Vārda dienas: Lauris, Norberts , Laurijs, Nords, Vinifreda, Vinifreds, Vinija, Vinnija, Vinolds, Vinona

Raksts

Mācības kā audzinošs līdzeklis, kas atrodas nepārtrauktā izmaiņu stāvoklī jeb izglītību nevar ne piešķirt, ne iedot

Lai mācības būtu audzinošas un attīstību veicinošas, nepieciešamas tādas pedagoga īpašības un izpausmes kā psiholoģiska smalkjūtība un pedagoģiskais takts; objektivitāte, kas ietver līdzvērtīgu izturēšanos pret izglītojamiem; skaidra izpratne par savas pedagoģiskās darbības mērķi; spēja pieņemt un saprasties ar bērniem – tādiem, kādi viņi ir; būt atvērtam visam jaunajam  (Katane, 2006, 222. – 235.lpp.). Jo vairāk pedagogam izdodas attīstīt savas radošās spējas pedagoģiskā procesa ietvaros, jo vairāk viņš veicina izglītojamo izziņas motivācijas veidošanos.

Ā. Dīstervēgs, pazīstamais Rietumeiropas 19.gs pirmās puses domātājs un pedagogs, paudis atziņu, ka attīstību un izglītību nevienam cilvēkam nevar ne piešķirt, ne iedot. Tās ir iegūstamas tikai paša cilvēka darbības rezultātā – ar paša spēkiem un piepūli, pārvarot grūtības. Tātad skolotājs var iemācīt tikai to skolēnu, kurš vēlas mācīties un otrādi. Taču, lai aktivizētu skolēnu mācību darbam, ir jārada apstākļi un jādod iespējas katram skolēnam mācību procesā gūt gandarījumu. To var panākt, veidojot un uzturot labvēlīgu psiholoģiski pedagoģisko vidi, ieinteresējot un veidojot pozitīvas attieksmes gan pret mācību priekšmetu, gan pret mācībām kopumā.

Mācības – mācīšanas un mācīšanās procesu kopums – ir mērķtiecīga pedagoga un izglītojamā mijiedarbība noteiktos apstākļos, t. sk., mācību nodarbībās. Mācības rada kvalitatīvas pārmaiņas cilvēka attīstībā: sekmē cilvēka izaugsmi, personības veidošanos. Mācību procesā vienlaikus ar zināšanām cilvēks apgūst arī garīgās vērtības, iegūst pārliecību, veido attieksmi. Cilvēka pašiniciatīva šajā procesā sekmē virzību no nezināšanas un zināšanu, no vērošanas uz varēšanu, no nespējas uz spējuJa pieņemam, ka mūsdienu izglītības pamatvērtība ir pats cilvēks, ir svarīgi izglītojamo mācību sasniegumu jautājumu aplūkot ne tikai no pedagoga kā mācību procesa plānotāja un vadītāja viedokļa, bet arī no izglītojamā, kurš mācās un pašattīstās, personības viedokļaMācību procesa kā dialoga rezultāts ir atkarīgs no tā, cik “atvērtas“ tam ir abas puses – gan izglītojamais, gan pedagogs.

Vācu pedagogs Johans Frīdrihs Herbarts (1776. – 1841) viens no pirmajiem definēja mācības kā trīs komponentu: skolotājs, skolēns, mācību saturs/mācību priekšmets – mijiedarbības sistēmu, kuram ir daudzšķautnains raksturs. Šajā sistēmā vienlīdz svarīgi ir visi mijiedarbības aspekti, tāpēc tie ir jāskata sistēmas kopveselumā.

Tā kā mācības ir mācīšanas un mācīšanās funkciju kopveselums, tad izglītojamā mācību motivācijas, attieksmju veidošanās mācību procesā, mācību rezultativitātes, t.sk., mācību sasniegumu līmeņa analīze un izvērtēšana ir jāveic gan pedagoga, gan izglītojamā aktīvas dalības un līdzdalības, viņu sadarbības un kopdarbības kontekstā.

Mācību process ir vienota pedagoģiska sistēma, kas atrodas nepārtrauktā izmaiņu stāvoklī. Pedagogs un izglītojamie mijiedarbībā veido grupu kā vienotu sociālu sistēmu, kurai ir kopīgi mācību mērķi. Šajā mijiedarbības sistēmā svarīga ir mācību situācija. Mācību vide ir ārējo faktoru kopums, kas tiešā veidā ietekmē mācības šeit un tagad. Viens no galvenajiem mācību procesa uzdevumiem ir izglītojamā iesaistīšana aktīvā izziņas procesā. Virzītājspēki mācību procesā ir pretrunas: esošais un vēlamais. Pedagoga uzdevums ir palīdzēt izglītojamiem šīs pretrunas apzināties un pārvarēt vienā līmenī un aktivizēt tās citā līmenī, lai pretrunas būtu  pastāvīgs avots mācību virzībai uz izvirzīto konkrēto mērķi.

