Vārda dienas: Amanda, Kaiva, Amanta , Amandis, Amands, Amantija, Amaranda, Amaranta, Amarilla, Amenta, Araminta, Azanda, Azella, Kaivis

Raksts

1974. gada 12. februārī izcilais Gulaga arhipelāga autors Aleksandrs Solžeņicins tika izraidīts no PSRS

Aleksandrs Solžeņicins (krievu: Александр Исаевич Солженицын, angļu: Aleksandr Solzhenitsyn; dzimis 1918. gada 11. decembrī, miris 2008. gada 3. augustā) — rakstnieks, publicists, disidents, Nobela prēmijas literatūrā laureāts. Guva plašu ievērību savos darbos aprakstot padomju GULAGsistēmu. 1974. gadā bija spiests pamest PSRS. 1994. gadā atgriezās Krievijā.

Aleksandrs piedzima 1918. gadā Kislovodskā, Ziemeļkaukāzā. Tēvs, virsnieks, mira pāris mēnešus pirms dēla dzimšanas (krita kaujā). Māte bija no turīgas zemnieku ģimenes, izglītota – esot brīvi runājusi franciski un angliski.

1924. gadā ģimene pārcēlās uz Rostovu pie Donas, kur 1936. gadā Aleksandrs iestājās vietējās universitātes fizikas un matemātikas fakultātē, kuru absolvēja 1941. gadā. 1939. gadā paralēli iestājās Maskavas filozofijas, literatūras un vēstures institūtaneklātienē.

1941. gada oktobrī viņu vispārējā mobilizācijā iesauca karadienestā. Pēc Kostromasartilērijas virsnieku skolas absolvēšanas, 1942. gada rudenī Solžeņicins devās uz fronti kā leitnants, baterijas komandieris. Dienesta laikā tika paaugstināts par kapteini, apbalvots ar 2. pakāpes Tēvijas Kara ordeni un Sarkanās Zvaigznes ordeni.

1945. gada 9. februārī Vācijā Solžeņicinu arestēja, jo kara cenzūras redzeslokā bija nonākušas viņa vēstules, kurās viņš visai kritiski izteicās par Staļinu. Solžeņicinu netiesāja uz vietas, bet gan aizveda no Vācijas uz Maskavu. Tur 27. jūlijā Solžeņicinam par pretpadomju aģitāciju un propagandu (Kriminālkodeksa 58. panta 10.-11. punkti) piesprieda 8 gadu ieslodzījumu pāraudzināšanas darba nometnē.

Sodu sāka izciest vispirms Jaunās Jeruzalemes (“Новый Иерусалим”) un “Kalugas vārtu” (“Калужские Ворота”) nometnēs. 1946. gada septembrī tika nosūtīts uz speciālo pētniecības institūtu, kur viss zinātnieku kolektīvs bija nokomplektēts no notiesātajiem matemātiķiem un fiziķiem, Ribinskā, bet pēc 5 mēnešiem uz tādu pašu institūtu Zagorskā. 1947. gada jūnijā viņš nonāca Marfinskas zinātniski pētnieciskajā cietuma institūtā. 1950. gadā Solžeņicins tika pārvests uz politieslodzīto “specnometnes” Steplaga ogļu raktuvēm pie Ekibastuzas Kazahijā.

1953. gada februārī Solžeņicins piespriesto soda termiņu bija izcietis un viņu, kā politiski neuzticamu “uz mūžu” izsūtīja uz Kokterekas aulā (Kazahijā, Džambulas apgabalā). 1956. gada 3. februārī ar PSRS Augstākās tiesas lēmumu Solžeņicinu reabilitēja, kas viņam ļāva atgriezties Krievijā.

Solžeņicins kā bijušais ieslodzītais, kaut arī reabilitēts, Maskavā dzīvot nedrīkstēja, tāpēc apmetās iesākumā ciematā pie Rjazaņas, strādājot skolā par fizikas un matemātikas skolotāju. No 1957. gada beigām dzīvoja Rjazaņā, mācot skolā un intensīvi rakstot.

