Vārda dienas: Māris, Mārica, Maigurs , Maris, Morics, Moriss, Steinārs, Stenlijs

Raksts

Emocionālās izdegšanas sindroma skolotāju darbā pastiprinošie faktori – pamatojums kategorijai „stress”

Emocionālās izdegšanas sindroma skolotāju darbā pastiprinošie faktori – pamatojums kategorijai „stress” un „apmierinātība/neapmierinātība”

Skolotāju stresa simptomi kā izdegšanu veicinoši var izpausties vairākās formās. Pētījumi atklāj vairākus simptomus, kas liecina par skolotāju izdegšanai – izjūta, ka nav vēlme doties uz darbu, ir grūtības koncentrēties pienākumu izpildei, rodas izjūta, ka ir nepiemērots pienākumu izpildei, attālināšanās no kolēģiem un iesaistīšanās konfliktējošās attiecībās ar skolēniem, ir vispārēja aizkaitinājuma izjūta pret skolu, bezmiegs, gremošanas traucējumi, galvas sāpes. (Hinton & Rotheiter, 1998; Troman & Woods, 2000)

Pētījuma autors uzskata, ka nosauktie simptomi var liecināt ne tikai par izdegšanu, bet arī par augstu trauksmes līmeni. Stresa pārpilnu notikumu sērija var novest skolotāju līdz izdegšanai. (Troman & Woods, 2000).

Skolotāju izdegšanu var pastiprināt frustrācija, trauksme, pārgurums, dominējošie noteikumi, sociālās vērtības, principi, rutīna, kā arī mazais atalgojums (Постыльякова, 2000).

Izglītības jomā veiktajos pētījumos secināts, ka skolotāju emocionālo izsīkumu var veicināt skolēnu attieksme. (Burne, 1994).

Klases kolektīvs un savstarpējās attiecības skolēnu vidū, kā arī skolēnu attieksme pret mācību procesu var ietekmēt skolotāju izdegšanu. Pētījumos atzīmēts, ka skolēnu apātija un nelabvēlīga atmosfēra klasē veicina skolotāju emocionālo izsīkumu (Burne, 1994; Friedman, 1995).

Roginska T. (Рогинская, 2002) norāda, ka tendenci izdegt pastiprina skolotāju atkarība no darba, tā rezultāts – vilšanās un eksistenciāls trulums.

Skolotāju galvenā mijiedarbība ir ar skolēniem, kuri ne vienmēr izprot un novērtē prasības, par kurām runā skolotāji. Arī liela skola un skolotāja darbs vienā konkrētā telpā, kas bieži ir kā šķērslis, lai satiktos ar citiem kolēģiem, var radīt nošķirtības izjūtu.

Kā būtisku faktoru, kas veicina izdegšanu, min nelīdzsvarotību starp prasībām skolā un resursiem, kādi ir skolotājam, lai tiktu galā ar tām. (Esteve, 2000).

Annemartas Kreituses zīmējums.

Ir daudz labāk, ja skolotāja izdegšanas cēloņi tiek identificēti un novērsti pirms sindroms attīstās, nekā to iekavēti ārstēt. Izdegšanas novēršana var būt primāra (kad mērķis ir samazināt jaunu traucējumu sastopamību) un sekundāra (kad personas, kuras ir cietušas no izdegšanas, zina kā novērst atkārtošanos). (Conyne, 1991).

Pētījuma autors par svarīgu uzskata atziņu, ka, lai skolotāji sevī attīstītu prasmes, kas ļauj viņiem atpazīt, izprast un kontrolēt ikdienas izaicinājumus, kuri varētu radīt lielāku trauksmi un līdz ar to veicināt emocionālās izdegšanas draudus. Kā vienu no iespējām attīstīt šādas prasmes, Pētījuma autors uzskata afirmācijas metodi pozitīvās psiholoģijas intervences kontekstā.

