Skaties mobilo versiju!
Vārda dienas: Lūcija, Veldze , Lucianna, Lucians, Luciāns, Lucija, Lucijana, Lucijans, Lucijāns, Lusiāna, Lusija, Ļusja, Veldza

Twitterī

6. februāris, 2018

Par nemieru un tā neciešamo “diktātu” jeb nedosim iemeslu mūsu “realitātes” interpretācijai mūsu salauzt!

Par nemieru un tā diktētā nepieciešamību visu interpretēt

Kad mūs savā varā pārņem nemiers, mēs zaudējam kon­troli pār to, ko domājam, iztēlojamies, runājam, darām un interpretējam- tātad arī pār savu dzīvi.

Tas nozīmē, ka mēs vairs nedzīvojam savu, bet gan citu cilvēku dzīves. Tas brīdis, kad nemiers sāk kļūt kaitīgs mūsu dzīvei, var pienākt pakāpeniski un nemanāmi. Tas var novest pie tā, ka vienu brīdi mēs vairs nespēsim ne „pareizi” redzēt, ne dzirdēt, ne just… nedz arī interpretēt.

Nemiers ir sava veida vīruss, kas ieperinās mūsu psihē. Līdzīgi kā datorā- tiklīdz tas ieviešas datora atmiņā un sāk darboties, tas „uz­karas”, brūk nost, gluži vienkārši atsakās darboties.

Kaitīgie informatīvie vīrusi: kaitīgā informācija, domas, vārdi, ļaunprātīga iztēlošanās, kaitīgas pārliecības, kas realizējas mūsu domās, bojā mūsu veselību un dzīvi kopumā. Tajā brīdī organisms sāk darboties pēc „nepareizas” programmas.

Mēs esam pieraduši pie domāšanas stereotipa: „Lūk, ja viņš mani mīlētu, tad es būtu mierīga, ja man būtu lielāka alga, es noteikti būtu mierīgāks…” Bet dzīvē tas viss nav tik vienkārši. Kāpēc? Tāpēc, ka dzīve ir bez noteikumiem.

Piemēram, cilvēks var uzvesties ne tā, kā mēs to esam paredzējuši kaut kādā iepriekš izdomātā stereotipā. Kā gan no tā var izse­cināt par pretmīlestības vai naudas trūkumu vai vēl sliktāk – par savas dzīves bezjēdzību?! Tāpēc savu iedomāto (iemācīto) fantāziju un interpretāciju dēļ centīsimies nepasūtīt sev kārtējo vilšanos par mazo algu vai nepazaudēt cil­vēku, kurš mums var būt patiešām tuvs un dārgs.

Do­sim sev laiku pārdzīvot visas savas emocionālās reak­cijas, savaldīsimies un neinformēsim mīļoto vai darba devēju par drūmajām domām, kā arī pārtrauksim bezmērķīgi interpretēt. Citiem vārdiem sakot, nedosim iemeslu mūsu realitātes interpretācijai salauzt mūsu dzīvi!

Piemēram, kāpēc mēs uzskatām, ka mums ir liekais svars, nosliece uz tuklumu, bet ne liekā svara trūkums?!  Te nav runa tikai par mūsu subjektīvo uztveri vien, bet arī par mūsu neveselīgo iesaistīšanos kolektīvajā interpretēšanā, piemēram,  kad patiesībā ir runa nevis par atkarību no pārēšanās, bet gan par uzmācīgo domu novājēt vai vīriešu uztverē- doties uz sporta zāli un… daudzu sieviešu sapnis garantēts! Kāpēc mums apgrūtināt sevi ar nemiera diktētajām interpretācijām? Tie visi ir informatīvie krāmi, kurus labāk izmest ārā no galvas.

