Vārda dienas: Urzula, Severīns , Severīna, Severins, Severjans, Taida, Taida, Taisa, Taisija, Taisija, Ursula, Uršula, Uršule, Uršuļa

Raksts

1928. gada 7. februārī dzimusi latviešu dzejniece Ārija Elksne jeb “es tev liekos kā meitene maza…”

Ārija Elksne (dzimusi Grietiņa, precējusies Demidova, vēlāk Fišere; dzimusi 1928. gada 7. februārī, mirusi 1984. gada 29. septembrī) bija latviešu dzejniece.

Dzimusi Rīgā mūziķa ģimenē, bērnība pagājusi Krustpilī. Mācījusies Cēsu 1. pamatskolā, Jēkabpils vidusskolā. 1947. — 1953. gadā studējusi medicīnu Rīgas Medicīnas institūtā.

Pirmā publikācija — dzejoļi žurnālā “Padomju Latvijas Sievietes” 1956. gadā. Dzeja savdabīga ar tiešumu — atgādina vārsmās uzrakstītu pārskatu par dzīvi, tur atspoguļojas visi dzīves posmi un visi pārdzīvojumi.

 

Dzeja
“Vārpu valoda” (1960)
“Uz tavu veselību, zeme!” (1963)
“Vasaras vidū” (1966)
“Galotņu gaisma” (1968)
“Treša bezgalība” (1971)
“Klusuma krastā” (1973)
“Vēl vienai upei pāri” (1975)
“Līdz saulei aizdomāt” (1977)
“Metamorfozes” (1980)
“Stari” (1982)
“Viršu karogs” (1986)
“Es visu mūžu mīlējusi esmu” (1988)
“Lūgums” (2005)
“Mīlēdama” (2008)

Dzimusi Rīgā mūziķa ģimenē, bērnība pagājusi Krustpilī. Mācījusies Cēsu 1. pamatskolā, Jēkabpils vidusskolā. 1947. — 1953. gadā studējusi medicīnu Rīgas Medicīnas institūtā.

” Medicīnas institūta absolventei jaunajai ārstei Ārijai Grietiņai pirmā darbavieta bija Ķemeru sanatorija. Tur viņa iepazinās ar studentu Aleksi Demidovu, kas strādāja par inženieri elektriķi, un apprecējās. Ārijas mūža draudzene no skolas laikiem Dailes teātra režisore un aktrise Venta Vecumniece atceras:

“50.gadu sākumā vasarā Ārija mani iepazīstināja ar savu vīru. Man viņš šķita Ārijai nepiemērots, un es zinu, ka Ārijai šajā laulībā nācās piedzīvot daudz rūgtu brīžu. 1952.gada Ziemassvētkos piedzima Ieviņa, bet kopdzīve ar Demidovu izjuka.”

Ārija audzināja meitiņu un, Ķemeru sanatorijā strādādama, sāka pievērsties dzejai. Sanatorijā atpūtās literāti Elīna Zālīte, Anna Sakse un Jūlijs Vanags. Jaunā ārste redzēja, kā rakstnieki strādā arī tad, kad atpūšas, un saprata, ka tas ir liels, smags darbs.

Venta Vecumniece atceras, ka tajā periodā rakstniekam Jūlijam Vanagam (1903-1986) bija liela ietekme uz Āriju:

“Viņš ieteica nodrukāšanai žurnālā Bērnība Ārijas pirmo dzejoli, ierosināja viņai pieņemt pseidonīmu Ārija Elksne, un viņš arī Ārijai dzīvē sagādāja ļoti smagus brīžus.”

Venta Vecumniece ļāva man iepazīties ar savu “Ārijas arhīvu”.

Tajā atradu 1955.gada 7.novembrī Ventai uz Maskavu, kur aktrise mācījās, Ārijas rakstītu krietni nodzeltējušu un izbalējušu vēstuli:

“Nezināju, ka Jūlijs atkal saslimis un kādēļ viņš ir Maskavā un nevis Rīgā. Viņš slimoja septembrī un bija jau gandrīz atveseļojies, kad mēs izšķīrāmies. Tā kā viņš nekādi negribēja un nevarēja izkārtot mūsu attiecības tādā veidā, lai man nebūtu jācieš, es nolēmu no viņa aiziet. Biju par daudz viņam pieķērusies, tādēļ man vajadzēja atbrīvoties. Viņam bija labi ar mani un tikpat labi bez manis.

