Vārda dienas: Renāte, Modrīte, Mudrīte , Mudra, Mudris, Rana, Ranāte, Raneta, Ranita, Ranta, Rena, Rēna, Renata, Renāta, Renate, Reneta, Renija, Renijs, Renita, Renta, Rineta, Rinete

Raksts

Par vienotību izglītības iestādes komandas kolektīvā jeb par draudzīgu apņemšanos (1)

Par draudzīgu apņemšanos

Skolas kolektīvs ir sabiedrības daļa, kam piemīt dažādas un īpašas prasmes, spējas, kompetences un talanti, kurus varam veiksmīgi apvienot, lai sasniegtu savus mērķus. Tāpēc skaidri noteiksim un definēsim, kā mēs iederēsimies un savstarpēji funkcionēsim kopējā ainā, kā, kopā strādādami, sasniegsim daudz vairāk, nekā to varētu paveikt katrs atsevišķi.

Vienoti sadarbojoties ar skolas kolēģiem, mēs ne tikai mācīsimies no viņiem un viņi no mums, bet arī šī vienotība stimulējoši iedarbosies arī uz mūsu domāšanas un radošās elastības plašumu, kā arī, atklājot neierobežotos smadzeņu potenciālus, varam skaidrāk izgaismot nākotnes redzējumus un aktivizēt līdz šim neapzinātos spēkus.

Bieži vien viena skolotāja idejas dod ierosmi citu kolēģu idejām. Kad skolotāju sapulcē apspriežam kādu situāciju, ikreiz izvelkam kādu ideju no kolēģa sacītā. Šādas idejas ir kā ēsma nejaušajām zemapziņas dzīlēm. Jebkura doma vai ideja cita kolēģa prātā var radīt citas idejas.

Jo vienotāk un solidārāk mēs piedalīsimies lēmuma pieņemšanā, jo ciešāk mēs būsim spiesti apņemties koncentrēties, virzīties un gūt dižākus panākumus, jo šāda līdzdarbošanās mums vairāk dod apņēmību realizēt projekta īpašumtiesības. Tas veido kopīgas saistības.

Kad skolotājs patiešām ir entuziasma un apņēmības pilns, mēs to noteikti varam saskatīt viņa acu mirdzumā, viņa modrajā gaitā un kūsājošā personības pievilcībā. Viņu reti kad redzēsim bezmērķīgi klimstam pa skolotāju istabu un runājot par grūto darbu skolā un nemotivētajiem bērniem.

Draudzīga apņemšanās maina skolotāja attiek­smi pret skolēniem, viņu vecākiem un kolēģiem. Tas vairo aizrautību un dzīvessparu kopumā, kā arī vairo prieku par darbu skolā.

Par skolotāju iesaistīšanu un iesaistīšanos vienotā komandas darbā

Produktīvi skolu direktori nodrošina sev aizrautīgu komandas atbalstu. Iesaistot komandā, skolas direktors kolēģiem netiešā veidā nemitīgi atgādina, ka viņu izglītības iestāde dara kaut ko īpaši dižu. Produktīvs skolas direktors ir nevis priekšnieks, bet gan līderis. Priekšnieki tikai pieņem lēmumus un izdod pavēles, bet līderi koordinē domājošu, pieaugušu cilvēku grupu.

Iesaistīšanas darbi var būt visdažādākie. Piemēram, skolu direktori skolotājiem varētu regulāri rakstīt iknedēļas e-pasta vēstules. Tas skolotājus mudinās uzturēt pozitīvu un pastāvīgu komunikāciju kolektīva iekšienē. Šāda komunikācija būtu lietderīga ne tikai konstruktīviem problēmu risinājumiem vien, bet arī veicina pozitīvu piederības izjūtu savai skolai. Šāda piederības izjūta mazinās apnikumu pret ikdienas darbu.

Par katra skolotāja atbildības izjūtu

Atbildība atraisa visneiedomājamākos spēkus un apslēptākos resursus. Kur ir atbildība, tur ir spēcīgas personības. Par skolotājiem tas sakāms pirmām kārtām.

Skolotāju darbs ir ne mazāk atbildīgs par ārsta amatu. Skolotājs ar pastāvīgo atbildību par skolēnu fizisko drošību un garīgo stāvokli jau instinktu līmenī attīsta vispamatīgākās prasmes, iemaņas un kompetences.

Mēs, skolotāji, ik dienas esam spiesti plānot, paredzēt, analizēt, gaišredzīgas intuīcijas līmenī nojaust visdažādākās kombinācijas, radīt, veidot, tikt galā ar ārkārtējām un ikdienišķām situācijām, izkopt iekšējos resursus, kas nodrošina spēju nepārtraukti koncentrēties, izkopt spēju un spēku ar godu izturēt skolotāju statusu un prestižu sabiedrībā un krīzi valsts dzīvē.

Mēs ik dienas esam spiesti izkopt savu oriģinalitāti, atjautību, iniciatīvu, neatkarību, pašpaļāvību, rakstura stingrību, izturību, kā arī rūpēties par savu ārējo izskatu.