Mūsdienu pedagoģiskajā literatūrā bieži sastopams jēdziens “skolēn-/studentcentrētā pieeja”, kura skaidrojums ietver prasību mācību procesā cienīt izglītojamo kā personību, respektēt viņa cilvēcīgās īpašības, intereses, vajadzības, individuālās īpatnības. Taču bieži vien ir tā, ka izglītojamais – cilvēks, personība – it kā „pazūd” aiz mācību priekšmeta satura, nepieciešamajām zināšanām un prasmēm, kas, pirmām kārtām, interesē mācību priekšmetu speciālistus (Katane, 2006). Būtiski ir pedagoģiskajā saskarsmē nostiprināt mijiedarbību cilvēks – cilvēks un tikai pēc tam: pedagogs – mācību priekšmets – izglītojamaisSvarīgi, lai mācību procesā veidotos tāds izglītojamā pašvērtējums, attieksmes, kas veicinātu, nevis kavētu izziņas procesu un mācību rezultativitāti.

Mācību rezultāti lielā mērā ir atkarīgi no izglītojamā mācīšanās. Skolēns/students saņem jaunas zināšanas, veido dažādas prasmes un iemaņas, pašattīsta vērtību un attieksmju sistēmu, t.sk., pret mācību priekšmetu, mācībām un skolu kopumā, meklē mācīšanās jēgu, izvērtē mācību satura nozīmi utt., pateicoties mijiedarbībai ar pedagogu, kurš ir ne tikai mācību priekšmeta speciālists, erudīts cilvēks konkrētajā jomā, bet arī kompetents cilvēks piemērotas mācību metodoloģijas izmantošanā. Turklāt viņš izmanto mācību priekšmeta saturu kā izglītojamo (skolēnu) attīstības, izglītošanas un audzināšanas līdzekli. Savukārt izglītojamais, apgūstot mācību saturu, attīstās ne tikai intelektuāli, bet arī morāli, fiziski, emocionāli.

Izglītojamā sekmes mācībās bieži vien ir atkarīgas ne tikai no pedagoga kā speciālista kompetences sava priekšmeta saturā, bet arī no:

  1. viņa prasmes saprotamā un skolēniem pieejamā veidā iemācīt to, ko zina pats;
  2. izmantojamās metodoloģijas piemērotības un daudzveidības;
  3. pedagoga rīcībā esošo mācību līdzekļu, t.sk., grāmatu, uzskates, izdales, tehnisko līdzekļu daudzuma un kvalitātes, kā arī izmantojamības un piemērotības mācību procesā;
  4. viņa attieksmēm pret skolēniem/studentiem, humānistiskās pieejas, izpratnes, takta izjūtas un vēlēšanās palīdzēt u.c.

Izglītojamā sekmes mācībās ir ne tikai viņa mācīšanās, bet arī skolotāja pedagoģiskā darba, t.sk., mācīšanas kvalitātes rādītājs, kā arī mācību procesa psiholoģiskās vides kvalitātes rādītājs.

Mācību procesam ir savi psiholoģiskie raksturojumi. Lai uzsāktu mācības, izglītojamam (skolēnam) nepieciešams izprast mācību uzdevumu. Izglītojamais psiholoģiski pieņem mācību uzdevumu tad, kad pedagogs nodrošina iespēju analizēt situācijas, ar savu stāstījumu un jautājumiem stundā atklāj, kādā nolūkā, kāpēc nepieciešams izpildīt kādu noteiktu uzdevumu. Šajā posmā rodas izglītojamā gatavība iesaistīties aktīvi mācību darbībā, turklāt šī gatavība turpmākajā mācību norisē var gan palielināties, gan arī samazināties atkarībā no mācību procesa organizācijas.

Paškontrole ir process, kurā izglītojamais izdala darba posmus un nosaka to secību, bet pašnovērtējums – izglītojamā vērtējums par to, cik viegli vai grūti viņam ir apgūt šos posmus, kā arī – kā viņš vērtē veiktā darba rezultātus.

Mācības nav tikai mācību darba tehnika, bet galvenokārt tās ir katra izglītojamā personības veidošanās process, turklāt jāņem vērā, ka katrs risina uzdevumus atbilstoši savai skolā un ārpusskolas dzīvē iegūtai pieredzei.

