Vārda dienas: Daina, Dainis, Dainida , Daimona, Daimonds, Daimons, Dainars, Dainārs, Dainarts, Dainita, Dainīte, Dainors, Deimonds, Deimons, Jevlampija

Raksts

Materiāls klases stundām jeb skolēnu iekšējā gudrība kā izaicinājums un gudrība kā sava ceļa iešana

Skolēnu iekšējā gudrība kā izaicinājums

Gudrība varētu būt kā radošs[1] izaicinājums[2], kā pretstats nekritiskai[3] masveida[4] līdzi skriešanai baram, kas posta mūsu domāšanu un neļauj mums baudīt savi neatkārtojamību un vienreizīgumu, mieru, labizjūtu, prieku, optimismu un brīvību.

Gudrība ir spēja būt iekšēji gudram, lai sniegtos pāri sausiem, no grāmatām izlasītiem faktiem vien. Nav ne vienu pareizo zināšanu, nav vienas pareizās gudrības. Taču mums katram ir sava, no Dabas dotā iekšējā gudrība. Jautājums tikai par to, vai mēs tam pievēršam uzmanību, attīstām un pilnveidojam to

Paļauties un uz­ticēties savai iekšējai gudrībai nenozīmē tai pieķerties un akli tai ticēt. Tā drīzāk ir katra individuāla spēja pacelties pāri piemēram, klaigājošam un bravūrīgam skolēnu  baram.

Gudrība ir īpaša ne jau tādēļ, ka tā būtu brīva no maldiem[5] un ilūzijām[6], bet gan tādēļ, ka tā vismaz akli neliek skriet pakaļ baram, pie kura tik ļoti esam pieraduši.

Nav brīnums, ka arī mēs, skolēni, visnotaļ skeptiski izturamies pret gudrību- izmācāmies tikai to, ko skolotājs liek mums izpildīt klasē vai mājās. Mūs drīzāk interesē tikai atzīmes, kas ir ļoti izdevīgi gan mums, gan skolotājiem, kā arī mūsu vecākiem- ka tikai labāka atzīme un viss. Tā rezultātā notiek savstarpēja cīņa un sacensība par labāku atzīmi, nevis rūpējamies par savu iekšējo gudrību kopumā. Šāda cīņa drīzāk veido matemātiskos aprēķinus par labākām vai sliktākām atzīmēm. Nekas vairāk. Bet kur paliek mūsu iekšējā vēlme parūpēties par savu iekšējo gudrību, piemēram, lasīt arī citas grāmatas, nevis tikai tās, ko skolotājs ir nosaucis par obligātajām?

Nav brīnums, ka mums, skolēniem, no tā visa, ko sauc par skolotāju nosaukto obligāto grāmatu sarakstu, mums, skolēniem paliek garlaicīgi un neinteresanti. Tas tāpēc, ka nerūpējamies par savu iekšējo gudrību kopumā, piemēram, lasot arī citas grāmatas, bet gan dzenamies tikai pēc ārēji redzamā- labākām atzīmēm, pateicības rakstiem un tamlīdzīgi. Un tad mēs nogurstam no šīs cīņas, paliek vēl neinteresantāk un vēl garlaicīgāk, sākam nogurt, tad visbeidzot, kad mērs ir pilns, sākam ne­pieņemt vai pat pretoties skolotāju prasībām apgūt obligāto minimumu. Tas vis ir tādēļ, ka dzenoties pēc labākas atzīmes, mēs sākam mācīties, veidojot bez ārēji neredzamās iekšējās gudrības- tādēļ mums paliek tik garlaicīgi.  Ir arī cita parādība, kas raksturīga teicamniekiem, kas  nekritiski dzenas pēc augstākajām atzīmēm, pēc diplomiem, pateicības rakstiem, medaļām, nedomādami par to, vai vispār tajā visā sacensībā spējam saskatīt kādu jēgu, lietderību savām interesēm un vajadzībām, mēs sākam mācīties bez  iekšējās gudrības veidošanas. Mēs kaut ko iekaļam galvā, mēģinām kaut ko mehāniski atcerēties, špikeros rakstām pareizās atbildes un tā bez sava gala, Šādu mācīšanos patiesībās varētu nosaukt par sevis un citu mocīšanu.

