Vārda dienas: Ulvis, Uldis, Sandis, Sandijs , Nērika, Neringa, Nida, Nigra, Sando, Sandus, Sanduss, Sendijs, Uldriķis, Ulfs, Ulvars, Ulvija, Ulvita

Raksts

Palīglīdzeklis pētniekiem- iesācējiem, bet vai tad man to pētniecību vispār vajag?

Vija  Granta

PĒTNIECĪBA

 

I daļa

 

Palīglīdzeklis
pētniekiem- iesācējiem

Rīga  2012

 

SATURS

 

Ievads …………………………………………………………………………………………………..   3

  1. Pētniecība?… Vai tad man to vajag? ……………………………………………………. 4
  2. No kurienes pētnieka tiesības? …………………………………………………………….. 5
  3. Pētniecība kā māksla …………………………………………………………………………… 6
  4. Pētnieka personības iezīmes …………………………………………………………………. 8
  5. Mīlestība kā attieksme pret pasauli ……………………………………………………….. 9
  6. Attieksme pret šķēršļiem tavā ceļā ………………………………………………………… 11
  7. Ko mēs varētu pētīt? …………………………………………………………………………… 12
  8. Pētnieciskā procesa organizācija:

8.1. Mērķu un uzdevumu noteikšana …………………………………………………….  13

8.2. Pētniecības metodes un to izvēle ……………………………………………………  14

  1. Pētījums kā darba rezultāts …………………………………………………………………. 19
  2. Nobeigums ……………………………………………………………………………………… 19
  3. Literatūras saraksts ………………………………………………………………………….. 20

 

 

IEVADS

 

  Grāmatiņa iecerēta kā mācību palīglīdzeklis iesācējiem. Tā arī pati būtībā ir pētījums, radusies ar to pašu pētniecisko metožu palīdzību, mēģinot izdibināt iecerēto nākamo pētītāju vajadzības un iespējas tās apmierināt. Tā uzrunā it kā pamatskolas skolēnu, bet radīta tika sadarbībā ar 10.klasi, kura uzņēmās „izmēģinājumu trusīša” lomu – reaģējot, darot, informējot, analizējot.

Tā kā tās galvenais mērķis ir orientēt, piesaistīt, tā der jebkuram, kam pētniecības joma vēl ir mīkla, bet lietpratējiem domātas grāmatas – par grūtu. Tā paver nosacītu priekškaru, un daudz no miglā tītā nu ir saskatāms skaidri, kaut apvārsnis ir atkāpies tālāk un pie tā biezē jauna migliņa. Tāds ir attīstības likums, priecīgs signāls pētniekiem, ka gala nebūs – vienmēr būs ko darīt, pētīt, atklāt.

 

Grāmatiņai iecerēta arī otrā daļa. Varbūt kāds no jums izvēlēsies pētnieka –

zinātnieka likteni, tajā daudz būs veltīts tiem, bet nākotnē ļoti daudz cilvēku savienos sevī garīgumu ar zinātni, mākslu ar zinātni, pētniecību izmantos jebkurā profesijā, tā ka noderēs visiem.

 

Dažas tajā iespējamas nodaļas:

  1. Tava pētnieka darba vide
  2. Tavs pētnieka-zinātnieka garīgums kā lielu, nozīmīgu atklājumu priekšnoteikums
  3. Gara spēka izmantošana pētnieciskajā darbā
  4. Pētnieka likteņa pieņemšana
  5. Pētnieka SOS signāli – kam? kāpēc? kā?
  6. Pētnieka mūžizglītība
  7. Tava daudzdimensionalitāte nākotnes zinātnē
  8. Nākotnes zinātnes attīstības tendences1.Pētniecība?… Vai tad man to vajag?

 

Iespējams, ka kursa „Pētniecība” piedāvājums tevī izsauc neizpratni: vai tad man kas tāds arī ir vajadzīgs, kāpēc gan?

.

Tas ir ļoti nopietns un svarīgs jautājums, mēģināsim kopīgi rast atbildi.

Iedomājies mazu cilvēciņu, kurš tikko ieradies pasaulē, tikko atvēris acis – tas vari būt tu, tas var būt jebkurš cits pasaulē ieradies cilvēks jebkurā Zemeslodes vietā un jebkurā laikā. Ko viņš dara, ar ko viņš sāk? Vai ne ar visa tā pētīšanu, kas ir viņam apkārt? Viņš neko nezina, kas te ir kādam nolūkam un kāda ir katra lieta, ja to aposta, patausta, mēģina garšot. Uz Zemes pastāv sava dzīves kārtība, arī par to viņam nav ne mazākās jausmas. Kāpēc brīžiem ir gaišs un brīžiem tumšs? Kāpēc ne vienmēr var dabūt to, ko grib, kāpēc tik bieži tev uzsauc „nedrīkst!”, kāpēc cilvēki nav vienādi? Jo lielāks aug cilvēciņš, jo biežāk viņš traucē citus ar savu mūžīgo „kāpēc?”, jo grūtāk kļūst atbildēt uz tādu izdibinošu jautājumu, līdz kādu brīdi daudz atbilžu paliek nesaņemtas.

 

Vai viss aprakstītais nav pētniecība? Nepārtraukts pētniecības process dzīves garumā?

 

Tātad arī tu esi piedzimis pētnieks, tāpat kā visi citi cilvēki. Tikai sākumā, pētot pasauli, tu viegli saņēmi atbildes uz visu no vecākiem, citiem apkārtējiem cilvēkiem, bet katram reiz pienāk laiks, kad pašam jāsāk pētīt tālāk, lai kādiem citiem varētu sniegt atbildes kaut uz dažiem jautājumiem, uz kuriem nesaņēmi pats. Būs starpposms, kad tev palīdzēs grāmatas, bet tad nebūs arī to – tev būs jāprot, jāspēj pētīt pilnīgi patstāvīgi. Ja nebūsi to iemācījies, pat savas dzīves jēgu nespēsi noteikt. Bet, lai tu spētu un prastu, jāiemācās.

Arī pētniecība ir viena no mākslām,

Zemes virsū, kas jāapgūst.

Tātad – tas IR vajadzīgs katram, ne tikai tiem,  kas pētniecību izvēlas par savu profesionālo darbību un darbojas eksperimenta līmenī. Līdz eksperimentam kā profesionālai darbībai noejams tāls ceļš, un arī mēs pie šī jēdziena pamazām nonāksim. Šobrīd tas mums vēl nav vajadzīgs.

 

UZDEVUMI.

  • Pierādi, ka pētniecība tomēr ir vajadzīga katram cilvēkam!
  • Varbūt tevī jau rodas jautājums: nu, labi, labi, bet cik tiesisks esmu uz Zemes kā pētnieks?

 

Pamēģini atbildēt uz to – pats sev, sola biedram, tad lasiet tālāk!

  1. 2. No kurienes pētnieka tiesības?

 

Varbūt tevi mulsina, ka esi dzirdējis: par pētniekiem sauc zinātniekus, un tev radies preikšstats, ka tam vajadzīgs speciāls talants, daži varbūt pat ir teikuši: liels talants? Liela daļa cilvēku par to izsakās vārdiem: Dieva dots talants. Un viņi ir pārliecināti, ka šis talants tiek dots tikpat reti kā mākslinieka, rakstnieka, mūziķa, kā jebkurš cits liels talants. Arī tu tā domāji?

