Vārda dienas: Māris, Mārica, Maigurs , Maris, Morics, Moriss, Steinārs, Stenlijs

Raksts

Par skolotāju spēju atbrīvoties no kritikas, neapmierinātības, pretenzijām un dusmām

Skolēnu nesekmība, nevēlama uzvedība un citas destruktīvas parādības ir skolēnu, viņu vecāku, kā arī skolotāju domu un izteikto vārdu materiāls atspoguļojums. Doma un vārds ir universāla enerģijas izpausme, kurai piemīt gan radošs, gan postošs spēks. Viss domātais un sacītais neizbēgami materializējas, proti, iemiesojas fiziskajā pasaulē.

Tāpēc apzināsimies šo milzīgo varu, kas mums dota, apzināsimies šo spēku, kas slēpjas mūsu domās un vārdos. Apzināsimies un izvērtēsim it īpaši tā saucamās automātiskās domas un vārdus, kurus mēs izrunājam automātiski.

Mēs, skolotāji, daudz laika veltām, lai bērniem skolā iemācītu valodas un gramatikas likumus, taču tik pat daudz būtu jāveltī tam, lai to visu iemācītu pozitīvi pielietot, proti, pozitīvi radīt, spriest pozitīvas jeb konstruktīvas domas, izteikt vārdos mīlestības, pateicības un tamlīdzīgas jūtas.

Annemartas Kreituses zīmējums.

Mēs labi zinām un arī bērniem fizikā mācām par enerģijas nezūdamības likumu, proti, ka enerģiju nevar iznīcināt, to var tikai pārvērst citā izpausmē. Tāpēc, ja par bērniem domājam un viņiem sakām to, ko nevēlamies paši, piemēram, nesekmību, nabadzību, slimību un citas nevēlamas enerģijas izpausmes, beigu beigās tas viss var atgriezties atpakaļ. Un, lai no tā visa pēc tam mēs atkratītos vaļā, kritikas, neapmierinātības un pretenziju veidā mēs tās nosūtām citiem. Un tā tas turpināsies tik ilgi, kamēr šo apburto loku nepārtrauks aizvien smagākās un nopietnākas problēmas.

Patiesībā tā saucamās sliktās domas un sliktie vārdi nemaz nav slikti, jo tam visam ir savs pozitīvs nolūks. Piemēram, tādas domas (vārdi) un emocijas kā otra vērtēšana, kritizēšana, pretenziju izteikšana kalpo noteiktu pozitīvu nolūku īstenošanai.

Un mēs, skolotāji, kas tās izmanto, nebūt neesam sliktāki par citiem kolēģiem. Dabā nav ne labā, ne sliktā – Saule bezpersoniski apspīd gan svēto, gan ļaundari. Vienkārši šīs agresīvās (destruktīvas) domas un vārdi pēc savas būtības ir postošas, un ja mēs, skolotāji, tās izmantojam savā pedagoģiskajā praksē, tad mums vienkārši atliek uzņemties atbildību par sekām. Izvēle ir mūsu ziņā.

Par kritizēšanu

Kritika ir trūkumu atklāšana un novērtēšana. Tas ir negatīvs spriedums un vērtējums. Skolotāji, kas pastāvīgi kritizē vai rājas ar skolēniem, vēlas, lai viņi atbilstu attiecīgā skolotāja priekšstatam par pasauli, morāli un dzīvi kopumā. Bet katrā skolā strādā vismaz 10 skolotāju. Tad sanāk, ka katram bērnam, kurš vēlas būt vismaz sekmīgs un ar atzinīgi novērtētu uzvedību, vienlaicīgi būtu jāpieņem vismaz 10 skolotāju unikālās pasaules.

Skolotāji, kuri domā, ka viņu uzskati ir tie pareizākie, ir piemirsuši, ka dzīvo tikai un vienīgi savā unikālajā, nevienam citam neatdarināmajā pasaulē.