Pieņemsim, mēs tomēr uzskatām, ka mums ir trauksme, nemiers. Jā, pieņemsim, ka ir. Nu un tad? Labāk padomāsim, ar ko būs piepildīta mūsu dzīve, ja atbrīvosimies no nemiera, respektīvi, pārtrauksim tam pievērst uzmanību, kam par iemeslu nereti seko muļķīga sevis un apkārtējās pasaules interpretācija, kuras būtība sakņojas negatīvismā un dzīves tukšumā.

Vēlmi pēc negausīgas interpretēšanas nereti nosaka mūsu ieradums, kad grūtās dzīves situācijās vēršamies pie paziņām, un kāds risina mūsu problēmu. Tas ir stereotips. Patiesībā lielākajam planētas iedzīvotāju vairākumam mēs esam pilnīgi vienaldzīgi. Taču šo iedzīvotāju vidū ir kāds, kurš sarežģītā situācijā saka mums uzmundrinājuma un atbalsta vārdus. Kāpēc mēs to nenovērtējam? Kāpēc mēs gribam izslēgt no savas dzīves cilvēku, kuram mēs patiešām neesam vienaldzīgi?

Ak, mēs gribam vairāk? Un, balstoties tikai uz šo savu vēlēšanos, mēs kārtējo reizi secinām, ka persona mums nav atbilstoša? Viena lieta ir mū­su vēlēšanās (starp citu, inducēta ar sabiedrībā pie­ņemtajiem stereotipiem, pieņēmumiem un pārliecībām), bet cita lieta ir reālā dzīve, kurā cilvēku vairums, sevi aplaupīdami, jūtas vientuļi un tā arī paliek vieni ar savām problēmām.

Kā gan mēs drīkstam svaidīties ar to tikai un vienīgi mūsu pārdzīvojumu dēļ!? Savu dvēseles sāpju dēļ tagad mēs realitāti uztveram iz­kropļoti, tātad arī sakropļoti interpretējam. Padomāsim labi: varbūt mūsu dzīvē viss nav tik briesmīgi, un tā var dzīvot.

Mēs vienojamies ar sevi, ka gan mūsu personīgā, gan skolas dzīve ir pietiekami la­ba un pilnībā mūs apmierina, secinām, ka mūsu nemiers mums netraucē, un atstājam visu, kā ir.

Ja mēs gadījumā nonākam pie šī secinājuma, tad varam secināt, ka mēs bijām neapmierināti ar savu dzīvi, gribējām to uzlabot, mūs mocīja nemiers, mēs vēlējāmies no tās atbrīvoties.

Bet tagad mainījām savu attieksmi pret saviem dzīves apstākļiem. Tagad mēs savu dzīvi uztveram tādu, kādu gribētu. Tas ir lieliski!

Daudziem cilvēkiem ir laupīta iespēja dzīvot to dzīvi, kuru viņi gribētu dzīvot. Bet, pateicoties attieksmes maiņai, mēs saprotam, ka mums tieši tāda dzīve arī ir. Beigu beigās – tas, vai „tāda” dzīve ir slikta vai laba, ir atkarīgs vienīgi no mūsu pašu uztveres un attieksmes. Un pārējos tas maz interesē.

Mēs secinām, ka mūsu dzīvē ir nepieciešams „kosmētiskais remonts”, piemēram, – atbrīvoties no kādas nevēlamas parādības, bet visā pārējā mainīt neko gribētu. Kā tas tiks sasniegts, nav svarīgi. Galvenais rezultāts.

No cietēja, kas ir izmocīts cīņā par izdzīvošanu psi­holoģiskajā cietumā ar nosaukumu “Nemiers”, mēs pārvērtīsimies Uzvarētājā, kurš Paņem Visu un “kūsā” bez jebkāda nemiera, bet vienkārši no  dzīves.

Informatīvā iedarbība koriģēs mūsu informatīvo stāvokli. Bet tieši cilvēka informatīvais stāvoklis nosaka mūsu dzīves kvalitāti. No sākuma informācija – pēc tam darbības, notikumi un materiālie labumi.

 

 

Pedagogs.lv ,
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. LASIT VAIRAKPIEKRĪTU