Skaties mobilo versiju!
Vārda dienas: Voldemārs, Valdemārs, Valdis , Valdeko, Valdeks, Valdemars, Valdimārts, Valdimirs, Valdmiers, Valdona, Valdone, Valdonis, Valdons, Valds, Vivaldis, Voldemars, Voldis, Voldmārs, Volmārs, Vulmārs

Twitterī

1. marts, 2018

Palūdziet angliski un tad jums iedos: par latviešu zemo pašapziņu, kaunīgajiem latviešiem un līdzi skriešanu

Arī lektori. Latviešu kaunīgā pašapziņa liek iedomāties, ka nu tik bariem brauks svešās valodās runājoši mācībspēki no visām pasaules malām, kā rezultātā mēs sākam justies… vēl neērtāk, proti, ak, jūs mežoņi, neprotat runāt svešās valodās. Ārzemnieks pie mums ir viss, mēs, latvieši, paši nekas (A. Deglavs romāns “Rīga”.).

Annemartes Kreituses zīmējums ©Jaunajai paaudzei sirds strauji pukst. Rīt sasniegsim apsolīto mērķi. Priekšā stāv varoņa darbi, sveša, nepazīta pasaule. Jā… un mēs pārnāksim lieli un bagāti. Mācies tik, cik nu vari svešā mēlē! Tikai tad var dzīvē tikt uz priekšu! Var braukt maldīties uz tālām zemēm, un tur arī mājas esot augstākas – labi vajag atmest galvu, lai varētu saredzēt jumtu – Pētera baznīcas tornis nestāv ne blakus. Mēs sakām: „Ir gan tās tālās zemes varenas… Ne tā kā šeit”.

Aizvien biežāk dzirdam sakām: „Brauc vien uz ārzemēm!” Cilvēki, kas svešās valodās protot rakstīt un rēķināt un drusciņ arī mēli laizīt, tur vareni tiekot uz priekšu.

Svešas valodas esot ļoti labas, lai savā starpā varētu sarunāties tā, ka parastie ļaudis to nesaprastu. Un tādēļ tās derot mācīties.

Tad nu cenšamies buldurēt censoņiem līdzi, jo svešā mēlē runājošu viņu neviens nevarēs iebāzt maisā. Sanāk tā it kā svešvaloda būtu tā apsolītā zeme… Kad tā sasniegta, tad netrūkst vairs nenieka. Sveša zeme – tā dažs saukā, kur tie lepnie kungi braukā. Tagad mūs aicina uz šo apsolīto zemi.

„Kādēļ tu to valodu tā lauzi? Vai latviski vairs neproti?”. Kāda mamzele nicinoši parausta plecus: „Ko mums šī bauru valoda var līdzēt?! Tanī taču nekādas dziļākas domas nav iespējams izsacīt!”

Ir visādas atšķirības starp tautībām, bet, ja nauda nāk, tad tur vairs nav nekādas. Kamēr mēs, latvieši, ķīvējamies un ķildojamies, griežam paši savā miesā, un atnāk ārzemnieki, tie mums noņem no deguna tos labākos kumosus.

Visas tās labākās vietas dabū viņi. Aizvien tiek izsaukts kāds no ārzemēm. No augšas draud uzgulties smags lietuvēns uz mūsu skolām, proti, tās nospiest ar lozungu „reformas”, bet no apakšas kautrīgie latvieši, kuri iespiežas mūsu rindās, pārkrusta savus vārdus un top par svešas mēles kulstītājiem, jo ar latvietību vien, mēs paēduši nevaram būt.

Pēc zinātnes likumiem latviešu valodā vien nevarot kļūt par zinātnieku. Neviens mums nedos ne grādus, ne titulus par to, ka zinības apgūstam tikai latviski, bet svešā mēlē dos tūlīt.

Tādi ceļi vaļā ir visi. Kā tad šis pats tika pie tās lielās mantas un bagātības? Tikai caur to, ka prata pareizi locīt mēli! Nu tagad zina citus mācīt. Ko šis gan tagad citu teiks: kādos vilkos esi iegājis, tādos jākauc!

Ko gan latviešu valodā varot izlasīt par klasiķiem? Tos var lasīt svešvalodā. Tikai tādi, kas nespēj pacelties līdz īstai izglītībai, paliek atpakaļ latviešos… Bet ko tādiem klasiķi? Beigās sanāk, ka vienīgi svešvalodai ir priekšrocība saprast klasiķus.

