Skaties mobilo versiju!
Vārda dienas: Voldemārs, Valdemārs, Valdis , Valdeko, Valdeks, Valdemars, Valdimārts, Valdimirs, Valdmiers, Valdona, Valdone, Valdonis, Valdons, Valds, Vivaldis, Voldemars, Voldis, Voldmārs, Volmārs, Vulmārs

Twitterī

5. februāris, 2018

1887. gada 5. februārī dzimis latviešu politiķis un diplomāts Zigfrīds Anna Meierovics

Zigfrīds Anna Meierovics (1887. gada 5. februāris — 1925. gada 22. augusts) bija Latvijas sabiedriskais un politiskais darbinieks. Viņš bija pirmais Latvijas Ārlietu ministrs un otrais Latvijas Republikas Ministru prezidents.

Ārlietu ministra amatu ieņēma no Latvijas Pagaidu valdības izveides 1918. gada 19. novembrī līdz savai nāvei 1925. gada 22. augustā, ar 11 mēnešu pārtraukumu 1924. gadā. Meierovics bija viens no Latviešu zemnieku savienības dibinātājiem. Kā šīs partijas pārstāvis, ievēlēts Satversmes sapulcē un 1. Saeimā. Būdams ārlietu ministrs, Meierovics nodrošināja Latvijas Republikas starptautisku de facto un de iure atzīšanu, kā arī uzņemšanu Tautu Savienībā.

Meierovicam vadot valdību ieviesa latu, panāca vienošanos ar Padomju Krieviju par pilsonības izvēles kārtību, ieviesa latīņu druku un apstiprināti vairāku valsts iestāžu statūti. Gāja bojā autoavārijā 1925. gada 22. augustā Sēmes pagastā, apmeklējot savus bērnus. Apbedīts 27. augustā Rīgas Meža kapos, kur viņam uzstādīts piemineklis.

Zigfrīds Anna Meierovics ir dzimis 1887. gada 5. februārī (pēc vecā stila — 24. janvārī) Kurzemes guberņas Durbē. Viņa māte nomira 17. februārī (pēc vecā stila — 4. februārī) un tika apglabāta Durbes kapos 21. februārī (pēc vecā stila — 9. februārī).

Tēvs pie kristīšanas dēlam lūdza dot arī mātes vārdu Anna. Drīz pēc sievas nāves Hermani Meierovicu 1891. gadā ievietots psihiatriskajā slimnīcā ar nervu sabrukumu. Sākotnēji viņš uzturējās Tērbatā, bet tad viņu pārveda uz Tabora slimnīcu Jelgavā, kur viņš mira 1913. gada 2. martā.

Zigfrīds uzauga mātes brāļa, latviešu skolotāja Roberta Fīlholda ģimenē. Bērnību viņš pavadīja Pūrē un Kabilē, 1900. gadā pabeidza Kabiles pagastskolu. No 1900. līdz 1905. gadam mācījās Tukuma pilsētas skolā. Tukumā dzīvoja skolotāja F. Jansona ģimenes pansijā. Neskatoties uz cara valdības pārkrievošanas politiku, Zigfrīgs kopā ar citiem skolēniem izkopa latviešu kultūru, piedaloties kora izveidē, iestudējot ludziņas, lasot referātus par skolā neapspriestām tēmām un rokrakstā veidojot skolas žurnālu “Pirmie Stari”.

No 1905. līdz 1907. gadam Zigfrīds turpināja mācības N. Mironova komercskolā Rīgā. 1906./1907. mācību gadā viņu ievēlēja par skolas Izrīkojumu komisijas priekšsēdētāju. 1906. gada septembrī pārcēlās uz dzīvokli Oskara ielā 1, kur kopā ar skolasbiedru Ādolfu Zandmani un diviem topošajiem Mironova skolas skolēniem īrēja istabu.

Stāvu zem viņa dzīvoja viņa mātes radinieks Fīlholds. Šeit Meierovics iepazinās ar savu vēlāko sievu, Fīlholda vecāko meitu Annu.

No 1907. līdz 1911. gadam Meierovics studēja Rīgas Politehniskā institūta Tirdzniecības nodaļā. Rakstīja diplomdarbu par naudas reformu Krievijas impērijā un Austroungārijā. Studiju laikā iestājās studentu korporācijā “Talavija”.