Viņš domāja pats par savām ērtībām, savu stāvokli, karjeru un, likās, – arī par citām sievietēm. To visu viņš gribēja paturēt un piedevām arī mani. Un tomēr bija laiks, kad likās, ka viņš manis dēļ var izdarīt visu. Tas mani mulsināja, bet pamazām tas, kas agrāk bija iespējams, tagad kļuva neiespējams. Es klusi vēroju un cietu. Nē, es neprotu būt pazemīga. Pietiks tagad par to runāt, es jau tā esmu Tev pārāk daudz izstāstījusi.”

Tās bija divas smagas vilšanās mīlestībā pašā dzīves sākumā, Ārijai sirdī iemita rūgtums, bet viņu nepameta cerība. Jau minētajā vēstulē Ārija Ventai raksta, ka nolikusi pēdējo kandidāta minimuma eksāmenu.

1957.gadā Ārija Elksne absolvēja Rīgas Medicīnas institūta Bioloģijas katedras aspirantūru embrioloģijas nozarē un no 1956. līdz 1965.gadam strādāja par docētāju RMI

***

Lai gan Ārija bija vēlā dzejniece – viņas pirmais dzejoļu krājums Vārpu valoda (1960) iznāca, kad Ārijai bija jau trīsdesmit divi gadi, – viņa ātri kļuva populāra. Dažs skauģis kritiķis dzejnieci nodēvēja par mājsaimnieču vārsmotāju, bet viņas dzejas krājumus grāmatnīcās izpirka dažu dienu laikā, dzejas vakaros Ārija ilgi netika projām no skatuves.

Viņa gāja savu izvēlēto ceļu, uzcītīgi un negausīgi strādāja, un daudziem jo daudziem cilvēkiem viņas dzeja kļuva par garīgu patvērumu, mierinājumu un spēka avotu. Olga Lisovska ir pārliecināta: “Tieši šī atklātība bija Ārijas popularitātes pamats. Ar siltu un atvērtu sirdi viņa gāja pie sava lasītāja, atklādama viņam savas jūtas un mūžīgās ilgas pēc laimes, pēc īstas un nezūdošas mīlestības. Viņa nesātīgi mīlēja visu savu dzīvi.”

Rakstnieku aprindās sešdesmito gadu nogalē par dzejnieci draudzīgi ironizēja, ka Ārija vienmēr ir iemīlējusies un vienmēr precētā vīrā. Ieva atceras, ka ar māti par viņas mīlestības detaļām abas nekad netika runājušas:

“Ar bērniem laikam grūti būt atklātam, liekas, ka tā ir cita paaudze, cits laiks. Vienkāršāk sarunāties ar savas paaudzes cilvēkiem, tas ir cits atklātības slieksnis. Mamma vairāk runāja ar savām draudzenēm – Liju Brīdaku, Olgu Lisovsku, Ventu Vecumnieci, Skaidrīti Valdovsku.”

Lija Brīdaka bilst:

“Ārija mīlestībā bija ļoti pieķērīga, ja mīlēja, viņa visu lika uz kārts.”

Lija atceras, ka vienu laiku, kad abas bijušas šķirtenes, viņas sēdējušas Lijas komunālā dzīvokļa istabā Patversmes ielā un spriedušas – mūžs vēl neesot ne pusē, kā lai iztiek bez mīlestības?

Draudzenes dzeju Lija lasījusi kā dienasgrāmatu:

“Ārijai vienmēr vajadzēja kādam par savu mīlestību izstāstīt, un viņa ar šokējošu atklātību to darīja savā dzejā. Daudzas mīlestības varbūt bija Ārijas izfantazētas. Tolaik jau daudzi rakstnieku lokā zināja par viņas depresijām, kas dzejnieci māca arvien biežāk.” Liktenis bija lēmis šai draudzībai arī nopietnu pārbaudījumu – abas iemīlēja vienu cilvēku, un tagad vairs nav ko slēpt – tas bija dzejnieks Arvīds Skalbe (1922-2002).

Lija neslēpj:

“Protams, ka man tas sāpēja, bet Ārija bija godīga, viņa pirmā man pastāstīja, ka viņš Āriju pavadījis uz mājām un ka abi skūpstījušies, un ka tā esot liela mīlestība. Taču mēs palikām draudzenes, varbūt tāpēc, ka es šīs attiecības tik nopietni neņēmu pie sirds kā Ārija.”

***

Mīlestība radīja Āriju Elksni – dzejnieci, mīlestībai viņas dzīvē bija izšķiroša nozīme. Kad Ārija mīlēja, viņa pilnīgi pārvērtās, kļuva brīva, neatkarīga un pašcieņas pilna. Lija Brīdaka ir pārliecināta:

“Ārija vēlējās sildīties mājas pavarda gaismā un mierā. Taču pēc vienas grūti pārvaramas nodevības un vilšanās sekoja nākamā, kas izvērsās par nepārejamu bezdibeni. Tad viņa meklēja un atrada mieru rakstniecībā, Ieviņas audzināšanā, sava dzīvokļa iekārtošanā. Sāpīgi tukšos sirds dziļumus aizpildīja lasītāju mīlestība un atsaucība.”

