Skaties mobilo versiju!
Vārda dienas: Voldemārs, Valdemārs, Valdis , Valdeko, Valdeks, Valdemars, Valdimārts, Valdimirs, Valdmiers, Valdona, Valdone, Valdonis, Valdons, Valds, Vivaldis, Voldemars, Voldis, Voldmārs, Volmārs, Vulmārs

Twitterī

4. februāris, 2018

Kā klases stundās bērniem skaidrot par negatīvas attieksmes maiņu kā vienīgo līdzekli savas apmierinātības radīšanai?

Attieksmes maiņa kā vienīgais līdzeklis savas veiksmes un apmierinātības radīšanai

Skola- tās ir mocības.

Es dusmojos uz skolotājiem.

Ne skolotāji, ne vecāki, ne klasesbiedri nenovērtē mani nenovērtē.

Man ir sliktas sekmes mācībās.

Es konfliktēju ar klasesbiedriem.

Klasesbiedri mani apsmej.

Pazīstamas domas, vai ne? Diemžēl. Tas ir negatīvs jeb destruktīvs domāšanas veids. Tā ir  aizsargreakcija, kas izpaužas kā nevēlama uzvedība un atspoguļo vien mūsu pašu negatīvo attieksmi pret skolu, biedriem vai ko citu. Mēs šādi mēģinām sevi sargāt, lai justos kaut drusku labāk. Diemžēl tās ir veltas pūles – un allaž neveiksmīgas.

Ja mums nepatīk sava skola, ja mācībās esam nesekmīgi vai vienkārši nekur neveicas, labākais, ko varam izdarīt – ar mīlestību padomāt par savu pašreizējo stā­vokli. Ja mēs šobrīd sākam skumīgi smīnēt, tad būs prieks uzzināt: tas ir pilnīgi iespējams un mēs to varam, ja reiz lasīšanā esam tikuši līdz šai lappusei.

Mūsu, iespējams, diezgan bēdīgo (vai labo – vienmēr taču gribas sevi pilnveidot) stāvokli nosaka mūsu pašreizējie uzskati un izveidojusies pārliecība. Tas nebūt nav uz visiem laikiem klintī iecirsts. Mūsu situācija ir tikai pašu iepriekšējo domu un izteikto vārdu summa. Beigsim dusmoties par to, ko paši esam izveidojuši. Ja neesam apmierināti, tagad ar mīlestību un draudzīgu attieksmi padomāsim par to, kā veicas mācībās, kā ar uzvedību, kā satiekam ar klasesbiedriem, un par savu skolu kopumā.

Sameklēsim katru sīkāko labā un skaistā kripatiņu, un tādu nudien salasīsies diezgan daudz. Ja liekas, ka nav, padomāsim vēlreiz – neesam bijuši pietiekami uzmanīgi. Beidzot sev uzsvērti pateiksim: “Man vienmēr veicas ar skolotājiem un klasesbiedriem. Visi pret mani izturas ar cieņu. Viņi pret mani ir draudzīgi un dāsni, ar viņiem ir patīkami būt kopā.”

Pat tad, ja ir klusas aizdomas, ka gluži viss neatbilst patiesībai, atkārtosim šīs domas ik dienas un ļausim tām iesakņoties savā apziņā. Tas mums palīdzēs ne tikai turpmākajā skolas ikdienā, bet arī savstarpējās attiecībās ģimenē un citur. Tāpat teiksim arī par draugiem, kas nemācās mūsu skolā. Jau drīz viss mainīsies, jo skolotāji un klasesbiedri kā vienmēr pārraidīs mūsu virzienā to pašu, ko un kā mēs domājam un runājam par viņiem, tātad turpmāk – tikai labo.

“Esmu atvērts un gatavs pieņemt katru skolotāju un klasesbiedru. Viņi ir tik dažādi, un katrs izpaužas tik daudzveidīgi! Tas man ļaus būt draudzīgam arī turpmāk, turklāt aizvien vairāk un spēcīgāk, un paša rīcība sagādās prieku un apmierinājumu.