Paralēli studijām no 1909. līdz 1915. gadam strādāja par skolotāju Viļa Olava vadītajā Rīgas komercskolā un stipri ietekmējās no Olava politiskajiem uzskatiem. Meierovics šeit pasniedza komercģeogrāfiju un tirdzniecības zinības.

1910. gada 28. septembrī (pēc vecā stila — 15. septembrī) Meierovics līgavas vecāku dzīvoklī apprecēja Annu Fīlholdi. Pēc kāzām Meierovici apmetās Rīgā, Stabu ielā 99.

Bermontiādes laikā 1919. gada rudenī Meierovics kā ārlietu ministrs informēja ārvalstis par notiekošo Latvijā un panāca Antantes atbalstu Latvijai.25. novembrī Meierovics nosūtīja Vācijas ārlietu ministram Hermanim Milleram notu, saskaņā ar kuru Latvija pieteica karu Vācijai.

Miera līgums starp abām valstīm tika noslēgts 1920. gada 15. jūlijā. Līgums paredzēja arī Latvijas de iure atzīšanu, tiklīdz to izdarīs kāda no Versaļas līgumu parakstījušajām sabiedroto valstīm. 1920. gada aprīlī Meierovics no Latviešu zemnieku savienības saraksta tika ievēlēts Satversmes sapulcē.

1920. gada 11. augustā tika noslēgts Latvijas—Krievijas miera līgums, tā paverot ceļu Latvijas de iure atzīšanai.Augustā tika rīkota Bulduru konference, kurā tika pieņemts lēmums veidot Baltijas Antanti. 6. novembrī Meierovics devās uz Tautu Savienības mītni Ženēvā, lai noskaidrotu, kādēļ Latvija netiek atzīta de iure.

Viņš secināja, ka Latvija netiek atzīta, jo neietilpst Tautu Savienībā, un nav Tautu Savienībā, jo netiek atzīta. Meierovics panāca Latvijas iestāšanos organizācijās, kuras bija gatavas to uzņemt: Starptautiskajā Sarkanajā Krustā, starptautiskās higiēnas organizācijās, pasta un dzelzceļa ūnijā, kā arī vairākās finansiālās organizācijās.

Latvijas situācija tika apspriesta Tautu Savienības sēdē, kurā 5 dalībvalstis no 41 atbalstīja (tai skaitā Itālija) Latvijas uzņemšanu Tautu Savienībā. Pēc balsojuma Latvijas delegācija ar Meierovicu priekšgalā demonstratīvi pameta zāli.

No Ženēvas Meierovics devās uz Romu, kur jau darbojās Latvijas vēstnieks Itālijā Miķelis Valters. Vizītes laikā Itālijas karalis Viktors Emanuels III, premjerministrs Džovanni Džoliti, ārlietu ministrs Karlo Sforca un parlamenta priekšsēdētājs Enriko de Nikola apliecināja Itālijas gatavību atzīt Latviju.

No Romas Meierovics devās uz Parīzi. Viņš tikās ar Francijas premjerministru Aleksandru Millerānu, kas solīja, ka Francija interesēsies par Latvijas atzīšanu.1920. gada 29. decembrī Francija nosūtīja pieprasījumu Apvienotajai Karalistei, Itālijai un Japānai atzīt Latviju de iure.

1920. gada beigās Meierovics no Parīzes devās uz Londonu, lai panāktu Apvienotās Karalistes atbalstu šai iniciatīvai. 1921. gada 23. janvārī viņš atgriezās Parīzē, dienu pirms Antantes Augstākās padomes (Francija, Apvienotā Karaliste, Itālija, Japāna un Beļģija) sēdes sākuma. Jautājums tika izskatīts 26. janvārī, padome pieņēma lēmumu atzīt Baltijas valstis de iure.

28. janvārī Meierovics saņēma Antantes Augstākās padomes priekšsēdētāja, Francijas premjerministra Aristīda Briāna parakstītu atzīšanas rakstu. 2. februārī Meierovics devās prom no Parīzes.

Pēc Ulmaņa 1. Ministru kabineta demisijas valdības demisijas 1921. gada 2. jūnijā Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste izvirzīja Meierovicu Ministru prezidenta amatam. Valdības veidošanas laikā sašķēlās Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija. Vairāki tās labējā spārna deputāti vēlējās piedalīties valdības veidošanā un izveidoja mazākuma frakciju parlamentā (vēlāko Mazinieku partiju).

