Vārda dienas: Ulvis, Uldis, Sandis, Sandijs , Nērika, Neringa, Nida, Nigra, Sando, Sandus, Sanduss, Sendijs, Uldriķis, Ulfs, Ulvars, Ulvija, Ulvita

Raksts

Kā skolā bērniem mācīt par lepnību un augstprātību jeb fragments no klases stundas pierakstiem

Lepnība un augstprātība kāpēc mums to vajag un kā tikt galā, ?

Vecos laikos, kurus aprakstījis, piemēram, R.Blaumanis, čigāni esot staigājuši pa mājām, mīdami zirgus, zīlēdami un ubagodami. Ja kāds skopojies, neko nedodams, un vēl par cittautiešiem pazobojies, tas ticis apkrauts lāstiem, no kuriem visi baidījušies. Visļaunākais lāsts esot bijis, no mūsdienu viedokļa raugoties, diezgan dīvains: “Kaut tu lepnis paliktu!” Par lepnību runāts arī Bībelē, tāpat tautasdziesmās lepnums bieži minēts dažādās nozīmēs, piemēram:

Lepna meita, ne bagāta,
Tā ar mani nerunāja.
Gan redzēs, lepnā meita,
Kas tev’ tādu bildinās?

 

Griežat ceļu, griežat ceļu,
Lepna vīra sieva brauc,
Trim kājām kumeliņš,
Viena sliece kamanām.

 

Lepna, lepna tā meitiņa,
Ne tā dzied, ne runā.
Tā ar savu lepnumiņu
Sēdēs ilgi vainagā.

(Latviešu tautasdziesmas.)

 

Mūsdienās bieži lieto  vārdus augstprātība, augstprātīgs, iedomība, iedomīgs. Skolēni reizēm tos neizprot, skaidro kā gudrs, gudrība, fantāzija, spēja fantazēt. Taču tas nav viens un tas pats. Ir svarīgi šīs lietas noskaidrot, turklāt, to darot, iemācīsimies arī daudz ko citu, dzīvē noderīgu.

Sāksim ar to, ka pilnveidosim savas prasmes mācīties. Arī tas noderēs, turklāt ne vien skolā, bet arī visā dzīvē. Sākumā varbūt ies grūtāk un lēnāk, bet drīz vien tas atmaksāsies un palīdzēs ekonomēt laiku.

 

Uzdevums „Ko es zinu par …?”

  1. Lasot grāmatā turpmākos tekstus, rīkosimies, kā parasti, mācoties uzdoto, (vai kā vismaz būtu ieteicams darīt) – sarakstīsim uz lapas vai pierakstu burtnīcā visu, ko zinām par attiecīgo tēmu!
  2. Tas mums palīdzēs palielināt koncentrēšanos, sakārtot domas un noskaņoties darbam. Šādi piepildīsim domas ar jauno mācību informāciju. Tas palīdzēs arī daudz labāk noskaņoties teksta uztveršanai, atmest visu lieko, un varbūt pat pārstāsim domāt, piemēram, par starpbrīžos notiekošo, kas novērš mūsu domas no būtiskā. Šādi mēs aktivizēsim savu informācijas uzglabāšanas sistēmu un ievirzīsim domas vajadzīgajā gultnē.
  3. Ja zināšanas ir plašas, prātā atsauksim tikai svarīgāko. Ja nezinām gandrīz neko, atsauksim prātā vismaz dažas zināmās lietas. Mēģināsim atcerēties citu informāciju, kas kaut kā ir saistīta ar attiecīgo tēmu. Tas mums palīdzēs tuvoties jaunajai vielai un neļaus justies kā galīgiem muļķiem, kā arī atbrīvos no tik pazīstamā pastāvīga mulsuma par to, ka atkal kaut ko  nezinām. Nevajadzēs pat taisnoties, ka „man jau tas bija uz mēles”.

 

Uzdevums „Mani mērķi un uzdevumi, mācoties par lepnību un augstprātību”

  1. Apgūstot katru turpmāko nodaļu, saviem vārdiem uzrakstīsim mērķus un uzdevumus!
  2. Galvenās tēmas, uzdevumi, mērķi informācijas laukā ir mūsu palīgi, tie darbojas kā magnēti, kas pievelk pārējo informāciju. Tie dod iespēju uztaustīt pārējo informāciju un rada pamatu, kur piesaistīt jauno.
  3. Šādu mācīšanās metodi droši varam izmantot arī citos mācību priekšmetos – tā atbrīvos mūs no apnicīgas un nogurdinošas taustīšanās.
  4. Koncentrēsimies nevis uz jauno mācību vielu kā tādu (no tādām šausmām taču var nobīties, it īpaši, ja jaunā tēma plaša!), bet gan uz dažiem būtiskākajiem jautājumiem.

 

Vingrinājums „Lasīšanas laikā izmantosim zīmuli!”

  1. Zemāk minēto tekstu lasīšanas laikā izmantosim zīmuli vai citu priekšmetu, ar kuru sekojam tekstam līdztekus skatienam. Citādi, ja acis nekas nesaistīs, tās tikai uz īsu mirkli pievērsīsies galvenajai daļai. Zīmuļa izmantošana ļauj ievērojami paaugstināt lasīšanas un uztveres ātrumu.
  2. Vispirms izlasīsim kopsavilkumu, rezultātus un secinājumus. Bieži tieši šajās sadaļās atrodams informācijas kodols, ko meklējam, un tas ļauj uztvert lietas būtību jau pašā sākumā.

 

Vingrinājums „Baltie plankumi”

Ja kaut kas nav skaidrs, pāriesim pie nākamajiem jautājumiem, nevis paliksim, velti ar tiem cīnoties, nezinot, kas tiks aplūkots nākamajā tekstā. Ja liksim mierā sarežģīto tekstu, izkliedēsim spriedzi[1]. Pamazām visu izpratīsim.

 

Uzdevums „Katrai rindkopai pa virsrakstam!”

Lasot grāmatā ievietotos tekstus, katrai rindkopai izdomāsim nosaukumu. Tos varam atzīmēt turpat grāmatā (ja tā ir personīgā) ar zīmuli vai arī uzrakstīt uz atsevišķas lapas.

 

Uzdevums „Katrai rindkopai pa jautājumam un atbildei!”

  1. Lasot turpmākos tekstus, katrai rindkopai veidosim trīs jautājumus un paši sniegsim atbildes. Varam arī tos uzdot klasesbiedriem, skolotājiem u.tml.
  2. Šādi rīkosimies arī, gatavojot mājasdarbus, apgūstot citus mācību priekšmetus. Tas palīdzēs iemācīties formulēt plašus, vispārīgus jautājumus un arī uz tiem atbildēt. Tā mēs atklājam, cik labi izprotam materiālu. Jautājumu radīšana un atbildēšana palīdzēs mums daudz labāk saprast izlasīto.

 

Uzdevums „Grāmatu veikalā”

Lasot šajā grāmatā dažāda rakstura un lieluma tekstus, vispirms mācīsimies pārlapot jeb izšķirstīt visus tekstus!

Pavirši un samērā ātri pāršķirsim lapas, iegūsim vispārēju priekšstatu par grāmatu ( vai tekstu), tās:

  1. izkārtojumu
  2. struktūru
  3. sarežģītību, ilustrējošo grafiku un attēlu īpatsvaru
  4. rezultātu apkopojumam, kopsavilkumam un secinājumiem.

Tā mēs pārvarēsim bailes no nezināmā un drošu dūšu varēsim ķerties klāt pie nopietna darba.

Nekritiski metoties biezas mācību grāmatas lasīšanā, bieži vien jūtamies lasāmā daudzuma nospiesti. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc daudzi skolēni mācības vienkārši met pie malas. Bet mēs ar to tiksim galā.

 

Par lepnību un augstprātību (1)

Nereti mēs esam tik pārņemti ar sevi, ka, pašiem nemanot, sākam sevi salīdzināt ar citiem un uzskatīt par pārākiem. Reizēm nonāk pat tik tālu, ka atļaujamies dusmoties un pārmācīt citu cilvēku tikai tāpēc vien, ka viņš neatbilst mūsu pasaules uztverei. Mēs taču esam kaut ko pareizu iemācījušies, atdarinādami citus pareizus cilvēkus. Diemžēl aizmirstam, ka pasaules uztvere ir katram sava, tā nav atdarināma.

Reizēm esam raduši rīkoties tik pierasti un automātiski, ka gadījumā, ja situācija veidojas mums ne pa prātam, jebkuras sīkuma dēļ varam atļauties pat pagriezties un aiziet prom, nerēķinoties ar sekām. Mums pašiem varbūt liekas, ka tā ir rakstura stingrība un rūpes par mieru. Patiesībā tā drīzāk ir vājuma izpausme – nespēja pieņemt otru cilvēku, kurš ir tikpat unikāls kā mēs paši. Šādas kļūmīgas svarīguma izjūtas dēļ ne reizi vien savā dzīvē esam atstājuši līdz galam nepadarītu. Tādu cilvēku ir daudz. Viņi vienu draudzeni vai draugu nomaina pret citu, līdzīgi vēlāk nomaina sievu vai vīru, atstāj ģimeni, bērnus, vieglu prātu nomaina valsti pret citu un tā tālāk, bez sava gala. Tas ir it kā apsmalstīt ēdienu no virsas, nezinot, ka visgaršīgākie kumosi ir trauka dziļumā.

Kad sākam sevi vērtēt augstāk vai arī zemāk par citiem, pavisam nemanot sākam arī nosodīt[2] apkārt notiekošo, un tas pie laba gala neved nekad. Tad varam sākt citus nicināt, ienīst, dusmoties, izvirzīt pretenzijas, lamāties rupjiem vārdiem, kauties un tamlīdzīgi. Lepnības izjūta rada vēlēšanos to demonstrēt, pazemot citus cilvēkus ar vārdiem, domām un rīcību.

 

Uzdevums „Kā noskaidrot lepnības esamību?”

Analizēsim savus vai citu vārdus, domas un rīcību, lai uzzinātu, noskaidrotu, saprastu un pārliecinātos, ka:
lepnība un augstprātība ir manīlepnība un augstprātība ir otrā cilvēkā
Mani spriedumi un pamatojums

 

Par lepnību un augstprātību (2)

Lepnību un svarīguma izjūtas demonstrēšanu kristietībā dēvē par vienu no nāves grēkiem. Tā to sauc ne jau tādēļ, ka kāds mums piespriedīs nāves spriedumu vai arī mēs apdraudēsim citus. Lieta tāda, ka ar lepnības un augstprātības izjūtas starpniecību mēs zāģējam zaru, uz kura paši sēžam.