Es priecājos par skolu, klasesbiedriem un skolotājiem, un viņi mani par to ciena, kā arī izturas pret mani vēl laipnāk.” Šādi un līdzīgi bez kautrēšanās, noglāstot durvis, sacīsim ienākot un izejot no skolas. Ja nu baidīsimies izskatīties drusciņ jukuši, teiksim to domās, bet ar uzsvaru.

Ja skolā pret kādu izjutīsim dusmas, dāvināsim tam draudzību dubultā apjomā. Ja klasesbiedrs ir pārlieku dusmīgs, apgalvosim, ka viņš ir labvēlīgi no­skaņots un pilns draudzības. Ja kāds izrāda cinismu, rupjību, iegalvosim, ka viņa galvenā īpašība ir mīļums. Izskatās mazliet absurdi, vai ne? Tas nekas, galvenais, ka iedarbosies.

Stundā paredzēts pāru darbs. Tiks vērtēta arī sadarbība. Ar izlozes palīdzību visi sadalās pa pāriem, un nelaimīgā kārtā kopā jāstrādā Mārtiņam un Artūram, kuri viens otru necieš. Artūrs nekust ne no vietas un, acu nepaceldams, blenž uz sola virsmu. Mārtiņš ir nolēmis nopelnīt labu atzīmi, kādu brīdi saņem dūšu, iet savam pāridarītājam klāt un lietišķi piedāvā sākt darbu. Tas ir abpusēji izdevīgi, jo Mārtiņš ir čaklāk mācījies, bet Artūrs – attapīgāks. Turklāt Mārtiņš zina, ka skolotāja neļaus notikt kam sliktam, un ir gatavs darbam. Abi čakli strādā un nopelna labu atzīmi. Artūrs visas stundas laikā ne reizi pat dusmīgi nepaskatās, par rupjībām un dunkām nemaz nerunājot. Arī citi biedri atzinīgi novērtē Mārtiņa drosmi un apņēmību..

Ja ievērosim tikai skolasbiedru labās īpa­šības, attiecībās ar mums viņi izrādīs tieši tās rakstura iezīmes, kuras izrādām mēs. Tāpēc rādīsim viņiem paraugu, parādīsim vēlamo izturēšanos.

Ja mēs par skolotājiem domāsim tikai draudzīgi un laipni, arī viņi sāks ar mums draudzīgi sveicināties un sarunāties. Drīz pamanīsim, ka tas uzlabo sekmību un uzvedību attiecīgajā priekšmetā. Ja tā nedarīsim, saņemsim pretī tikai to, ko domās un vārdos par viņiem teiksim. Padomāsim labi – vai tiešām gribam saņemt atpakaļ visu, kas kādreiz teikts vai domāts?

Pašreizējais stāvoklis gan mācībās, gan uzvedībā, gan savstarpējās attiecībās ir atkarīgs no mūsu domu un izteikto vārdu disciplīnas. Labi vai slikti ir tik, cik mēs to izveidojam savā galvā, cik bieži atkārtojam pozitīvus vai negatīvus vārdus. Viss ir mūsu rokās.

Kas ir “neveiksme”? Tas, ko paši radām. Kad esam cietuši neveiksmi, padomāsim! Iespējams, ka paši sev palaikam esam teikuši: neesam pelnījuši tādus panākumus (neticam, ka tas var notikt ar mums). Varbūt sirds dziļumos izjūtam, ka neesam vēlamā iznākuma cienīgi. Nu tad iedomāsimies kalēju, kas ņem rokās darbarīkus ar domu, ka nekas labs nesanāks. Saprotam, ka pie tāda neko vis negribēsim pasūtīt. Bet paši? Mūsu senči taču teica: katrs pats savas laimes kalējs. Ķersimies klāt un kalsim!