Savukārt Park (2000) skolotāju izdegšanas fenomenu dēvē par ironisku, jo konstatē, ka labākie skolotāji ir visuzņēmīgākie pret izdegšanu. Šo skolotāju nelokāmā uzticība skolēniem var likt uzņemties pārāk daudz, kas visbiežāk beidzas ar skolotāju radošās enerģijas izsīkumu, jo īpaši tad, ja skolēni ir vienaldzīgi pret skolotāju pūliņiem.

Karters (Carter, 1994) skolotāju izdegšanu definē kā fizisku un emocionālu nogurumu, kas sākas ar mācīšanas prieka samazināšanos.

Pētījuma autors piekrīt, ka vēlme būt par perfektu skolotāju, vienmēr būt labākajam un pārāk lielā aizraušanās ar darbu var veicināt izdegšanu. Īpaši tajā gadījumā, ja skolēni nenovērtē šāda skolotāja pūliņus un izturas negatīvi pret viņu.

  1. Dlugos un M. Friedlanders (200o), balstoties uz literatūras analīzi par izdegšanu, formulēja jēdzienu – pieķeršanās profesijai.

  2. Tas ietver sevī sekojošus parametrus – izjūta, ka darbs dod spēju un enerģiju un neatņem to, spēju turpināt darboties un mīlēt savu darbu neskatoties ne uz kādiem šķēršļiem, harmonija starp darbu un citām dzīves sfērām, izjūta, ka dod spēku tiem, ar kuriem strādā kopā. Faktiski pieķeršanās darbam – tā ir dzīves mīlestība un tā atšķiras no darbaholisma tieši ar to, ka cilvēks apzinās savu pieķeršanos citām dzīves sfērām, ne tikai darbam.
  3. Šaufeli un Bakers (Schaufeli & Bakker, 2000) uzskata, ka izdegšana un aizraušanās ar darbu ir atsevišķi jēdzieni, nevis vienas skalas pretpoli un tie ir jāpēta atdalot vienu no otra. V. Šaufeli un A. Bakers aizraušanos ar darbu skaidro kā pozitīvu stāvokli, kuru raksturo enerģija, entuziasms un fanātisms. Jāpiezīmē, ka, acīmredzot, ar darbu aizrauties var tikai cilvēki, kuri ir apmierināti ar savu profesijas izvēli, kuri prot attīstīt un pilnveidot sevi, kuri izvirza sev reālus mērķus un tos sasniedz, kuri, izmantojos savus resursus, tiek galā ar dzīves situācijām.

Jo vairāk emocionāli saguruši skolotāji skolā, jo vairāk iespēju, ka viņu devums cietīs. (Brouwers & Tomic, 2000)

Pētījuma autors uzskata, ja skolotājs mazāk pats spēj novērtēt savus sasniegumus, jūtas neapmierināts ar padarīto, viņš nevar dot pozitīvu atgriezenisko saiti komunikācijas procesā ne skolēniem, ne kolēģiem, tāpēc skolotājiem ir jāpiedāvā atbalsta metodes, un afirmācijas metode ir viena no kognitīvās un emocionālās sfēras izmaiņu metodēm pozitīvajā psiholoģijā:

Es dzīvoju cēloņsakarīgā pasaulē, tāpēc iztēlojos to par labu esam jeb afirmācijas kā kognīcija

Ik dienas uzņemos atbildību par savu dzīvi jeb pozitīvas atbildības veidojošās afirmācijas

Es mīlu un atzīstu sevi, jo tad vieglāk ir atzīt un mīlēt citus jeb afirmācijas sevis atbalstam un atzīšanai

Šodien labais ir vairāk, es priecājos ik dienas jeb saspringuma, baiļu un stresa transformācijai

Neticības, nožēlas, nosodījuma, atriebības, grūtsirdības, vainas un dusmu transformācijai

Mūsdienu pētījumi par afirmāciju kā iedarbīgu un viegli izmantojamu intervences metodi

 

Avots: fragments no Kaspara Bikšes bakalaura darba  (2000.g)

, ,