Lepnīgiem cilvēkiem ir sava pareizā pasaules izpratne, kuru viņi uzskata par vienīgo īsto, pašu pareizāko un pašu labāko. Šādi cilvēki tiecas apkārtējo pasauli pakļaut sev, bieži vien aizskarot citus fiziski, izsakot rupjības un tamlīdzīgi. Līdz ar to visa enerģija aiziet, tieši vai netieši pierādot savu taisnību, tas ir, cīnoties ar apkārtējo pasauli. Loģiski: ja resursi tiek iztērēti cīņai, nekā vairs neatliks laimei. Kur sākas cīņa, tur beidzas miers un gudrība. Kāda vairs tur laime!?

Iedomāsimies: mēs sākam cīnīties pret Dabu, tātad pret sevi, Sauli, Mēnesi, kokiem, okeānu, ledājiem, dzīvniekiem, citiem cilvēkiem un tamlīdzīgi. Murgs, vai ne?  Nerēķināties ar Vienotās Dabas likumiem ir tas pats kā rokai cīnīties ar ķermeni. Iedomāsimies – labā roka, apvainojusies, ka rakstām ar kreiso, uzsāk cīņu ar organismu, jo, redz, pareizi esot rakstīt ir tikai ar labo. Nerēķinoties ar Vienotā Organisma interesēm, lepnīgā pareizā roka aizstāv tikai savas vienas rokas intereses. Vai tāda ķermenim ir vajadzīga? Vai viena roka drīkst diktēt Vienotajam Organismam savus noteikumus? Taču nē. Vienotais Organisms to nepieļaus. Tas pats attiecas uz lepnīgajiem cilvēkiem: kas bez pamata cels sevi pāri citiem, tas tiks līdzsvarots, tātad pazemināts – tādi ir Vienotās Dabas likumi.

 

Uzdevums „Kā var atpazīt lepnību?”

Kā var atpazīt, noteikt un sajust lepnību:
sevīcitos
Mani spriedumi un pamatojums

 

Par lepnību un augstprātību (3)

Tajā pašā laikā lepnība nav visa pasaules ļaunuma sakne. Tā ir arī pozitīva vēlēšanās citiem pastāstīt par sevi un likt izjust savu unikalitāti, vērtības, neatkārtojamību, tāpat arī koncentrēties uz noteiktu misiju, pilnību. Tas taču ir tik dabiski!

Ir skaidrs, ka mēs katrs vēlamies pārliecināties, ka dzīvojam ar mērķi, ka mūsu dzīvei ir kāda vērtība un jēga. Tas ir labi. Taču atņemt citiem viņu unikalitāti, paceļoties tiem pāri, nozīmē būt kā datorvīrusam – palaist šo citu īpašo pasauļu iznīcināšanas programmu.

Nav labu vai sliktu, labāku vai sliktāku skolēnu . Saule apspīd visus vienādi – gan ļaundari, gan svēto. Cilvēki ir vienkārši  cilvēki. Tikai mēs viņus pataisām tādus, kādas emocijas paši tiem piedēvējam.

Tā ir kā ķēdes reakcija. Pieņemsim, ka vēlamies citu acīs izlikties labāki vai sliktāki. Diemžēl tad par mums runās vēl sliktāk nekā līdz brīdim, kad bijām dabiski. Jo sliktāk par mums runās, jo sliktāki mēs kļūsim. Jo sliktāki mēs kļūsim, jo nožēlojamāk jutīsimies. Jo nožēlojamāk mēs jutīsimies, jo sliktāk savukārt liksim justies citiem.

 

Uzdevums „Kādi ir lepnības labie nolūki?”

Kādā veidā pozitīvo nolūku, proti, unikalitātes un vienreizīguma  izpaušanu realizē:
cilvēkiaugi un dzīvnieki
Mani secinājumi

 

Par lepnību un augstprātību (4)

 Ja mūs skārusi lepnība un augstprātība, tad negribot mokām gan citus, gan arī sevi. Tāpēc atbrīvosimies no tām. Līdz ar to atkritīs vajadzība kādu vainot par visu: ka citi neizrāda mums atbilstīgu cieņu, par sliktu attieksmi un nepietiekamu draudzību utt. Iemācīsimies pieņemt ikvienu savas dzīves situāciju  bez pre­tenzijām un aizvainojuma. Atraidījumu parasti visi uztver sāpīgi, bet lepnīgajiem un augstprātīgajiem tas ir īsts sitiens. Ja nu tādu saņemsim, tad uztversim to kā Augstāko Spēku un Dabas rūpes par līdzsvara procesiem. Jebkurā situācijā mācīsimies saskatīt pozitīvo, tāpēc neveiksmes vai atraidījumu uztversim kā neredzamā aizsardzību un gādību. Vai tad pastāv tikai tas, kas ir acīm saredzams, rokām sataustāms un ausīm sadzirdams? Laipni lūgti – pamēģiniet bez instrumentiem sadzirdēt ultraskaņu vai saskatīt kādu atomu!  Izpratne par būtiskām lietām nāk ar laiku un mācoties. Gādāsim, lai tā nav par vēlu!

Arī tad, kad ārējā, apzinātajā līmenī nevaram un nedrīkstam samierināties ar situāciju, vismaz iekšēji centīsimies to klusībā pieņemt un piedot bez pretenzijām – ar dvēseli. Citiem vārdiem sakot, mācīsimies pieņemt apkārtējos cilvēkus ar tādu attieksmi, kādu mēs vēlētos saņemt no viņiem. Tā mēs pieņemsim arī sevi. Ikkatra cilvēciska būtne cenšas īstenot savu vienreizīgumu un unikālumu. Šāds princips ir saskaņā ar Vienotajiem Dabas likumiem. Tā ir tāda kā sava veida kalpošana Vienotajiem Dabas spēkiem. Tur visi ir vienlīdzīgi. Labā roka nav labāka par kreiso un kreisā nav sliktāka. Mēs taču gribam tās lietot abas, jo iztikt vienai bez otras ir grūti. Katra roka ir unikāla, jo gan viena, gan otra prot to, ko nespēj otra. Mēs visi ejam vienā virzienā, bet katrs pa savu ceļu. Mērķis visiem ir viens. Ejot šo ceļu, mēs katrs nonākam ne vien pie tā, ko esam meklējuši un gribējuši, bet arī pie tā, par ko visu laiku esam domājuši un runājuši – gribot vai negribot.

Jebkura Dabas vienība ir saskaņota un vienota sistēma. Viss ir savstarpēji saistīts. Kad mēs atrodamies dažādās pilsētās, starp mums ir ne tikai ceļi, kalni, meži utt., bet arī šķietams tukšums. To aizpilda neredzams, netaustāms, tāpēc rūpēsimies arī par šīs neredzamās mikrovides tīrību un ekoloģiju. Beigsim to piesārņot ar negatīvām domām un vārdiem, labāk rūpēsimies katrs par savu laimi. To var panākt, gādājot par katras domas un vārda pozitīvu izpausmi. Šādi, rūpējoties par savu iekšējo izjūtu, savu labsajūtu, mums labāk izdosies nojaust un atrast to vienīgo vietu Dabas vienotajā veselumā, kas ir lemta mums katram personīgi. Tā katram no mums izdosies kļūt tieši tādam, lai mēs vislabāk iekļautos kopīgajā Dabas Veselumā. Tā arī ir īstā, patiesā laime.

 

Par lepnību un augstprātību (5)

Skolā mums katru dienu māca pareizu attieksmi pret skolotājiem, klasesbiedriem, vecākiem un citiem cilvēkiem. Diemžēl maz uzmanības pievēršam veselīgai attieksmei pret sevi. Atbilstoši tradīcijām daudz kas tiek balstīts uz vainas izjūtu, bailēm un sodīšanu par grēkiem. Mums māca mīlēt apkārtējo pasauli, bet kā lai mēs to panākam? Mīlestība pret pasauli sākas, pirmkārt, ar mīlestību pret sevi kā pasaules daļiņu. Ja jau pat vissīkākajā atoma vienībā ir cita bezgalība, tad varam secināt: mēs katrs ne tikai esam pasaules daļa, pasaule ir arī ikvienā no mums. Ja mēs lamājam sevi, tas nozīmē, ka mēs lamājam arī pasauli.

Priecāties par pasauli nozīmē priecāties par sevi. Priecājoties par sevi, mēs priecājamies arī par pasauli, tāpēc to un Dabas Vienotību izpratīsim tikai tad, ja, izpratīsim, mainīsim un pilnveidosim sevi. Neko nepanāksim, ja domāsim un runāsim par negatīvo, ja mēģināsim apkarot ārējo pasauli. “Vissvarīgākais, ko cilvēks var izdarīt, ir ne jau pārmainīt pasauli, bet gan sevi.” Imants Ziedonis

 

Uzdevums „Kas ir un kas nav lepnība un augstprātība?”

Kas ir lepnība?

Kas nav lepnība?
Mans pamatojumsMans pamatojums
Kā izpaužas augstprātība?

 

Kā neizpaužas augstprātība?
Mans skaidrojumsMans skaidrojums
Manas idejas, pārdomas, un secinājumi

 

Uzdevums „Kas ir un kas nav raksturīgs egoismam?”

Kas raksturīgs egoismam?Kas nav raksturīgs egoismam?
Mans pamatojumsMans pamatojums

Manas idejas, pārdomas, un secinājumi

 

Uzdevums „Kas ir un kas nav raksturīgs augstprātīgai attieksmei?”

Kas raksturīgs egoismam un augstprātīgai attieksmei?Kas nav raksturīgs egoismam un augstprātīgai attieksmei?
Mans pamatojumsMans pamatojums
Manas idejas, pārdomas, un secinājumi

 

Uzdevums „Kā varētu noteikt lepnības un augstprātības pakāpi un kā no tās atbrīvoties?”

Veidosim sarakstu, kā var:
noteikt lepnības pakāpiatbrīvoties no tās
Salīdzināsim savas atbildes ar klasesbiedru atbildēm!
Mans pārdomas

 

Uzdevums „Kā varētu sarunāties ar augstprātīgiem cilvēkiem, kuri pārstāv zemāk minētās nozares un jomas?”