Jā, talantu pasūtīt, radīt nevar. Un, ja nu esam pieminējuši Dievu, tad mums jāuzzina, ko Dievs novēlējis cilvēkam, radīdams to uz Zemes.

Par to var lasīt vissenākajā grāmatā , kurai ir jau ap 3500 gadu un kura saucas „Bībele”. Varbūt par pētīšanu tur būs kas sevišķs?

Tur teikts, ka cilvēkam novēlētās lietas ir:

  • vairoties un visiem kopā Zemeslodi pārvērst par paradīzi, tas ir, padarīt to brīnumskaistu;
  • pētīt visu Dieva radīto un dot vārdus visam, lai par visu var runāt ar citiem;
  • valdīt pār visiem citiem dzīvības veidiem, pār visu uz Zemes.

Bībelē par to stāstīts 1. Mozus grāmatas pašā sākumā. Ja tu vēlēsies par to palasīt, tev vispirms jāuzzina, ka Bībelē vārdi „diena” un reizēm arī „gads”  bieži tiek lietoti kā nenoteikta, izplūduša laikposma apzīmējumi, kas var būt arī 1000 vai pat vairāki miljoni gadu, kā kuro reizi. Ar to netieši norādīts, ka galvenais nav, kad kas noticis, bet pats notikums, tā cēlonis un sekas, atziņas, mācība, kas cilvēkiem no tā jāgūst. Dažkārt pēc būtības līdzīgi notikumi cits citam seko vairāku tūkstošu gadu garumā, neatlaidīgi mācīdami vienu un to pašu. Laikam cilvēki nesadzirdēja, nesaredzēja, neizprata?

Ja tā padomā, nav taču iespējams citādi valdīt pār pasauli, kā tikai to ļoti pamatīgi izpētot. Tāpat citādi nav iespējams arī visam dot vārdus, tai skaitā arī savām darbībām, izjūtām un jūtām.

Vai tu pamanīji, ka Dievs sākotnēji nebija novēlējis cilvēkam valdīt pār cilvēku?

Tu zināji, cik īsti veca ir visvecākā grāmata uz Zemeslodes? Savos 3500 gados tā ir daudz pārdzīvojusi, tās dēļ cilvēki kādreiz daudz cietuši, tikuši vajāti. Paminēsim, kāpēc tā ir saglabājusies!

Tev jāzina arī, ka šodien joprojām daudzi cilvēki tic tikai sev, par Bībeli viņi izsakās daudzveidīgi nievājoši, bet daudzi citi to uzskata par Augstākās Gudrības grāmatu. Arī no tevis neizveidosies stabils, ilgstošs, produktīvs, pieņemams pētnieks, ja neizpratīsi, nenovērtēsi šos senos rakstus un netiksi skaidrībā, kuram šim viedoklim pievienoties – Patiesība ir tikai viena. Daudzi viedokļi gan reizēm pastāv līdzās, bet neizdzīvo. Izdzīvo tikai viens. Laika gaitā ar šo parādību iepazīsimies gan kā pētnieki, gan vienkārši cilvēki.

Tagad tev bija svarīgi izdzirdēt, ka šie Dieva novēlējumi izteikti visiem vienādi visvecākajā pasaules grāmatā. Tikai daži cilvēki pētniecību izvēlas par savu mūža darbu, dažiem pētniecība ir it kā starp citu, daļa no pašas viņu esības.

 

UZDEVUMI.

  • Tātad kāds ir tavs secinājums par tavām tiesībām pētīt, pieteikt skolā sava pētnieciskā darba tēmu?
  • Padebatējiet, kāpēc par to pastāv arī citi viedokļi! Centieties par to uzzināt vēl!
  1. 3. Pētniecība kā māksla

 

Tātad tu esi dzimis pētnieks, tiesības tev ir, jāapgūst pētniecības māksla.

Te nu vispirms tev jāzina, ka vārdu „māksla” lieto divās nozīmēs. Skaidrojošajā „Latviešu valodas vārdnīcā” teikts:

 

Māksla.   1. Radoša īstenības atspoguļošana tēlos; šādas radošas darbības  nozare.

Tēlotāja māksla, skatuves, dzejas, lietišķā māksla.

  1. Liela, meistarīga prasme; māka; arī darbības nozare, kur vajadzīga liela

prasme.

 

Un par jēdzienu „pētniecība” arī mums radās priekšstats, ka to var lietot divās nozīmēs. Dažiem tā var būt mūža nodarbe, profesija, bet tā var arī būt kā vairumam cilvēku – esības daļa, ne vairāk un ne mazāk. Lai ļoti skaidri nodalītu šīs divas jēdziena izpratnes, uzšķirsim tajā pašā vārdnīcā arī jēdzienus „pētīt”, „pētījums” un lasīsim:

 

Pētīt.    1. Zinātniski izzināt, analizēt.

Pētīt Zemes dzīles, augu dzīvi, senos rokrakstus, slimības cēloņus…

  1. Vērīgi apskatīt, aplūkot.

Pētošs, pētījošs skatiens…

Pētījums.   Paveikta darbība, rezultāts – zinātnisks sacerējums, kurā apkopoti, izklāstīti pētnieciskā darba rezultāti.

 

Neatkarīgi no tā, vai cilvēks ir pētnieks-profesionālis vai pētī, pat ne vienmēr apzinoties, ka tā ir pētniecība, cilvēks mazākā vai lielākā mērā pētniecību apgūst kā mākslu.

Nevienu mākslu nevar apgūt bez kādu noteikumu, likumu ievērošanas. Protams, pētniecībā tas ir tāpat.

Iedomājies cilvēku, kurš grib iemācīties peldēt, dodas uz atvarainu vietu Gaujā un drosmīgi, ar izsaucieniem „urā, uz priekšu!” metas pirmajā atvarā. Kas ar viņu notiks? – Neesmu vēl izpētījis,- varbūt gribi teikt? Toties nekad vairs nevienam nevarēsi pateikt, kaismīgais pētniek, kāds bija tava pētījuma rezultāts, tiklīdz sadomāsi pats personīgi to izpētīt.

Redzi, cilvēcei jau ir sava pamatīga pieredze, kas notiek tādā un daudzos, daudzos citos gadījumos. Un pirmais noteikums:

 

  • pētniecība jāsāk no tās vietas, kur beidzas pieredze, bet uzkrātā pieredze līdz tam ir jāapgūst. Vienalga, kurā jomā, visur vienādi.

 

No minētā piemēra un jau izsecinātā viegli pāriet pie nākamās likumības:

 

  • kaitēt vispār nedrīkst nekam, ne tikai sev – ne pētniecības procesa laikā, ne pēc tam, pielietojot dzīvē pētījuma rezultātus.

 

Cerams, tu izlasīji Bībeles sākumu un zini, ka pirmo divu cilvēku miteklī – Ēdenes dārzā  jeb toreizējā paradīzē – bija viens vienīgs koks, no kura nedrīkstēja ņemt un ēst augļus. Tie nebija indīgi, jo šis koks bija simbols, brīdinājums cilvēcei: izjaucot Visumā pastāvošo kārtību kaut tādā niekā, nokļūst pie neparedzamām sekām, kuras var būt pavisam briesmīgas. Cilvēks zaudēja nemirstību! Ne jau no augļiem, bet par kārtības jaukšanu Visumā, par nepaklausību likumiem.