Tas ir līdzīgi kā darbā ar datoru. Kad atgadās misēklis, mēs taču atzīstam savu neveiksmi, jo esam pārkāpuši tā nemainīgos likumus. Pat ja tu to nabaga aparātu izlamājam, tomēr saprotam, ka paši vien esam kaut ko izdarījuši aplam. Ja gribam iecerēto paveikt, labāk kaut ko iemācīsimies, nevis dusmosimies vai mēģināsim remontēt datoru. Datoram nav jēgas stāstīt par savām izjūtām. Tas būtu tikpat muļķīgi un veltīgi kā atzīties tam mīlestībā, brīžos, kad viss izdodas.

Ar mums, cilvēkiem, ir līdzīgi. Ārējie notikumi ir iekšējās pasaules tiešs atspulgs, katra paša iepriekš izveidotie priekšstati un attieksme. Dusmojamies vai priecājamies, bet katrs, arī mēs, dzīvojam savā paša radītajā domu, uzskatu un attieksmes modelī.

Tāpēc par neveiksmi un atkārtoti pieļautām kļūdām bāršanās vietā sevi samīļosim vēl jo ciešāk, kā arī pateiksim sev ko labu. Mums kopš dzimšanas ir tiesības uz veiksmi. Ja tā nenotiek, tas nozīmē, ka pa­gaidām vēl īsti neesam novērtējuši savas spējas un dotumus, neticam, ka varam gūt panākumus, veiksmi gan sekmēs, gan uzvedībā, gan savstarpējās attiecībās. Bet varbūt gluži vienkārši vēl to neesam apzinājušies. Velti uz sevi dusmojamies, baramies. Kas tad lai vēl mūs tik spēcīgi lai mīl, ja ne mēs paši?!?

Kad mēs skolā pašā sākumā mācījāmies lasīt vai rakstīt, mēs no centības vai starojām. Bet vai tagad joprojām starojam un cenšamies? Cik bieži tā vietā, lai uzmundrinātu, mēs sevi apsaukājam par lohiem, lūzeriem un idiotiem? Velti! Mācības bez kļūdām nemaz nav iespējamas – kļūdas šo procesu tikai padara vēl bagātāku.

Tāpēc vismaz tagad sāksim veidot savu “veiksminieka tēlu”. Neatkarīgi no tā, kādu priekšmetu mācāmies, princips ir viens: veidosim to savā apziņā. Mēs to spēsim.

Labi noder šādi un līdzīgi apgalvojumi:

Es pievelku veiksmi ik mirkli.

Es veidoju jaunus priekšstatus par veiksmīgu dzīvi, panākumiem.

Es priecājos par savu skolu.

Skola ir bezgalīgu iespēju okeāns jebkuram skolēnam, tai skaitā arī man.

Esmu veiksminieks.

Mani nolūki ir veiksmes pilni.

Veiksminieka, tātad arī mans saprāts piedāvā visu, lai jebkura situācija būtu veiksmīga.

Es iejūtos veiksminieka tēlā un es to apzinos.

Izvēlēsimies jebkuras no šīm rindiņām un atkārtosim tās turpmākajās dienās. Tad pamazām izmantosim pārējās. Palaikam visu atkārtosim! Lai šīs domas kā auglīga sēkla piepilda mūsu domas un vārdus.

Mēs esam pelnījuši visu labāko un esam gatavi to nekavējoties pieņemt. Gribam, lai tas kļūtu par īste­nību? Tad neticēsim citu apgalvojumiem, ka esam nesekmīgi, ka mums ir slikta uzvedība, Tā vietā saņemsimies un ar pozitīvu vārdu un domu palīdzību atbrīvosimies no nesekmības un uzvedības traucējumiem.

Mums sekmība un veiksme sāksies tikai tad, kad sāksim par sevi, par uzvedību, skolu un mācībām domāt un runāt tikai po­zitīvi, tas ir, ar pozitīvu attieksmi. Mēs esam brīvi, un tā ir mūsu izvēle: būt veiksmīgiem un sekmīgiem vai pretēji.