Šādi skolotāji ar savām kritiskajām domām un vārdiem enerģētiskajā līmenī uzbrūk skolēniem, tātad — citām unikālām, nevienam citam neatdarināmām pasaulēm, tas ir izrāda neapmierinātību ar otra cilvēka pasauli.

Pretenzijas var izteikt, kam vien tīk: skolēniem, viņu vecākiem, kolēģiem, Izglītības ministrijai, valdībai, pats sev, pagātnei, liktenim, taču izvirzot pretenzijas, neapmierinātību un kritiku, ar lielāku spēku turpinām darbināt nevēlamo programmu, citiem vārdiem sakot, ar runāšanu un kritizēšanu barojam nevēlamo.  

Izteikt vērtējumu un kritizēt skolēnu unikālās pasaules ir skolotāju profesionālais pienākums, viņu godaprāts un sirdsapziņa.

Bet no baušļa viedokļa „nedari otram to, ko nevēlies, lai darītu tev” sanāk, ka tomēr pilnīgi nevienam nav dotas tādas tiesības, proti, iejaukties svešā dzīvē, svešā, unikālā pasaulē. Tad jau sanāk, ka arī skolotājam arī tādu tiesību nav. „Izvelc vispirms baļķi no savas acs, un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs,” – vēsta Mateja Evaņģēlijs.

Neapšaubāmi kritikai, tāpat kā jebkurai citai destruktīvai uzvedībai, ir savi pozitīvi nolūki. Kad mēs, skolotāji,  kritizējam kādu skolēnu, mēs vēlamies, lai viņš kļūtu labāks, lai mainītu savu uzvedību, attieksmi un tā tālāk.

Kad mēs kritizējam valdību, ministriju, deputātus, valsti, mēs vēlamies, lai tā kļūtu pilnīgāka. Mūsu nodomi nepārprotami ir pozitīvi. Tā ir vēlēšanās mainīt skolēnus, valsti, veidot pasauli skaistāku un labāku, padarīt skolēnus labākus.

Kritizēšana un neapmierinātība ir tāda kā sava veida tiekšanās uz pilnību – galu galā — tiekšanās dzīvot harmoniskā pasaulē ar brīnišķīgiem skolēniem. Nolūki labi, bet vai labs ir veids, kā tos īstenot?

Mēs, skolotāji, dzīvojam unikālā un nevienam citam neatkārtojamā pasaulē, un arī skolēna pasaule ir tikpat unikāla. Mēģinādami mainīt skolēnus, patiesībā mēs viņiem uzbrūkam, proti,  pauzdami neapmierinātību ar viņu uzvedību, mēs ar savu agresiju iznīcinām citas unikālas pasaules. Bet neko nedarīt skolotājs arī nedrīkst un, ja dara, tad skolotāja agresija izsauc atbildes agresiju.

Piemēram, ja mums kaut kas neapmierina skolēnā, tad mēs  tiecamies mainīt situāciju: paužam nevienprātību, savu neapmierinātību, kritizējam, proti, mēģinām iedarboties uz skolēnu. Sākas uzbrukums, trieciens, bet skolēns ir spiests aizstāvēties — izraisās atbildes agresija: protesti, izaicinoša uzvedība u.tml.

Skolotājs, kura klasē skolēniem ir mācību un uzvedības problēmas, izsauc uz skolu vecākus, raksta ziņas  tiesībsargājošajām institūcijām, nevis konsultējas ar psihologu, bet gan diagnozes noskaidrošanai nosūta skolēnus.

Turklāt skolotājam nav skaidri nemācīšanās un izaicinošās uzvedības cēloņi. Bez tam pats skolotājs nevēlas uzņemties atbildību par skolēnu nesekmīgu un viņu izaicinošo uzvedību, proti, nevēlas tikt skaidrībā, ar kādu savu uzvedību attiecīgais skolotājs ir pievilcis šādu situāciju.