Venta Vecumniece atceras, ka bijušās skolas biedrenes ik gadu sanākušas kopā Ventas vārdadienā. 1966.gadā viņa uz šādu tikšanos uzaicināja arī savu skolotāju Olgu Billerti, kura pratusi zīlēt pēc rokas līnijām.

Skolotāja izpētījusi Ārijas plaukstu, tad teikusi: “Jūs drīzā laikā satiksiet savā dzīves ceļā vīrieti, ar kuru apprecēsieties un jums piedzims dēls…”

Ārija skaļi smējās, jo pēc kārtējās smagās vilšanās viņa bija nolēmusi “nekad nevienu vairs”.

Pēc dažiem mēnešiem Āriju iekļāva kultūras darbinieku delegācijā, kas devās uz Latvijas kultūras dienām Kabardijā. Ārija Elksne jau bija savas dzīves briedumā, viņai bija trīsdesmit deviņi gadi, un šis komandējums Ārijai kļuva liktenīgs – viņa sastapa sava mūža pēdējo mīlestību, piecdesmit divus gadus veco operdziedoni Miķeli Fišeru.

Divas zvaigznes bija atradušas viena otru, bet atkal Ārijas mīļotais bija precēts cilvēks! Ārija vēlējās ar viņu dalīties visā bez ierobežojumiem un slēpšanās, bez atteikumiem, bet viņa gandrīz nemaz negāja ar Miķeli cilvēkos, jo sākumā daudzi šīs attiecības nosodīja.

Taču 1968.gadā tika šķirta Miķeļa Fišera iepriekšējā laulība, un beidzot viņi bija kopā – nedalāmi un, kā šķita, uz mūžu! Viņi tik ļoti viens otram piestāvēja – elegantā un lasītāju iemīļotā dzejniece Ārija Elksne un vīrišķīgais Miķelis Fišers.

Ievai tolaik jau bija četrpadsmit gadu. Viņa atceras:

“Man Miķelis likās ļoti pievilcīgs, es ar viņu labi sapratos. Mēs bijām saderīgi arī pēc Zodiaka zīmēm – viņš Vērsis, es Mežāzis. Ar viņa ienākšanu mūsu dzīve sāka veidoties pavisam savādāk. Miķelis nenoliedzami bija mammas liktenis. Tā bija skaista mīlestība, un es to uztvēru pozitīvi un saulaini. Mammai tā nozīmēja visu, mīlestība viņai daudz deva kā dzejniecei, jo mamma vienmēr uzsvēra, ka bez pārdzīvojuma nekas nerodas.”

Ieva arī atceras, ka abas ar māti tolaik bieži gāja uz operu, mamma nesa Miķelim puķes, rakstīja vēstules un dzeju. Arī Miķelim patika Āriju palutināt. Viņai beidzot bija viss, par ko viņa sapņoja, – mīlošs vīrs, skaista māja Baltezerā un mīļa meita. Kā laimes augstākā virsotne bija diena, kad Ārijai četrdesmit divu gadu vecumā piedzima dēls Miķelis juniors.

No dzejnieces starot staroja laime. Taču slimība – maniakālā depresija – nebija viņu pametusi.

Lija atceras, ka jaunībā šīs slimības pazīmes Ārija uztvēra kā daudzo mīlestību pārdzīvojumu un ciešanu rezultātus, bet būtībā diagnoze bija ļoti smaga. Dzejnieces laimes gados slimība it kā atkāpās, bet pēc tam, it īpaši gadalaiku maiņā, lēkmes atkārtojās arvien biežāk. Lija saka – īpaši smagi Ārijai bijis pavasarī un rudenī. Visu vēl padziļināja jauni mīlestības pārdzīvojumi –

Ārija juta, ka vīrs no viņas it kā attālinās, visbeidzot viņa uzzināja, ka mīļotajam ir cita sieviete. Ārijas Elksnes draudzene un Miķeļa juniora krustmāte ārste Skaidrīte Valdovska ir atklāta: “Ārijas nelaime bija tā, ka viņa izvirzīja sev mērķi – mīlestība un ģimene par katru cenu!

Sākumā ar Miķeli Fišeru tas viss bija, taču, kad pēc gadiem pieciem reiz staigājām gar ezeru, viņa man klusi jautāja: “Viss taču bija, bet kur tas viss pazūd?”