Būt veiksminiekam nemaz nav obligāti. Neviens nedzen uz veiksmi ar mietu. Šis stāvoklis – sekmība, labvēlīga uzvedība un draudzīgas savstarpējās attiecības – ir tikai starta punkts. Veiksme vai tās trūkums ir mūsu domu un izteikto vārdu likumsakarīgs atspoguļojums. Ja būsim pārliecināti, ka esam pelnījuši veiksmi un sekmību, tad sāksim tā justies iekšēji.

Koncentrēsim uzmanību uz veiksmi un sekmību, nevis strīdiem un neveiksmēm. Ja mēs visu laiku do­māsim par to, kas neizdevās, nesanāca, tas novedīs pie vēl lielākas nesekmības un neveiksmes.

Kāda maza meitenīte vārdā Silvija ļoti gribēja būt priekšzīmīga skolniece. Viņa uztraucās par katru neveiksmi un centās visu paveikt ideāli. Tas diemžēl neizdevās, un katra skolas diena sākās un beidzās ar raudāšanu. Visbeidzot vecāki vairs nespēja izturēt asaru plūdus un pārcēla bērnu uz citu skolu. Tur audzinātāja veltīja pusgadu, lai bērnu pārliecinātu, ka drīkst arī kļūdīties, līdz beidzot ar prieku varēja mammai ziņot, ka meitene mierīgi – bez asarām un uztraukumiem – pateikusi, ka aizmirsusi mājās penāli. Silvija bija aizrāvusies ar dotajiem uzdevumiem, kopīgiem spēkiem pa visiem sadabūjuši nepieciešamos zīmuļus un citas lietas, tā ka darbiņi paveikti godam un ar prieku.

Visums ir neizsmeļams. Iztiksim bez skaudības uz sekmīgajiem un veiksmīgajiem klasesbiedriem. Nav jābaidās, ka klasē veiksmīgs var būt tikai viens. Labuma pietiek atliku likām. Mēs visi varam iegūt visu, tikai domās un vārdos ir iedarbināsim attiecīgu iekšējo spēku.

Novērtēsim katru neveiksmīgu atzīmi kā labu. Varbūt tieši tā, nepatīkamā un negribētā,  kādu dienu būs iemesls sevi beidzot sapurināt, un tas novedīs pie pilnīgām izmaiņām, piemēram, sekmības mācībās. Vienīgais, kas traucē, ir tikai mūsu uzskats, ka nesekmība un uzvedības traucējumi nav no­vēršami.

Krista – pozitīvi domājoša meitene – ir saskaitusies uz skolotājiem: tie pasākuši žurnālā atzīmju vietā bieži likt ieskaitīts/neieskaitīts. Sūdzēdamās viņa pukojas: “Es negribu, ka mani saudzē, es gribu zināt, uz cik esmu noslinkojusi.” Saņēmusi atzīmi, lai kāda tā būtu, viņa pateicas skolotājai, ka tikusi uzklausīta, un cenšas sekmes uzlabot. Visi apmierināti.

Pieņemsim arī mēs ar pateicību un prieku jebkuru skolotāja palīdzību, un nekad no tās neizvairīsimies. Un katru reizi, kad to saņemsim, pie sevis atkārtosim: „Es taču to esmu pelnījis(usi)!”

Katru skolotāja palīdzību – vajadzīgu vai šķietami nevajadzīgu – saņemsim ar smaidu un prieku, tas ir, ar pozitīvu attieksmi. Arī mēs viņiem darīsim labu, tas ir, domāsim labas domas, izsacīsim labvēlīgus vārdus. Šī likumsakarība ir automātiski loģiska, jo – vai tad kaut ko labu var izdarīt ar sliktām domām, izsakot sliktus vārdus? Rīkojoties pareizi, sev iegalvosim, ka esam sevis cienīgi veiksminieki.