Pētot nekad nedrīkst aizmirst: varēt jau var, bet… vai drīkst? Mums jāspēj izlemt, kur ir robeža, cik tālu drīkst, mums jāspēj izlemt, ko vispār drīkst. Visumā ir daudz „tabu”, bet Zeme ir Visuma daļiņa, uz kuras viss ir tāpat.

Varbūt tu vēl nezini vārdu „tabu”, vismaz tā īsti ne? Bet šoreiz mums jāmeklē cita tipa vārdnīcā – „Svešvārdu vārdnīcā”. Tur varam lasīt:

 

Tabu – pirmatnējām tautām reliģisks aizliegums, kurš attiecas uz kādu priekšmetu, darbību, vārdu utt. Un par kura pārkāpšanu neizbēgami draud sods (slimība, nāve).

 

Pirmie divi cilvēki, iekoduši aizliegtajā auglī, saprata: jā, „tabu” tomēr ir! Kā viņi gribēja atgūt mūžīgo dzīvību ar mūžīgo jaunību un mūžīgo veselību, bet nekas vairs nebija līdzams, jo attiecībā uz tabu ir tikai viens vienīgs likums bez izvēles: tas ir jāievēro! Kopā ar pirmajiem cilvēkiem nemirstību zaudēja visi nākamie – viņu pēcteči.

Tabu jāievēro kā attiecībā uz sevi, tā tiem un to, ko pēti. Darīt tikai to, ko drīkst, līdz vienai noteiktai robežai! Nekam nekaitējot, neizjaucot Visuma kārtību1

Pētniecība ne tikai nedrīkst kādam kaitēt.

 

Veicot to bijīgi, tai jāsagādā gaišs, noturīgs prieks, bauda pašam, tai jāatklāj kas jauns ja ne visai cilvēcei, tad vismaz kādai tās daļai.

 

Pētniecība ir plaša māksla, turpināsim. Bet pagaidām tev uzdevums.

 

Vispirms no tikko teiktā izdalīsim trīs domas:

  • pētniecība nekam nedrīkst kaitēt,
  • pētniecībai jāsagādā prieks, bauda pašam pētniekam, arī tad, ja tas ir smags, grūts process,
  • pētniecības procesā kādai cilvēces daļai jāatklāj kas jauns.

 

Un tagad saki, kuru no šiem nosacījumiem liks 1.vietā pētnieks, kurš

  • vairāk par visu pētniecības procesā mīl sevi,
  • augstāku par visiem uzskata Dievu,
  • vairāk par visu mīl citus cilvēkus!

 

Pamato!

Un ko tu liktu 1.vietā? Kāpēc?

 

 

  1. Pētnieka personības iezīmes

 

Skolēns, kurš ieinteresējies par pētniecību, nevar droši zināt, vai no viņa iznāks kādreiz profesionāls pētnieks-zinātnieks vai nē. Arī tad, ja skolā ar pētījumiem veicas, nē. Arī tad, ja ar tiem ļoti aizraujas, droši to nevar pateikt. Cilvēks dzīves gaitā var ieinteresēties par daudz ko, aizrauties ar daudz ko, un cilvēkiem ir dotas vairākas spējas, līdz ar to vairākas vilinošas iespējas.

Taču var padomāt par pētniekiem nepieciešamām personības iezīmēm, rakstura īpašībām, pievērst tām uzmanību – tas būs labi un noderīgi jebkurā gadījumā:

  • vai nu, lai noteiktu, cik jums no tām ir un šķiet tuvas, pieņemamas,
  • vai nu, lai tās sevī attīstītu, pilnveidotu.

 

Šinī vietā pārtrauksim lasīt, aizvērsim grāmatu uz brīdi un mēģināsim paši secināt, kādas pētniekam, zinātniekam nepieciešamas īpašības izriet no jau izlasītā. Sarakstīsim tās uz tāfeles, padomāsim, ar ko paši varam papildināt, un tikai tad salīdzināsim!

 

Salīdzināšanai:

 

  • zinātkāre,
  • vēlēšanās apgūt cilvēces uzkrāto (var arī teikt: iemācīties),
  • neatlaidība mērķa sasniegšanā,
  • fiziska izturība, pacietība un garīga uzticība, kas arī ir izturības paveids,
  • drosme (dažkārt līdz riskam),
  • uzņēmība,
  • atbildība,
  • mīlestība kā attieksme pret pasauli, gudrība,
  • vērīgums, entuziasms,
  • domātspēja augstā līmenī, atjautība,
  • spēja uzupurēties,
  • pieticība,
  • pazemība.

 

Nav nevienas tādas labas īpašības, kura nebūtu noderīga pētnieka darbā, tā ka der viss labais, ko vien sarakstījāt, jāsvītro nav nekas. Atzīmējiet, kā pietrūka, padomājiet par to!

Droši vien – vismaz dažreiz – skatāties žurnāla „National Geographic” kinopielikuma sērijas un redzat, kāda pacietība un uzupurēšanās spēja piemīt dabas pētniekiem. Ilgstoši un tālu prom no mājām savus pētnieka brīnumus viņi paveic svešā, pirmatnīgā vidē, kur pastāvīgi uzglūn briesmas un tik daudz kā trūkst.

Vai atceraties, varat pastāstīt kādu piemēru? Var stāstīt arī pēc lasītā, tas ir vienalga.

 

UZDEVUMI

  • Atrodi pētnieka personības iezīmju sarakstā tādas 3-5 īpašības, kuras, tavuprāt, tevī jau ir pietiekami izteiktas, un vēl 2, kuras tu gribi nekavējoties attīstīt, pilnveidot! Padomā, kā to varētu izdarīt visefektīvāk!
  • Bet kura no visa komplekta ir pati galvenā?

Izspriediet pa grupām, vienojieties visi kopā!

 

  1. Mīlestība kā attieksme pret pasauli

 

Tikko noskaidrojām, ka mīlestība ir viena no pētnieka personības iezīmēm. Tad kāpēc par to vienu tagad jārunā atsevišķi? Bet vai pēdējā uzdevumā par galveno iezīmi jūs neizdalījāt mīlestību? Nē? Tad nu gan būtu žēl! Bet parasti gan visi nonāk pie tās.

Mīlestība ir kaut kas īpašs Visumā, kaut kas pāri visam, filosofiskajā literatūrā to pat dēvē par vienīgo kosmisko būvmateriālu. Un tas nozīmē, ka tā ir parādība ārpus visa pārējā. Tāpēc arī par to ir uzrakstīts vairāk grāmatu nekā par jel ko citu, un, domājams,tā tas turpināsies, ja vien cilvēce neizmainīsies tiktāl, ka savas vērtības pazaudēs pavisam.

Filosofija par šo tēmu atziņas atstājusi savā zelta fondā – aforismos, par to runāts arī jau pieminētajā visvecākajā grāmatā.

 

Sāksim ar aforismiem. Vai tu zini, kas ir aforisms?

Ja nevari pateikt, tad mums atkal jāieskatās vārdnīcā. Kurā šoreiz? Jā, svešvārdu vārdnīcā var, bet ne tikai. Tā kā aforismiem ir ciešs sakars arī ar literatūru, tad var skatīties arī „Literatūras terminu vārdnīcā”. Tikai skaidrojums gan būs viens.