15. jūnijā Meierovics paziņoja piedāvātās valdības sastāvu. Tā bija pirmā valdība, kurā bija pārstāvēti sociāldemokrāti (Roberts Dukurs, Vilis Holcmanis, Ernests Ozoliņš un Voldemārs Salnais), kā arī pirmā, kurā nebija neviena mazākumtautību pārstāvja. 16. jūnijā Meierovics nolasīja valdības deklarāciju.Jauno valdību atbalstīja visi 126 deputāti, kas bija ieradušies uz sēdi.

Meierovica valdības laikā Satversmes sapulce pieņēma lēmumu likvidēt Darba ministriju (tagadējā Latvijas Republikas Labklājības ministrija). Pēc Meierovica iejaukšanās lēmumu tomēr atcēla. 1921. gada 22. jūlijā Meierovics un Padomju Krievijas vēstnieks Latvijā J. Gaņeckis parakstīja līgumu par pilsonības izvēles kārtību.

Līgums ļāva pilngadīgiem Krievijas pilsoņiem, kas paši vai kuru vecāki līdz 1914. gada 1. augustā bija pierakstīti pie pilsētu vai lauku sabiedrībām tagadējās Latvijas Republikas robežās, atteikties no Krievijas pilsonības un saņemt Latvijas pilsonību. Izmantojot šo iespēju, līdz 1927. gadam Latvijā atgriezās vairāk nekā 220 000 kara bēgļu.

1922. gada 3. janvārī valdība pieņēma lēmumu iecerēto nacionālo valūtu saukt par “latu”, bet tā simto daļu par “santīmu”.15. februārī pieņēma Satversmi, kuras izstrādāšanā piedalījās arī Meierovica valdība.

6. aprīlī Ministru kabinets apstiprināja noteikumus par lauku dzīves atjaunošanu un dibināja Dzīves atjaunošanas padomi Zemkopības ministrijas paspārnē. Meierovica valdības laikā turpināja agrāro reformu, 3. maijā Satversmes sapulce pieņēma reformas 3. daļu par agrārās iekārtas nostiprināšanu. 3. augustā apstiprināja noteikumus par naudu, kuru rezultātā ieviesa latu.Naudas emisijai 9. septembrī nodibināja Latvijas Banku, kas darbu sāka 1. novembrī.

18. jūlijā Ministru kabinets pieņēma noteikumus par latviešu valodas ortogrāfiju, kurā noteica nomainīt gotisko rakstu ar latīņu alfabētu. 23. augustā pieņēma Latvijas Universitātes, Latvijas Konservatorijas un Latvijas Mākslas akadēmijas statūtus. 31. augustā akceptēja Latvijas Telegrāfa aģentūras statūtus.

1922. gada 30. maijā Meierovics Latvijas vārdā parakstīja konkordātu ar Svēto Krēslu, kuru 19. jūlijā ratificēja Satversmes sapulcē.3. novembrī Romā notika ratifikācijas dokumentu apmaiņa, nodrošinot Romas Katoļu baznīcaiautonomiju Latvijā. Saskaņā ar konkordātu, arhibīskapam un bīskapiem bija jābūt Latvijas Republikas pilsoņiem.

1922. gada jūlija sākumā valdība piedzīvoja krīzi, jo Satversmes sapulce noraidīja Zemkopības ministrijas budžetu. Uzskatot to par neuzticības izteikšanu, Meierovics paziņoja par valdības demisiju. 13. jūlijā Satversmes sapulces prezidents Čakste vēlreiz aicināja Meierovicu veidot valdību. 19. jūlijā izveidoja jaunu valdību, kas no iepriekšējās atšķīrās vienīgi ar to, ka zemkopības ministra amatā Voldemāru Zāmuēlu nomainīja Arvīds Kalniņš. Jauno valdību atbalstīja 66 deputāti, pret to balsoja 29 deputāti un atturējās 23. Pēc 1. Saeimas sanākšanas 7. novembrī beidzās arī valdībai pilnvaras. Meierovica vadībā Ministru kabinets turpināja strādāt līdz 1923. gada 26. janvārim.

Pedagogs.lv ,
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. LASIT VAIRAKPIEKRĪTU