Negatīvu prāta stāvokļu novēršana

Regulāri vingrinot savu prātu un uzvedību, iekšēji veidosim  stabilu veiksminieka tēlu. Tas vairos apmierinātību ar sevi un apkārt notiekošo. Ir laiks pašiem virzīt savu dzīvi, nevis darboties kā akliem, taustoties un vaimanājot par zilumiem un skrambām. Apzināti izraugoties, izkopjot tikai pozitīvus un iznīcinot negatīvus prāta stāvokļus, mēs noteikti varam sasniegt pat pilnīgu apmierinātību ar sevi un apkārt notiekošo.

Tas viss ir iespējams iedzimto smadze­ņu struktūras funkciju dēļ. Jā, mēs esam piedzimuši, lai virzītos uz laimi. Jau pašā piedzimšanas brīdī smadzenes ir ģe­nētiski nodrošinātas ar nepieciešamajiem instinktīviem uzvedības modeļiem. Tām paredzēts uz ap­kārtējo pasauli reaģēt tā, lai mēs, cilvēki, varētu izdzīvot, būt apmierināti. Bet ja ikdienā runāsim tikai par nesekmību un citām problēmām, kā būs tad? Vai tā kāds vispār var kļūt laimīgs?

Pozitīvā domāšana un psihes bioloģiskie pamati

Smadzeņu programma nav statiska, nav negrozāmi iestatīta un nemaināma. Tās nav mehāniski ražots dators. To pamatprogrammas ir iedzimtas neskaitāmos nervu šūnu aktivizēšanās modeļos, un šīs īpašās smadzeņu šūnu kombinācijas atsaucas uz jeb­kuru mūsu domu, izteikto vārdu, notikumu, nejaušību, pārdzīvojumu.

Neiroloģijas speciālisti jau sen ir pierādījuši, ka smadzenes spēj pielāgoties, kā rezultātā sāk veidoties jauni neirāli savienojumi. Pateicoties jaunajiem ievaddatiem (domām, vārdiem) nervu šūnas ar ķīmiskajām vielām (neirotransmiteriem) savienojas jaunās kombinācijās. Patiesībā mūsu smadzenes mainās nemitīgi, pārveidojot savu programmu atbilstoši jaunajām domām un pieredzei.

Mainās pat atsevišķu neironu funkcija, un tie vieglāk var sākt vadīt attiecīgos elektriskos signālus. Tikai tāpēc mēs spējam mācīties un pilnveidoties. Tā, piemēram, neironi, kas agrāk veica kādu no labsajūtas veidojošām funkcijām, vēlāk var veikt tieši pretēja rakstura reakcijas. Nacionālās garīgās veselības institūtā doktori Avi Kārni (Avi Kami) un Leslijs Anderleiders (Lesiie UnderJeider) veica eksperimentus, kur lika veikt vienkāršus, verbālus un motoriskus uzdevumus. Veicot smadzeņu skenēšanu, noskaid­roja, kuras smadzeņu daļas ir iesaistītas uzdevumu veikšanā. Pēc tam objekti četras nedēļas katru dienu veica vingrinājumus, kas padevās arvien veiklāk un ātrāk. Mēneša beigās, vēlreiz skenējot smadzenes, atklājās, ka uzdevumā iesaistītās smadzeņu daļas ir papla­šinājušās. Tātad procesā tiek iesaistī­tas jaunas nervu šūnas un mainīti neirālie savienojumi. Tādas lietas notiek ar mums ik brīdi. Izvēlēsimies – iesaistīties šo procesu vadīšanā vai atstāt visu pašplūsmā.

Pozitīvā domāšana un fizioloģija

Iepriekš minētā smadzeņu īpašība ir dod mums pamatu prāta pārveidošanai. Nomainot sliktās domas un vingrino­ties pozitīvajā domāšanā, varam pārveidot savas nervu šūnas un mainīt smadzeņu darbības raksturu. Lai to panāktu, sāksim mācīties. Apgūstot prāta disciplīnu, mēs neirālajos savienojumos ievadīsim jaunus datus. Šādi mēs pamazām nomainīsim savu negatīvo jeb destruktīvo domāšanu, ku­ra ir pašlaik saskaņota ar pašlaik esošajiem nervu šūnu aktivizēšanās modeļiem, pret pozitīvo domāšanu jeb konstruktīvo domāšanu.

