Vārda dienas: Laimonis, Elvijs, Elva, Elvis, Laimis , Elvars, Elvi, Elviga, Elvigs, Elvija, Elvisa, Elviss, Elvo, Laimonds, Laimons, Laimonts, Laimutis, Laimzieds

Raksts

Skolēna un skolotāja attiecības skolotāja autoritātes aspektā jeb skolēnu un skolotāji neredzamie valgi

 Skolēna un skolotāja attiecības

 Dažiem skolēniem ļoti veicas – viņi savu Sko­lotāju satiek uzreiz un iegūst apbrīnojamu iespēju kontaktēties ar viņu un atrasties viņa redzeslokā, un tās jau pašas par sevi jau ir labvēlīgas mācības, sekmība, priekšzīmīga uzvedība, milzīgs ieguvums katra skolēna turpmākajā dzīvē.

Lai skolēnā panāktu būtisku pavērsienu, dažkārt pietiek ar vienu vienīgu Skolotāja skatienu. Viens skatiens, viens mir­klis, tas pats fiziskais ķermenis, tās pašas rokas un kājas, tā pati galva, bet cilvēks jau ir pavisam cits – ir notikusi milzīgas enerģijas apmaiņa un vesela garīgo zināšanu slāņa bez­vārdiska tālāknodošana.

Kas tad ir Skolotājs? Laikam jau tas, kas uzkrājis lielu pieredzi un daudz pārdzīvojumu katarses un zināšanu, kas vajadzīgā brīdī spēj uz mūsu pasauli paraudzīties tikai no savas unikalitātes skatupunkta un ieraudzīt visu Dievišķā veselumā, nevis tādu, kāds tas šķiet mums, kā visi to uzskata.

Skolotājs ir apsolītā Dvēsele, Gaisma un spēj apgaismot ceļu tiem, kas taustās uz Gaismu. Taču Skolotājs mūsu vietā problēmas nerisinās, viņš var vienīgi pateikt priekšā, virzīt, pagrūst vajadzīgajā virzienā.

Par Skolotāju nevar kļūt tāpat vien, izvēloties profesiju, par Sko­lotāju nevar nemaz izmācīties – ne Liepājas, ne Latvijas, ne Daugavpils universitātē, ne Rēzeknes augstskolā u.c., tāpat arī nevienos kursos. Skolēni ar Dieva Gudrības nepārvaramās tieksmes likuma palīdzību izvēlas savu Skolotāju.

Ja skolēnā jau Likteņa vārdā ir ielikta vajadzība tiekties uz Gaismu, Augstākie spēki viņam norādīs ceļu pie īstā Skolotāja. Skolēni paši atrod savus skolotājus. Skolotājs ir cilvēks, kas tuvojas pilnībai, un viņam skolēni principā nav vajadzīgi, tāpēc Skolotājs viņus nemeklē, bet Augstākie spēki ir tie, kas patiesos meklētājus „nejaušā” veidā novirza pie viņa, un 1. septembrī Skolotājs viņus arī pieņem.

Lai kā tas būtu, Skolotāja un skolēna tikšanās ir viens no svarīgākajiem visa mūža garīgajiem uzdevumiem (veiksmēm un neveiksmēm), un dažkārt cilvēks tikai pēc tā izpildes atrod savu patieso aicinājumu un paveic to, kā dēļ viņš ticis sūtīts pie mums uz Zemes.

Skolotāji ir dažādi. Ir tādi, kas spēj skolēnam nodot milzum daudz zināšanu, tomēr skolēns ne par kripatu nekļūst gudrāks. Tas izskaidrojams ar to, ka zināšanu summa, lai cik liela tā būtu, nesniedz Zināšanas par viņu pašu.

Skolotājs nav autoritāte, jo autoritātes ir destruktī­vas; tās izdara spiedienu, pakļauj, nomāc savu un apkārtējo pasauli. Autoritāte nevis ved mūs pie katra sevis paša atskārsmes virzienā, bet ved citus sev līdzi. Pakļaujoties autoritā­tei, mēs varam nonākt uz neīstā ceļa un pie neīstā mērķa. Autoritātes iedarbība ir sevišķi destruktīva tad, kad to ielen­kuši pielūdzēji, bezdomu teicamnieki un centīgi atdarinātāji, kad tiek radīts apjūsmošanas un pielūgsmes enerģētiskais lauks. Iekļuvis tajā, skolēns sajūt spēcīgu enerģētisko iedarbību, sāk darboties sacensības un bara reflekss.

Dažkārt autoritāti ieskauj noslēpumainības un nepieejamības gaisotne. Kad meklējošais skolēns beidzot ir spiests samierināties ar skolotāja autoritātes neizpildāmo likumu, noslīgst pie viņa izdomātās personības izpušķotajām kājām, un sāk to izmisīgi pielūgt.

