Vārda dienas: Amanda, Kaiva, Amanta , Amandis, Amands, Amantija, Amaranda, Amaranta, Amarilla, Amenta, Araminta, Azanda, Azella, Kaivis

Raksts

Vainas apziņa liek mums maldīgi noticēt, ka mēs, skolotāji, sevi vainojot, veicam patiesi dižus darbus

Vainas apziņa liek mums maldīgi noticēt, ka mēs, skolotāji, sevi vainojot, veicam patiesi dižus darbus. Patiesībā, sevī kultivēdami per­soniskā svarīguma izjūtu, ar vainas apziņu mēs uzturam savu patmīlību. Sevis vainošanai un sodīšanai nav nekāda sakara ar cēlām un diženām lietām.

Nereti mēs ne tikai uzskatām, bet reizēm pat esam pārliecināti, ka vainas izjūta ir kaut kas labs, proti, skolotājs, kurš sevi vaino, ir godīgs, labs un sirdsapziņas cilvēks. Un ja viņam ir sirdsapziņa, tad godīgs ar automātiskām tiesībām vainot arī apkārtējo pasauli.

Bet kā mēs varam būt labi pret skolēni un apkārtējo pasauli, ja mēs neesam labi pret sevi? Kā mēs varam būt godīgi un taisnīgi pret citiem, ja mēs neesam godīgi un taisnīgi pret sevi? Kādā veidā negodīgi un netaisni?

Pavisam vienkārši – mēs, skolotāji, taču pieprasām, lai skolēni un visa pārējā apkārtējā pasaule pret mums izturas labi, un kāpēc lai mēs būtu vienīgais izņēmums, proti, visiem pret mani ir jā izturas labi, tikai es esmu vienīgais, kuram ir tiesības ar sevis vainošanu darīt sev pāri.

Tieši tas, kurš sevi vaino, ir pats sliktākais, negodīgākais un netaisnīgākais skolotājs. Tāds skolotājs taču nemitīgi atkārto, ka „esmu slikts, esmu tāds un šitāds…”. Un ar šādu domu un vārdu atkārtošanu, mēs pievelkam atbilstošas situācijas.

Vainas spēki ir bīstami spēki – tie klīst pa mūsu dzīvēm, meklēdami sev pāridarītāju un sodu. Un atrodam arī: te agresīvs vīrs – alkoholiķis, te priekšnieks – tirāns, neciešami skolēni, slimība, krīze un tā tālāk un tā joprojām. Sanāk, ka ar dažādu nepatikšanu: konfliktu un citu problēmu starpniecību mēs sevi sodām par it kā esošiem vai neesošiem grēkiem.

Tas pats sakāms arī par skolēniem. Ne velti skolā vairāk vai mazāk dara pāri tikai noteiktiem bērniem, nevis visiem pēc kārtas. Šādi skolēni ar pašsodīšanas tieksmi, pievelk pāridarītājus, viņi pastāvīgi iekļūst visdažādākās traumatiskās situācijās un tamlīdzīgi.

Šādu, nevietā pārspīlētu godprātību, visticamāk ir palīdzējuši iepotēt viņu vecāki un skolotāji, kuri nemitīgi skandinot par sirdsapziņu un apzinīgumu, soda ikvienu pat par nenozīmīgu pārkāpumu vai kļūdu.

Šādi zem­apziņas līmenī mēs bērniem iepotējam pašiznīcināšanās programmu, kuras pamatā ir vainas izjūta, proti, savas vainas apziņas dēļ, mēs liekam justies vainīgiem arī citiem, piemēram, man kā autovadītājam ik dienas ceļa malā ir jālasa milzīgs uzraksts „Izguli reibumu!”. Sanāk tā, ka es transporta līdzekli jau vadu alkohola reibumā, proti, man tagad nekavējoties ir jāapstādina mašīna un steidzami jāizguļ reibums.

Bet tiem, kuriem jau ir vainas apziņas pamats, iespējams, turpina programmēt un nostiprināt bērnībā iesākto. Reibumu var izgulēt, bet riebumu gan nē. Šāds postošs pašsodīšanas mehā­nisms ieslēdzas katru reizi, neatkarīgi no tā, vai mēs esam grēkojuši vai – nē.