Trenējot pozitīvo domāšanu, mēs smadzenēs pamazām veidosim jaunas neirālās shē­mas. Tas viss apliecina, ka ar prāta vingrināšanu mēs tiešām varam apgūt apmierinātību ar sevi, skolu un tā tālāk.

Un tā nebūs sevis maldināšana, jo apmierināts ar ārējo pasauli var būt tikai tas, kas ir apmierināts ar savām domām un izteiktajiem vārdiem. Protams, tas prasa laiku. Bet vai tad činkstēšana, žēlošanās, dusmošanās, bāršanās un vēl sliktākas lietas to nepaņem?

Cēloņu noskaidrošana

Mums jāapzinās, ka ar negatīvām domām – dusmām, aizvainojumu, garastāvokļa maiņu u.tml. – mēs postām ne tikai savu dzīvi, bet arī skolas dzīvi kopumā, sagandējam mācīšanās, draudzīgas uzvedības prieku utt. daudziem citiem. Tas pats sakāms par nemitīgo problēmu meklēšanu un atrašanu, to risināšanu, cīnīšanos.

Cilvēkos ir nostiprinājusies problēmiskā domāšana, tāpēc parasti noticam problēmas nepieciešamībai. Daudzi un, iespējams, arī mēs domājam apmēram šādi: jo vairāk problēmu spējam saskatīt, jo vairāk apkārtējie redz, cik uzcītīgi mācāmies.

Jo vairāk runāsim par problēmām ģimenē vai ar draugiem, centīsimies savus tuviniekus “pārveidot”, jo labāk sadzīvosim. Bet vai tā tiešām ir? Garajā pārvērtēšanas un mācīšanās procesā mēs izvērtēsim, kura doma, emocija un attieksme ir labvēlīga, kura — destruktīva. Tad mums veidosies nelokāma apņēmība pašiem mainīties pozitīvā virzienā. Izmantosim šo iespēju!

Cēloņsakarību princips nosaka: lai novērstu kādu nevēlamu parādību, izpausmi, mums ir velti pret to cīnīties. Jānovērš cēloņi. Ar slotu rokā nav jācīnās par tīrību, bet vajag slaucīt. Līdzīgi ir ar pozitīviem prāta stāvokļiem un pārdzīvojumiem. Ja mēs tiecamies pēc labā, pēc apmierinājuma, tad meklēsim cēloņus, kas to rada.

Destruktīvā domāšana

Skolas psiholoģiskajā vidē ir daudz destruktīvu, negatīvu prāta stāvokļu un nedisciplinēta prāta izpausmju: dusmas, naids, aizvainojums, kā arī šķietami nevainīgākas lietas – salīdzināšana, dalīšana sekmīgajos un nesekmīgajos, slinkajos un čaklajos u.tml.

Ja būsim negatīvas attieksmes pārņemti, destruktīvu emociju pārpilni, tad arī skolotāji mums liksies naidīgi noskaņoti, agresīvi un ļaunprātīgi (ārējais atspoguļo iekšējos procesus). Šāda attieksme vairos mūsu bailes, radīs aizvien jaunus konfliktus, bezspēcības izjūtu. Radīsies apburtais loks, no kura izkļūt var vienīgi ar pārdomātas darbības palīdzību, nevis haotiski mētājoties.

Draudzīgums

Mūsu draudzīgums instinktīvi atver kaut kādas iekšējās durvis. Tad ir abpusēji patīkami sazināties. Tādās reizēs labāk var ieraudzīt, ka skolotāji ir tādi paši cilvēki kā mēs, tāpēc vieglāk un bez dusmām spēsim piekļūt viņiem tuvāk, veidot vērtīgas un audzinošas savstarpējās attiecības. Tas abās pusēs mazinās saspringuma bailes no kļūdīšanās, mēģinājumus izlikties par kaut ko citu un slēpties. Skolēna draudzīgums rosina savstarpējo uzticēšanos.