Latvietis tādēļ, ka zinātnisko izglītību smēlies svešvalodā, vairs nevar būt par latvieti? Neviens vācietis nepaliek par francūzi vai angli tikai tādēļ vien, ka mācījies kādu zinātni krieviski vai franciski.

Un kas mūs, latviešus visvairāk nicina, tie nav angļi un citi ārzemnieki, kas saprot cienīt citas tautas vērtības. Mūs nicina tie paši kaunīgie latvieši, ieslēpušies ārzemnieku ādā.

Un ne tikai – arī kaunīgie leiši, poļi u.c. „Skaties, ko viņš man apēdis!” Un katru pazīstamu, ko tas satika, tas apvaicāja: „Vai jūs pazināt viņu?! Likās itin godīgs cilvēks, bet kur viņš to visu varēja ņemt?!, – tā skaudīgie latvieši, bet ķildīgie: „Par to mums ir „jāpateicas” zinātnes vīriem, ka izglītībā ienesuši politiku, prasiet nu viņiem padomu! Viņus pavisam no izglītības un zinātnes aprindām vajadzēja izstumt laukā! Labuma te nebūs, kamēr netiks izskaloti laukā visi saimniecības un zinātnes pārstāvji ar savu politiku!”.

Mātes pamāca bērnus: „Brauc vien uz ārzemēm!” Jaunajiem tas kā gaisa pilis, jo par tālām zemēm viņi tik daudz skolā ir mācījušies un bija dzirdējuši stāstām brīnuma lietas.

Un arī darbu var atrast labāku – pie jaunā saimnieka visi brunči būs pašā laikā. No tā vien mums sirds sāk līksmāk pukstēt, ka gribas nokrist ceļos un noliekt galvu jaunās dzimtenes priekšā. Vajadzētu tik redzēt, kas tur, tālajās zemēs, ir par dzīvi! Tur esot pat tādas skolas, kur sveša mēle piecās dienās par kungu pataisa.

Tikai tad, kad mēs, latvieši, paši izteiksim savas domas, rakstīsim tādus rakstus, paši aizstāvēsim savu valodu, tikai tad citas tautas mūs pratīs cienīt un novērtēt. Vajadzētu sākt ar savu etnisko valodu. Šeit latvieši varētu demonstrēt lielisku piemēru latviešu valodas lietošanā, uzturēšanā un saglabāšanā. Bet, ja neviens nekustēsim, tad tas tā paliks mūžīgi un latvieši pie savām tiesībām netiks!

„Esi mierīgs un klausi gudrākus!”, – dēlu mierina kāda latviešu māmuļa. „Vai tad mēs slikti dzīvojam, vai mums ēdamā nav?… Tāpat dzīvojam… Mums, paldies dievam, sava maizīte ir!”. Dēls dziļdomīgi nolūkojas uz savu šķīvi. „Bet, ja visi tā domās, kas tad rūpēsies par tautas lietu? Taisni mātēm ir liela loma!

Viņām vajag būt īstām latvietēm un gādāt, lai arī bērni un mazbērni uzaug par latviešiem. Tas ir nepareizi, ka mēs nevietā pļurkšķam svešā mēlē. Lai ārzemnieki redz, ka latvieši nav prasta bauru tauta. Ja mums, latviešiem, pašiem būs savi mācīti vīri un savas smalkas dāmas, tad it visi sajutīs pret mums cienību!

„Es esmu latvietis, īsts latvietis savā dzīvē un būšanā. Es esmu latvietis bez kādas izrādīšanās, bez kumeļa trakuma. Un tādēļ es negribu nekādu ķildu ar mūsu kungiem, naudas devējiem un līdziedzīvotājiem. Miers baro, nemiers posta! Un es negribu, kas ir pret Dieva iestādītu kārtību un viņa kalpiem. Un, tā kā pie jūsu biedrošanās nav klāt nevienas autoritātes, tas man liek izvairīties no jūsu atbalstīšanas”, – iebilst kāds piesardzīgais latvietis.

Kādēļ lai mēs ierobežotu latviešu valodu uz citas valodas rēķina? Vai tur būtu par ko brīnīties, ka latviski runājam visās nozarēs un jomās? Tad jau varam arī brīnīties par ozolu, ka tam ir ozola lapas, par lakstīgalu, ka tai lakstīgalas dziesmas un ne papagaiļa…

Ka nesanāk līdzīgi kā Augusta Deglava romānā „Rīga”, kur, Krauklīšu Pēterim ar Mares jaunkundzi apmeklējot kādu Vērmanes parka kafejnīcu, palūdza dzeramo latviešu valodā.

