Lūcija, Veldze , Lucianna, Lucians, Luciāns, Lucija, Lucijana, Lucijans, Lucijāns, Lusiāna, Lusija, Ļusja, Veldza

Twitterī

3. februāris, 2018

Fragments no klases stundas materiāliem “Kā mācīt sevi atzīt, atbrīvoties no bailēm un šaubām?”

Mācāmies sevi novērtēt, atzīt, būt mierīgam, disciplinēt savu prātu un saskatīt sevī pozitīvo

Kad esam nemierīgi, negatīvi noskaņoti vai pat dusmīgi, tas nozīmē, ka galvā mums rosās destruktīvas[1] domas un iztēle, kas savukārt ir cēlonis destruktīviem izteicieniem un rīcībai pret sevi, klasesbiedriem, skolotājiem u.c. Taču prāts neprot atpūsties, tas nemitīgi darbojas, dažkārt pat tad, kad mēs guļam. Iztēlosimies, ka mūsos dzīvo nemierīga būt­ne – mūsu prāts. Kad mēs to pienācīgi nenoslogojam ar mācībām, prāts haotiski sāk dzīvot savu, no mums neatkarīgu dzīvi, kas bezgalīgi pārmaļ domu plūsmas, paņemot mūsu laiku un enerģiju. Un ja prāts ir negatīvu domu pārņemts, tad varam paši iztēloties, ko mēs ar sevi darām 24 stundas diennaktī.

Negatīvs, bez kontroles atstāts prāts, nemitīgi par kaut ko cīnās un pastāvīgi meklē sev iedomātus ārējos ienaidniekus (klasesbiedri, skolotāji utt.). Mūsu uzdevums šajā mēnesī ir iemācīties vadīt savu prātu un ne tikai- arī ievirzīt domu plūsmu pozitīvā gultnē, atbrīvoties no bailēm, šaubām un citas negatī­vās domas.

Lai izvairītos skolā no negatīviem pārdzīvojumiem, sāksim pozitīvi skatīties uz savu skolu kopumā, skolotājiem un klasesbiedriem, lietām, parādībām un notikumiem. atcerēsimies, ka attieksme ir tikai šķietama, tas ir tikai mūsu prāta darbs. Un tikai mūsu negatīvais prāts atrod viņos (klasesbiedri, skolotāji utt.) nepilnības.

Vērosim savu aizkaitinājumu, savas dusmas, aizvainoju­mus un neapmierinātību ar skolu ja kas tāds rodas. Sāksim kontaktēties ar klasesbiedriem, skolotājiem tā, it kā viņi būtu paši pilnības. Pieņemsim, ka viņi ir “pareizi”. Tad mums zudīs jebkāds negatīvisms. Īpaši pievērsīsim uzmanību tam, kas mums šķiet kliedzoši nepilnīgs, nepareizs, netaisns. Saskatīsim pozitīvo “visneparei­zākajās” lietās, “visnepareizākajos” skolotājos, klasesbiedros “visnepareizā­kajā” rīcībā, “visnepareizākajās” situācijās.

Pildot nākamo uzdevumu, sapratīsim, ka pastāvīgi uzdodot sev apakš minētos jautājumus, mainīsies mūsu pasaules aina – un mūsu prātam vairs nebūs ar ko cīnīties. Tas nomierināsies un veltīgi netērēs mūsu spēkus un laiku.

Uzdevums „Un ja nu…”

Pildot šo uzdevumu, visdažādākajās situācijās sev uzdosim apakš minētos jautājumus!

  • Un ja nu tieši šajā skolā tagad viss notiek pašā labākajā veidā?

  • Un ja nu es tagad atrodos sev vislabākajā vietā un vis­labākajā laikā?

  • Un ja nu esmu pietiekami sekmīgs un disciplinēts jau šobrīd?

  • Un ja nu tas, ko pašlaik daru, ir labākais no visa, kam es varētu pievērsties?

  • Un ja nu mani apstākļi pašlaik ir labākie, lai es sāktu rīkoties?

  • Un ja nu tieši tagad ir labākais brīdis riskēt?

  • Un ja nu skolotāji, kas patlaban atrodas man līdzās, ir pati pilnība?

  • Un ja nu visas manas domas un rīcība šodien ir vispa­reizākā no visa iespējamā?

Situācija, kurā uzdevu kādu no iepriekš minētajiem jautājumiem

Vai situācija mainījās? Ja mainījās, tad kā?