Tādā veidā tiek veikta legāla vardarbība pret skolēna unikālo pasauli. Un pēc tam skolotājs brīnās, kāpēc skolēni viņam dara pāri. Mēs paši veidojam savu pasauli, tātad — pievelkam savai dzīvei noteiktus cilvēkus un situācijas.

Ja mums kaut kas skolēnos nepatīk, tad jo ciešāk ielūkosimies sevī, jo tas nozīmē, ka mums ar to ir kāda saistība. Līdzīgs pievelk līdzīgu. Ārējā situācija ir tikai mūsu pārliecības, mūsu domu un atkārtoto vārdu materiāls atspoguļojums.

Ja mēs, skolotāji, gribēsim mainīt skolēnus, pašiem nemainoties, tad nekas mums nesanāks. Necentīsimies mainīt savus skolēnus pirms neesam meklējuši iemeslu sevī. Apkārtējā pasaule ir tikai un vienīgi mūsu pasaule, citiem vārdiem sakot, pašu radīta.

Paužot neapmierinātību ar skolēniem, mēs izpaužam neapmierinātību ar sevi. Skolēni ir tikai līdzeklis, kuru iesaista, lai aprites procesos skolotājs ieraudzītu sevi.

Annemartas Kreituses zīmējums.

Mainot savu uzvedību, skolēns būs spiests reaģēt citādi. Pretējā gadījumā, ja kritizējam skolēnu, tad tā ir pazīme, ka mēs no viņa neko labu vairs negaidām. Radīsim ap sevi mīlestības un draudzības lauku. Mainīdami savu iekšējo pasauli, mēs dosim pozitīvu ieguldījumu kopīgajā izglītības sistēmas modelī.

Mācīsimies pieņemt skolēnus tādus, kādi viņi ir un pateiksimies viņiem par to, ka viņi mūs, skolotājus, nodrošina ar darbu. Skolēnu pasaule ir tikpat unikāla kā mūsējā – tikai katram ir savs ceļš.

Cienīsim skolēnus, jo Dabā viss ir tā iekārtots, ka ikviens cilvēks, ko vien dzīvē sastopam kaut uz mirkli, mums sniedz kādu svarīgu informāciju par mums. Paužot cieņu pret skolēniem, mēs pirmām kārtām cienām sevi. Cienīsim ne tikai skolēnus, bet arī savu likumdošanu, deputātus, ministrus un valsti, kurā mēs dzīvojam. Apbrīnosim un sajūsmināsimies par skolēniem, par apkārtējo pasauli, par tās neatkārtojamību.

Par skolotāja dusmām

Dusmas ir spēcīga sašutuma jūtas, galēja aizkaitinājuma forma, it īpaši tad, kad skolā zūd kontrole pār situāciju. Katrs skolotājs grib kontrolēt situāciju, jo tā viņš jūtas pilnvērtīgāks, kompetentāks un mierīgāks. Bet ne vienmēr tas izdodas.

Dusmās sirds nesaprot, kas labs, kas ļauns.

Tur nav nekā slikta, jo ikviena cilvēka emocija pilda kādu pozitīvu funkciju. Galvenais saprast, kādam mērķim tās kalpo, bet pēc tam radīt jaunus uzvedības veidus un ievirzīt šo enerģiju veselīgākā gultnē. Skolotāja dusmas ir godprātīga vēlēšanās mainīt apkārtējo pasauli, proti, lai apkārtējā pasaule atbilstu viņa prasībām, godaprātam un cerībām.

Ja mēs, skolotāji, realizēsim savas dusmas pret skolēnu, tad arī saņemsim attiecīgu atbildes vardarbību; un nebūt ne obligāti no tā paša skolēna. Ja dusmas aizturēsim, tās uzsūksies mūsu ķermenī (uzkrātajām emocijām taču nepieciešams materiāls substrāts). Iznāk, ka izpaust savas dusmas ir slikti, bet aizturēt — vēl sliktāk. Tad ko lai skolotājs iesāk?