SkolēnsSkolotājsSkolas direktorsPārdevējs
ĀrstsApkopējsPavārsKaimiņš
Mani secinājumi

 

Ko par lepnību saka priesteris? (1)

Tātad lepnības pamatā ir pastāvošo likumu neievērošana, centieni ieņemt vietu, kura cilvēkam šobrīd vēl nepienākas. Lepnība mūs vājina, tā grib nepārtraukti pār mums valdīt un tiecas divos virzienos.

Pirmais virziens – lepnība mudina visu attiecināt uz sevi. Cilvēks grib būt citu uzmanības un interešu centrā. Ar visiem iespējamiem līdzekļiem viņš cenšas panākt, lai būtu nozīmīgs, un bieži dara to pat uz citu rēķina.

Otrais virziens – lepnība tiecas vadīt citus un valdīt pār viņiem. Ja cilvēks neuzvar, ja negūst panākumus, ja piedzīvo sakāvi, tad viņa nepareizi izdzīvotā pašcieņa cieš.

Lepnība nav nekāds retums  vai jauna parādība, tā ir katrā no mums. Ja tā ir atklāta un kontrolēta, tad nav bīstama. Ja netiek ņemta vērā, tā var iznīcināt mūs pašus un citus gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ir taču zināmi politiķi, kas savas lepnības dēļ iegrūduši miljonus pat nāvē, nemaz nerunājot par sadragātām dzīvēm un personībām. Ne vienmēr lepnība izpaužas apzināti. Bieži vien, kad veicam kādu labu darbu, pašiem liekas, ka mūsu motivācija ir cēla. Taču pēc kāda laika atklājam, ka šo rīcību noteicis vienīgi egoisms[3] un esam tiekušies tikai pēc sava goda. Tad arī apzināmies, ka bijusi mūs virzījusi tieši lepnība.

Atklāt lepnību un atmaskot tās darbību ir ļoti grūti. Lepnība ir bīstama vienmēr. Tā var parādīties bērnudārzā, kur viens zēns valda pār citiem un nepaklausības gadījumā iekausta pārējos. Skolā, bieži gadās, kad, piemēram, Jānis nes savu un Pētera somu, jo kļuvis par viņa kalpu. Tāpat var gadīties laulībā, kad vīrs ne palīdz sievai, ne ciena viņas darbu, jo pats taču ir mājas kungs, bet viņa – tikai kalpone. Un pat pansionātā gadās, ka sirmgalvji strīdas, vai rīt būs vai nebūs labs laiks un viens strīdu pārvērš lielā skandālā. Protams, ka te nav runa par to, vai rīt būs lietus, bet gan par to, kuram ir taisnība un kurš šajā situācijā uzvarēs.

Lepnība mūs pavada visu mūžu. Tā ir draudīga, jo spēj izmantot visu un tās rīcībā ir visi netikumi; lepnība rosina alkatību un skaudību, tā ir noteicēja pār dusmu uzplūdiem.

(Pēc Edvarda Stanieka grāmatas “Tikumi un netikumi”.)

 

Uzdevums „Attiecināšana uz sevi”

Kādas vēl īpašības var piedēvēt cilvēkam, kurš visu attiecina uz sevi?”

Cilvēka rakstura īpašības, kurš visu attiecina uz seviKuras no iepriekš tekstā minētajām īpašībām piemīt man?
Tekstā izcelto vārdu skaidrojums

 

Uzdevums „Cik lepns var būt vientuļš cilvēks?”

Iedomāsimies, kādu dienu pasaules lepnīgākais cilvēks nokļūst uz vientuļas salas, kurā, nekaitot zvērus un augus, viņš ir vienīgais iedzīvotājs.  Kā varētu mainīties viņa attieksme un dzīve kopumā?

Viņa iespējamās izmaiņas uztverē, attieksmē un priekšstatosViņa iespējamās uzvedības izmaiņas
Jēdziena „uztvere”, „attieksme”, „priekšstats” skaidrojums

 

Ko par lepnību saka priesteris? (2)

Lepnībai ir tūkstošiem seju. Brīžiem tā parādās kā varenības vai – tieši pretēji – mazvērtības komplekss. Pat cenšanās palikt pēdējā vietā bieži ir mēģinājums pievērst sev uzmanību, bet uz tādu rīcību pamudina lepnība.

Patmīlību jeb pārmērīgu pašcieņu ir grūti atklāt. Reizēm tā vispār nav manāma un kā ķermenī apslēpta slimība gaida atbilstošus apstākļus, lai varētu attīstīties. Piemēram, cilvēks tiek darbā paaugstināts, un jau pēc pāris nedēļām ar viņu vairs neko nevar sarunāt. Apkārtējie prāto, kas ar jauko biedru ir noticis, bet vienkārši beidzot ir radusies situācija, kad viņš var valdīt pār citiem. Šis cilvēks to bija gaidījis visu mūžu. Līdzīgu piemēru ir ļoti daudz. Tāpēc jau saka: vara samaitā, vara ir pārbaudījums. Tā izraisa netikumus, tos parāda dažādi dzīves  notikumi, te pat nav nekas jāizdomā.

Te nu parādās lepnības sekas. Tā ir visu grēku māte. Katrā tā ir ieguldījusi savu „grasi”. Lepnības pilns cilvēks nekad nav apmierināts, vai arī viņa prieks un apmierinātība ilgst ļoti īsu brīdi. Jaunās mašīnas īpašnieks ir laimīgs, kad viņa jaunā mašīna atrodas blakus vecai, lētai mašīnai. Bet tad viņš ierauga kolēģim labāku mašīnu un uzreiz vēlas tādu iegūt, sapņo nopirkt vēl dārgāku un labāku. Lepnības pilns cilvēks nekad nav mierīgs un nepārtraukti tiecas tikt augstāk.

Lepnība ir milzīgs stresa iemesls, jo neprot zaudēt un paciest neveiksmes. Bet dzīvē tās ir neizbēgamas. Cilvēks, pār kuru valda lepnība, ar tām noteikti sastapsies, bet uztver pārspīlēti. Šīs jūtas ietekmē viņa nervu sistēmu un pakāpeniski cilvēku sagrauj.

Galu galā lepnība norobežo cilvēku no citiem. Tie, kam sirds ir atvērta, nav lepni, jo viņi prot kalpot. Savukārt, kad pašiem ir kāda vajadzība, noteikti atrodas atsaucīgi palīgi. Pašiem negaidot un sev par pārsteigumu viņi saņem labvēlību no citiem. Bet, kad lepnam cilvēkam būs vajadzīga palīdzība, to gaidīt velti – viņš paliks viens.

Lepnība neparedz iespēju augt mīlestībā. Diemžēl tas, kas neprot mīlēt sevi, neprot mīlēt arī citus. Tā ir liela nelaime. Egoists negrib pamest savu egoismu, jo viņam liekas: šķiroties no tā, nodos pats sevi. Turpretī mīlestības pamatā ir rūpes par otru cilvēku. Mīlestība ir vērtību maiņa. Tā vietā, lai visu pakārtotu sev, cilvēks ierāda galveno vietu savā dzīvē otram. Egoists to nedara. Nav taisnība, ka viņš to neprot, – katrs, kas vēlas citus mīlēt, to spēj. Egoists to vienkārši nevēlas.

Vislabākais veids, kā izārstēt šo draudīgo slimību, ir iemīlēt patiesību, jo lepnība mūs ieved melu pasaulē. Egoists nemeklē savu vietu, viņš vienmēr grib uzkāpt augstāk, nekā viņam ir jābūt. Tāpēc viņš nekad nav apmierināts – ne tad, kad tiecas pēc ilgotās vietas, ne tad, kad tur jau atrodas. Viņš taču nemaz nevar būt ar to apmierināts, jo šī vieta nav domāta viņam.

Otras zāles ir kalpošana citiem ar nesavtīgu mīlestību. Jāatceras, ka lepnība spēj kalpot ar lielu uzupurēšanos, bet tikai tādēļ, lai pievērstu sev uzmanību, un dara to tik ilgi, kamēr ir ieinteresēta.

Trešās zāles ir dzīves piepildīšana ar pateicību par saņemtajām dāvanām, prieks par to, kas mums ir.

(Pēc Edvarda Stanieka grāmatas “Tikumi un netikumi”.)

 

Uzdevums  “Vai domas mainās?”

Uzrakstīsim, ko mēs par lepnību un augstprātību tagad domājam citādi nekā iepriekš! Kādēļ notikušas šīs izmaiņas?

Manas domas agrāk

Manas domas tagad 

Kas ierosinājis šo uzskatu maiņu?

 

Secinājumi, pārdomas

 

Uzdevums „Mēģinājums pievērst sev uzmanību”

Skolēni, kas cenšas palikt pēdējā vietā, arī nav nekāds retums. To viņi panāk, piemēram, ar tīšu nemācīšanos un nepieņemamu uzvedību.  Bieži tas ir mēģinājums pievērst sev uzmanību, un uz tādu rīcību mudina lepnība un augstprātība.

Uzrakstīsim, kādas pazīmes par to liecina!

Pazīmes, kas iepriekš minēto apgalvojumu apstiprinaPazīmes, kas iepriekš minēto apgalvojumu neapstiprina
Secinājumi

 

Diskusija “Kā domāsim, tā dzīvosim!”

Lai sāktu diskusiju, izmantosim jau lasītos tekstus „Par lepnību un augstprātību” un „Ko par lepnību saka priesteri. Vispirms apkārt ovālajam laukumam ierakstīsim jautājumus, par kuriem mēs vēlētos diskutēt!

 

Aforismi pārdomām un diskusijām par lepnību un augstprātību.

·         Augstprātīgais mīl liekēžu un glaimotāju klātbūtni, bet cildenu ļaužu klātbūtne nav viņam patīkama. ..  Augstprātība ir prieks, kas radies tādēļ, ka cilvēks sevi vērtē augstāk nekā pienākas, un šādu iedomu augstprātīgais cenšas uzturēt, cik vien spēj. .. augstprātības pārņemtie ir pakļauti visiem afektiem, taču no tiem vismazāk – mīlas un žēlsirdības afektiem.