 

Aforismi – īsi teicieni, domu graudi, kas izsaka kādu vispārinātu domu; domai jābūt noslēgtai, teicienam kodolīgam.

 

Aforismu grāmatu ir daudz – tās radītas gan kā izlases no daudzu autoru darbiem, gan no kāda viena autora vairākām grāmatām.

Tātad ko par mīlestību saka aforismi?

Palasīsim dažus no tiem!

 

Krājumā „Ceļa vārdi” var lasīt:

 

Uz mīlu atsaucies, cik viņas devis, cik esi izdevis, tik esi vērts. (Rainis)

Mīlestība ir Debess viešņa.

Kur mīlestība, tur svētība.

Mīlestība nav pērkama, bet iegūstama.

Mīlestības alga – mīlestība. (Tautas gudrīb)

Mīli, nekā neprasīdams,- tad saņemsi visvairāk! (L.Ausējs)

Ļoti daudz par mīlestību kā par attieksmi pret visu runājis Pēteris Donovs, un šīs domas apkopotas gada grāmatās „Domas katrai dienai”. Dažas no tām:

 

Kad Mīlestība pārņem cilvēku, tā viņā ienes plašumu un mieru, dara viņu veselu un stipru. Kas dzīvo mīlestībā, tas neslimo, mīlestība ārstē visas kaites.

 

Jo tavas jūtas, domas un rīcība ir tīrākas, jo mīlestība intensīvāka.

 

Ne dabā, bet mīlestībā ir kāds pluss. Tā nav pārmērība, bet ir pārpilnība. Un šī pārpilnība, kas piemīt mīlestībai, ir nekaitīga, jo pieder nevis ierobežotai, organiskai dzīvei, bet neierobežotai.

 

Kad runāju par Mīlestību, es to nedomāju jūsu, cilvēku izpratnē. Jūsu mīlestība ir kā mīlestība starp gaili un vistu. Pamet mazliet kviešus vai kukurūzu, gailis un vistas dodas kopā tos ēst, bet tad, kad paliek viens vai divi graudiņi, tūlīt gailis padzen vistas un pats apēd pēdējo graudiņu. Viņu mīlestības robeža ir – šis pēdējais graudiņš.

 

Par ko mīl bagāto? – Jo kaut ko var no viņa iegūt. – Par ko mīl veselo? – Jo viņš ir kā bumbiere, no kuras var plūkt saldus, gatavus augļus. Par to mīl arī spēcīgo un gudro.

Es neticu tādai mīlestībai. Rīt zaudēsi savu bagātību, spēku, veselību, zināšanas, svētumu, un izmetīs tevi ārā kā nevajadzīgu lietu.

Kādēļ nemīlat vājo, grēcīgo, nejēdzīgo un slimo? – Jo viņam nav nekā, ko jūs varētu paņemt.

 

Cilvēki saprotas tad, kad mīl. Tad gan es saprotu jūs, gan jūs saprotat mani. Ja kāds saka, ka viņš mani nesaprot, es zinu, ka viņš nav mīlējis un nemīl. – Es saprotu tevi. – Tātad mīlēji un mīlēsi.

 

Un beidzot esam nokļuvuši arī pie Bībeles. Ar Bībeli varēja arī sākt, pastāv arī tāds variants, ka vispār pietiktu ar Bībeli, bet tev bija jāredz,ka uzlabot savus priekšstatus par mīlestību var pēc daudzveidīgas, bagātīgas literatūras, kura tev it kā pati panāksies pretī ik uz soļa. Ja būsi tam gatavs, atvērts, ja tevī būs nepieciešamības izjūta pēc šādas pilnveides.

Bībelē ir speciāla mīlestības nodaļa – Vēstules korintiešiem 13.nodaļa. Un tās vārdiem mūsu sirdsprātā būtu jāpaliek kā likumiem (starp citu, arī jēdziens „sirdsprāts” ņemts no Bībeles, no Mozus grāmatām):

 

„Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis.

Un ja man būtu pravieša dāvanas, un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.

Un ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka.”

 

Turpat tālāk par mīlestības dabu:

 

„Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga.

Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu.

Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību.

Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu.”

 

UZDEVUMI.

Tradicionālu uzdevumu šoreiz nebūs. Visa mūža ir par maz, lai īsti aptvertu mācību par mīlestību, tev vēl par maz pieredzes. Vienkārši – pārdomā! Vairākkārt! Un tad varbūt par tavu paaudzi – beidzot par kādu! –  neteiks, ka mīlestības jēdziens jums izplūdis.

 

  1. Attieksme pret šķēršļiem tavā ceļā

 

Var gadīties, ka tevi biedē iespējamās neveiksmes šinī jaunajā darba lauciņā – jau tagad, un var gadīties, ka tādas patiesi piemeklēs: nav neviena cilvēka, kam veiktos vienmēr un visur. Neveiksmes norūda garu, sniedz mums ļoti pārliecinošas dzīves mācību stundas, audzina gribasspēku un drosmi. Ja mēs no tām iznākam kā uzvarētāji, iegūstam personības patiesās vērtības.

Kad esam uzvarētāji?

  • Ja nenodevām patiesību,
  • ja mūsu mīlestība nemazinājās, bet auga.

Dažkārt Patiesība piederēja mums, ne tiem, kuri mūsu pētījumu pārvērta par

neveiksmi. Tad no tās nedrīkst atteikties, un dzīve mums ar uzviju atlīdzinās vēlāk. Šī kursa otrajā daļā apskatīsim tādus gadījumus.

Taču var arī izrādīties, ka secinājām ko pārsteidzīgi. Tad nekādā gadījumā nedrīkst turpināt ar tām pašām idejām. Tēlaini izsakoties, jānomaina zirgs sava mērķa sasniegšanai – lai nokļūtu tur, kur gribējām, kur mums vajag. Atceries: tikai jānomaina zirgs, bet ceļš uz mērķi jāturpina!

Ja baidies jau pirms darba uzsākšanas, ja gaidi, lai tevi parauj līdzi kāda spēcīga, varena, neapturama straume un tādējādi atrisina tavu problēmu – sak, tad ne pašam, ne citam nebūs jāpārmet nepareiza izvēle un būsi pasargāts, tad zini – tu sirgsti ar neuzdrīkstēšanos. Un tev jāzina, ka tā nav godājama īpašība, no tās jātiek vaļā. Tā var pārvilkt svītru visai tavai dzīvei kā vērtībai.

Ja tava neuzdrīkstēšanās izpaužas kā atlikšana, tad pārtrauc atlikt! Nemeties arī atvarā, bet sāc ar to, ka iekāpsi upē! Dari saprātīgo, bet dari!

Ja atlikšana turpinās, tā agrāk vai vēlāk pārvēršas stabilā rakstura īpašībā – gļēvumā.

Paklausies aforismu pērlītes par šo tēmu!

 

Laime no gļēvā bēg pie drošā.