Pirmo Solžeņicina stāstu “Šč-854, jeb viena diena zeka dzīvē” publicēja ar nosaukumu “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē” žurnālā “Novij mir” (1962, Nr. 11). Tēma, kura saskanēja ar tā brīža PSKP oficiālo nostāju, pirmo reizi literatūrā aprakstīja ieslodzījuma vietu sistēmu, apvienojot staļinisma kritiku ar tam laikam neraksturīgo “vienkāršās” tautas valodas sulīgumu.

Visai precīzi izveidotie pretrunīgie raksturi, koncentrēta darbība, kas padarīja ikdienas sūrumu simbolisku, izraisīja ļoti lielu lasītāju interesi un sajūsmu. Tas, kopā ar oficiālu partijas augstākās vadības atbalstu, padarīja Solžeņicinu par “kulta” rakstnieku visā PSRS teritorijā. Stāsts “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē” tika izvirzīts Ļeņina prēmijai literatūrā, kas bija augstākais iespējamais pakāpiens rakstnieka karjerā PSRS, tomēr Solžeņicinam šo prestižo prēmiju nepiešķīra.

Sākot ar 1965. gadu, Solžeņicins krita nežēlastībā un tā darbus nekur vairs nepublicēja, izņēma no bibliotēkām. Viņa privāto arhīvu konfiscēja. Solžeņicins nostājās opozīcijā varai, sāka aktīvi rakstīt kritisku publicistiku (kas kopš šī laika kļūst tikpat nozīmīga viņa daiļrades daļa kā literatūra), atklātās vēstules, kurās protestēja pret cilvēktiesību neievērošanu, citādi domājošo vajāšanu, un izplata tās mašīnrakstā.

T.s. “samizdatā” (самиздат) tās izplatījās pa visu PSRS, kā arī aiz tās robežām. 1969. gadā Solžeņicinu izslēdza no PSRS Rakstnieku savienības. 1970. gadā viņam tika piešķirta Nobela prēmija literatūrā. Solžeņicins, kurš sākumā ar sajūsmu uzņēma šo ziņu un bija gatavs ierasties pats uz prēmēšanas ceremoniju, beigu beigās atteicās atstāt PSRS – esot baidījies, ka viņu varētu pēc prēmijas saņemšanas neielaist atpakaļ valstī.

1972. gadā Rietumos angliski tika izdots viņa romāns “Četrpadsmitā augusts”. Naktī no 1974. gada 12. februārī Solžeņicins tika arestēts, taču netika tiesāts un ieslodzīts – viņam atņēma pilsonību un kopā ar ģimeni izsūtīja uz Rietumvāciju (VFR).

Sākumā viņš apmetās pie Heinriha Bella, tad divus gadus padzīvoja Cīrihē, pēc tam pārcēlās dzīvot uz Kavendišu, Vērmontā, ASV, kur pabeidza rakstīt “GULAGa arhipelāga” trešo sējumu un turpināja ciklu “Sarkanais ritenis”, ko pats uzskatīja par savu nopietnāko darbu.

Aktīvi nodarbojās ar publicistiku un priekšlasījumiem (runa Hārvardas 1978. gada izlaiduma asamblejā; 1982. gadā raksts “Mūsu plurālisti”; 1983. gadā uzstāšanās ar runu Londonā, Templtona prēmijas “Par reliģijas progresu un attīstību” ceremonijā u.c.), no liberāli kristīgām pozīcijām visai kritiski vērtējot atsevišķus Rietumu sabiedrības aspektus.

1990. gada 16. augustā ar PSRS prezidenta rīkojumu viņam atjaunoja pilsonību, izvirzītās apsūdzības oficiāli atsauca, un 1994. gada 27. maijā Aleksandrs Solžeņicins atgriezās dzimtenē.

 

Show Buttons
Hide Buttons