Patiesībā Skolotājs ir nebeidzams iedvesmas avots. Šī ir viena no visdro­šākajām patiesa Skolotāja pazīmēm. Viņš mūs mudina uz jaunradi (it īpaši uz iekšējo) un piedalīšanos pilnveides jaunradē, viņš atraisa tādas mūsu spējas, talantus un iespējas, kuras saskatījis tikai viņš, bet skolēniem par to esamību nebija ne mazākās nojausmas.

Pēc savas visdziļākās pasaulīgās būtības ārējais Sko­lotājs ir mūsu iekšējā Skolotāja pārstāvis. Viņš māca, kā saņemt iekšējo vēstījumu, atdodot mums ticību pašam sev un līdz ar to atbrīvojot no ciešanām, ko rada katra paša iekšējās būtības nepārzināšana.

Skolēna svarīgākais uzdevums ir nepazaudēt virzības izjūtu, ka starp iekšējo un ārējo Skolotāju pastāv milzīga saikne. Ārējā Skolotāja pamatmisija ir aizvest mūs pie iekšējā Skolotāja, proti, pie sevis identificēšanas ar savu Garīgo būtību.

Ja skolēns un Skolotājs ir satikušies un intuīcija skolēnam teic, ka viņš ir nokļuvis vajadzīgajā klasē pie vajadzīgā skolotāja, tad jāatmet visas šaubas, bailes, neuzticēšanās un savam Skolotājam jāuzticas tikpat pilnīgi, kā bērns uzticas saviem vecākiem.

Skolotājs savukārt pieprasa, lai pret viņu izturas ar atbilstošu cieņu un respektu. Uzdodot Skolotājam jautāju­mus un uzticīgi izpildot viņa prasības, katram skolēnam caur Skolotāju vajadzētu mēģināt dziļi iepazīt pašam sevi.

Jāuzsver, ka daudz kas ir atkarīgs arī no skolēna paša un no tā, kā viņš raugās uz pasauli. Ja skolēns pasauli uztver kā noslēgtu, naidīgu sistēmu, kas ir strikti sadalīta „savējos” un „svešos”, visticamāk, ka īsts Skolotājs savā dzīvē ar šādu skolēnu vis­pār netiksies.

Šāds skolēns arī pats varēs daudz ko iemācīt Skolotājam, tāpēc, ka mācību process ir ne tikai radošs, bet arī abpusēji radošs – mācās abas puses. Skolēns mācās no Skolotāja, savukārt Skolotājs – no skolēna. Īsts Skolotājs katru tikšanos ar skolēniem sāktu ar vārdiem: „Sveicināti, mani Skolotāji!”

Mums visiem citam no cita jāmācās. Katrs var būt skolotājs un katram jābūt skolotājam attiecībā pret citiem, taču tikai tajā mērā, kādā katrs personīgi spējis sevī izdzīvot garīgu katarsi.

Nevienam nevar iemā­cīt to, ko mēs neesam paši pārdzīvojuši, zinām tikai teorētiski, tāpēc, ka vārdi, ja tos nepiepilda iekšējais pārdzīvojums, iekšējais saprāts, Dievišķā nojausma, ko saucam par iekšējām zināšanām, vienmēr ir un paliek tikai vārdi.

Vērīgi ielūkosimies acīs katrā mazajā skolēnā, kas, kā šķiet, vēl nekā nesaprot, – un mēs viņos ieraudzīsim tik dziļas, mums, „pieaugušajiem” skolotājiem, neaizsniedzamas zināšanas, par kurām nemāk stāstīt neviens pat visgudrākais skolotājs. Bērns taču tikko kā atgriezies uz Zemes no citas pasaules, viņa ska­tiens ir pilns Mīlestības un Gaismas. Līdzīgām jābūt tām patiesajām zināšanām, kuras mēs, Skolotāji mācām ik dienas.

Cik tas ir brīnišķīgi izdomāts – mēs viņiem mācām pa­šas vienkāršākās lietas: staigāt, runāt, lasīt, rakstīt, bet viņi mums sniedz vēl vērtīgākas zināšanas. Sniedz tāpat vien, neko neprasot pretī, izņemot mūsu mīlestību un uzmanību.

Diemžēl tas ātri pāriet, un mazais bērns pārvēršas par „gudru” („konkurētspējīgu”) cilvēku, kas grib gan to, gan to, kas interesējas par pasauli formulu un gramatikas sīkajās vienībās, kas sāk aizmirst visu, ko zināja, kad ieradās uz mūsu Zemes. Lai atkal „visu at­cerētos”, viņam, tāpat kā pārējiem, būs vajadzīgs vesels pieauguša cilvēka mūžs.