Bailīgais redz to, no kā viņš bīstas, drošais – ko viņš cer. (Tautas gudrība)

 

Uzvar tie, kas tic, ka viņi spēj. Dari to, no kā tu baidies, un bailēm pienāks gals. (R.Emersons)

Kas neievēro pārmācību, piedzīvo nabadzību, kaunu, kas ļaujas sevi pārmācīt, kļūst augstā godā. (Sālamans)

 

     Tavai zināšanai:

Emersons ir amerikāņu rakstnieks – filosofs, darbojies 19.gadsimtā. Bet Sālamans – senatnes ķēniņš (Izraēlā, Jūdejā, no 965. līdz 928.gadam pirms mūsu ēras), kurš, izbaudījis visu iespējamo – varu, bagātību, godu, lūdza Dievam gudrību un to arī saņēma – tik lielu, kādas tais laikos nevienam nebija. Filosofiski noskaņotie ļaudis visos laikos saukuši viņu par Sālamanu Gudro. Galvenās viņa atziņas iegājušas Bībelē.

Tātad sargies no gļēvulības, esi drosmīgs, un viss būs labi! Arī tad, ja brīžiem tā nešķitīs.

Moku brīžus cilvēka dzīvē mēdz saukt par Golgātām (no Bībeles ņemts jēdziens). Tie prasa īpašu pazemību un izturību, tie tiek atalgoti ar iegūtām personības vērtībām, no kurām galvenais ir gara spēks.

Ir ļoti daudz grāmatu par cilvēka garaspēku gan krievu, gan latviešu, gan angļu valodā. Piemēra pēc pieminēsim dažas latviešu valodā:

  1. Džozefs Mērfijs „Tavs iekšējais spēks” un „Tavs zemapziņas spēks”,
  2. Sergejs Mamontovs „Tici sev!”,
  3. Džons Grejs „Kā iegūt to, ko tu vēlies”,
  4. Ogs Mandini „Pasaules dižākie panākumi” un bezgala daudz citu.

Kādu vienu no tām tev derētu izvēlēties par tādu kā savu rokasgrāmatu, kurā bieži smelties spēku un gudrību.

 

UZDEVUMS.

Izlasi kādu no tev pieejamām grāmatām par garaspēku un padari to par savu draugu, ar kuru šad un tad gribas parunāties.

 

 

  1. Ko mēs varētu pētīt?

 

Jā, ko īsti?  Skolas solā to dažkārt ir grūti izvēlēties, jo vēl nav izsijājusies galvenā interese. Vai tas ir slikti? Nē, par to nav jāuztraucas! Drīzāk tas ir tieši labi. Tu pilnvērtīgāk jutīsies uz Zemes, ja tavas intereses būs daudzpusīgas, tev it kā vērsies daudz durtiņu kādā greznā pilī, un aiz katrām gaidīs brīnums. Gribēsies BŪT šeit, uz Zemes, un tā ir cienījama vēlēšanās. Tā radīs nākamo – darīt šeit ko ļoti , ļoti labu, vērtīgu. Kad būs nobriedusi tieši tāda vēlēšanās –  darīt, arī atradīsies, kur pa īstam pielikt roku. Mīlestība pret darbu un pasauli sniegs tev idejas.

Pētniecības iespējas dalās 2 lielās grupās:

  • jau uzrakstītā jeb rakstītās literatūras pētīšana,
  • pētīšana dabā, reālajā vidē.

Tā, piemēram, tu vari pētīt, kas jau uzrakstīts, savākts  par tuksneša  dzīv-

niekiem, izdarīt savus secinājumus par to, bet vari arī aizbraukt uz tuksnesi un tur pētīt šos dzīvniekus pats.

Tu vari pētīt, ko literatūrkritiķi uzrakstījuši par kādu rakstnieku, bet vari arī pats izvērtēt viņa darbus no kāda sava skatpunkta (kā tas noder tavai paaudzei u.tml.).

Vārdu sakot, tev vispirms jāizlemj – vai tu labāk gribētu pētīt jau uzrakstīto vai pētīt pats, darbojoties dabiskajā vidē – ar augiem, dzīvniekiem, pētīt klimatu, reālo apkārtējo cilvēku darbību, attiecības, rīcības sekas utt.

Jāsaka gan, ka mūsdienās, kad rakstītās literatūras ir tik daudz, visbiežāk abi šie pētīšanas veidi tiek apvienoti. Arī katrs dabas pētnieks painteresējas, kas par viņa izvēlētajiem pētījuma  objektiem jau izpētīts. Tādā gadījumā jau atrodamā uzrakstītā izpēte veido vienu no pētījuma daļām. Otru daļu veidos tavas pētnieka darbības apraksts un secinājumi.

Kad būsi izvēlējies, vai tu darbosies tikai ar grāmatām vai arī dabā, tev jāatrod sava nozare, jo pētnieciskos darbus piesaka kādā attiecīgā nozarē. Lielākoties tas sakritīs ar taviem skolas mācību priekšmetiem, bet var parādīties arī kādas nianses – apakšnozares, integrētas nozares, tev jaunas vai tikko parādījušās, pilnīgi jaunas. Tu izvēlēsies skolotāju – pētījuma vadītāju, viņš tev palīdzēs noteikt nozari un organizēt tavu pētniecisko darbību.

Izsekosim, kā, piemēram, nosaka nozari un izvēlas apakšnozari skolēns, kurš ļoti daudz lasa daiļliteratūru un gribētu kaut ko rakstīt par literatūru.

Pieņemsim, ka  viņa dzimtā valoda ir ukraiņu un viņš lasa grāmatas 4 valodās: ukraiņu, krievu, latviešu, angļu. Ja viņam pašlaik vistuvākā ir kāda angļu rakstnieka  grāmata par viņa vienaudžu dzīvi un viņš grib izanalizēt šo grāmatu, tad darbs jāpiesaka ārzemju literatūrā. Taču būs arī apakšnozare – angļu literatūra. Tālāko nosaka laikmets, kad grāmata sarakstīta, un kuram sabiedrības slānim tā adresēta. Kopumā process virzījās tā: ārzemju literatūra – angļu literatūra – angļu mūsdienu literatūra – angļu mūsdienu jaunatnes literatūra.

Atlicis izdomāt un vislabākajā variantā noformulēt pētnieciskā darba tematu.

Taču tas jau ir konkrēti, kursam „Pētniecība” ir vispārīgs raksturs. Tā raksturam atbilstoši vēl var teikt, ka sākumā tev galvu jauks vairāki iespējami temata formulējumi. Daži ātri atkritīs, jo būs viens otram patāli, prasīs materiāla traktējumu no dažādiem, atšķirīgiem aspektiem. Kad būs palikuši viens vai vairāki viens otram tuvi formulējumi un nevarēsi izšķirties, lūdz vadītāja padomu, viņš tavu domu virzīs tālāk. Tomēr var gadīties, ka pētījums pēkšņi ievirzās citā gultnē un tematā pēc kāda laika jāizdara izmaiņas. No tā nevajag baidīties, tas ir dabiski un arī nemaz negadās tik bieži.

 

UZDEVUMI.

  1. Kādās 2 lielās grupās dalās pētniecības iespējas?
  2. Kā notiek nozares izvēle? Kas tā būs par nozari, ja skolēns grib pētīt Latvijā sastopamos āpšus? Bet, ja grib pētīt attiecības klasē, to ietekmi uz mācību rezultātiem? Un, ja grib pētīt, kā dažāda vecuma cilvēki vislabāk apgūst valsts valodu?
  3. Turpiniet! Vingrinieties līdzīgi paši!

 

 

  1. PĒTNIECISKĀ PROCESA ORGANIZĀCIJA

 

8.1. Mērķu un uzdevumu noteikšana

 

Pēc pētījuma temata noformulēšanas un pieteikšanas sākas paša pētījuma procesa organizēšana.