Beigu beigās sanāk tā, ka obligātā minimuma satraukuma radītajā cīņas situ­ācijā mums ir izdevīgāk rūpēties par sacensībās izcīnītajām atzīmēm, izpildot skolotāju obligātās prasības un izcīnot citas uzvaras mēs, sākam noticēt domai „kāpēc man papildu lasīt vēl citas grāmatas- skolā  tāpat neviens neredz un nezin līdz cikiem un kādas citas grāmatas es lasu savas gudrības pilnveidei”.  Neviens to neredz un nenovērtē, tad kāpēc man velti pūlēties?! Izpildīšu tikai to, ko skolotājs liek un atzīme būs rokā. Un visi klasē pamanīs manu atzīmi, pilnīgi visi- un ne tikai- visi redzēs, cik es esmu gudrs(a). Sākas nebeidzams skrējiens pa riteni. Kāpēc tas nebeidz griezties? Tāpēc ka tie, kas reiz aplī iekāpuši vairs nevar izkāpt. Kāpēc? Tāpēc, ka riņķis visu laiku griežas un ne mirkli neapstājas, lai kāds varētu no tā izkāpt, jo to griež daudzi citi riņķī iekļuvušie un rezultātā no riņķa izkāpt vairs nevar neviens- lai cik ļoti kāds no viņiem to gribētu. Nu, kas atliek darī- turpināšu skriet vien tālāk- nu, ko citu varu darīt?!.

Patiesībā kļūdainā doma, ka veiksminieks ir tikai tas, kas skolā teicami izpilda obligāto minimumu un bez iekšējas vēlmes palasīt arī kaut ko sev, nevis tikai to, ko liek skolotājs, ir viens no ātrākajiem veidiem, kā aizbēgt no vēlmes veidot savu iekšējo gudrību, kuru Daba mums ir devusi katram. Tā saucamā neredzamā jeb iekšējā gudrība rada prasību pēc kaut kā tāda, kas rada iekšēju spēku dzīvē, nomierina prātu un atbrīvo no bailēm un neziņas.

Gudrība kā sava ceļa iešana

Sava ceļa gājēji dažkārt tiek uzskatīti par dīvaiņiem, kurus skolā dažkārt pat apsmej.  Un kas viņu apsmej? Tikai rūpju un ārējo vajadzību pārņemtie barā skrējēji, kuri dažkārt sava ceļa gājējus uzskata par mazāk nozīmīgiem un ievērības cienīgiem. Patiesībā sava ceļa gājēji nav neparasti cilvēki – drīzāk viņi ir pārņemti ar domām par kaut ko savu. Viņiem ir interesantas pieredzes, zināšanas- pat tādas, kuras nemāca skolā. Sava ceļa gājēji parasti neskrien līdzi vairākumam- viņi ir ar mieru palikt kaut vai vieni, viņi samierinās ar to, ka bars viņu nesapratīs.  Sava ceļa gājēji patiesībā vēlas iegūt iekšēju mieru, ar ko sirgst arī barā skrējēji. Šajā vaja­dzībā palikt vienam un atteikties no skriešanas līdzi baram nav nekā dīvaina. Atšķirībā no barā esošajiem viņa iekšējā gudrība ir kā iekšējs mierinājums, kas patiesībā liek viņam justies īpašam. Barā īpašo nav. Barā visi blēj vienādi. Bē- bē- bē…!

Lai arī cik interesanti skolotāji mācību stundās stāstītu no mācību grāmatām izrakstītos teikumus, tomēr sava ceļa gājēji aizvien vairāk izjūt alkas pēc kaut kā īpaša, kas sniedzas pāri mācību grāmatas robežām, pēc tā, ko nevar aprakstīt nevienā  citā mācību grāmatā uz pasaules. Savukārt barā esošie ar savu nemierīgo uzvedību, rupjībām, pārkāpumiem un citām izpausmēm arī meklē iekšēju spēku un mieru, rikai no atšķirībā no sava ceļa gājējiem viņi to dara izrādoties, demonstrējot ārišķīgu uzvedību. Sava ceļa gājēji, pretojoties baram, meklē kādu, mums un citiem nesaprotamu, lielu no­slēpumu, kaut ko tādu, ko nevar atrast un izprast tradicionālajās mācību grāmatās un skolās. Šādās skolās, kurās īpaši var novērot skolēnu pretošanos skolotāju prasībām, kas nostiprinātas ar valstiski atzītu un nostiprinātu tradicionālai skolai atbilstošam vienveidīgumam, var novērot, ka šādās skolās galvenokārt piedāvā tikai tā saucamās obligāto mācību minimumu, kur mehāniski atkārto bezjēdzīgas definīcijas, uzdevumus un noteikumus.

