Vai latviešu valoda ir valsts valoda jeb atgādinājums, ka dzīvot valstī un negribēt zināt tās valodu, ir necieņa pret valsti

Sallija Benfelde

Diskusijas par to, vai valstij jāfinansē vispārējās izglītības skolas, kurās mācības nenotiek valsts valodā, Latvijā nav rimušas nekad. Var strīdēties, vai mazākumtautību skolās daļa mācību priekšmetu var būt dzimtajā (tātad arī krievu) valodā un valstij tas jāfinansē, vai arī mazākumtautību skolām jābūt privātām un tām jādarbojas ar mecenātu atbalstu.

Ir skaidrs, ka šīs diskusijas tik drīz nebeigsies, jo, no vienas puses, tiek piesauktas cilvēktiesības un dažādu starptautisku organizāciju ieteikumi, bet, no otras puses, tiek atgādināts, ka Latvijā latviešu ir valsts valoda un ka valsts patiesībā nav tik bagāta, lai apmaksātu skolas mazākumtautību valodās.

Tiek arī atgādināts, ka gan Eiropā, gan Amerikā latviešu skolas lielāko tiesu tiek uzturētas ar šajā valstī dzīvojošo latviešu atbalstu. Turklāt tiek arī atgādināts, ka dzīvot kādā valstī un negribēt zināt tās valodu, ir necieņa pret šo valsti.

Tiesa gan, oponenti uzreiz gan atbild, ka valstij ir jāiegūst savu iedzīvotāju cieņa un uzticība. Ar vārdu sakot, argumentu pietiek abām diskutētāju pusēm.

Daudz vienkāršāka nav arī situācija ar pieaugušajiem patvēruma meklētājiem Latvijā, jo valsts nespēj finansēt latviešu valodas mācīšanu pietiekamā apjomā, turklāt pašlaik valsts apmaksā latviešu valodas kursus tikai pēc tam, kad iegūts bēgļa vai alternatīvais statuss.

Turklāt nav noslēpums, ka lielajās pilsētās bieži vien nav iespējams atrast darbu, ja darba meklētājs nezina krievu valodu, tādēļ arī cilvēki, kuri šeit ieguvuši uzturēšanās atļaujas saistībā ar nekustamā īpašuma iegādi vai citu iemeslu dēļ un kuri nav bēgļi un patvēruma meklētāji, bieži vien izvēlas mācīties krievu valodu.

Manuprāt, tipisks piemērs ir stāsts par Ma Tao no Ķīnas, Latvijā dzīvo jau 18 gadus. Ma Tao savulaik ieradās Latvijā kopā ar draugu ekskursijā, viņam piedāvāja darbu ķīniešu restorānā, jo viņš ir pavārs. Vēlāk Ma Tao kļuva par līdzīpašnieku restorānam „Soho” (tagad „Pekinas pīle”), apprecējās ar latvieti, un tagad ģimene ar septiņgadīgo Jasmīnu un četrgadīgo Marko dzīvo Raiskumā, Ma Tao joprojām ir „Pekinas pīles” īpašnieks, bet ikdienā abi ar sievu saimnieko Raiskuma viesu mājā „Zaķīši”, kurā ir arī ķīniešu restorāns. Ma Tao latviešu valodu saprot ļoti labi, tomēr tajā gandrīz nerunā, bet krievu valodā runā pavisam brīvi.

Rīgā bez krievu valodas nevar iztikt, varat nezināt latviešu valodu, bet biznesā bez krievu valodas nekur netiksiet – viņš skaidro.

Sākumā mācījies latviešu valodu, bet tad ātri sapratis, ka jāmācās krievu valoda. Sanda ar vīru sarunājas krievu valodā, jo ķīniešu valodu zina tikai mazliet, bet bērni, protams, zina latviešu, arī krievu valodu un mazliet ķīniešu, jo Ma Tao ar viņiem lielāko tiesu sarunājas savā dzimtajā valodā.

Annemartas Kreituses zīmējums.Problēmas ar latviešu valodas mācīšanu pieaugušajiem patvēruma meklētājiem, visticamāk, tiks atrisinātas, jo tuvākajā laikā Latvijā sāks ierasties bēgļi no Sīrijas un Āfrikas valstīm, jo valsts atbalsta Eiropas Savienības nostāju šajā jautājumā. Jautājums par mācībām skolās tikai latviešu valodā, domājams, netiks atrisināts ne tik ātri un viegli, kā varbūt gribētos, jo pašreizējā ģeopolitiskā situācija ir pārāk saspīlēta.

Savukārt jautājums par to, kā Latvijā atrast darbu bez krievu valodas zināšanām un kā valstij iegūt cieņu savu iedzīvotāju acīs, nav dažu likumu vai dažu mēnešu jautājums. Tie ir sabiedrības uzskatu, paradumu, vajadzību un vērtību vēsturiski veidojušies apstākļi, un, manuprāt, ir jāmainās cilvēku domāšanai, bet tam ir vajadzīgs laiks.

Tomēr ir kāds jautājums, kas bija atrisināms jau sen. Pat zinot, cik sarežģīti mūsu valstī ir risināt jautājumus, kas saistīti ar valsts valodas lietošanu, pārsteidza, pat šokēja kāda ziņa. Proti, līdz šim bēgļu bērnu apmācība, ko apmaksāja no valsts naudas, lielākoties notikusi krievu valodā.

Nepilngadīgu patvēruma meklētāju vecākiem tiek piedāvātas iespējas bērnu izglītības ieguvei izvēlēties izglītības iestādi, kurā īsteno izglītības programmu ar latviešu mācībvalodu, vai mazākumtautību izglītības programmu. Arī turpmāk neesot plānots ierobežojums izglītības programmas izvēlei. Tas nozīmē, ka arī turpmāk bēgļu bērni varēs izvēlēties mācīties latviešu vai krievu valodā.

Kādēļ Latvijā, kur valsts valoda ir latviešu un valsts apmaksā bēgļu bērnu apmācību skolā, var izvēlēties, mācīties vai nemācīties latviešu valodā? Kāpēc Izglītības un zinātnes ministrija nevar slēgt līgumus tikai ar skolām, kurās ir latviešu mācību valoda?

 

Show Buttons
Hide Buttons
Cart