Procesa organizācija sākas ar ievaddaļu, kurā jāatklāj, kāpēc šī tēma tev šķiet aktuāla, noderīga, un jānosaka pētījuma mērķis un uzdevumi. Šajā periodā tiek savākta arī darbam nepieciešamā literatūra.

Gadās, ka sākumā ir grūti atšķirt mērķi no uzdevumiem. Mērķis ir tikai viens – ko tu gribi panākt sava pētījuma galarezultātā.

Uzdevumi atspoguļos gaitu, kā tu sasniegsi mērķi, kādā secībā ko veiksi. Ieteicams tos formulēt pēc iespējas lakoniskāk un ne vairāk par trim, citādi pats pazudīsi to „mežā”.

Mērķa un uzdevumu noteikšana ir ārkārtīgi svarīgs darba etaps, no tā atkarīga visa darba kvalitāte. Tāpēc ieskatīsimies atkal vārdnīcās, kā tur šie jēdzieni tiek skaidroti.

 

MĒRĶIS . „Latviešu valodas vārdnīca”:

1.Tas, pa ko cenšas trāpīt metot, šaujot.

2.Noteikta vieta, kur jācenšas nonākt, nokļūt.

3./pārnestā nozīmē/ Tas, ko cenšas sasniegt, panākt.

 

„Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīca”:

 

domās prognozētais, paredzētais darbības vēlamais rezultāts, tas,

ko cenšas panākt, sasniegt, kas piešķir virzību.

 

UZDEVUMS. „Latviešu skaidrojošā vārdnīca”:

1.darbs, pienākums, kas uzdots,

2.īpaši vingrinājumi zināšanu nostiprināšanai un pārbaudei.

 

Iepazīšanās ar vārda blakusnozīmēm ne tikai bagātina mūsu valodu, bet tā nianses bieži palīdz labāk izprast arī mums vajadzīgo, paplašina, bagātina tā saturu. Par mērķi, piemēram, var teikt, ka tas no mums prasa gan trāpīt, gan nokļūt, gan sasniegt, panākt.

Skolēnu grupa, ar kuru tika izveidots šis kurss, piemēram, par pirmo savu darbu izvēlējās grupveida pētījumu „Latvijas prese skolu jaunatnei – popularitāte, noderīgums”. Mērķis bija noskaidrot, vai šie preses izdevumi var apmierināt vecāko klašu skolēnu reālās lasītāja vajadzības. Ka īpaši populāri tie neizrādīsies, to jautām, darbu sākot, bet tas bija jāpierāda.

Uzdevumu virkne izveidojās šāda:

  1. noskaidrot izdevumu popularitāti pašu skolas 10.-12.klasēs,
  2. iegādāties un lasīt šos izdevumus, strādāt ar tiem 6 mēnešus,
  3. izanalizēt izdevumu satura atbilstību šī vecuma lasītāja izglītošanās un personības veidošanas vajadzībām.

Veicot pirmo uzdevumu, apstaigājām vidusskolas klases, vākdami ziņas, cik

skolēnu kurā klasē kuru no šiem izdevumiem pazīst, lasa. Rezultāts bija bēdīgs – izdevumi bija nepopulāri, palīgus to analīzei nebija kur ņemt.

Palikām vieni un dienu no dienas ar šiem izdevumiem strādājām paši, tos brīvi lasot, izdomājot un veicot dažādus stundu mācību uzdevumus pēc tiem.

Ceturtajā mēnesī skaidri definējām savas lasītāja vajadzības, izstrādājām izdevumu satura izvērtēšanas kritērijus un sākām noteikt to atbilstību lasītāja reālajām vajadzībām.

Kad noteikts mērķis un uzdevumi, tiem jāpievieno pētnieciskās metodes, ar kurām tiks strādāts. Pēc tikko izlasītajiem paskaidrojumiem varbūt dažas metodes jau saskati?

Taču tā ir ļoti nopietna saruna, atsevišķa tēma.

 

UZDEVUMI.

 

  1. Kas jānosaka pēc pētījuma temata noformulēšanas?
  2. Kādas likumības iegaumēšana tev palīdzēs noteikt uzdevumus?

 

 

8.2. Pētniecības metodes un to izvēle

 

Var uzsākt pētniecības procesu, sākotnēji īsti neapzinoties, nenoformulējot, kā bija teikts, vislabākajā variantā, visu iepriekš minēto – tēmu, mērķi, uzdevumus, ja vien ir objekts, ko pētīt, un esi izvēlējies metodi. Bez metodes gan nevar.

Dažas metodes ir tik populāras, ka tās savā ikdienas neapzinātajā sadzīviskajā pētniecībā lieto katrs gluži automātiski, nedomājot, ka tā, lūk, ir metode un es to pielietoju. Vai tu vari nosaukt dažas tādas?

Kādu metodi, piemēram, tu lietosi, lai izdibinātu, kādā noskaņā šobrīd ir kāds tev svarīgs cilvēks – vai ir vērts griezties pie viņa ar neparastu lūgumu? Tu taču nevēlies saņemt atteikumu! Bet tev jau ir pieredze, ka tādas lietas darāmas piemērotā brīdī, ka, gadās, ir vērts paciesties un atlikt.

Pareizi, vispirms tu n o v ē r o s i cilvēku, kāds viņš šodien ir, ko un kā dara. Novērošana ir visplašāk lietotā pētniecības metode. Cik reižu dienā tu pielieto šo metodi?

Drusku apmulsi, nevari saskaitīt, vai ne? Nevari visu uzreiz atcerēties? Tādus jautājumus sauc par provokatīviem: to taču vispār nav iespējams saskaitīt! Neviens redzīgais nevar apzināties, cik viņš novēro.

Ja šis svarīgais cilvēks šoreiz ir, teiksim, tava vecmāmiņa, bet viņa ir tāda iekšēji koncentrējusies, it kā domātu, domātu un nevarētu kaut ko izdomāt, pēc novērojumiem vien nevarēsi īsti saprast, tad ko tu darīsi tālāk vai kura būs tava nākamā metode? Nuja, jāuzsāk saruna – par ko citu, protams, ne to, kas tevi interesē visvairāk! Tu apjautāsies, kā viņa šorīt jūtas, kā naktī gulējusi, kas mums šorīt būs brokastīs utt. – kādā tieši jums ļoti pierastā, brīvā stilā, kas neizsauc aizdomas par kādiem taviem speciāliem nolūkiem. Un tā nākamo metodi arī sauc – saruna! Tā nebija tāda saruna, kas sākas pati no sevis. Tu to uzsāki apzināti, izdomāji jautājumus, lai to turpinātu. Parasta saruna atšķiras ar to, ka tai nav nekādu speciālu nolūku.

Šinī gadījumā tā būs papildmetode. Nu jau būsi tuvāk mērķim. Bet var gadīties, ka tu izvēlēsies vēl vienu metodi – iesaistīsies ar viņu kopīgā darbībā: palīdzēsi gatavot brokastis, uzkopt virtuvi utt. Un tikai tad pēdējā brīdī pirms iziešanas uz skolu izdarīsi savu secinājumu: šorīt vai labāk vēlāk.

Tātad šinī gadījumā tu vienlaicīgi lietoji veselas 3 metodes: kopīgi darbojoties ar vecmāmiņu, sarunājies un vēroji. To sauc par metožu integrāciju.