·         Kaut arī pašnoniecināšana ir pretēja augstprātībai, tomēr sevis noniecinātājs stāv augstprātīgajam ļoti tuvu, jo, tā kā viņa bēdas rodas no tā, ka par savu bezspēcību viņš spriež pēc citu spējām jeb tikumības, tad viņa bēdas remdināsies, proti, viņš priecāsies, ja viņa iztēle nodarbosies ar citu trūkumu izskatīšanu; no šejienes cēlies arī sakāmvārds: nelaimes biedri ir nelaimīgā mierinājums. Un otrādi: jo vairāk viņš būs pārliecināts, ka vērtējams zemāk par citiem, jo vairāk skums.

·         Lepnība ir prieks, ko pavada ideja par kādu mūsu darbību, kuru, kā mēs iedomājamies, citi slavē.

·         Tā sauktā tukšā lepnība ir tāda pašapmierinātība, ko uztur vienīgi pūļa viedoklis, un, kad tas zūd, tad zūd arī paša pašapmierinātība, proti, tas augstākais labums, kas katram mīļš. Šā apstākļa dēļ tas, kura lepnībai pamatā ir pūļa viedoklis, ikdienā allaž ir norūpējies. Viņš nopūlas un izmēģina visu, lai tikai saglabātu savu reputāciju. Pūlis taču ir svārstīgs un mainīgs, un tāpēc, ja labo slavu nesargā, tā ātri izgaist.

 

Uzdevums „Turpinām iesākto diskusiju!”

A: Kāpēc Latvijā tik daudz cilvēku neskatās viens otram acīs, ignorē otra klātbūtni?
Es eju pa ielu. Vēroju pretim nākošo sievieti. Vēlos vienkārši pasmaidīt, ieskatīties viņai acīs, bet nesanāk, nesaprotam, pārprotam vai baidāmies ieskatīties otra acīs? Vai arī varbūt pārliekā lepnībā izliekamies, ka citus neredzam? Dzīvojot, piemēram, Dānijā, bija patīkami kaut ar svešinieku uz ielas sasmaidīties, kādu vārdu pārrunāt. Kāpēc šeit Latvijā iedzīvotāji ir tādi, sevī ierāvušies, ignorē citus?

B: Neredzu vajadzību pēc mākslīgiem smaidiņiem un uzspēlētas laipnības…

C: Vienreiz agri ar pirmo autobusu braucu uz darbu. Iekāpjot autobusā visiem pasažieriem saku: „Labrīt!” Izkāpjot, visiem dzirdot, skaļi pateicu: „Lai visiem jauka diena!” Laikam vairāk tā nedarīšu, jo pēc mana sveiciena lielākā daļa uz mani paskatījās kā uz nepieskaitāmu. Vai man to vajag?

D: Latvieši tradicionāli ir dzīvojuši viensētās, nevis sādžās. Un ir kaut kāds iekšēji nosakāms attālums, cik tuvu svešus cilvēkus ikdienā laižam klāt. Es nevaru spriest, ka pretimnācējs, piemēram, ir augstprātīgs, ja viņš man neatsmaida. Es taču neko nezinu par viņa dzīvi.
Ejot vēl tālāk… arī ar to žultaino var sākt cilvēcīgi runāties, tikai, es, piemēram, nedomāju, ka esmu gatava katru dienu klausīties svešas problēmas.

 

Afirmācijas (pozitīvs apgalvojums „es” un tagadnes formā)

Afirmācijas ir pozitīvs apgalvojums, kurus bieži atkārtojot, mēs varam mainīt savu pārliecību, uzskatus un ticību. Tās ieteicams pa vienai pārrakstīt un novietot dažādās, labi pārredzamās vietās. Kad ikdienas steigā ieraugām kādu afirmāciju, izlasīsim to klusi vai skaļi.

·         Esmu brīvs no aizvainojuma, šādi es atbrīvojos no pāridarītājiem.

  • Citu viedoklis ir tas, ko es domāju par sevi, tāpēc pieņemu sevi par labu esam.
  1. Esmu brīvs no atriebības, šādi es esmu brīvs no nelabvēļiem.
  2. Ik dienas uzņemos atbildību par savu dzīvi, es garīgi augu un pilnveidojos, tas dod iekšēju spēku un pārliecību.
  3. Esmu brīvs no citu nosodīšanas, šādi esmu brīvs no viņiem.
  4. Brīvs ir tas, kurš nevienu nenosoda.
  5. ·     Ar katru dienu es kļūstu vērtīgāks, es daudz vairāk izzinu par unikālo gudrību sevī.
  6. Mans ikdienas solis kļūst vieglāks un vieglāks, un pret mani izturas draudzīgāk un draudzīgāk.
  7. Ik brīdi es atceros sauli – tā spīd vienmēr, ik brīdi es atceros labus vārdus – tie sasniedz mani vienmēr.
  8. Bezgalīgajā dzīves plūsmā viss ir taisnīgs, viengabalains un pilnīgs. Es ticu varenajam Dabas Spēkam. Katru dienu, katru mirkli tas caurstrāvo katru manu šūnu. Es jūtu to.
  9. Es tiecos būt laimīgākais, nevis labākais.

 

Uzdevums “Argumenti un pretargumenti”

Izlasīsim zemāk minēto tekstu! Atradīsim Mammas Elēnas izteiktos argumentus un tiem pretī liksim Titas kritiku! Vai Titas uzdotie jautājumi un prātojumi būtu pietiekami spēcīgi pretargumenti, lai lauztu ģimenes tradīciju, ja vien kāds viņu uzklausītu?

 Kādā no šādiem vakariem, pirms Mamma Elēna bija pateikusi, ka laiks nokopt galdu, Tita, kurai toreiz bija piecpadsmit gadu, trīcošā balsī paziņoja, ka Pedro Muskiss vēlas atnākt parunāt ar viņu.

– Par ko gan šim kungam būtu ar mani jārunā? – pēc ilga klusuma brīža, kas sažņaudza Titas sirdi, jautāja Mamma Elēna.

Tik tikko dzirdamā balsī viņa atbildēja:

– Es nezinu.

Mamma Elēna nomērīja viņu ar skatienu, kurā Tita izjuta visus ģimenē valdījušās apspiestības gadus, un teica:

– Būs labāk, ja viņam pateiksi: lūgt tavu roku lai nenāk. Vien lieki iztērēs savu un manu laiku. Tu taču zini, ka, tā kā esi visjaunākā no šīs mājas sievietēm, tev pienākas rūpēties par mani līdz pat manai nāves dienai.

To pateikusi, Mamma Elēna lēnām piecēlās, ielika brilles priekšauta kabatā un pavēlošā tonī paziņoja:

– Ar to šodienai būs gana!

Tita zināja, ka mājas kārtībā dialogs neietilpst, tomēr, par spīti visam, pirmo reizi dzīvē mēģināja pretoties kādai no mātes pavēlēm.

– Redzi, es domāju, ka…

– Nedomā neko, un ar to pietiek! Nekad, paaudžu paaudzēs neviens manā ģimenē nav sacēlies pret šo paražu, un tā jau nu nebūs, ka viena no manām meitām to darīs.

Tita nolaida galvu, un ar tādu pašu nenovēršamības spēku, ar kādu asaras nolija pār galdu, pār Titu nolaidās viņas liktenis. [..]

Tomēr Tita nesamierinājās. Daudz šaubu un neskaidru jautājumu nodarbināja viņas prātu. Piemēram, viņa vēlētos iepazīties ar to, kurš iedibinājis šo ģimenes tradīciju. Derētu paziņot šim izdomas bagātajam cilvēkam, ka viņa labajā plānā nodrošināt sieviešu vecumdienas ir kāda maza kļūda. Ja Titai nav lemts apprecēties un viņai nebūs bērnu, kas tad vecumdienās rūpēsies par viņu? Kāds būtu pareizais risinājums šādos gadījumos? Vai varbūt tiek gaidīts, ka meitas, kas aprūpē savas mātes, pēc to nāves ilgi nedzīvos? [..] Vēl vairāk, viņa vēlējās zināt, kādi gan pētījumi noteikuši, ka tieši jaunākā, nevis vecākā meita ir vispiemērotākā, lai rūpētos par māti. Vai kādreiz tiek ņemtas vērā nolemto meitu domas? [..]

Tita ļoti labi zināja, ka visi šie jautājumi pavisam noteikti veidos arhīva neatbildēto jautājumu daļu. De la Garsas ģimenē pakļāvās, un viss. Mamma Elēna, pilnīgi viņu ignorējot, ļoti sadusmota izgāja no virtuves un nedēļas laikā neuzrunāja Titu ne ar vārdu.

(L. Eskivela “Saldi rūgtā šokolāde”.)

 

Mammas Elēnas argumentiTitas pretargumenti
 Mans pamatojums

Mans pamatojums

 

Mani secinājumi un pārdomas par Titas pretargumentu spēku iespējamā dialogā ar māti

 

Atbildēsim uz jautājumiem un pamatosim savas atbildes!

1.      līmeņa jautājumi

  1. Kas ir lepnība?
  2. Kā izpaužas augstprātība?
  3. Kam nav raksturīga augstprātīga attieksme?
  4. Kas nav raksturīgs egoismam?
  5. Kad biežāk, kad retāk sastopamies ar augstprātīgu attieksmi?
  6. Kā notiek salīdzināšana labajos un sliktajos?
  7. Kas notiks, ja atbrīvosimies no augstprātīgas attieksmes?
  8. Kā aprakstīt cilvēku, kurš visus salīdzina ar sevi?
  9. Kā mēs definētu iedomīgu cilvēku?

1.      līmeņa atslēgvārdi

  1. Parādīsim ar rādītājpirkstu, kurām ķermeņa daļām ir visciešākā saistība ar augstprātību un egoismu!
  2. Uzzīmēsim iedomības veidošanās shēmu!
  3. Veidosim sarakstu ar īpašībām, kas ir pretējas lepnībai, iedomībai, augstprātībai, sliktai attieksmei pret sevi un egoismam!
  4. Nosauksim rakstura īpašības, kas liecina par pozitīvu attieksmi pret sevi un apkārtējo pasauli !
  5. Atcerēsimies 3 trāpīgākos citātus no iepriekš minētā teksta, kas apstiprina augstprātības postošo ietekmi pozitīvas saskarsmes un patīkamas vides veidošanā!
  6. Atstāstīsim iepriekš minētajā tekstā 5 pamācošākos citātus!
  7. Pastāstīsim par izjūtām, kādas rodas, tiekoties ar egoistu!