Līdzīgi ir arī skolā. Mēs, skolotāji, sodīdami bērnu, cenšamies, lai bērns kļūtu labāks, lai mainītu savu uzvedību. Vainas izjūtai un sodīšanai ir brīnišķīgi nolūki, proti, lai skolēns mainītu uzvedību, mainītu attieksmi pret mācībām un pret slikto uzvedību, bet sods māca, ko nedrīkst darīt, bet nemāca, ko darīt tā vietā.

Sods iemāca bērniem vainot un sodīt sevi, bet tas, kurš slikti izturas pret sevi, slikti izturas arī pret citiem. Vainas apziņas pārņemtie bērni grib kļūt vēl un vēl labāki. Bet mūsu mērķis taču būt nevis labākajam, bet gan laimīgākajam.

Vainojot un sodot mēs sevi un apkārtējo pasauli iedzenam noteiktos rāmjos, robežās, aiz kurām mēs nedrīkstam rādīties, proti, dzīvot tikai daļēji, jo nepieder visa pasaule – tikai atļautā robeža. Vaina nepiedāvā alternatīvu, tā tikai pieprasa kārtējo sodu, bet katrs sods meklē savu upuri, un upura lielākais sapnis – kļūt par tirānu.

Vainas izjūta ir agresija, kas vērsta pret sevi. Skolotāji, kas sevi vaino un soda, jūtas ārkārtīgi svarīgas personas. Šādi skolotāji domā, ka, sodīdami sevi, viņi mainīs skolēnu slikto attieksmi pret mācībām un pārtrauks skolēnu necienīgo uzvedību.

Skolā ik dienas izvirzām aizvien augstākas un augstākas prasības. Prasības ir proporcionālas informācijas daudzumam. Tā kā Dabā viss balstās uz vairošanos, tad tāds pats vairošanās likums attiecas arī uz informācijas daudzumu.

Mēs, skolotāji, no bērna prasām uzreiz tik daudz, aizmirsdami, ka bērns tikai sāk mācīties, kā arī  uztiepjam pareizo  izpratni par labo un ļauno, par mīlestību un naidu, par to, kas ir atļauts un kas — nē. Šādi bērns ar vecāku un skolotāju gādību iemācās pārņemt savu vecāku un skolotāju uzvedības veidus, principus un attieksmi.

Vainīgo nav – atbildīgi ir abi. Ja sievai gribas kliegt uz vīru – alkoholiķi, kurš it kā sabojājis ģimenes dzīvi, vispirms padomāsim par to, ka neviens mūsu dzīvē neienāk. Mēs ar pievilkšanās likuma palīdzību pievelkamies – līdzīgs pievelk līdzīgu.

Tirāns meklē upuri, upuris – tirānu. Ko darīs divi upuri? Visdrīzāk viņi viens otram stāstīs, cik kaitīgi ir dzīvot, bet tirāni nemitīgi kausies un rezultātā, skaļi lamādamies katrs aizies savā virzienā. Viens dod, otrs ņem, viens ņem, otrs dod. Tāds ir Dabas mūžīgās cirkulācijas apmaiņas princips un noslēgtais aplis no kura mums ārā netikt.

Vainas izjūta ir mūsu vecāku, skolotāju, mācītāju un tamlīdzīgu cilvēku izdomājums un ne jau bez pamata, proti, ar mērķi saturēt tautu. Arī valdībai ir izdevīgi, ka mēs pamazām kļūstam līdzīgāki: līdzīgāk sākam ģērbties, runāt, izturēties, līdzīgas prasības un tamlīdzīgi, respektīvi lai būtu ar ko rēķināties, lai tauta būtu prognozējamāka – pretējā gadījumā grūti būtu iekasēt nodokļus u. tml. Šī ir ērta ilūzija, tas palīdz mūs noturēt noteiktos rāmjos.

Šādā ziņā mums pat ir izdevīgi šādi audzināt savus bērnus, proti, izraisot viņos vainas izjūtu, un mēs savā laikā arī tā tikām audzināti.

Vainas apziņa to vien tikai kā dara, kā nenovērtēt sevi, noticēt, ka esam sliktāki par sekmīgajiem, pareizās uzvedības bērniem utt. Pret citiem mēs izturamies tāpat, liekot arī viņiem justies vainīgiem. Nākamo reizi, kad kāds centīsies mūs par kaut ko kaunināt, pajautāsim sev: „Kāpēc viņš(a) mēģina piespiest mani justies vainīgam un galu galā, ko viņam no manis vajag?”