Miķelītim toreiz bija kādi četri gadiņi. Ārija nekad nevienam nesūdzējās un neatklājās, es tikai varēju nojaust briestošo konfliktu, un pārdzīvojumi ietekmēja slimības gaitu. Ārija visu laiku lietoja zāles, beigās jau nieres tās neņēma pretī. Vēl sliktāk bija tas, ka Ārija, mediķe būdama, zināja, ka šī slimība beidzas ar prāta aptumsumu.

Slimības pirmajā fāzē cilvēkam liekas, ka viņš ir niecība, ka neko nespēj izdarīt. Otrajā fāzē slimniekam jau jūra līdz ceļiem, viņš kļūst nekritisks pret visu. Ārija šādās reizēs gāja pozēt māksliniekiem, šķērdējās ar naudu, pirka greznas lietas un pēc tam mocījās sirdsapziņas pārmetumos.”

Kad Ārija uzzināja par Miķeļa nodevību, viņa bija bezgala satriekta, tūlīt pameta Baltezera māju un atgriezās savā dzīvoklī Rīgā, Vesetas ielā. Mazais Miķelis toreiz sāka iet pirmajā klasē. Lija domā, ka Miķelis Fišers nekad nebūtu Āriju pametis, un arī Venta Vecumniece atceras, ka dziedātājs pat lūdzis pierunāt Āriju, lai neiet projām no Baltezera, ka viss vēl nokārtosies.

Taču “velti ugunskuru vecā vietā kurt-/ tā būs cita liesma, kura sprēgās tur…”

Arī Ieva apgalvo: “Miķelis negribēja šķirties, bet mamma bija ļoti lepna, viņas lepnums bija smagi ievainots, viņa nespēja piedot, kā to šādās situācijās darītu daudzas citas sievietes. Vēlāk mamma ļoti nožēloja savu izšķiršanos, jo Miķelis Fišers bija viņas mūža lielākā un pēdējā mīlestība.” Pēc pārcelšanās uz Rīgu slimība saasinājās, ārsti darīja, ko varēja, viņa it kā paredzēja, ka “drīz es aiziešu projām pa staru”.

Tagad, klausoties draugu stāstītajā un lasot Ārijas dzeju, šķiet, ka viņa tiešām pravietiski paredzēja to, kas ar viņu notiks.

Mazliet baisi ir lasīt skaudro dzejoli: “Nesaki nekad man, Ka tu nemīli vairs mani, Tanī brīdī ausis pušu Plēsīs pamošanās zvani, Pārtrūks trauslie mēness stari, Un es kritīšu tur zemē, Un es pielipšu pie bruģa…

“Laiks dzejnieces brūces nedziedēja un sirdsmieru viņai nenesa.

1984.gada vasarā, smagas slimības pieveikts, mūžībā aizgāja Miķelis Fišers seniors.

Draugi bija ar Āriju arī viņas dzīves smagajās, melnajās dienās, mierināja un palīdzēja, kā varēja, un Ārija izmisīgi cīnījās par sevi, jo par visu vairāk tagad mīlēja bērnus, apzinājās, ka viņai jāuzaudzina Miķelis juniors. Taču viņas sirds bija saārdīta, dvēsele noplicināta. Depresijas lēkmes kļuva biežākas un ilgākas.

Māra Misiņa atceras: “Ārijas skatiens kļuva nespodrs, balss nogurusi, viņa it kā ierāvās sevī, un tikai Dzejas dienu publika, kas nenojauta dzejnieces traģēdiju, toruden viņu kā vienmēr sagaidīja ar sajūsmu. Mēs uzstājāmies Jūrmalā, Ārija lasīja savu dzeju, un viņas rokās gūla rudens puķes, bet viņu vairs nepārsteidza ne klausītāju sajūsma, ne atzinības asaras, ne ziedi, viņai jau viss bija vienaldzīgs.

Kad pasākums bija beidzies, Ārija atviegloti uzelpoja un klusi man teica: “Ja jūs, Mārīt, zinātu, kā es esmu nogurusi. Cik ļoti dzīve man vairs nav mīļa!”””Ne gadu gaita vērš mūs vecus, Bet mīlestības izsīkums – Kad nav nekur neviena pleca, Pie kura tiktos raudāt mums, Kad nav nekur nevienas rokas, Ko klusējot pie vaiga spiest, Kad nav nekur vairs gaiša loga, Ar kuru tumsā runāties. Kad nav vairs vārda “mīļais, labais”, Ko kaut vai murgos izrunāt, Tad iestājas tāpat kā dabā Tas laiks, Kad padošanās klāt.”

