Konspekts, kā izglītojamajiem skaidrot par bailēm, to izpausmēm, par spēju tās atpazīt un kontrolēt?

Pastrādāsim ar savām bailēm, kas dzīvo mūsu galvās!

Gadījies grūts brīdis, draud kādas (zināmas vai nezināmas) briesmas? Nu atzīsim godīgi, ka baidāmies! Tā ir normāla cilvēka reakcija, neesam jau roboti! Ko tādā gadījumā darīt? Sāksim ar to, ka apzināsimies: esam nobijušies. Tas palīdzēs paniskās[1] domas ievirzīt racionālākā[2] gultnē “Jā, es esmu nobijies. Man ir bail. Es baidos par/no…. ”

Annemartas Kreituses z;imējums.

Sāksim dziļi elpot! Kad esam nobijušies, elpojam nepareizi, elpošana ir saraustīta. Tāpēc samazinās skābekļa pieplūde smadzenēm, ķermeni pārņem stress[3], kas savukārt palielina baiļu sajūtu. Dziļa, vienmērīga elpošana palīdzēs, tā sekmē nervu sistēmas pāriešanu mierīgā režīmā.

Apzināsimies, ka viss notiek mūsu smadzenēs, un smadzenes savā ziņā ar mums spēlējas! Lai kāds būtu iemesls, ir jāsaprot, ka viss notiek mūsu galvās. Jebkurā gadījumā būs derīgi nomierināties un pārtraukt lieki baidīties. Mums izbīlim nav laika, labāk mēģināt tikt galā ar reālajām vai nereālajām briesmām. Tās ir smadzenes, nevis patiesās briesmas, kas sūta signālus un liek baidīties. Mēs varam sevi kontrolēt, tātad – jau tūliņ paši sev palīdzēt. Nomierināsimies!

Viegli teikt, bet kā ir dzīvē? Varbūt grūtāk, taču pilnīgi iespējams. Lai stresa situācijā to paveiktu, vispirms uzdosim sev jautājumus: «Vai briesmas ir reālas?», «Vai es patiešām esmu nokļuvis bīstamā situācijā?», «Cik slikti varētu būt, ja notiktu visļaunākais, no kā baidos?», «Vai tā tiešām ir patiesība, vai varbūt man tikai tā šķiet?».

Un pēc tam vēl citus: «Kas man būtu jādara, lai novērstu iespējamās sliktās sekas?» Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, mēs novērsīsimies no bailēm un šādi palīdzēsim sev atrast risinājumu.

Annemartas Kreituses zīmējums.Pārvarēsim bailes pakāpeniski! Ja mums ir bail no suņiem, tas nenozīmē, ka steidzami jāiegādājas bulterjers. Tas, protams, palīdzētu, tomēr būtu pārspīlēti. Taču vajadzētu pakāpeniski iepazīt savu baiļu objektu.

Pamēģināsim mierīgi, nepaātrinot tempu, paiet garām kādam sunim, sākumā tādam, kas droši piesiets īsā saitē un tiek vests pie rokas. Mēģināsim noglāstīt mazu, draudzīgu suņuku, kaut arī tas būtu nepatīkami (mums, nevis nabaga nekaitīgajam kustonītim). Tad, kad tas vairs neradīs stresu, pāriesim pie lielākiem, bet joprojām drošiem objektiem. Ja bailes traucē dzīvot, beigsim tās ignorēt, labāk mēģināsim pieradināt, sadraudzēties ar tām.

Atbrīvosimies no baiļu vairošanas! Jo zinātnieki pierādījuši, ka bailes mēdz vairoties, pastiprināties, un, kas ir īpaši nepatīkami, tās izplatās arī uz citām dzīves jomām. Tātad: ja mums ir bail no, piemēram, tiem pašiem suņiem un mēs netiekam ar to galā, pilnīgi iespējams, ka laika gaitā sāksim baidīties arī vēl no kā cita – skolotāja, dusmīga priekšnieka utt., turklāt bez kāda pamata.

Lai tiktu no tām vaļā, atbrīvosimies no koncentrēšanās uz negatīvo! Cilvēki, kuri izjūt tādas bailes, kas traucē normāli dzīvot, bieži jebkurā situācijā saskata tikai negatīvo. Atcerēsimies ēzelīti I-ā no pasakas par Vinniju Pūku, kuram bija ļoti grūti atrast dzīvē kaut ko pozitīvu un koncentrēties uz to! Tieši viņam taču dzīvē tik bieži neveicās! Mēs taču diez vai vēlētos kļūt par tādiem mūžīgi skumstošiem ēzelīšiem, vai ne?

Tāpēc jebkurā, pat visvairāk biedējošā un nepatīkamā situācijā vingrināsimies atrast divus pozitīvus iznākumus. Neesmu sagatavojies kontroldarbam? Lieliski. Varēšu konsultācijās ar skolotāju parunāties ne tikai par mācību vielu, bet arī par dzīvi. Un tamlīdzīgi. Vieglāk būs to panākt, ja katru satraucošu situāciju apdomāt sāksim ar vārdu „lieliski”.

Paskatīsimies uz šķietami satraucošo situāciju ar skaidrām acīm un atzīsim: tagad man baiļu vairs nav! Cilvēkiem, kuri bieži baidās, ir vēl viena raksturīga iezīme – nespēja redzēt un atcerēties situācijas, kurās viņi vispār jutās droši. Ja nu arī mums tā gadās, tad katru dienu vairākas reizes apstāsimies, pārtrauksim darīt iesākto un atzīsim sev, ka tagad, šajā brīdī, mēs tiešām ne no kā nebaidāmies un viss ir ļoti labi. Un, lai ko arī mēs par sevi domājam, tādu brīžu mūsu dzīvē ir daudz vairāk nekā tās dažas baiļu minūtes.

[1] Panika– Psihisks (emocionāls) stāvoklis, kam raksturīgas ārkārtīgas, nepārvaramas bailes, to radīta nespēja saprātīgi apsvērt un mērķtiecīgi rīkoties.

[2] Racionāls– saistīts ar prātu, intelektu, tiem raksturīgs.

[3] Stress– Cilvēka organisma un psihes reakcija uz emocionāli ļoti spēcīgu kairinājumu, signālu, problēmsituāciju.

Show Buttons
Hide Buttons
Cart