Mācīties var ne tikai no konkrēta skolēna, bet arī no apstākļiem un situācijām, kuras ik dienas, ik brīdi „piedāvā” ikdienas skolas dzīve. Visgudrākais Skolotājs taču neko nemāca – viņš tikai pastumj mūs vajadzīgajā virzienā.

No Skolotāja mācībstundas ikviens skolēns intuitīvi paņem kaut ko tieši sev nepiecie­šamu, to, kas viņa dvēselē aizskāris kādas slepenas un viņam nezināmas stīgas, to, ko viņš spēj saprast un pieņemt. Kāda Skolotāja frāze vienu skolēnu mu­dinās pavisam citādi paskatīties uz pasauli, palīdzēs atrast atbildi uz daudziem jautājumiem, bet citam šķitīs gluži nenozīmīga un atstās viņu vienaldzīgu.

Patiesi Skolotāji nereti runā nevis tieši, bet gan līdzībās. Tādē­jādi katram skolēnam tiek dota iespēja pašam interpre­tēt dzirdēto un intuitīvi paņemt tieši viņam vajadzīgo.

Nepieciešams skolēna un Skolotāja saskarsmes priekšnoteikums ir pilnīga uzticēšanās Skolotājam. Garīgai izaugsmei būs noderīgas tikai tādas attiecības, kas balstās uz nesatricināmu ticību. Šādā gadījumā pat saruna, kas Skolotājam nebūs īpaši padevusies, vai doma, kas nebūs pati dziļākā, tomēr dos savus rezultātus un palīdzēs pārvarēt vēl vienu pakāpienu pašapliecināšanās ceļā. Skolotājs, kurš šaubās vai iekšēji protestē pret intuitīvā nojausmu līmenī radušos viedokli, skolēnam neko nespēs dot.

Kas tad īsti notiek mācīšanās brīdī? Tradicionāli sakām, Skolotājs mums nodod kādu daļu savu zināšanu. Tikpat nepareizi būtu mācības uztvert kā kādu no augšas saņemtu velti. Īstenībā mēs saņemam tikai to, kas katrā no mums jau ir, – paši savu bagātību. Mēs gluži vienkārši to atklājam sevī. Skolotājs vienīgi pa­līdz – rada noteiktu atmosfēru, kurā skolēna prāts attiecīgi noskaņojas, domas raisās vajadzīgajā virzienā; dod padomus un instrukcijas – ģenerē procesu.

Lai no mācībām iegūtu maksimālu rezultātu un lai šo procesu pastiprinātu, arī skolēnam kaut kas jā­dod. Tas atbilst enerģijas nezūdamības likuma principam: ja gribam kaut ko saņemt, mums kaut kas jādod pretī.

Atbilstoši garīguma tradīcijai ir pie­ņemts to visu svētīt ar dāvanām. Senos laikos par mācībām nesa pārtiku un zeltu. Cilvēki, kas tās deva, nedo­māja par to, vai visas šīs lietas Skolotājam ir vajadzīgas, bet dāvināja to, ko uzskatīja par vērtīgu. Mūsdienās Eiropas kultūrā par mācībām  parasti maksā naudu. Tur nav nekā slikta, jo nauda (pateicība) nav nekas cits kā materializēts enerģijas veids. Domājot par šo enerģētisko apmaiņu, bez kautrēšanās jāsaka: „Cik daudz dosi, tik daudz arī saņemsi.” Kāds man piemirsts autors (izlasīts Lielvārdes vidusskolas direktora Aigara kabinetā) ir sacījis, ka „izglītība ir par dārgu?! Tad parēķināsim, cik maksā nezināšana!”.

Rietumos dzīvojoša cilvēka domāšanas veids ir tāds, ka ir grūti uzskatīt par īpaši vērtīgu to, ko esam ieguvuši tāpat vien. Un tieši tas nereti mums tiek iedvests, ka jāmācās kaut vai tāpēc vien, ka skolā mācās bez izņēmuma visi.

Mācīšanās brīdī Skolotājam būtu jāveic neatkārtojama ceremonija, kuras laikā no­tiek kaut kas netverams, neaprakstāms, bet skolēnam saskaņā ar nepārvaramās gravitācijas likuma palīdzību būtu iekšēji jāatveras.

Un kas gan tās būtu par mācībām, ja to varētu izteikt vārdos, ietvert programmās un standartos?! Svarīgi ir ne tikai Skolotāja teiktie vārdi, bet arī tas, kas atrodas ārpus vārdiem. Viss pārējais notiek pats no sevis. Tieši tāpēc mācību laikā viens skolēns saņem ļoti daudz, savukārt otrs – neko.

Tieši to sauc par mācību brīdi, kad Skolotājs rada piemērotu situā­ciju – tas arī ir viss, ko var izdarīt Skolotājs.

, ,
Show Buttons
Hide Buttons