29.septembra rītā, Miķeļdienā, Ārija kā vienmēr piecēlās agri. Viņa apģērbās. Uz galda palika sakārtots krājuma Viršu karogs manuskripts, Miķelis vēl gulēja… Ārija negribēja dzīvot pasaulē bez mīlestības starojošā spēka…

Ieva Bērziņa saka: “Mammas aiziešana bija varonība, jo viņa nojauta tālāko. Man žēl, ka viss notika tā, taču es viņu saprotu, cienu un mīlu. Nevaru iedomāties, ka es viņai kaut ko spētu pārmest. Ne es, ne kāds cits. Viņa bija izsmelta, arī garīgās spējas cilvēkam ir limitētas.

“Un es pielipšu pie bruģa…” – es šīs rindas nelasu tik nopietni, mamma daudz ko fantazēja, bet nepieļāva tā iespējamību. Taču viņa šos vārdus bija pateikusi, un varbūt tie darbojās. Vārdam ir spēks, tāpēc jau labāk ir nedomāt sliktas domas.”

Ieva Ārijas dzīvokli samainīja pret citu tajā pašā mājā, viņa izaudzināja Miķeli junioru, kurš tagad ir mākslinieks un dzīvo Baltezerā. Dzīve rit tālāk. Un, kad jūs dzirdēsiet sakām: “Viņa ir apklususi…” – Neticiet! Saules kokā Būšu es ieaugusi.

 

Lūgums
Aizved mani uz slīteres siliem
Kad tur sila purenes zied
Man tik biezi šai dzīvē ir vīlies
Gribas kaut ko no tīra mazliet

Piedz:Aizved mani es lūdzos un prasu
Bet tu brīnies un pieri rauc
es tev liekos kā meitene maza
Kurai aplam dzaudz vaļas ļauts

Aizved mani uz Morica salu
Kad tur ozoliem lapas sāk plaukt
Man tik bieži šai dzīvē ir salis
Gribas reiz sauli par māsu reiz saukt

Aizved mani no draugiem no radiem
Aizved mani no dienas no nakts
Lai es pabūtu ārpus gadiem
Ārpus visa kas tajos reiz rasts

 

Kad tu atnāksi pie manis

Un, kad tu atnāksi pie manis
(Es nezinu, vai tas maz būs),
Mēs sēdēsim pie ugunskura,
Uz zariem slapjās drēbes žūs.
Būs puse dzīves pārstaigāta
Un gandrīz viss jau nobaudīts,
Un tā – tā nebūs mīlestība,
Ko tu sev atnesīsi līdz.
Mēs sēdēsim un skatīsimies,
Kā tumsa dzirkstis projām nes,
Un reizēm klusi nopūtīsies
Virs mūsu galvām galotnes.
Šīs klusās stundas kluso gaitu
Ar vārdiem netraucēsim mēs,
Vien liesma liesmai, zvaigzne zvaigznei
Un dvēs’le dvēs’lei uzmirdzēs.

 

Kā nepierakstīta dzeja
Kā nepierakstīta dzeja
Mākoņi plūda ar vēju,
Bet, sevī ierāvusies,
Es mākoņu neredzēju.

Kā nepierakstīta dzeja
Sniegpārslu pūkas krita,
Bet, sevī ierāvusies,
Es prieku pie krusta situ.

Kā nepierakstīta dzeja
Logā pūta saulrieta taures,
Bet, sevī ierāvusies,
Es tvēru vien vētras aurus…

Kā nepierakstīta dzeja…

 

Pilnība

Man patīk skatīties kā tauriņš gaisā plīvo,
Es domāju – lūk, cik viņš brīvi dzīvo!
Bez domu smaguma, bez pienākuma važām,
No smaržas un no medus lāsēm dažām.

Man patīk skatīties kā puķe ziedēt taisās,
Es domāju, lūk drusku silta gaisa,
Un drusku valguma, un smilšu siekas,
Un viņa pārvērtīs to skaistumā un priekā!

No tauriņa un puķes mācīties es nespēju,
Nav spārnus devis Dievs,
Un mantu dalīdama māte daba,
Nav piešķīrusi spārnus man, ne saknes.

Tik saprātu, kas mani liec un loka,
Un pretstata gan dzīvniekam, gan kokam,
No dabas harmonijas ārā plēš,
Dzēš instinktus un tomēr nenodzēš.

Un kaut kur pusceļā uz ideālu,
Es kādu dienu aizaugšu ar zāli,
Uz kurieni mēs ejam – es un tu,
No dabas pilnības, uz sapņu pilnību?

Show Buttons
Hide Buttons