Ieteikumu ir daudz, bet atbildes nav. Ja sakrājušās dusmas, varam sākt dauzīt spilvenus, citi uzskata, ka labāk ir tās izpaust konkrētajam cilvēkam. Ir neskaitāmas treniņnodarbības, kur cilvēkiem māca atklāti izpaust savu niknumu: kliegt, dusmoties. Viņi iet cits citam klāt un saka, ka „dusmojos uz tevi, tāpēc, ka tu…” Bet kas notiks, šādas grupas dalībnieki izies ļaudīs un šādi sāks „pašizpausties”?!

Apkārtējie cilvēki viņus vienkārši nesapratīs – visdrīzāk jau vienkāršā iemesla dēļ, ka, viņi i netaisīsies uzņem­ties svešu cilvēku dusmas. Šāda “pašizpausme” skolotājus visdrīzāk var novest līdz vientulībai.

Amerikāņu psihologs, pozitīvās psiholoģijas tēvs Martins Seligmans pauž uzskatu, ka pretēji austrumu civilizācijām, Rietumu kultūra ir tendēta „ventilēt’’ emocijas, t.i., uzskatīt, ka ir godīgi, taisnīgi un pat emocionāli veselīgi atklāti izteikt nepatiku un dusmas.

Noticot psihodinamikas postulātiem, kur, pamatojot ar nepieciešamību izlādēt dusmas, cilvēki atbrīvojas no destruktīvām emocijām. Psihodinamikas piekritēji uzskata, ka pretējā gadījumā negatīvās emocijas atradīs citu izeju un izpaudīsies vēl destruktīvākā veidā, piemēram, radīs nopietnas sirds saslimstības. Taču šis uzskats izrādās nepatiess: tieši pretēji – dusmu lēkmju un atriebīgu emociju rezultātā var radīt vēl lielākas dusmas, kā arī daudz bīstamākas sirds slimības.

Martins Seligmans pauž radikāli pretēju uzskatu, proti, ka atklāta nepatikas izrādīšana ir patiesais A-tipa sirdslēkmju cēlonis, turpretim noslāpētas dusmas, tāpat kā sacensība un steiga, neveicina sirds slimību attīstību. Atklātās dusmu lēkmes ar testa palīdzību tika mērītas 255 medicīnas studentiem. 25 gadus vēlāk paši dusmīgākie, būdami ārsti, gandrīz piecas reizes biežāk cieta no sirdsslimībām.

Citā gadījumā pētnieki atklāja, ka vīrieši, kuri pakļauti sirdsslimību riskam, parasti izcēlās ar skaļu balsi un izrādījās viegli aizkaitināmi. Piemēram, ja tiem lika ko gaidīt, tie atklāti pauda savu neapmierinātību. Eksperimentāli apstiprināts, ka tad, kad vīrieši apspieda savas dusmas, asinsspiediens pazeminājās, bet, ja ļāva vaļu emocijām, asinsspiediens paaugstinājās.  Neapmierinātības lēkmes paaugstināja asinsspiedienu arī sievietēm, bet iecietība pret pāridarītāju – tieši pretēji – to pazemināja.

Kā nu kuram tīk- kāds dod priekšroku fiziskam spēkam, bet kāds cits — garīgam darbam. Iedarbojas gan viens, gan otrs. Ir svarīgi ne tikai atbrīvoties no dusmām, bet arī transformēt tās. Ja mēs, skolotāji, vēlamies kaut ko dabūt no skolēniem, tad mainīsim savu uzvedību, domas un vārdus, kamēr skolēniem radīsies spontāna vēlēšanās mums to visu dot. Skolēni neko nav mums parādā, un arī mēs viņiem neko neesam parādā.

 

 

, , ,