Izteiksim pateicību un atzinību

Izsakot pateicību, mēs prasmīgi un neuzbāzīgi stiprināsim gan skolēnu, gan kolēģu spēju un apņēmību mācīties, veidot labvēlīgu saskarsmi. Pateicības un atzinības saņemšanas brīdī neviens skolēns un neviens kolēģis nevar būt vienaldzīgs. Pateicības un atzinības spēkam nav iespējams  pretoties.

Izcilais amerikāņu psihologs Viljams Džeimss apgalvoja, ka visdzi­ļākā vēlme cilvēka dabā ir alkas pēc atzinības. Ja mēs, skolotāji, vē­lamies dzirdēt pozitīvi stimulējošos un iedvesmojošos vārdus, ir gudri vispirms tos izteikt citiem. Tad mēs tos saņemsim atpakaļ. Un tā katru dienu.

Skolēnu un kolēģu centība nav kaut kas pats par sevi saprotams, kur skolēni un kolēģi tikai „apzinīgi veic savu darbu”. Pateicības un atzinības izteikšanai nav nekā kopēja ar vājuma pazīmi. Pateicības izteikšana pamatīgāk nostiprina spēcīgo tēlu, ko viņi ir iepriekš jau ir iemantojuši un iekšēji nostiprinājuši. Tas izraisīs pamatīgāku uzticības pakāpi, kā arī šim pozitīvajam principam skolā uzradīsies aizvien sekotāji.

Atbrīvosimies no vēlmes kritizēt un pārmācīt. Tā vietā meklēsim vissīkākos iemeslus pateicības un atzinības izteikšanai, piemēram, skolēnu vecākiem par to, ka viņu bērni mācās mūsu skolā, nevis brauc mācīties uz kādu no lielajām pilsētas skolām.

Tas ne tikai skolas ikdienu padarīs daudz patīkamāku, bet arī veidos sadarbības un līdzdarbošanās garu. Pateicības izteikšana skolēnus un kolēģus padarīs pakļāvīgākus un disciplinētākus.

Te būtu piebilstams, ka atzīmes vien vai kolēģim prēmija nav pietiekams motivācijas stimuls pateicībai par labi paveiktu darbu. Ar atzīmēm un naudu vien nepietiek. Piemēram, mēs, skolotāji, varētu sagatavot e-pasta vēstuļu sagataves, kurās ik pa laikam varam izteikt pateicību skolēniem, kā arī skolas direktors elektroniski varētu pateikties par to, cik attiecīgais kolēģis daudz no­zīmē mūsu skolai un tā tālāk un tā joprojām. Šāda vēstuļu saņemšana aizkustinās ikvienu, un vismaz pirmajā brīdī viņi to noteikti saglabās, nevis izdzēsīs.

Savukārt autokrātisks skolas vadītājs vai skolotājs kritizē, nosoda, sūdzas, kā arī nemitīgi runā par problēmām, kļūdām un negatīvu veikumu. Šādi skolotāji un skolas direktori labu darbu uzskata kā pašu par sevi saprotamu.

Nepārtraukti dzirdot kritiku, skolēni un kolēģi sāk justies nenovērtēti un neapmierināti, kā ar laiku liek justies tādiem, kā par viņiem runā apkārtējie. Ja mēs jutīsimies nožēlojami, tādiem liksim justies arī pārējiem. Sanāk tā, ka vienīgā reize, kad nesekmīgie un sliktas uzvedības skolēni gūst uzma­nību, ir tad, kad viņus kritizējam un nosodām. Nosodījums un pastāvīga kritika ne tikai provocē, bet arī veicina sliktu uzvedību.

No tā izriet, ka, cik vien iespējams, un veselā saprāta robežās mazināsim nosodījuma un kritikas reakciju attiecībā uz sliktu uzvedību un maksimāli palielināsim pateicību un atzinību par vēlamu uzvedību.

Nemitīgi nosodot un kritizējot, mēs skolēnos veidojam tādu kā neveiksmju nolemtību, kas dziļi iespiežas zemapziņā. Skolēni it kā pārliecinās par savu neatbilstību un nederību. Tāpēc kritizēšanu aizstāsim ar pateicības un atzinības izteikšanu.

Ja kāds kolēģis tomēr iebilst ar vārdiem „tas nav iespējams!” vai „sāksies visatļautība”, tad atbildēsim ar pretjautājumu: „Vai jūs šo pozitīvo pieeju esat pamēģinājuši jau iepriekš, ka zināt droši apgalvot pretējo?”

Pateicības izteikšana ir pretstats vājumam. Pateicību un atzinību spēj izteikt tikai drosmīgi un par sevi pārliecināti cilvēki. Tā ir pozitīva pieeja un dabisks pozitīvisms, kam nav iespējams pretoties, jo pozitīvisms ir Dabas spēki.