Šo populāro metožu grupu zinātnē sauc par EMPĪRISKO. Tikai ar šīm 3 metodēm vien grupa vēl nav izsmelta.

Ko tu, piemēram, darīsi, ja tev jānoskaidro, ko par vakardienas teātra izrādi skolā domā kādi 20 skolēni no citām klasēm? Jā, dosies pajautāt – pirmajiem, ko sastapsi, bet … tā nebūs tāda saruna kā ar vecmāmiņu. Tu daudziem uzdosi vienu un to pašu jautājumu, un tā būs intervija.  Intervija ir arī tad, ja vienam uzdod vairākus tev interesējošus jautājumus, ko iepriekš esi sastādījis ar mērķi ko precīzi uzzināt, noskaidrot. Saruna var būt arī gara, juceklīga, intervija – vienīgi mērķtiecīga, precīza, jautājumu skaits jau iepriekš nosaka arī tās garumu.

Bet, ja tev jāiedziļinās ļaužu psiholoģijā, droši vien izvēlēsies kādu anketu vai testu. Tos jau arī tu pats esi pildījis par sevi un ne vienreiz vien, vai ne?

Tikko iepazināmies ar galveno pētniecības metožu kopu. Cerams, vēlies tās pielietot praksē! Tas ir saistoši, aizrautīgi, tas ir pašā cilvēka dabā – pētīt!

Drošības labad vēlreiz nostiprināsim iegūtās zināšanas!

 

Tātad pētniecības EMPĪRISKĀS metodes ir:

  • novērošana,
  • intervija,
  • aptauja,
  • anketēšana,
  • testēšana,
  • saruna,
  • kopīga darbība.

Un tāpat ir laiks arī ieskatīties skaidrojošās vārdnīcās: sastapāmies ar svešvār –

diem, arī visām pētniecības metodēm tajās dots skaidrojums. Lietosim svešvārdu un pedagoģijas terminu vārdnīcas.

 

Empīrika, empīrija – cilvēka pieredze, ārējās pasaules uztvere ar maņu orgāniem, novērošana parastos , dabiskos apstākļos atšķirībā no eksperimenta.

Integrācija, integrēšana – process, kurā atsevišķi elementi, apakšsistēmas, daļas tiek saistītas vienā sistēmiskā veselumā /sistēmā/.

Metode – pētīšanas paņēmieni, pieeja pētāmām parādībām, plānveidīgums patiesības noskaidrošanā, izziņā.

 

Metožu skaidrojumu meklēsim tikai pedagoģijas terminu vārdnīcā.

 

Saruna – mutvārdu sazināšanās starp divām vai vairākām personām; neformāla vai lietišķa un mērķtiecīga domu apmaiņa par noteiktu tematu.

Intervija – mērķtiecīga saruna, lai iegūtu informāciju par kādu jautājumu, uzskatiem, problēmu, attieksmi u.tml.

Anketa – aptaujas lapa, speciāli izstrādāts metodisks rakstveida izziņas līdzeklis informācijas iegūšanai par noteiktiem jautājumiem, dažreiz arī ar atbilžu variantiem.

Tests – uzdevumi, kas speciāli izsrādāti, lai objektīvi pārbaudītu un novērtētu vai izpētītu kādas personas vai lietas būtību.

Novērošana – mērķtiecīgs izziņas process, kurā ilgstoši vai atkārtoti vērojot, ko uzzina, secina, kam izseko, ko uzmana.

 

Atsevišķa metode ir EKSPERIMENTS. Ja empīriskās metodes visas pielieto dabiskos apstākļos, kādi tie nu ir – mājās, klasē, uz ielas u.c., tad eksperimenta apstākļi tiek speciāli organizēti, radīti mākslīgi. Eksakto zinātņu pārstāvji uzskata, ka eksperimentā pat nevar paredzēt rezultātu, tas var absolūti nelīdzināties iedomātajam, gaidītajam (fizikā, ķīmijā pat gadījušies sprādzieni, ko nu gan neviens nav vēlējies!). Tāpēc tagad skolēnus māca eksperimentēt, tikai ievērojot drošības tehniku. Bet eksperimentus var lietot jebkurā zinātnes nozarē, arī humanitārajās, iegaumējot, ka eksperimenta būtība ir speciāli organizēti apstākļi un iepriekš nezināms rezultāts. Tas, kas notiek eksperimentā, nenotiek pats no sevis, bet tikai šais organizētajos apstākļos. To, ko ieraudzīsi eksperimentā, bez tā nevar ieraudzīt, uzzināt.

 

No svešvārdu vārdnīcas:

  1. mēģinājums,
  2. zinātniski izdarīts mēģinājums pētāmās parādības novērošanai īpaši iekārtotos apstākļos, kas dod iespēju sekot parādības norisei un, atkārtojot attiecīgos apstākļus, atkal izraisīt to pašu.

 

Bet joprojām neesam iepazinušies ar visām pētniecības metodēm. Palikusi vēl viena metožu grupa.

 

KVALITATĪVĀS METODES

 

Kāpēc tās sauc par kvalitatīvām?

Atcerēsimies vēlreiz zēnu, kurš no rīta gribēja griezties pie savas vecmāmiņas ar neparastu lūgumu, kas to apmulsinās, izsitīs no sliedēm. Atjaunosim atmiņā viņa rīcību, lai noskaidrotu: bet vai šis ir tas piemērotākais brīdis – kādā noskaņā ir vecmāmiņaa? Un tagad apdomāsim: vai viņa secinājums varēja būt simtprocentīgi drošs?

Sāc šaubīties? Tam ir pamats. Jo vienalga palika vieta arī minējumiem. Vecmāmiņa nezināja, ka zēns ko vēlas, speciāli ne par ko nekādus mājienus nedeva, zēns varēja arī nenoskaidrot visu, kas būtu nepieciešams. Ja viņš izteiktu savu lūgumu un vecmāmiņai tas nepatiktu, varētu atklāties arī neparedzētas lietas – vecmāmiņai varētu būt vesels problēmu komplekss, kas atklātos tikai pēc lūguma izteikšanas, un zēna problēmās viņa nespētu iedzīvoties.

Un tagad izspēlēsim šo situāciju! Ko zēns tādu varēja gribēt? Veidojiet daudzas situācijas, atklājot slēptos apstākļus – viņu individuālās attiecības, ģimenes locekļu skaitu (varbūt viņi dzīvoja divatā?), materiālos apstākļus, arī vecmāmiņas veselības stāvokli vispār un šīrīta pašsajūtu. Vērojiet, kā atkarībā no apstākļiem mainās vecmāmiņas atbildes iespēja!

Kvalitatīvo metožu būtība – tās dod drošāku, pārliecinošāku rezultātu.

Zēnam bija svarīga vecmāmiņas pašsajūta tanī rītā. Bet ja nu vecmāmiņa, piemēram, rakstītu dienasgrāmatu un tā nebūtu nekāds slepens dokuments, ja tā atvērta stāvētu uz galda un tur viss par to jau būtu ierakstīts?

Būtu galīgi nekulturāli, ja zēns sāktu rakāties pa lietām un meklēt dzīvas vecmāmiņas dienasgrāmatu. Bet zinātne pētī jau no dzīves aizgājušu cilvēku dienasgrāmatas, vēstules, dokumentus. Skolā skolotāji pētī savu skolēnu rakstu darbus – domrakstus, kontroldarbus, mājas darbus un pēc tiem nosaka zināšanu līmeni, arī skolēna apdāvinātību attiecīgajā mācību priekšmetā, viņa spējas, talantus.