Mācību procesā būtiski ir nodrošināt izglītojamo motivācijas rosināšanai atbilstošu izglītības vidi. Izglītībā audzinoša nozīme ir pedagoģiski psiholoģiskās un vērtību vides komponentiem, kas nosaka savstarpējo attiecību kultūru izglītības vidē ikdienā un, lai arī netieši, tomēr ļoti būtiski ietekmē izglītojamo mācīšanās motivāciju un darba kvalitāti. Koleģialitāte, sadarbība, cieņa, savstarpēja uzticība un labvēlība starp izglītības iestādes vadību, pedagogiem, izglītojamiem un viņu vecākiem/ģimenes locekļiem, labvēlīga un optimistiska gaisotne stundās/nodarbībās – tie visi ir nozīmīgi priekšnosacījumi veiksmīgām mācībām. Veiksmīga sadarbība ir viens no labākajiem veidiem, kā rosināt mācību motivāciju.

Būtiska pedagoga personības īpašība ir empātija: spēja saprast, kā izglītojamais jūtas. Empātija palīdz pedagogam redzēt pasauli izglītojamā acīm. Jo lielākā mērā pedagogs to spēj, jo lielākas ir viņa iespējas palīdzēt. Lai uzturētu labvēlīgu emocionāli  psiholoģisko vidi, pedagogam sadarbībā ar izglītojamo jāspēj: rūpēties par izglītojamo psiholoģisko labsajūtusaprast, ka katrs izglītojamais ir pūļu un uzmanības vērtsatcerēties, ka ikviens izglītojamais (bērns, skolēns, students) ir unikāls; būt atvērtam labvēlīgai attieksmei pret izglītojamo (Katane, 2006).

Pedagoga un izglītojamā sadarbība ir labvēlīga un rezultatīva, ja pedagogs:

  • respektē profesionālās ētikas normas;
  • spēj dalīties ar izglītojamiem personīgajā pieredzē;
  • vārdus saskaņo ar saviem darbiem un otrādi;
  • spēj justies pietiekami stabili un nerīkojas destruktīvi, t.i., neapjūk vai aizsargājas, ja tiek apstrīdēts;
  • balstās uz humānās pedagoģijas atziņām, respektējot izglītojamo kā personību, kā vērtību;
  • spēj un grib pats mainīties, prot prognozēt, spēj adekvāti izvērtēt pedagoģisko situāciju.

Izglītības mērķi un uzdevumi nosaka saskarsmes stilu mācību procesā. Saskarsmes stilam jāatbilst humanitātes principiem un jāsekmē izglītojamā prasmes darboties demokrātiskā sabiedrībā. Lai attīstītu cilvēka prasmes darboties demokrātiskā sabiedrībā, viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir veicināt pozitīvu paštēlu un pašapziņu. K. Felkers ierosinājis ievērot piecus principus pašapziņas paaugstināšanai mācību procesā:

  1. uzslavējiet paši sevi un lepojieties ar savu pozitīvo pašapziņu;
  2. palīdziet skolēniem sevi vispusīgi (reāli) novērtēt;
  3. māciet skolēniem izvirzīt sasniedzamus mērķus;
  4. māciet skolēnus uzslavēt sevi;
  5. māciet skolēnus uzslavēt citus.

Mācību procesā pedagogs spēs īstenot mērķus tikai tad, ja šie mērķi būs saistoši arī izglītojamiem (skolēniem, studentiem), t.i., mācību mērķi apmierinās viņu vajadzības, un viņi būs motivēti.

Būtiska mācību programmu problēma ir tāda, ka bieži vien izglītojamiem (sevišķi – skolēniem) piedāvā tikai vienu veidu, kā skatīties uz pasauli. Realitāte bieži vien skolās tiek parādīta kā statiska, pabeigta un plakana. Skumji, ka tajā iztrūkst zemslānī virmojošās spriedzes, pretrunas, kaislības un problēmas, ar kurām cilvēki saskārās pagātnē un saskaras vēl joprojām. Lai skolēni kļūtu par patiesi informētiem un aktīviem dalībniekiem demokrātiskā sabiedrībā, viņiem ir jāsaprot pasaules sarežģītība un daudzu atšķirīgu redzējumu klātesamība. Viņiem ir jāsaprot, ka uz lietām nevar raudzīties tikai vienā noteiktā veidā un pat ne divos vai trijos. Skaitlis, kuru ir viegli paturēt prātā vienkārši tāpēc, ka tas izsaka reālo procesa sarežģītību, ir 17, proti, pastāv vismaz 17 dažādi veidi, kā izprast realitāti, un kamēr mēs to neiemācāmies, mēs zinām tikai daļu no patiesības (skat. Nieto, S. Affirming Diversity: The Sociopolitical Context of Multicultural Education. Alpha Books, 1999. Saīsinātā versijā latviešu valodā – Starpkultūru izglītības antoloģija. Sorosa fonds –  Latvija, 2003, 19.–34. lpp.). Rosinošas idejas!

Show Buttons
Hide Buttons