 

2. līmeņa jautājumi

  1. Kā mēs grupēsim vārdus, kurus bieži lieto negatīvi noskaņoti skolēni, kurus – pozitīvi noskaņoti skolēni?
  2. Ko pretstatīsim iedomīgiem skolēniem?
  3. Ar ko mēs salīdzināsim cilvēku, kurš slikti izturas pret sevi?
  4. Par ko liecina skolēnu vēlme būt sliktākiem vai labākiem nekā viņi patiesībā ir?
  5. Kā mēs formulēsim galveno ideju par atbrīvošanos no negatīvas attieksmes?
  6. Kā mēs izskaidrosim to, ka mainīt apkārtējo pasauli, nozīmē mainīties pašam?
  7. Kā mēs apkoposim ziņas, lai noskaidrotu attieksmi pret sevi un apkārtējo pasauli?

 

2.   līmeņa atslēgvārdi

  1. Salīdzināsim pozitīvi noskaņotu skolēnu ikdienu ar negatīvi noskaņotu skolēnu ikdienu!
  2. Pretstatīsim negatīvi izteiktajiem vārdiem pozitīvas nokrāsas vārdus!
  3. Nodemonstrēsim augstprātīgu skolēnu domāšanas, runāšanas un izturēšanās manieres!
  4. Pateiksim saviem (citiem) vārdiem, kā var atpazīt negatīvas attieksmes skolēnus!
  5. Izskaidrosim, kāpēc dažkārt skolēni runā un rīkojas tā, kā paši itin nemaz nevēlas!
  6. Attēlosim savu pozitīvo vai negatīvo domu plūsmu uz papīra!
  7. Apkoposim tabulā vārdus, kurus skolas ikdienā atkārtojam visbiežāk, kurus – retāk!
  8. Sagrupēsim trijos stabiņos šodien domātās domas un izteiktos vārdus: vienā stabiņā – pozitīvas, otrā – neitrālas, bet trešajā – negatīvas nokrāsas domas un vārdus!

3. līmeņa jautājumi

  1. Kā un kādus pozitīvus vārdus mēs lietojam skolas ikdienā?
  2. Kādas izjūtas mūs pārņem brīdī, kad saņemam uzmundrinošus un pozitīvus vārdus?
  3. Kā mēs pierādīsim, ka izprotam augstprātības, lepnības un egoisma postošo ietekmi uz skolas kopējo disciplīnu?
  4. Kā mēs plānosim darbu pārī ar negatīvi noskaņotu skolēnu?
  5. Kādus vārdus izteiksim, ierobežojot egoista iegribas?
  6. Kā mēs veidosim sarunu ar iedomīgu skolēnu?
  7. Kas būs, ja atklāti izrādīsim nepatiku pret augstprātīgu skolēnu?
  8. Ko ņemsim vērā, lai noskaidrotu savu attieksmi pret sevi, skolotājiem, klasesbiedriem un mācībām kopumā?
  9. Kam pievērsīsim uzmanību, lai atbrīvotos no visa saskatīšanas melnā krāsā?

 

3.   līmeņa atslēgvārdi

  1. Lietosim vārdus, kas rosina novērtēt citu cilvēku unikālo pasauli!
  2. Veidosim pozitīvo vārdu sarakstu dažādām negatīvajām situācijām!
  3. Izvēlēsimies piemērotākās domas un vārdus, kas rosina atbrīvoties no pretenziju izvirzīšanas citu unikālajām pasaulēm!
  4. Attīstīsim spēju pamanīt otra unikalitāti!

 

4. līmeņa jautājumi

Kādas saistības un sakarības ir starp cilvēkiem, kas sevi ceļ pār citiem?

  1. Kādas attiecības ir starp cilvēkiem, kam raksturīga apkārtējās pasaules pakļaušana?
  2. Kāpēc mēs reizēm uzskatām, ka viena pareizā pasaules uztvere patiešām ir pareizā?
  3. Kādus secinājumus varam izdarīt par cilvēkiem, kuri ir pārņemti ar savas taisnības pierādīšanu?
  4. Kā mēs klasificēsim cilvēku grupas, kuri mēdz pazemot citus?
  5. Kā veidojas svarīguma izjūta?
  6. Kāda ir atšķirība starp cilvēkiem, kuri ar pārņemti ar savas taisnības pierādīšanu?
  7. Kā mēs pamatosim lepnības pozitīvo nolūku?

 

4. līmeņa atslēgvārdi

Analizēsim nepieciešamību atbrīvoties no pretenzijām!

Salīdzināsim lepnību ar nosodījumu!

Sakārtosim secībā vainas apziņas veidošanās posmus!

Pretstatīsim pareizo pasaules uztveri nepareizajai!

Pārbaudīsim, cik patiesi labvēlīga ir mūsu attieksme pret mācībām un skolotājiem!

Izdarīsim secinājums par nepieciešamību atbrīvoties no pretenziju izteikšanas!

Atklāsim galvenos nosodījuma veidošanās principus!

Veidosim pieņēmums par to, ka reizēm augstprātība ir pat vēlama!

Izteiksim pamatojumus pretenziju izteikšanas vai neizteikšanas lietderībai!

 

5. līmeņa jautājumi

  1. Kas notiks, ja visi būs pārņemti tikai ar sevi?
  2. Ko nepieciešams mainīt, lai pārtrauktu sevi uzskatīt par pārāku?
  3. Ar ko varētu aizvietot pretenziju izteikšanu?
  4. Kāda veidā savas intereses vislabāk būtu apvienot ar citu interesēm?
  5. Kā mēs neapmierinātību pārvērtīsim iecietībā?
  6. Kā mēs saviem vārdiem formulēsim cilvēka vēlmi sevi vērtēt augstāk par citiem?
  7. Ko mēs darīsim, ja mums kāds uzbruks ar pretenzijām?

 

5. līmeņa atslēgvārdi

  1. Radīsim sevis un apkārtējās pasaules atzīšanas un mīlēšanas pamatprincipus!
  2. Veidosim citu unikālo pasauļu pieņemšanas un atzīšanas pamatlikumus!
  3. Formulēsim un plašāk interpretēsim vienlīdzības principu!
  4. Iztēlosimies citu cilvēku unikālās pasaules!
  5. Prognozēsim augstprātīga cilvēka izredzes iegūt apkārtējo cilvēku cieņu un draudzīgu atbalstu!
  6. Diskutēsim par nepieciešamību un lietderību izteikt pretenzijas valstij!
  7. Izmainīsim negatīvas nokrāsas vārdus pret pozitīvas nokrāsas vārdiem!
  8. Pārbaudīsim, vai mūsu vārdu krājumā nav vārdu, kas liecina par augstprātīgu attieksmi vai izpausmi!
  9. Izvērtēsim efektīvākos pozitīvas attieksmes veidošanas paņēmienus!
  10. Salīdzināsim svarīguma demonstrēšanu ar lepnību!

 

6. līmeņa jautājumi

  1. Kāpēc mēs piekritīsim, ka augstprātība ir postoša izpausme?
  2. Kāds ir mūsu viedoklis par cilvēkiem, kuri sevi nostāda augstāk par citiem cilvēkiem?
  3. Kā mēs vērtēsim augstprātības pozitīvo nolūku?
  4. Ko mēs ieteiksim cilvēkiem, kuri uzskata, ka ir pārāki par citiem?
  5. Kāpēc būt vienkāršam un draudzīgam ir labāk nekā būt augstprātīgam?
  6. Kā mēs, balstoties uz zināmo, izskaidrosim faktu, ka augstprātīgiem cilvēkiem ir maz īstu draugu?
  7. Kas ir nozīmīgāks par sevis un apkārtējās pasaules atzīšanu un mīlēšanu?

 

Uzdevums  “Domāšanas cēloņi un sekas”

Izlasīsim zemāk minēto tekstu! Atradīsim tajā minētos domāšanas cēloņus un to sekas! Pēc līdzības izdomāsim vēl dažas situācijas, kurās domāšanu (vienalga – pozitīvu vai negatīvu) ierosina noteikti cēloņi, un iztēlosimies varbūtējās sekas! Izstāstīsim šīs situācijas savam klasesbiedram! Palūgsim viņa novērtējumu savai izpratnei par cēloņu un seku attieksmēm!

Vispirms mēs domājam domu un pēc tam tai piešķiram kādas noteiktas jūtas vai sajūtas. Tas notiek ar visām piecdesmit tūkstoš domām, kuras mums ik dienas šaudās pa galvu. Tikai dažas no tām (izņemot tās, kuras nekavējoties apzināti ņemam vērā) ir apbruņotas ar mūsu neapzināti dotu pavēli. Piemērs: esmu norūpējies – kad atkal redzēšu savu brāli? Šī doma satur A – pavēli ieraudzīt savu brāli – un B – prieku par gaidāmo tikšanos. Tas, ka viņu atkal redzēsim, mums ir vairāk nekā skaidrs, vienīgā problēma – kad tas notiks.

Vēlmei tātad ir zināma pašdinamika, kas parādās atšķirībā, piemēram, no šādas domas: diez kāds rīt būs laiks? Līdzīgi varētu būt ar domu par automašīnu: mēs to sev vēlētos, tikai šobrīd šī doma nav tik nozīmīga, jo, pirmkārt, nav domāta tik apzināti un, otrkārt, neietver sevī šaubu momentu. Ja mēs savu vēlmi pēc auto papildinātu ar tiem pašiem nepārprotamajiem atribūtiem (pavēle, sajūtas, prieks), arī šī doma manifestētos. Taču droši vien šī auto vēlme būtu jāatbrīvo no šaubu ēnas, ka diez vai šāds auto būs mums pa kabatai, – un tā ir galvenā atšķirība no vēlēšanās redzēt brāli. [..] Tātad jebkurām sekām ir kāds cēlonis. Ledus var rasties tikai tad, ja sasaldē ūdeni; tvaiku iegūst, ja ūdeni sakarsē, uzvāra. [..]