Manas pārdomas, secinājumi par uzdevumā veikto

Turpināsim plānot darbus šim mēnesim un mācību gadam! Atcerēsimies, ka galvenais mērķis ir iegūt prasmi veidot pozitīvu attieksmi, nenosodīt skolotājus un klasesbiedrus. Pārlie­cināmies, ka skolotāji nav tikai klaigājoši briesmoņi vien, bet gan tādas pašas cilvēcīgas personas, kā mēs. Tikai viņi atšķiras no mums. Bet tas nedod pamatu pret viņiem vērst negatīvu attieksmi un tērēt savus spēkus veltīgiem pārdzīvojumiem.

Galvenajam jābūt miera un iek­šējās harmonijas iemantošanai. Bailes, šaubas, vainas apzi­ņa, pretenzijas pret sevi vai skolotājiem- no tā visa mums jātiek vaļā. Tāpēc apņemsimies mainīt savu attieksmi pret skolotājiem un klasesbiedriem vai situācijām.

Tā, piemēram, pieņemsim, ka visvairāk pārdzīvojumu mums ir saistībā ar latviešu valodas mācību priekšmetu. Tieši šajā aspektā mēs pievērsīsim vei­camos darbus latviešu valodas apguvē.

Uzdevums „Manas domas un idejas par to, kā es izpildīšu uzdevumus”

Kas mani kavēs vai man traucēs izpildīt uzdevumus?

Kas mani stimulēs un palīdzēs man izpildīt uzdevumus?

 

Kādas man nevēlamas sekas var rasties, ja es (ne)iz­pildīšu oktobra uzdevumus? Kādas būs mani iepriecinošas pārmaiņas, ja es iz­pildīšu šīs nedēļas uzdevumus?

Pamatojums

Pamatojums Pamatojums

Pamatojums

Mani novērojumi, izmaiņas, pārdomas un secinājumi

Par mūsu bailēm un šaubām

Nav tādu cilvēku, kas nebūtu izjutuši bailes (šaubas — tās arī ir bailes, tikai vājāk izpaustas). Tas ir normāli, jo mēs dzīvojam visai bīstamā pasaulē un mūsu izdzīvošanas instinkts ar baiļu palīdzību stimulē mūs būt piesardzīgā­kiem un apdomīgākiem.

Cita lieta ir tā, ja bailes ietekmē mūsu dzīvi un rada mums problēmas. Ir cilvēki, kas bailes ap­spiež ar gribasspēku un dažkārt rīkojas ļoti pārdroši (nereti viņus dēvē par varoņiem). Ir arī tādi, kas dzīvo drošā un aizsargā­tā vidē, viņiem pēc bailēm nav “pieprasījuma”, tāpēc to gan­drīz nav. Taču šādu cilvēku ir maz. Lielākā daļa no mums izjūt bailes no miglā tītās, nezināmās nākotnes. Bailes par neveiksmēm un citām nepatīkamām lietām.

Reizēm bailes izpaužas kā uzmācīgas un nekontrolējamas domas par gaidāmām briesmīgām nelaimēm. Šīs domas iz­raisa spēcīgas emocijas, kas paņem daudz enerģijas, sastin­dzina ķermeņa muskuļus, padara cilvēku ievainojamu.

Tieši tāpēc lielākā daļa uzmācīgo domu mēdz piepildīties. Laimīgā kārtā tas skar tieši attiecīgo cilvēku, citādi daudzi jaundzimu­šie diez vai sasniegtu brieduma gadus, jo par viņu veselību baiļojas māmiņas un vecmāmiņas, nevis pats jaundzimušais.

Ja mūs dažkārt pārņem bailes (arī bailes kaut ko mainīt savā dzīvē), mums pie tā ir jāpiestrādā. Citādi bailes bloķēs visus mūsu labās gribas centienus. Kā atbrīvoties no bailēm? Paņēmienu ir daudz.

Viens no tiem – izdzīt bailes no savas galvas, neļaut tām mūs izbiedēt. To var panākt, praktizējot dažādus vingrināju­mus nekontrolējama domu skrējiena apturēšanai. Arī vingrinājums „Un ja nu…” arī ir vērsts uz to, lai mēs sa­prastu, ka dzīvojat pilnīgā, tātad — drošā pasaulē. Bet, ja jau pasaule nav bīstama, tad bailēm nav no kā jūs glābt un tās izzūd pašas no sevis.

