Skaties mobilo versiju!
Vārda dienas: Daina, Dainis, Dainida , Daimona, Daimonds, Daimons, Dainars, Dainārs, Dainarts, Dainita, Dainīte, Dainors, Deimonds, Deimons, Jevlampija

Twitterī

5. februāris, 2018

Rīgas Centra Krievu privātģimnāzijas skolotājas Vijas Grantas pasaka “Sīkpuķītes lielie īnraugi”

-Vai man tev kas jāatgādina?

Līdz šim brīdim, jau vairākas sundas staigājot, nevienu dzīvu būtni sev līdzās nemanījis, Viņš apgriezās, lai atvainotos par aizdomāšanos, bet… Ak, Dievs,tici vai ne, nav taču neviens parādījies arī tagad! Vairākkārt apgriezies, ar acīm izpētījis visu līdz pamalei, Viņš jutās apmulsis. Bija taču balss, viņa dzimtajā valodā viņam vaicāja! Kur atrodas vaicātājs? Vai tad guļ kaut kur pie zemes? Bet viss te ir pārskatāms, būtībā kur noslēpties nav, pie tam balss bija tuvu, likās – tepat aiz muguras!

-Nu, kas būs?

   Mistika. Viņam kļuva neomulīgi, apmulsumu nomainīja satraukums, sirds sāka sisties ātri un skaļi. Kur? Kas runā? Tad ķēra pie kabatas:ja nu tas saistīts ar kādu no mazajiem aparātiņiem tajā, pats ieslēdzies un atskaņo kādu fragmentu no kā jau aizmirsta? Vispār – tas gan bija tikpat neticami. Viņš ātri tos apskatīja: nē, nekas nav nejauši ieslēdzies! Viss ir, kā vajag būt.

-Cik ilgi man būs jāgaida atbilde?

   Viņš nepaguva neko īsti nodomāt, kā saļima, sabruka pie zemes. Atvēris acis, ieraudzīja sev priekšā pieticīgu, neuzkrītošu puķīti ar zilu ziedu, bet ziedam – nu, nē, kaut kādas cilvēciskas sejas grimases! Skābenas, bet gaišas, tajās kaut kas tik mātišķs! Ziediņa viducītis pavērās kā cilvēka mute:

-Es ar tevi runāju,- puķe maigi uzsvēra „es”.

-Nu, redz, beidzot sarunājamies! Tu tikko apliecināji, ka mani dzirdi un ka mēs varam sarunāties kā divas dzīvas būtnes.

-Dzīvas?

-Nesapratu tevi. Kur tagad klīst tavs skatiens un par ko brīnies?

-Par to, ka tu sevi sauc par dzīvu.

-Tavā atmiņas grāmatā lasu, ka tev sen labi zināms – tu audz, es augu…- zieds turpināja ar savu puķes muti.

-Nu, un? – Viņš pārtrauca.

-Kas aug, precīzāk – pārveidojas, tas ir dzīvs.

-Dzīvs pārvietojas, darbojas, mācās skolā…

-Un bieži ir kā bez dvēseles,- domu pabeidza puķe. – Lielākoties dara visu bez dvēseles līdzdalības.

-Tu gribi teikt, ka dvēsele – tas ir kaut kas tev piemītošs?

-Ne tikai. Visam, ko jūs saucat par nedzīvu.

-Nu, vai zini!

-Pieņemsim, ka to es nedzirdēju.

-Bet ko īsti tu man gribēji atgādināt?

-Tu man uzmini uz īnraugiem, man sāpēja tā, ka bija jākliedz, bet tu pat neatvainojies, tev tas nebija ne prātā, drāzies tikai uz priekšu!

-Īnraugiem? Tev ir arī īnraugi? Ha-ha-ha! Atvainojos par saviem smiekliem, bet tas nu ir kārtīgs humors – puķei īnraugi!…

-Mani īnraugi ir tā vieta, ar kuru tevi ārstēju, kad tu pastaigājies.

-… – Viņš izdvesa nenoteiktas pusskaņas.

-Tu esi slims, tava dvēsele ir slima, kad tu šeit parādies, un es tevi ārstēju. Reizēm man tas izdodas pilnībā, bet daļēji vienmēr.

   Viņš gandrīz bez pārtraukuma mirkšķināja acis, taču izsacīt neko nespēja. Bet ziedam bija vēl ko teikt:

-Kādreiz mēs un jūs, visa daba sadarbojās itin visā. Ne tikai mēs, redzamie, savā starpā, bet sadarbojāmies arī ar gariņiem, kuri ir te mums visapkārt. Mēs visi cits citu sapratām, par visu varējām vienoties, cits citam palīdzējām, bet tad jūs atdalījāties, pasludinājāt sevi par ārpuskārtas vērtību, taču tādas nav bijis un nekad arī nebūs. Tūlīt atvainojies – noskūpsti manus īnraugus, lai tie var ārstēt tevi tālāk!

   Par īnraugiem tā arī neko nesaprazdams, Viņš pieliecās un noskūpstīja puķes kātiņu un saskatīja ziediņā gaišu, gaišu smaidu. Diez kāpēc bija neērti atzīt, ka tas ir ļoti plats smaids.

-Īsta pasaka…- Viņš nomurmināja.

-Atceries: pēc dažiem gadiem mans šodien sīkais, zilais ziediņš būs tik liels kā šķīvis. Tas tev vienmēr smaidīs un godinās tevi – pateicībā par to, ka šodien pagodināji mani. Un tā nav pasaka. Tā būs, tu to baudīsi. Tikai turpmāk visiem atvainojies pats, uzreiz!

Pedagogs.lv , ,