Cik gan bieži mums, cilvēkiem, nākas grūti šķirties no veciem, iestaigātiem ceļiem un pieņemt jaunas idejas! Tas lielākoties izdodas vien tad, kad cilvēkam vairs neatliek nevienas citas iespējas un viņš ir spiests ticēt veiksmei. Kāpēc tas tā ir? Visam dzīvē ir savs laiks un jēga [..]. Bieži vien mūsu vēlēšanās rašanās diena, tātad tās manifestēšanās uz šīs planētas, notiek tādā laikā, kad mēs to vēl nemaz neceram. [..] Pozitīvi sapņi neko nemaksā. Māju, kurā mēs pašlaik dzīvojam, kādreiz visos sīkumos gara acīm redzēja arhitekts, tad viņš to “uzlika” uz papīra, un pēc viņa norādēm māju uzcēla kāds būvuzņēmējs.

Iztēloties mēdz visi lielie mākslinieki. Piemēram, gleznotājs savu gleznu vispirms redz ar “iekšējo” aci; tomēr viņš redz krāsas, redz kā dzīvu, redz to ļoti skaidri. Arī mēs to varam. Aprunāsimies ar veiksmīgiem cilvēkiem un pajautāsim, kā viņi tikuši līdz šāsdienas panākumiem. Vienalga, ko minēs šie cilvēki, intensīvas domu apmaiņas rezultātā jūs atzīsiet, ka viss sācies ar ideju tās savienībā ar ciešu gribu un beigu beigās kļuvis par īstenību, pateicoties izturībai un ticībai. Sapņi vienmēr ir kādas fiziskas manifestācijas sākums. Sēklā kā priekšstats slēpjas koks, kāpurā – topošais tauriņš.

(Pēc P. Kummera “Nekas nav neiespējams”.)

 

Uzdevums  “Cēloņi un sekas”

Ir zināms, ka katram procesam ir cēlonis un sekas. Sakārtosim pa pāriem nosauktās lietas un parādības atbilstoši principam “cēlonis – sekas”!

Labizjūta. Apmierinātība. Pateicība. Bailes. Dusmas. Ieklausīšanās. Zināšanas. Viedoklis. Prieks. Pārspīlējums. Ignorēšana. Domas. Domāšana. Pārdomas. Pieredze. Lepnība. Augstprātība. Pazemošana. Salīdzināšana. Apvainošana (citu un sevis). Kritizēšana (citu un sevis). Pretenzijas (pret citiem un pret sevi). Neapmierinātība (ar citiem un ar sevi). Nosodījums (citu un sevis). Nicinājums un antipātija (pret citiem un pret sevi). Naids (pret citiem un pret sevi). Aizkaitinājums. Dusmas, niknums. Aizvainojums. Atriebība. Īgnums. Vilšanās. Ļaunas valodas un ļaunas domas. Lielība. Bailes, nemiers un satraukums. Šaubas un pārliecības trūkums. Žēlums, līdzcietība un nožēla. Grūtsirdība, skumjas un depresija.
Tieksme labi paēst un rijība. Savtība, alkatība un skopums. Skaudība. Meli un krāpšana. Liekulība. Glaimi. Greizsirdība.

 

 

Cēlonis

SekasPamatojums

 

Kas ir vienkāršība?

Vienkāršība ir tikums, kurš visgrūtāk padodas attīstībai, jo pamatojas uz prasmi kontrolēt savu ego.

Dabiski, rodas jautājums – bet kas tad ir ego? No psiholoģijas viedokļa tas atbilst mūsu objektīvajam „es”, tas ir – mūsu personības apziņas aspektam. Citiem vārdiem sakot, tas ir „es”, kuram mēs sevi pastāvīgi pielīdzinām, kad esam nomodā. Tas ir mūsu domāšanas centrs un mūsu individualitātes pamats. Tāpēc tas ir mūsu atskaites punkts un atbalsts attiecībās ar citiem cilvēkiem. Ir ļoti grūti to atšķirt no mūsu ārienes.

Starp citu, esam ievērojuši: kad mēs domājam par sevi un par situāciju, kurā esam iesaistīti, mēs sevi redzam uz savas apziņas ekrāna, kaut vai uz dažiem mirkļiem. Tāpat, protams, esam ievērojuši: kad runājam par kādu cilvēku, visu sarunas laiku mūsu apziņā parādās viņa seja.

No maģiskā viedokļa ego atbilst ne tikai mūsu objektīvajam „es”. Tas ir mūsu dvēseles atspulgs un atspoguļo tās attīstības līmeni. Tikumi un trūkumi, kuri atspoguļojas mūsu uzvedībā, parāda mūsu iekšējo personību. Ego veido neatņemamu cilvēka rakstura daļu.

Atšķirībā no tā, ko apgalvo dažas filozofiskās skolas, to nav iespējams izskaust. Tāpat veltīgi ar to cīnīties, jo tāda cīņa neizbēgami noved pie pretošanās, kas tikai pastiprina ego varu. Gudrāk būs pret to izturēties ļoti uzmanīgi un iemācīties to vadīt. Kā? Neļaujot diktēt mūsu uzvedību, virzot to uz pozitīvām lietām, pārvēršot katru trūkumu par tikumu. Tieši tāds ir Garīgās Alķīmijas pamats, kurai, pēc būtības, katram cilvēkam sevi jāuztic.

Augstprātība, protams, ir ego „visdabiskākā” vājība, jo tā raksturam piemīt vēlēšanās izcelties vai tikt ievērotam. Cilvēkam, kuram piemīt pārmērīgs ego, patīk „izrādīties”. Bez tā šādam cilvēkam grūti noturēties, viņš katrā izdevīgā gadījumā paziņo citiem par saviem tikumiem, spējām, un viņam ļoti patīk piešķirt sev īpašu nozīmi citu acīs.

Ego ietekmē mēs padodamies vēlmei vai nepieciešamībai pievērst sev uzmanību, iegūt sarunā noteicošo stāvokli, izteikt savu viedokli pat tad, kad neviens nejautā, izcelt un parādīt savu fizisko un intelektuālo pārākumu utt. Tā ietekmē mēs iesākam frāzes ar tādiem vārdiem kā „es, personīgi es, kas attiecas uz mani…” utt.

Kaut gan augstprātību pelnīti uzskata par trūkumu, tā tomēr reizēm spēj kļūt par „virzītāju” sabiedrībai derīgu darbu veikšanā. Daudzus sasniegumus īstenojuši cilvēki, kuriem trūkst vienkāršības, bet kuriem piemīt gudrība un vīrišķība. Taču būtu muļķīgi secināt, ka tikai godkārīgi cilvēki spēj radīt vai izrādīt aktivitāti.

Ja reiz ir aplam lielīties ar savu talantu vai labo darbu, tad tomēr ir pilnīgi dabiski sajust zināmu apmierinājumu pēc kāda labi padarīta darba, un to droši var sev atļaut. Šī sajūta nav ego izpausme, bet gan dabiska dvēseles reakcija un tai raksturīgu apziņa.

Ja labie darbi mūs nedarītu laimīgus, būtu mazāk motivācijas darīt Labu. Sajust apmierinājumu ar sevi pēc labi padarīta, grūta darba, pēc kāda radoša plāna īstenošanas, pēc palīdzēšanas otram cilvēkam utt. nenozīmē kļūt godkārīgam, jo tāda rīcība sakņojas mūsu garīgajā „es”. Kļūt godkārīgam – tas nozīmē plātīties ar šo rīcību, pieprasīt publisku savu nopelnu atzīšanu.

Sevis lielīšana ir augstprātības ārējā izpausme. Godkārīgs cilvēks nespēj par sevi nerunāt, viņš nespēj pārtraukt citus, ja tie par viņu runā, un reizēm var tāpēc kļūt pat smieklīgs. Šādai ego izpausmei par avotu visbiežāk kļūst pārmērīga pašpārliecība, kas līdzīga „pārākuma kompleksam”. Tāds cilvēks sliecas pārspīlēt panākumus, spējas un talantus, kuru tam pat varbūt nav. Un tieši pārspīlēšana padara viņu godkārīgu vai pretenciozu.

Nepilnvērtības komplekss visbiežāk liecina par nepietiekamu ticību sev, taču ne vienmēr. Tā var būt arī apspiestas augstprātības izpausme, kas tādā gadījumā atbilst viltotai vienkāršībai. Nav vēlams tomēr pārmērīgi sevī nomākt to, ko uzskatām par trūkumu. Labāk pieļaut tā eksistenci, ievirzīt lietderīgā gultnē un pakāpeniski aizstāt ar pretējām īpašībām. Apmēram šādi: tā vietā, lai nomāktu savu ego un kļūtu vienkārši ārēji, labāk ļaut savam kaprīzajam ego normāli izpausties, vienlaikus strādājot pie tā pārvēršanas. Pārmērīgi augstprātīgs vai godkārīgs cilvēks beigu beigās tik un tā nodod savu patieso personību, to nav iespējams pilnīgi nomaskēt.

Kāpēc gan mums vajag iemantot vienkāršību? Augstprātībai ir gauži negatīva ietekme uz mūsu dzīvi un attiecībām ar citiem cilvēkiem. Pirmkārt, tā vienmēr mudina rīkoties ar aprēķinu un tādējādi vēl pastiprina mūsu egocentriskās tendences.

Otrkārt, augstprātība satur nepacietības, varbūt pat fanātisma sēklu, jo tādam cilvēkam vienmēr patīk, ka viņam ir taisnība, un viņš ar grūtībām atzīst savas kļūdas. Galējos gadījumos šī ego īpašība grūž cilvēkus uz savstarpēju agresiju un pat slepkavībām. Katrs zina, ka karus izraisa vēlēšanās pakļaut citus, un savukārt tā pamatojas uz varas un pagodinājumu pievilcību. Vienkāršs cilvēks visbiežāk ir miermīlīgs un izvairās no konfliktsituācijām.

Labākais veids, kā audzināt vienkāršību, ir pārliecināt sevi: jo svarīgāki mēs vēlamies izskatīties citu acīs, jo nesvarīgāki patiesībā kļūstam. Citi bieži mūs redz tādus, kādi mēs patiesībā esam. Lai kāda arī būtu mūsu uzvedība sabiedrībā, mūsu popularitāte, mūsu iespējas, prāts, talanti utt., mēs esam tikai cilvēciska vienība starp miljoniem citu cilvēku.