 

Pie šīm metodēm vēl pieder:

  • nestrukturēta (šķietami nejauša) novērošana, līdzdzīvojot pētāmā objekta vidē, piemēram, vērot citas nācijas dzīves veidu, uz laiku apmetoties citā valstī;
  • brīvs kāda cilvēka „biogrāfisks” stāstījums, piemēram, par karu, ko pats piedzīvojis;
  • cilvēka „dzīves telpas” analīze – piemēram, apstākļi cietumā, slimnīcā, kuri noteikuši kādas īpatnības vai izmaiņas cilvēka personībā, te pieder arī statuss ģimenē u.tml.;
  • otra cilvēka pastāvīgi sakāpinātu emociju analīze (agresivitāte, bailes utt.).

 

Un ir vēl kāda metode – vientuļniece. Tā ir HERMENEITIKĀ. Šoreiz galīgi

nedzirdēts vārds?

Skaidrojums no svešvārdu vārdnīcas:

 

HERMENEITIKA  – izskaidrojums, iztulkojums, piemēram, senu tekstu izskaidrošanas, iztulkošanas māksla.

 

Tātad tas ir prāta darbs – skaidrošana, iztulkošana pēc savas izpratnes – pieredzes, intuīcijas, zināšanām. Vēl to sauc par saprašanas mākslu.

Šai metodei pārmet, ka tā ir subjektīva, nepārbaudāma, pētī kaut ko iepriekš dotu, kas tikai jāizskaidro.

Katram pašam mums tā ir svarīga, neviens neatteiksies no patstāvīgas lietu izpratnes jeb saprašanas, taču maksimāli jāņem talkā arī citas metodes, kas dod drošāku, pierādāmāku rezultātu.

Lai nepiemirstos, ka ir arī rakstītas literatūras pētnieki, pieminēsim vēlreiz arī LITERATŪRAS STUDIJU metodi.

 

UZDEVUMS.

 

Turpinot iesākto tabulu, izveido sev pārskatu par pētniecības metodēm!

 

Metožu grupa

 

Grupai piederošās metodes
 

1. EMPĪRISKĀS

1/ Novērošana

2/

3/

4/

5/

6/

 

2.1/

 

3.1/

2/

3/

4/

5/

6/

7/

8/

 

4.1/

 

5.1/

 

 

  1.  KĀ DARBA REZULTĀTS – RAKSTU DARBS

 

Tu jau sen zini, ka rakstu darbiem ir ievaddaļa, galvenā daļa un nobeigums. Tā

tu esi pieradis rakstīt domrakstus, izdari ierakstus personīgajā dienasgrāmatā, ja tev tāda ir, gribot negribot tu to ievēro arī vēstulēs. Ar laiku tas notiek automātiski.

Arī pētījumam ir šīs trīs daļas – ievads, galvenā daļa – tai īpaša nosaukuma nav, bet ir nodaļas un apakšnodaļas ar saviem virsrakstiem. Nobeiguma daļa – secinājumi. Šeit koncentrētā, lakoniskā veidā tu izdari secinājumus par pētniecības darbā atklājušos vai atklāto.

Tiktāl viss ir nemainīgs, kā jau pamati. Ēkai var nomainīt logus, durvis, grīdu, bet pamatus tai mainīt nevar – tad nebūs vairs pašas ēkas.

Pētnieciskajā darbā ir šāda „durvju, logu, grīdu” daļa, kurā kas var mainīties, tāpēc katru gadu tev jāpainteresējas, kas jauns prasībās pētnieciskā darba noformējumam. Tajā var mainīties, piemēram, attālumi no malām lapās, pieprasītais burtu veids, šis tas teksta izkārtojumā, literatūras saraksta noformējumā, pieļaujamais lapu skaits utt.

Par pašreizējām prasībām uzzināsi no sava zinātniskā vadītāja, skola katru gadu saņem par to īpašu nolikumu.

 

Vēl viena būtiska piezīme par valodu.

Tavai valodai jābūt lietišķai, lietišķākai nekā šajā grāmatiņā. Šī grāmatiņa ir mācību palīglīdzeklis, tā ir saruna ar tevi, tāpēc tajā ir daudz sarunas elementu – tā mums ir vieglāk saprasties, tu labi uztver un iegaumē.

Pētnieciskā darbā šādu sarunas elementu nav. Tas ir nopietns, lietišķs stils.

 

 

NOBEIGUMS

 

Pasaulslavenais, varbūt jau arī tev pazīstamais amerikāņu psihologs Deils Kārnegī teicis, ka visam jāiet cauri trīsreiz, tikai tad laba mācība aiziet dzīvē. Arī tev pētniecības kursam jāiet cauri trīsreiz:

  • pirmoreiz gūstot priekšstatu,
  • otrreiz daļēji apgūstot,
  • trešoreiz apgūstot līdz galam, brīvi pielietojot dzīvē: tas ir kļuvis par savu, savā pasaulē iefiltrētu gara īpašumu.

 

Šis kurss ir pirmajai reizei, var kalpot arī otrajai, kad tu pētnieciskā darba gaitā

atgriezīsies pie šā un tā tajā, lai precizētu, iegaumētu nu jau īstu savu pētniecisko vajadzību apstākļos, kad tas arī paliks ilgstošajā atmiņā.

Trešajai reizei būs vajadzīgs tavu pētnieka apvārsni paplašinošs kurss. Tev būs vesels problēmu loks, uz ko gaidīsi atbildes. Uz tikšanos!

Bet tagad tev jāpadarbojas pašam šajā jaukajā lauciņā, jāierauga, kā tas ir! Sāc! Un sekmes tev!

 

Literatūras saraksts

 

Aforismi. Rīga: Gulbis, 2002.

Bībele

Ceļa vārdi. Rīga: Sprīdītis, 1995.

Donovs, P. Domas katrai dienai. Rīga: Solvita,1998.

Grejs, D. Kā iegūt to, ko tu vēlies. Rīga: Jumava, 2000.

Gudjons, H. Pedagoģijas pamatatziņas. Rīga: Zvaigzne ABC, 1998.

Kārnegī, D. Kā attīstīt pašapziņu un ietekmēt cilvēkus publiskās runās. Kā izbeigt raizēšanos un sākt dzīvot. Rīga: Reiterns, 1992.

Laime – kas tu esi? Rīga: Vārds, zinātne, 1991.

Mamontovs, S. Tici sev. Rīga: Convictor, 2003.

Mērfijs, D. Tavs iekšējais spēks. Rīga: Jumava, 2002.

Mērfijs, D. Tavs zemapziņas spēks. Rīga:Jumava, 2000.

Rainis. Es gribēju jums vēl vairāk dot. Rīga: Zvaigzne, 1989.

Vārdnīcas:

Latviešu valodas vārdnīca. Rīga:Avots, 1987.

Mazā literatūrzinātnes terminu vārdnīca. Rīga: Liesma, 1965.

Pedagoģijas terminu skaidrojošā vardnīca. Rīga: Zvaigzne ABC, 2000.

Svešvārdu vārdnīca. Rīga: Liesma, 1969.

 

Show Buttons
Hide Buttons