Vingrinājums Sadraudzēsimies ar bailēm un šaubām

Vingrinājuma mērķis ir panākt, lai… mēs sadraudzētos ar savām bailēm. Nevajag ar tām cīnīties, bet gan tās iemīlēt! Mē droši vien jau daudzas reizes esam centušies no savām bailēm atbrīvoties, tomēr tās ir un paliek. Kāpēc? Tāpēc, ka bailes rūpējas par mums, par mūsu drošību, lai mēs vai mūsu tuvākie neiekļūtu kādās ne­patikšanās.

Bailes par mums rūpējas, bet mēs tās dzenam prom. Kaut kā nesmuki sanāk, par rūpēm taču pieņemts pateikties.

Bet parasti pateicas kādai būtnei, pat ja tā ir neredzama vai tikai iedomāta. Tāpēc bailes vai šaubas iziztēlosimies kā patstāvīgu būtību, kas mīt mūsu galvā. Lai to izdarītu, aizvērsim acis, izraisīsim ķermenī baiļu vai šaubu izjūtu (no neveiksmes, vientulības, no slimības utt.) un iztēlosimies, kāda izskatās šī būtība. Bailes un šaubas ir nepa­tīkamas emocijas, tāpēc arī to tēls parasti mēdz būt nepatī­kams, nejauks: krupis, akmens, tumšs traips – tie ir tipiski baiļu un šaubu tēli. Atradīsim savu baiļu tēlu.

Tad no sirds sūtīsim tam zeltainas enerģijas plūsmu kā pateicību par rūpēm, kas veltītas mums. Domās pateiksim šim tēlam paldies, čukstus izrunāsim mī­lestības un pateicības pilnus vārdus par gādību, raizējoties par mūsu nākotni un drošību.

Pirms tam  mēs tās vienmēr dzinām ārā no sevis, tāpēc bailes un šaubas ir noskaņojušās uz cīņu, uz izdzīvošanu. Un pēkšņi – mīles­tība un pateicība! Kaut ko tādu ir grūti uzreiz pieņemt. Tā­pēc mūsu bailes un šaubas var pretoties, murmināt: „Pagaidi, vēl par agru priecāties, ir tik daudz briesmu, netraucē mums tevi sargāt!”

Taču mēs tik un tā mēs turpinām bailēm un šaubām raidīt mīlestības un pa­teicības pilnu zeltainas enerģijas plūsmu. Tās iedarbības rezultātā mūsu bailes un šaubas pārveidojas par citām emocijām — pozi­tīvām un bailēm un šaubām pretējām.

Kas mums ir pretējs bailēm un šaubām? Paļāvība uz saviem spēkiem un miers. Proti, mūsu bailes un šaubas pārveidojas paļāvībā uz to, ka esam pilnīgā drošībā. Saju­tīsim šīs emocijas, lai miers un paļāvība, drošības izjūta pie­pilda visu mūsu ķermeni!

Tagad mēs nostiprināsim šo jauno tēlu, proti, iz­tēlosimies, kāda izskatās mūsu paļāvība uz sevi, drošības izjūta. Aizvērsim acis un iztēlosimies to. Tas jau būs jauns, priekpilns un patīkams tēls. Spēkavīrs, tīģeris, saulīte, mierī­ga jūra vai kaut kas līdzīgs.

Noturēsim šo tēlu acu priek­šā, izjutīsim, kā visā ķermenī ieplūst paļāvība uz sevi un miers. Iegaumēsim šo izjūtu un šo tēlu! Šo vingrinājumu praktizēsim ikreiz, kad mūs pārņem bailes. Un pēc kāda laika mums paliks tikai droša pārlie­cība par to, ka ar mums viss ir labi, ka mēs esam pilnīgā dro­šībā.

Uzdevums „Pateicības vēstule”

Apstiprinot ar sevi notikušās pārmaiņas, uzrak­stīsim pateicības vēstuli kādam no pozitīvi iztēlotajiem tēliem, kas mums palīdzēja atbrīvoties no bailēm un šaubām!

Pateicības vēstules teksts

Manas emocijas, izjūtas un pārdomas, rakstot šo vēstuli

[1] Destruktīvs – Tāds, kas izraisa kaut  ko sev vai citam ļoti nevēlamu.

Autors: Kaspars Bikše un Māra Ozola

Annemartas Kreituses zīmējums

Mtodika , , ,
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. LASIT VAIRAKPIEKRĪTU