Individuālista[7] gudrība kā pretstats sacensības garam

Patiesībā individuālists ir pašpietiekams[8], neatkarīgs skolēns. Viņa sekmes mācībās ir mainīgas- te izcilas, te pēkšņi- viduvējas. Kad viduvējas sekmes, tas nozīmē, ka viņš daudz laika pavada, lasot savas grāmatas- ne tās, ko barā esošie vienādi lasa vienādajās mācību grāmatās ar mērķi saņemt izglītības apliecinošu dokumentu, kur nepieciešama liela uzņēmība, sacensība, dru­džaina aizņemtība, egoisms, liekuļošana, melošana, negodīgums (piemēram, pārbaudes darbos). Tas ir tāds sava veida viņos iepotētais  „ideāls”, kura dēļ skolēni mācās un strādā. Tas ir viņu mērķis, un viņi ir gatavi upurēt visu, lai to sasniegtu, pat strīdēties ne tikai ar skolotājiem, bet arī ar vecākiem. Tas ir veids, kā mūsdienu skolā mēs apgūstam un no pieaugušajiem iemācāmies atbilstošus iekarošanas, veidus.

Šāda cīņa dažkārt robežojas ar egoismu[9]. Šādas plēšanās un viens otra apkarošanas garā izcīnīto rezultātu dēļ bara apstākļos mēs kļūstam par savstarpējas atsvešinātības, vientulības, mīlestības un optimisma trūkuma upuriem, kas izpaužas kā pretēji apgriezta uzvedība, kas mums pazīstama kā skolēnu nevēlēšanās apmeklēt skolu, skolēnu bravūrīgums un tamlīdzīgi. Ar šādu uzvedību viņi parāda, cik barā viņi tomēr jūtas vientuļi un atsvešināti. Sanāk, ka šādos apstākļos tāda tukša trokšņa cēlāju paaudze vien sanāk, kas māk atrast problēmas, nemitīgi runāt par tām, sūdzēties par visiem, līdz sīkumam analizēt citu kļūdas, pierādīt, apgāzt otra viedokli, būt „labākajam” un „pareizākam”, bezjēdzīgi un neskaitāmas stundas diskutēt par savu taisnību, kā arī visbeidzot būt viscaur pilnībā pārņemtam par konkurentu iznīcināšanu un būt nebeidzamā gatavībā vienam otru apkarot.

Annemartas Kreituses zīmējums.Nereti šādi šķietami pašpiepildījuma meklējumi skolēnu vidū notiek egocentriskā[10] manierē. Tā vietā, lai mēs meklētu savstarpējo atbalstu, vienotību saskanīgā kopā dzīvošanā, ko sauc par mācību un audzināšanas procesu, mēs cits no cita sēžam aizvien tālāk un meklējam, ko otrā atrast sliktu, par ko sūdzēties un žēloties. Tā nav kopības izjūta, bet drīzāk sanāk tāda kā sagatavošanās vientuļai dzīvei.

[1] Gudrība– tāds, kurā tiek radīts kas jauns, parasti garīgas vērtības.

[2] Izaicinājums– izturēšanās, rīcība, runa, kas pamudina rīkoties pretēji vairākumam; sava ceļa gājējs.

[3] Nekritiski– bez izvērtēšanas un domāšanas līdzi dara to pašu, ko citi.

[4] Masveida– tāds, kas attiecas uz lielu cilvēku kopumu, skaitu.

[5] Maldi- uzskati, spriedumi, priekšstati u.tml., ko rada sagrozīta izpratne; neprecīza, arī nepareiza īstenības uztvere; nepiepildāma cerība, iedomas; tāds, kam ir grūti orientēties realitātes pasaulē.

[6] Ilūzijas– nepareizā īstenības uztverē radies priekšstats; uztveres malds; nepiepildāmas ilgas, cerības, nodomi.

[7] Individuālists– cilvēks, kurš dzīvo nevis pēc vairākuma (bara), bet saviem likumiem.

[8] Pašpietiekams– tāds, kas var pastāvēt, eksistēt patstāvīgi, neatkarīgi no citiem.

[9] Egoisms– savu personisko interešu izvirzīšana augstāk par citu cilvēku un sabiedrības interesēm.

[10] Egocentrisks– tāds, kam ir priekšstats par sevi kā par dzīves, pasaules centru; egoisms.

Show Buttons
Hide Buttons