Neatkarīgi no tā, vai mēs zinām vai nezinām Visuma likumus, neatkarīgi no tā, vai mēs pielūdzam vai nepielūdzam Dievu, tas mūs neatbrīvos no atbildības. Ticīgais nav labāks par neticīgo un otrādi – neticīgais nav labāks par ticīgo. Tāpat arī skolā – sekmīgais nav labāks par nesekmīgo un nesekmīgais nav labāks par sekmīgo.

Tie vienkārši ir Dabas Spēki ar kura palīdzību tos pagriežam pret sevi vai otrādi – liekam tiem darboties mūsu labā. Ja mēs sevi sodām, tad šis Spēks mums vienkārši palīdz īstenot sodu. Bet ja mēs sevi mīlam, tad šis Spēks mums dzīvē dod visu nepieciešamo.

Un pārstāsim pasauli dalīt gaišajā un tumšajā, labajā un sliktajā. Tātad: kaut ko izdarījām — dabūjām rezultātu (nevis sodu). Nepatīk rezultāts — mainīsim savu uzvedību (bez jeb­kādiem sodiem). Mainīsimies tik ilgi, kamēr dabūsim va­jadzīgo rezultātu.

Piedosim sev par pagātnē notikušo. Tas ir tilts uz patīkamu nākotni. Pārtraucot konfliktus iekšējā pasaulē, tūdaļ pat tie izzūd ārējā pasaulē. Kas iekšā, tas ārā, kas lejā, tas augšā un otrādi.

Bībelē ir teikts, ka Dievs ir jāmīl vairāk par visu uz šīs pasaules. Tā kā tas norādīts nevis uz večuku, kas sēd tur, augšā, uz mākoņmalas un krata ar pirkstu, bet gan uz savu Dvēseli, varam secināt, kāda ir mūsu at­tieksme pret sevi — tāda ir mūsu attieksme arī pret Dievu, Dabu, apkārtējo pasauli, skolēniem un tamlīdzīgi.

Ja mēs vainojam sevi, tas nozīmē mēs agresīvi nostājamies pret iepriekš nosauktajiem Spēkiem. Un ja mums ir sliktas attiecības ar šiem Visuma Spēkiem, tad ko gan labu mēs no tiem varam sagaidīt?

Mīlestība sākas ar mīlestību pret sevi. Mīlot sevi, mēs saņemam mīlestību no apkārtējiem. Tomēr pirmajā vietā jābūt mīlestībai pret Pirmradītāju, viss pārējais ir tikai līdzeklis šīs mīlestības uzkrāšanai un tās īstenošanai. Ievērosim ne tikai Zemes liku­mus vien, bet arī Visuma likumus. Bet ievērot Visuma likumus nozīmē — izjust dzīvē mīlestību, prieku un laimi.

Skolā vairāk domāsim nevis par to, kā pārtraukt kaut ko darīt, bet domāsim, kā iemācīties darīt kaut ko jaunu, daudz labvēlīgāk nekā iepriekš. Šādu domāšanu sauc par konstruktīvo domāšanu, proti, uzņemties atbildību, nevis justies vainīgam, sliktākam un tamlīdzīgi.

Tas nozīmē darīt konstruktīvu izvēli. Konstruktīva izvēle dod izvēles brīvību, iespēju būt noteicējam pār turpmākajiem notikumiem.

Nav jēgas vainot ne sevi, ne skolēnus, jo, kā zināms, pirmā vieta tiešām ir tikai viena.  Sevis un citu vainošanu nepadarīs mūs labākus, tieši pretēji – ar Dabas vairošanās likuma starpniecību vairos mūsu iekšējos konfliktus.

Mēs taču katrs kādā noteiktā brīdī darām to, kas ir mūsu spēkos un ko mēs protam darīt (savai Laimei mums taču nekā nav žēl). Katrs darbojas saskaņā ar savu pasaules izpratni un apzināšanos. Mēs varam noiet savu dzīves ceļu ar dusmām, aizvainojumu un vainas izjūtu. Un arī tas ir tikai ceļš, kas nav sliktāks par svētceļotāja ceļu.

Show Buttons
Hide Buttons