Un katrs no mums ir tikai milzīgā cilvēces ķermeņa šūna, kura atsevišķi nespēj eksistēt. Bezgalīgajā pasaulē mēs esam tikai zvaigžņu putekļi, tikai milzīgā kosmosa okeāna pilieni. Taču vienlaikus, kaut arī mēs kā atsevišķas personības esam mazi, mūsu dvēsele spēj atspoguļot Dievišķo diženumu un kļūt Viņa piepildījumu pavadonis. Vienīgais veids, kā to sasniegt – iemantot vienkāršību – tikumu, kurš pats norāda uz evolūcijas līmeni.

(Pēc Serža Tusēna.)

 

 

 

 

Augstprātīgs cilvēks – tāds, kas izrāda, uzsver tikai savu pārākumu, pret citiem izturas nicīgi un iedomīgi.

Mīt – šeit: mainīt.

 

Būt pārņemtam ar sevi nozīmē būt tādam, kurš radis domāt un runāt tikai par sevi.

Pasaules uztvere –  cilvēka dzīves skatījums, dzīves izjūta, priekšstats par īstenību, izpratne par apzināti vai neapzināti izveidotu attieksmi pret sevi, apkārtējo pasauli un dzīvi kopumā.

Iedomāties –nozīmē ne tikai kaut ko iztēloties, izveidot iztēlē, atveidot atmiņā, atcerēties, bet arī radīt kaut kādu maldīgu uzskatu, pārliecību; likties, šķist.

Augstprātības izjūta – spēja ar prātu, intuīciju un emocijām izrādīt savu stāvokli, uzsvērt savu pārākumu, kā arī nicīga un iedomīga attieksme.

Iedomīgs cilvēks – tāds, kas bez pamata  jūtas pārāks par citiem un to izrāda. Par tādiem cilvēkiem saka, ka viņi ir iedomīgi kā pāvi.

Konstruktīvs – sinonīms vārdam pozitīvs, radošs tāds, kas balstīts uz risinājumu, tāds, kas veido pozitīvu pamatu produktīvam risinājumam, tāds, kurā veidojas pozitīvs pamats pozitīvai darbībai.

Destruktīvs – sinonīms vārdam postošs, traucējošs un ārdošs. Piemēram, destruktīvas domas, destruktīvi vārdi vai destruktīva uzvedība.

Nicinājums -tāda attieksme, kurai raksturīga uzsvērta necieņa, vērtības, derīguma noliegums, arī pazemojoša nevērība, savas pārākuma apziņas izpaudums; nicināšana.

Cīņa ar apkārtējo pasauli – vēršanās pret kaut ko sev nevēlamu, cenšanās iznīcināt, pārvarēt, novērst.

Pretenzija ir konsekventa prasība, arī tīkojums pēc sev kaut kā nepieciešama, vēlama un izdevīga.

Cieņa ir attieksme, kurai ir raksturīga citu cilvēku spēju, zināšanu, nopelnu, vērtību u. tml. atzīšana.

Salīdzināšana – izziņas paņēmiens, kas kalpo par pamatu, lai spriestu par sevi, citām personām, apkārtējo pasauli, kā arī objektu līdzību vai atšķirību.

Bailes – psihisks (emocionāls) stāvoklis, jūtas, kam raksturīgs satraukums, apjukums, nospiestība un ko izraisa briesmas, nelaime.

Aklas bailes — ļoti lielas bailes, kad zūd spēja pareizi novērtēt situāciju.

 

Interpretācija – domas, satura (arī tēlu, ideju) izskaidrošana, izskaidrojums, atklāšana, atklājums.

 

Patmīlība – morālas jūtas, kas izpaužas cilvēka cieņā pret sevi; pārmērīga pašcieņa.

 

Egoisms –  savu personisko interešu uzskatīšana par svarīgākām nekā citu cilvēku vai sabiedrības intereses; patmīlība.

 

Stress – reakciju kopums, ko organismā izraisa neparasts, spēcīgs kairinātājs; spriedze.

 

 

 

Pārspīlēt

vērtēt, iztēlot par lielāku, nozīmīgāku, nekā tas patiesībā ir; izpaust lielākā mērā nekā vajadzīgs, vēlams.

 

Pašcieņa ir  jūtas, kas saistītas ar sevis cienīšanu, sevis apzināšanos par sabiedrības locekli; pašlepnums.

 

Unikāls  ir tas, kas ir vienīgais savā veidā, ārkārtīgi rets.

 

 

 

 

Daudzi no mums domā, ka pasaule ir tāda, kādu mēs to redzam, kaut gan īstenībā pasauli redzam tādu, kādi esam mēs paši.

 

No diviem strīdniekiem visvairāk iekarst tas, kuram nav taisnības.

Lems

… mūs kaitina tie cilvēki, kuros saskatām paši savas sliktās īpašības. Mēs tās spējam ievērot citos tieši tāpēc, ka arī mūsos tās ir.

 

Lai novērtētu kādu īpašību, kaut daļēji tai jāpiemīt arī pašam vērtētājam.

Viljams Šekspīrs

 

Ļaujiet katram iet savu ceļu, tad varbūt dažs kaut kur aizies.

Hercens

 

Cilvēks ir kā saule: jo vairāk siltuma izstaro, jo spožāk mirdz.

Velta Spāre

 

 

 

 

Cilvēki viens no otra muktu, ja zinātu, ko viens par otru domājam.

Kaspars Bikše

 

Neuztraucies par cilvēkiem, kuri bija tava pagātne, labāk vēro, kādi cilvēki tavā dzīvē ienāk tagad! Apkārt notiekošais ir zīme.

Kaspars Bikše

 

Ja mūs pašus nenomāktu lepnība, tad mēs nežēlotos, ka citi ir lepni.

Larošfuko

 

Savējos atpazīstam pirmos.

Autors nezināms

 

Arī pret dieviem izturas augstprātīgi, ja tos neatpazīst.

Bhasa

 

Augstprātība – lūk, vienīgais iemesls, kāpēc mēs tik noniecinoši izturamies pret zemākiem un tik apkaunojoši zemojamies augstāko priekšā.

Labrijērs

 

 

 

Uzdevums “Kas raksturo manus domāšanas ieradumus un valodu?”

Izmantojot zemāk minētos piemērus, noteiksim, kas piemīt, raksturo mūsu individuālo domāšanu un valodu, kā arī noteiksim, cik lielā mērā tās mums piemīt! Sakārtosim tos atbilstošos stabiņos! Ar kādiem argumentiem pamatosim savu izvēli?

Apvainošana (citu un sevis). Kritizēšana (citu un sevis). Pretenzijas (pret citiem un pret sevi). Neapmierinātība (ar citiem un ar sevi). Nosodījums (citu un sevis). Nicinājums un antipātija (pret citiem un pret sevi). Naids (pret citiem un pret sevi). Aizkaitinājums. Dusmas, niknums. Aizvainojums. Atriebība. Īgnums. Vilšanās. Ļaunas valodas un ļaunas domas. Lielība. Bailes, nemiers un satraukums. Šaubas un pārliecības trūkums. Žēlums, līdzcietība un nožēla. Grūtsirdība, skumjas un depresija.
Tieksme labi paēst un rijība. Savtība, alkatība un skopums. Skaudība. Meli un krāpšana. Liekulība. Glaimi. Greizsirdība.

 

1.2.3.4.5.
Man nepiemīt un nav arī vajadzīgsVarētu būt kāda saistība, ar kuru vēl neesmu ticis skaidrībāPiemīt zināmā mērāPiemītĻoti piemīt un man tā ir vērtība
Kādas situācijas aprakstsKādas situācijas aprakstsKādas situācijas aprakstsKādas situācijas aprakstsKādas situācijas apraksts
Mani secinājumi, pārdomas

 

Uzdevums „Dažādie pretējie uzskati par lepnību”

Ar ko būtu izskaidrojams tas, ka par lepnību, lepnumu ir tik daudz pretēju uzskatu un pārliecību? Vieni nopeļ, citi pretēji – to slavina. Izteiksim savu viedokli! Vai piekritīsim latviešu sakāmvārdam Kas negrib liekties, tam grūti art”? Vai piekritīsim, ka jāstrādā ir tikai grūti un smagi? Tas pats sakāms arī mācīšanos. Izvērtēsim arī citus sakāmvārdus un aforismus!

Lepnums rodas nepietiekoši dziļu pārdomu un sevi paša
nezināšanas rezultātā
.

                                                                                 Addisons

Man sava sakaltušā maize labāka par jūsu trekno plovu.

Armēņu sakāmvārds

Arī lepnums taču izliekas par cēlu dvēseli.

                                                                         Augustīns

Lepnums pazudina līdzcietības jūtas, kas rodas redzot
nelaimi.

Buasts

Lepnums traucē mīlēt un kļūt mīlētam.
                                                                                      Buflērs

Lepnumam nav netikumu labākās īpašības – prasmes slēpties.
                                                                                   Bēkons F.

Lepnums noved eņģeļus līdz krišanai.
                                                                Emersons

Lepnums izdeldē visus netikumus, izņemot sevi pašu.
                                                                       Emersons

Lepnie neieredz lepnumu citos cilvēkos.
                                                                Franklins

Iespējams, ka no visām mūsu iedzimtajām kaislībām,
visgrūtāk ir lauzt lepnumu, lai arī kā to neslēptu, lai
arī kā ar to necīnītos, žņaugtu un mērdētu – vienalga tas
ir dzīvs, laiku pa laikam izlaužas un parāda sevi.
                                                                                   Franklins

Lepnums sajūsminās tikai stāstot par sevi.

Helvēcijs

Lepnumu nav ne jāapspiež, pat ne jāvājina, tas ir
jānovirza uz dižu mērķu īstenošanu.
                                                                   Helvēcijs

Lepnums dodas ceļā jāšus, bet atgriežas kājām.
                                                                    Itāļu sakāmvārds

Kaut arī lepnums nav tikums, tas ir daudz tikumu tēvs.
                                                                      Kolinss

Lepnums piemīt visiem cilvēkiem: atšķirība vienīgi tur,
kur un kādā veidā viņi to izpauž.
                                                                      Larošfuko

Pašlepnums nevienam negrib palikt parādā, bet egoisms –
negrib maksāt.
                                                                       Larošfuko

Mūsu lepnums pieaug tieši par tik, par cik mēs samazinām
citus savus trūkumus.
                                                                                      Larošfuko

Kas negrib liekties, tam grūti art.