Savu nemācīšanos lielā mērā esam panākuši paši… ar nemitīgu runāšanu par nevēlēšanos mācīties un draudzēties ar skolotājiem. Par ko runā, tas notiek. Arī Bībelē ir teikts, ka viss notiek pēc mūsu ticības. Tātad – ja runāsim, tad arī tam ticēsim. Ja ticēsim, to arī dabūsim. Pārbaudīts gadu tūkstošos.

Salīdzināšana apmierinātības aspektā

Apmierinātība ar darbu skolā nereti ir atkarīga no tā, ar ko mēs sevi un skolotājus salīdzinām. Parasti mēs sevi salīdzinām ar tiem, kuri ir gudrāki, skaistāki, bagātāki vai veiksmīgāki par mums. Un vēl briesmīgā nosliece vairot skaudību un neapmierinātību.

Daudzi apgalvo, ka neesot skaudīgi. Bet, ja neesam skaudīgi, kāpēc to sakām? Ja esam godīgi, kāpēc mums tas ir jāsaka? Stāstot par dažu cilvēku bagātību, kad citiem ir grūti, mēs runājam tikai un vienīgi par savu skaudību.

Šo pašu principu varam izmantot pozitīvā pavērsienā, tas ir, sevi salīdzināt ar tiem, kuriem klājas vēl sliktāk nekā mums, un padomāt, pateikties par visu, kas mums ir. Palasīsim dažādu tautu pasakas. Arī tās māca to pašu. Ja tie būtu meli, tās jau sen būtu aizmirstas.

Kādā eksperimentā, Ņujorkas štata universitātē Bufalo, pētījuma objektiem palūdza pabeigt teikumu: “Es priecājos, ka neesmu…” Pēc tam kad uzdevums bija atkārtots piecas reizes, viņi juta, ka nepārpro­tami ir palielinājusies apmierinātība ar dzīvi. Citai gru­pai eksperimentētāji lūdza pabeigt teikumu: “Es vēlētos būt…” Šai gadījumā pētījuma objekti pēc eksperimenta juta lielāku neapmierinātību ar dzīvi. Ja gribam, varam šo eksperimentu atkārtot, bet vai mums tiešām vajag to otro rezultātu?

Apmierinātības pētījumu eksperimenti

Tie rāda, ka mēs varam palielināt vai samazināt ap­mierinātību ar skolu, mainot savu skatījumu redzespunktu. Tas skaidri apliecina, cik lielā mērā prāta attieksme nosaka laimīgu dzīvi. Ja labvēlīgos apstākļus, piemēram, savu labo veselību vai bagā­tību, mēs izmantojam pozitīvā veidā, palīdzot citiem, tas var palīdzēt ceļā uz laimīgāku dzīvi. Un mēs, bez šaubām, priecājamies par visu — par savām materiālajām iespējām, panākumiem un tā tā­lāk. Taču prieki nebūs ilgi. Ja trūkst veselīgas attieksmes, ja mēs pārāk maz uzmanības pievēršam prāta disciplīnai, tad minētās labās lietas gaužām maz ietekmēs mūsu ilglaicīgo laimes izjūtu.

Arī zem bagātības skaistās virskārtas slēpjas sava veida garīgs nemiers, kas noved pie vilšanās un nevajadzīgiem strīdiem. Nav garantijas, ka bagātība spēs sniegt piepildījumu, pēc kura mēs visi tiecamies. Ne velti tik daudzi visai turīgi cilvēki nodzeras, lieto narkotikas vai pat izdara pašnāvību. To pašu var sacīt arī par drau­giem. Ja mūs piemeklējusi dusmu vai naida lēkme, pat ļoti tuvs draugs reizēm šķiet aizdomīgs, tāls un pat kaitinošs.

Pedagogs.lv , , ,
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. LASIT VAIRAKPIEKRĪTU