Elza Radziņa (īstajā vārdā Elza Šalkone-Radziņa, dzimusi 1917. gada 10. februārī Harkovā, mirusi 2005. gada 18. augustā Rīgā) bija latviešu aktrise, viena no 20. gadsimta vispopulārākajām latviešu teātra un kino aktrisēm, kas savu raksturlomu dēļ tika dēvēta par “skatuves karalieni”.
Dzimusi Pirmā pasaules kara laikā 1917. gada 10. februārī Harkovā Jāņa Podnieka (1876-1921) un viņa sievas Lības (1885-1971) ģimenē. Pirms kara ģimene, kurā jau bija meita Anna un divi puikas, dzīvoja Rīgā.
Tēvs bija metālgriezējs elektrotehniskajā fabrikā “Unions”, bet māte šuvēja. Sākoties Pirmajam pasaules karam, ģimene līdz ar fabriku evakuējās un Krieviju, ceļā uz Petrogradu abi puikas nomira. No 1916. gada dzīvoja Harkovā, bet pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 1918. gadā atgriezās Latvijā.
Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gadā tēvu mobilizēja Padomju Latvijas armijā, ar sarkanajiem latviešu strēlniekiem viņš piedalījās Krievijas pilsoņu kara cīņās, 1921. gadā miris Harkovā.
1921. gadā Elza kopā ar māti un māsu pārcēlās uz Jelgavu, kur māte strādāja Hercoga Pētera ģimnāzijā par apkopēju. Elza mācījās Jelgavas Skolotāju institūta paraugpamatskolā (1925-1929) un Jelgavas Hercoga Pētera ģimnāzijā (1929-1936). 1936. gadā viņa pabeidza ģimnāziju un piedalījās Jelgavas latviešu teātra izrādē “Skroderdienas Silmačos”.
Līdztekus darbam grāmatnīcā un Jelgavas pilsētas bibliotēkā (1936–1941) viņa bija Jelgavas teātra koriste, dejotāja, tēloja Gusti Blaumaņa lugā “Indrāni”.
Otrā pasaules kara laikā, 1941. gadā apprecējās ar Jelgavas teātra skatuves meistaru Kārli Radziņu, 1942. gadā piedzima meita Ināra Aina (prec. Jansone). 1942. gadā viņa sāka mācīties Jelgavas teātra studijā. 1944. gadā, frontei tuvojoties, ar ģimeni bēga uz Kurzemi.
Strādāja Vērmahta lazaretes virtuvē Ventspilī un piedalījās Ventspils aktieru ansamblī. Pēc kara beigām E. Radziņa strādāja Jelgavas Drāmas teātrī (1945-1953) un 1949. gadā debitēja kino ar Raiņa māsas Doras Stučkas lomu Rīgas Kinostudijas filmā “Rainis”.
1953. gadā viņa īslaicīgi bija aktrise Valmieras Drāmas teātrī, bet no 1954. gada pastāvīgi strādāja LPSR Valsts akadēmiskajā drāmas teātrī. 1958. gadā otrreiz apprecējās ar aktieri un režisoru Oļģertu Šalkoni.
Par Elzas Radziņas izcilākajām lomām teātrī kļuva titulloma Eduardo de Filipo “Filumēna Marturāno” (1958, Alfreda Jaunušāna režija), bet īpaši Stellas Kempbelas loma Džeroma Kiltija “Mīļais melis” (1962, Žaņa Katlapa režija). Sākot no šīs lomas viņas ilggadīgais partneris bija Kārlis Sebris – Viljama Šekspīra “Divpadsmitā nakts” (1964),Juhana Smūla “Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens” (1967) un citās.
Elza Radziņa
Pasaules slavu viņa ieguva ar Hamleta mātes Ģertrūdes lomu Grigorija Kozinceva filmā “Hamlets” (1964), kas bija nominēta Zelta Globusa balvai kā 1966. gada labākā ārzemju filma. Daudzi kinorežisori Elzas Radziņas sejā saskatījuši aristokrātiskus vaibstus, bet dvēselē – vērienīgas, taču it kā uz iekšu vērstas kaislības.
Pirmā lielā kino loma Rīgas kinostudijā bija Horsta madāma Leonīda Leimaņa filmā “Purva bridējs” (1966). Varenāku latvisku raksturu – Oļiņieti – Elzai Radziņai nospēlēja režisora Voldemāra Pūces “Mērnieku laikos” (1968). 1970. gads iezīmējās ar divām kino veiksmēm – Ance Oļgerta Dunkera “Klāvā – Mārtiņa dēlā” un Aleksandra Leimaņa “Vella kalpu” spriganā Ģertrūde.
Sekoja valdonīgā māte Gunāra Pieša filmā “Pūt, vējiņi!” kino versijā (1973) un Dollija Jāņa Streiča”Teātrī” (1978). Vairākkārt uzstājās ar Rabindranata Tagores, Omāra Haijama un Ārijas Elksnes dzejas lasījumiem. 2003. gadā Elza Radziņa uzdāvināja savai skolai – Jelgavas 1. ģimnāzijai – apmēram divsimt grāmatu no personīgās bibliotēkas. Kā pēdējo lomu nospēlējusi Žoržu Sandu Pītera Ēra vēstuļlugā “Mīļo skolotāj!” duetā ar Oļģertu Šalkoni Gustava Flobēra lomā.
Elza RadziņaMirusi 88 gadu vecumā 2005. gada 18. augustā. Apbedīta Rīgas 1. Meža kapu Mākslinieku kalniņā, kur 2007. gadā izveidots kapa piemineklis .
