Vārda dienas: Māris, Mārica, Maigurs , Maris, Morics, Moriss, Steinārs, Stenlijs

Raksts

Skolotāja garīgums kā izaicinājums; skolotāja garīgums kā sava ceļa iešana

Garīgums kā izaicinājums

Garīgums varētu būt kā radošs izaicinājums nekritiskai masveida līdzi skriešanai, kas posta mūsu dzīvi un neļauj mums baudīt neatkārtojamu unikalitāti, mieru, labizjūtu, prieku, optimismu un brīvību.

Garīgums var būt arī kā spēja būt pašpietiekamiem, lai sniegtos pāri zinātniskā materiālisma diktētā Ņūtona laikmeta mehānistiskajam pasaules uzskatamam. Nav viena pareizā uztveres modeļa, nav viena pareizā pasaules uzskata. To pašu mēs varētu teikt arī par zinātniskajiem faktiem, pētījumiem un zinātni kopumā. Diez vai tas viss konkurē ar intuīciju, nojausmu un spēju lietas, cilvēkus un parādības saskatīt veselumā.

Paļauties un uz­ticēties garīgumam nenozīmē tam pieķerties. Tā drīzāk ir spēja saskatīt kopveselumā laika zīmes, nevis nekritiski kultivēt iepriekš pieņemtās, uzspiestās vai vienkārši pierastās idejas pašreizējai realitātei. Un arī, kratot ar pirkstu un meklējot tos, kas vainojami mūsdienu skolu problēmās, mēs vienkārši nesapratīsim kopveseluma jēgu.

Garīgums ir fascinējošs ne jau tādēļ, ka tas būtu brīvs no maldiem un ilūzijām, bet gan tādēļ, ka tas vismaz akli neliek sekot autoritātēm, pie kurām tik ļoti esam pieraduši.

Zinātne ir dižā prāta izpausme, kuru radīja Ņūtona mehānistiskais izaugsmes uzskats, proti, tehnoloģiskais optimisms pārvarēs visas mūsu problēmas, kur kā būtiskākais un svarīgākais pirmām kārtām tiek uzskatīts ekonomiskais un po­litiskais aspekts.

Nav brīnums, ka arī skolēni visnotaļ skeptiski izturas pret garīgumu kā veseluma mācību. Viņus drīzāk interesē matemātiskajos aprēķinos balstītie skolu reitingi, kas ir ļoti izdevīgi ekonomiski politiskajām manipulācijām un personīgajai karjerai. Šādi reitingi drīzāk autoritatīvā veidā nosaka tā saucamo industrializēto garīgumu.

Nav brīnums, ka skolēni vairs ne­pieņem pat zinātnisko racionālismu vai arī pretēja galējība – nekritiski raujas pēc zinātniskajiem grādiem un tituliem, neizprotot, vai vispār spēj zinātnē saskatīt kādu jēgu.

Var jau teikt, ka pašreizējās nedrošības un neskaidrības situ­ācijā arī garīgumu līdzīgi kā misticismu var vienkārši uzskatīt par vēl vienu veidu, kā aizbēgt no realitātes. Var jau būt, bet garīgums toties rada prasību pēc kaut kā tāda, kas rada iekšēju spēku dzīvē, nomierina prātu un atbrīvo no bailēm un neziņas.

Garīgums kā sava ceļa iešana

Sava ceļa gājēji dažkārt tiek uzskatīti par dīvaiņiem, kuru domas un diskusijas, salīdzinot ar ekonomiski politisko rūpju un vajadzību pārņemto cilvēku pausto, dažkārt uzskata par mazāk nozīmīgiem. Arī neizprotami skolēni nav neparasti cilvēki – drīzāk viņi ir pārņemti ar savdabīgām un dīvainām pieredzēm. Lielākoties šādi skolēni vēlas atbrīvo­ties no garīgām ciešanām. Šajā vaja­dzībā nav nekā dīvaina.

Nozīmīgs ir, lūk, kas: lai gan mūsdienās arvien vairāk skolotāju izmanto efektīvas mācīšanās metodes, tomēr skolēni aizvien vairāk izjūt nepieciešamību pēc kaut kā pārpasaulīga, pēc integrēti holistiskas pieejas, kas ne tikai prātu piepildītu, bet arī to nomierinātu. Un nomierināt ne tikai individuālo, bet arī sabiedrības prātu.

Mūsdienu skolēnu paaudze caur indigo fenomenu, hiperaktivitāti, rupjībām, pārkāpumiem un citām izpausmēm meklē iekšēju dziedināšanu, spēku un mieru. Šādi pretojoties, viņi meklē kādu, mums nesaprotamu, lielu no­slēpumu, kaut ko tādu, ko nevar atrast un izprast tradicionālajās skolās.

Šādās skolās, kurās īpaši var novērot skolēnu pretošanos skolotāju prasībām un valstiski atzītajām tradicionālajām skolas dogmām, var novērot, ka šādas skolas galvenokārt piedāvā tikai autoritāras mācības, mehāniski atkārtot bezjēdzīgus ritu­ālus un noteikumus.

 

, , , ,