Taču ievērosim arī mērenību, jo pārāk daudz uzslavu mazina labumu, ko dod katra atsevišķā sa­stāvdaļa. Ja to pārspīlē, tā zaudē savu vērtību, kā arī, izsakot pateicību vai atzinību, minēsim konkrētu iemeslu, piemēram, „Pateicoties Tavam domrakstam, man radās skaidrāks priekšstats par to, kā…”.

Aizrādījumus izsacīsim individuāli (vai mācību stundas laikā tos sarakstīsim uz lapiņām, kuras stundas beigās izsniegsim attiecīgajiem skolēniem), bet pateicību un uz­slavu izteiksim publiski.

No pedagoga pieredzes ir zināms, ka nekas skolēniem un kolēģiem nav tik glaimojošs kā skolotāja vai skolas direktora lūgums pēc padoma. It īpaši, ja lūgumu pēc padoma, vēl publiskojam.

Par negatīvi noskaņotiem skolēniem un kolēģiem

Skolā ik dienas esam spiesti sastapties ar negatīvu attieksmi gan no skolēnu, gan kolēģu puses. Ar negatīvismu ir jātiek galā, pretējā gadījumā notiks ļaunākais, proti, negatīva skola radīs negatīvu valsti.

Viena no izplatītākajām negatīvisma izpausmēm ir pesimisms, kā arī tā saucamie opozicionāri, kas nemitīgi izstaro un pa skolu izplata negatīvismu. Problēma izpaužas gan viņu vārdos, gan rīcībā.

Viņi jebkuru ierosinājumu uztvers kā apvainojumu un jaunus pienākumus uzņemas ne­gribīgi un īgni. Šādi cilvēki visus noskaņo pret sevi. Patiesībā šādi negatīvisti īsti pat neapzinās, kādu iespaidu rada ne tikai uz skolēniem un kolēģiem (šādi skolotāji ar savu negatīvo starojumu pat provocē skolēnu nesekmību, kā arī netiešā veidā skolēnus mudina uz nevēlamu uzvedību), bet arī rada pamatīgas ciešanas sev.

Iespējams, ka viņi tā rīkojas gan personiskajā dzīvē, gan darbā. Šādi skolotāji un skolēni pieder pie to kategorijas, kuriem parasti ar ir konflikti, kam ir maz draugu un kas vienmēr ir opozicionāri.

Pirmām kārtām mūsu pienākums ir šādiem kolēģiem skaidri pateikt, ka viņu karojošā attieksme ietekmē ne tikai skolotāju un skolēnu kolektīvā valdošo noskaņojumu, bet arī grauj skolu no iekšpuses, tai skaitā arī skolēnus un kolēģus provocē izturēties izaicinoši.

Pārsteidzoši, bet arī daudziem kareivīgi noskaņotiem skolotājiem nav pat nojausmas, ka viņu negatīvisms traucē gan skolēniem, gan kolēģiem, jo, lūk, viņiem, piemēram, klasē izdodas panākt bezierunu klusumu, kur skolēni, nebeidzamu pārbaudes darbu nospiesti, sāk justies aizvien nožēlojamāk. Par skolēnu nožēlojamo stāvokli liecina bērnu uzvedība.

Vēl viena skolas ikdienas raksturojoša pazīme ir tā, ka mēs, skolotāji, laiku pa laikam zaudējam savaldīšanos un kliedzam gan uz skolēniem, gan kolēģiem. Lai arī ātri nomierināmies, tomēr šāda uzvedība ietekmē ne tikai skolotāju komandas darbu vien, bet bojā skolas psiholoģisko klimatu kopumā.

Lai cik ātrā laikā mēs spētu nogludināt izvirdušās dusmu lēkmes, ir vajadzīgs zināms laiks, lai darbs atkal atgrieztos normālā ritmā. Skolās, kur daži skolotāji kliedz un brēc, ne tikai izjauc konfliktā iesaistīto darba ritmu, bet ietekmē arī visus pārējos skolēnus un kolēģus. Mēs būsim tikai ieguvēji, ja oficiāli paziņosim, ka šādas dusmu lēkmes skolā vienkārši nav pieļaujamas. Tas ir veids, kā labot radušos situāciju.

Par nelaimīgiem skolotājiem

Mums visiem gadās kāds posms dzīvē, kad mājās vai darbā kaut kas nav kārtībā, un tas ietekmē gan darbu, gan attiecības ar skolēniem un kolēģiem. Bet ir daži skolotāji, kas vienmēr par kaut ko jūtas nelaimīgi. Viņus neapmie­rina skolēnu un kolēģu uzvedība, sekmes, attieksme un izturēšanās.

Pat tad, ja viņiem izdabājam, viņi nekad nav apmierināti. Viņi savu nelaimīgumu pauž ar negatīvu attieksmi. Kas iekšā, tas ārā. Tikt galā ar nelaimīgu kolēģi ir visgrūtāk, jo mūsu spēkos nav labot situāciju, kas var būt šā nelaimīguma cēlonis.

Show Buttons
Hide Buttons