Latviešu sakāmvārds

Lepnums – cildena kaislība – nav akls attiecībā pret paša
trūkumiem. Tas raksturīgs lepnībai.
                                                                                      Lihtenbergs

Kaut mans lepnums ietu allaž roku rokā ar manu gudrību.
                                                                                      Nīče

Labāk no savas rokas mirt nekā no svešas dzīvot.
                                                                                    Rainis

Cilvēka lepnība viņu gāzīs, bet pazemīgais iemantos godu.
                                                                                Salamans

Lepna sirds tā Kunga acīs ir negantība, un – tik tiešām
tas tiesa – tā nepaliks nesodīta.
                                                                               Salamans

Kam jākļūst pazudinātam, tas pa priekšu kļūst lepns,- un
augstprātība nāk pirms bojā ejas.
                                                                                Salamans

Kur nāk lepnība, nāk arī negods.

Salamans

Lepnums – vājo mierinājums.

Vovenargs

Ja pasaulē visiem būtu saprātīgs daudzums lepnuma, tad
tajā nebūtu tik daudz nelietību.
                                                               Zeime

 

Uzdevums „Ko mēs zinām par citām negatīvām īpašībām?”

Uzrakstīsim kaut vai pa teikumam visu, ko mēs zinām par zemāk minētajām īpašībām!

Savtība, alkatība un skopums. Skaudība. Meli un krāpšana. Liekulība. Glaimi. Greizsirdība. Apvainošana (citu un sevis). Kritizēšana (citu un sevis). Pretenzijas (pret citiem un pret sevi). Neapmierinātība (ar citiem un ar sevi). Īgnums. Vilšanās. Naids (pret citiem un pret sevi). Aizkaitinājums. Dusmas, niknums. Aizvainojums. Ļaunas valodas un ļaunas domas. Lielība. Bailes, nemiers un satraukums. Šaubas un pārliecības trūkums. Žēlums, līdzcietība un nožēla. Grūtsirdība, skumjas un depresija.
Tieksme labi paēst un rijība. Nosodījums (citu un sevis). Nicinājums un antipātija (pret citiem un pret sevi). Atriebība.

 

Diskusija „Lepnais un pazemīgais, stiprais un vājais – kas viņi ir?”

Izlasīsim un pārdomāsim Raiņa vārdus:

Ļauj sevim pāri darīt, jo tu liels!

Un sevi neaizstāvi, jo tu stipris!

Un citu nesamin, jo tu to spēj!

Bet pacel citu, un tu celsies pats!

Izlasīsim zemāk minēto tekstu, salīdzināsim ar Raiņa teikto un veidosim diskusiju par darbos minēto!

Tieši lepnība ir mūžīgais dzinējs kara mehānismā. Karā kā jau karā, tiek likti lietā visi līdzekļi. Tieši lepnība rada aizvainojumu, greizsirdību, skaudību, sāncensību. Nekas cits mūsos necieš, izņemot lepnību; nekas mūsos neaizvainojas, izņemot lepnību.

Bet kā tad ir, vai cilvēki to nostādījuši ārpus likuma? Gluži otrādi. Kopš bērnības māca būt lepnam. Vēl absolūti nevainīgo un laimīgo cilvēcisko būtni burtiski vardarbīgi inficē ar lepnības vīrusu, kas beigu beigās viņu arī nogalinās. Cilvēciskā morāle necieš vājos – ir kauns nebūt par personību. Ja tu piedod, tad esi muļķis. Muļķis nav vis tas, kas zog, kaujas, lamājas, pārkāpj laulību, bet tas, kas piedod. Bailes izskatīties vājam – tas ir greizs spogulis, kurā agresija tiek uzskatīta par spēku, augstprātība – par tikumu, greizsirdība jeb, citiem vārdiem sakot, naids – par mīlestību.

(M. Ļežepjokovs, psihologs.)

Uzdevums „Kāpēc mīlestība sevi parāda tikai kopā ar laiku?”
Pirms atbildam uz zemāk minētajiem jautājumiem, izlasīsim pasaku par salu!

 

  • Kādas īpašības varētu piedēvēt laikam un mīlestībai?
  • Kāpēc pulksteņi ir tikai cilvēkiem?
  • Vai augi steidzas vai nesteidzas?  Kas un kā to varētu uzzināt?
  • Ko mēs iegūstam no pulksteņa?
  • Ko mēs iegūstam no Mīlestības?
  • Ko mēs iegūstam no laika?
  • Kāpēc veci cilvēki atšķiras no jauniem?
  • Kad beidzas bērnība un sākas vecumdienas?

 

Reiz uz kādas salas dzīvoja visi, kas ikkatram no mums reizēm piemīt un viss, ar ko ar ko jebkuram no mums nākas ikdienā sastapties: skumjas, prieks, lepnība, bagātība, steiga, laiks, mīlestība. Kā jau tas mēdz gadīties, salu piemeklēja nelaime – tā sāka grimt un katrs no tās iemītniekiem mēģināja glābties kā nu varēdami: – meklēja laivas, ar ko tikt projām.

Visiem izdevās atrast laivu sev, vien mīlestība palika uz grimstošās salas un izmisīgi mēģināja kādam piebiedroties.

Garām peldēja laiva, kurā sēdēja skumjas. Mīlestība tās uzrunāja – lūdzu, paņem mani līdzi savā laivā. Skumjas šķendēdamās atteica – man jau tāpat ir slikti, kur vēl tevi lai lieku!

Tad uzrunāja prieku, kurš ķiķinādams jautri stūrēja laivu, bet tas jau citus nedzirdēja.

Arī lepnība ar savu grezno laivu vīzdegunīgi aizpeldēja garām.

Uzrunāta tika arī steiga, kura tik vien spēja kā atteikt – nav laika, nav laika.

Mīlestība vēstās pie bagātības, kura iesēdusies savā greznībā, nevarēja iedomāties, ka kādam klājas slikti.

Visbeidzot garām peldēja laiks, kurš domīgi piestāja pie grimstošās salas un mazliet apdomājies teica – nāc, mīlestība, manā laivā, jo mēs viens bez otra laikam nepratīsim pastāvēt, jo mīlestība, ko sniedzam viens otram, ir tā lieta, kuru visbiežāk spējam novērtēt tikai ar laiku. Mūsu sniegto mīlestību novērtējat ar laiku, lai tās nepietrūkst.

Autors – nezināms.

 

Uzdevums „Kā labāk?”

Iedomāsimies situāciju, kurā mums būtu iespēja izvēlēties: dzīvot 50 gadus, kur ik dienas piedzīvojam prieku, apmierinājumu un laimi vai 100 gadus, kurā ik dienas piedzīvojam bēdas, slimības un tamlīdzīgas ciešanas. Izvēlēsimies dzīves garumu un pamatosim savu izvēli!

50 gadu ilgs mūžs100 gadu ilgs mūžs
„Jā” vai „nē”, pamatojums„Jā” vai „nē”, pamatojums
Secinājumi, mani pārspriedumi

 

Vai vērts zināt, ja nepielieto?

Ir tik daudz skolēnu, kas, runājot par dzīvi vispār, teiktu: „Ak, es taču visu jau zinu!” Bet, kad pajautāsim par laimi, mīlestību vai to, kas notiek viņu pašu dzīvē, tad izrādās, ka viņi nav apmierināti, cieš un tā tālāk. Ko tad dod zināšana, ja to nepielietojam?

 

Kopsavilkums par lepnību un augstprātību

·         Lepnības izjūtas demonstrēšana rada vēlēšanos pazemot ar vārdiem, domām un rīcību.

·         Lepnīgiem cilvēkiem ir sava pareizā pasaules izpratne, kuru viņi uzskata par pašu pareizāko un pašu labāko. Šādi cilvēki tiecas apkārtējo pasauli pakļaut sev, bieži vien aizskarot otru fiziski, izsakot rupjības un tamlīdzīgi.

·         Izjust savu vērtību, unikalitāti un vienreizīgumu, atņemot to citiem, paceļoties pāri citiem, nozīmē radīt citu unikālo pasauļu iznīcināšanas programmu.

·         Mācīsimies pieņemt apkārtējos cilvēkus ar tādu attieksmi, kādu mēs vēlētos, lai viņi domātu, runātu un izturētos pret mums.

·         Mīlestība pret pasauli sākas ar mīlestību pret sevi kā pasaules daļiņu. Priecāties par pasauli nozīmē priecāties par sevi, priecājoties par sevi, mēs priecājamies par pasauli, tāpēc apkārtējo pasauli un Dabas Vienotību izpratīsim, izprotot sevi –  caur sevis mainīšanu un sevis pilnveidošanu, nevis domājot, runājot par negatīvo un apkarojot ārējo pasauli.

·         Lepnībai ir tūkstošiem seju. Brīžiem tā parādās kā varenības vai mazvērtības komplekss. Cenšanās palikt pēdējā vietā, tīšām nemācīties, izaicinoši izturēties pret skolotājiem, klasesbiedriem un citiem bieži ir mēģinājums pievērst sev uzmanību, bet uz tādu rīcību arī pamudina tieši lepnība.

·         Lepnība neparedz iespēju pilnveidot mīlestību. Tas, kas neprot mīlēt sevi, neprot mīlēt arī citus.

·         Iemācīsimies piedot cilvēkiem un uztvert viņus tādus, kādi tie ir. Faktiski, piedodot otram, mēs piedodam sev.

·         Katrs cilvēks dzīvo savā pasaulē un rada, veido savu unikālo pasauli. Tieši tas arī nosaka katras cilvēciskas būtnes vienreizīgumu un unikālumu.

·         Mēs visi ejam vienā virzienā, bet katrs pa savu ceļu. Ļoti svarīgi, lai cilvēks izjustu savu vērtību, svarīgumu un unikālumu šajā pasaulē, taču nevis paceļoties pāri citiem, bet gan apzinoties savu unikālumu Visuma vienotajā organismā.

 

 

[1] Spriedze– padarīt, parasti ļoti, spraigu (piemēram, norisi, stāvokli).

[2] Nosodīt – atzīt par noraidāmu, nopeļamu; izpaust šādu atzinumu.

[3] Egoisms– savu personisko interešu izvirzīšana augstāk par citu cilvēku un sabiedrības interesēm; patmīlība.

Show Buttons
Hide Buttons