„Womit kann ich dienen?”, – salveti padusē iespiedis, sulainis paklanījās.

„Atnesiet man pudeli alus un glāzi sarkanā vīna!”, – Pēteris pašapzinīgi noteica.

Bet sulainis palika stāvot kā stabs: „Wie mein’ Sie? Glas Bier und Wein?…”.

No viņa norautās galotnes vien jau varēja saprast, ka sulainis ir skaidrs latviešu cilvēks, tikai negribēja to izrādīt.

„Pudeli alus un glāzi sarkanvīna!” – Pēteris vēlreiz atkārtoja. Sulainis viņu lielām acīm uzlūkoja, tad aizgāja un nenāca vairs atpakaļ.

Pēteris gaidīja un gaidīja, bet, kad nesagaidīja, tad sita ar savu nūju pa galdu, ka skan vien: „St… st! Kelner, hierher!… Kelner!”

Kā sauca vāciski, tā nāk uzreiz. Piesteidzās otrs un tāpat ar pakalpīgu vaigu gaidīja uz viņa pavēlēm.

„Pudeli alus un gāzi sarkanvīna!… Jau reizi teicu…” Pēteris atkārtoja pa latviski. „Sprechen Sie deutsch… Ich versteh’ nicht lettisch…”, – sulainis atbildēja.

„Pudeli alus es vēlētos un glāzi sarkanvīna!”.

Sulainis paraustīja plecus, aizgāja tālāk uz otru stūri un neatgriezās.

Pēteris atkal sparīgi sita ar savu nūju pa galdu, ka skanēja vien: „Ē, sulaini, šurp, sulaini!…” Bet nevienu dabūt tuvumā!

Visa publika sāka tapt uz viņiem vērīga, bet sulaiņi, sabāzuši galvas kopā, smīnēja un nenāca neviens šurp. Beidzot kāds vecs vecis ar sirmu bārdu iznāca no citu pulka un, jokaini smīnēdams, viņam tuvojās.

„Jūs alu vēlaties, draugs? Jā, jā, bet šī vieta domāta tikai kungiem, draugs,” –  tas aizrādīja skaidrā latviešu valodā. Apkārtējā publika, kas visa bija vai nu vācieši, vai „kaunīgie” latvieši, tikai tagad īsti noskārta, ap ko lieta grozās. Beidzot elsdams un  pūzdams atskrēja arī pats kafejnīcas saimnieks.

Pēteri mierinādams, uzrunāja: „Verstehen Sie kein deusch? Verlangen Sie deutcsh, und wird Ihnen schon verabfolgen.» (No dieva puses, ko jūs īsti vēlaties? Vai jūs vāciski neprotat? Palūdziet vāciski, un tad jums iedos.).

„Es protu gan vāciski tikpat labi, kā jūs protat latviski,” – Pēteris atbildēja skaidrā latviešu valodā. „Ja jūs būtu ārzemnieks un nesaprastu latviski, tad es ar jums labprāt runātu vāciski.” Turpretim uzbudinātā publika ne tik drīz apmierinājās. Kungi vēl ilgi dzīvi sarunājās un dāmas raustīja plecus.

Tas nav prātīgi, ka mums pašiem nav savu mācītu spēku un mēs tik lielā mērā esam atkarīgi no caunu kažokos ģērbtajiem un augstās galošās apautajiem ārzemniekiem. Neviens pravietis netiek godāts savā tēvijā…

Visi mūsu lielie vīri ir ārzemnieki. Vajag pilsētas teātrim aktieru, tos paraksta no ārzemēm, vajag muzikantus – no ārzemēm! Inženieri un direktori ir ārzemnieki, preses vīri un pilsētas vadītāji – no ārzemēm.

Arī lektori. Latviešu kaunīgā pašapziņa liek iedomāties, ka nu tik bariem brauks svešās valodās runājoši mācībspēki no visām pasaules malām, kā rezultātā mēs sākam justies… vēl neērtāk, proti, ak, jūs mežoņi, neprotat runāt svešās valodās. Ārzemnieks pie mums ir viss, mēs, latvieši, paši nekas. 

Fragmenti no A. Deglava romāna “Rīga”

Pedagogs.lv , , , , , ,
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. LASIT VAIRAKPIEKRĪTU