Vārda dienas: Lilita, Irita, Ita, Itars, Itārs, Itija, Itvars, Lillita, Praskovja, Proskovja

Raksts

Skolotājas Vijas Grantas pasaka “Šņukurēšanās” jeb par ezīti, kurš klīda un klīda, līdz jutās aizvien neapmierinātāks

          Ezītim kādreiz bija tik daiļš ģīmītis kā nevienam meža iemītniekam. Tikai aprakstīt to nav vērts, jo iztēloties tikpat nevarēsiet – nu jau sen kā nekā līdzīga mežā vairs nav. Toties ir vērts paklausīties, kā viņš to zaudēja. Ezītim bija arī veiklas kājas, ar kurām varēja tālu nokļūt, un lielas acis, ar kurām ļoti daudz un labi varēja saskatīt. Šīs jaukās Dieva dāvanas bija novedušas pie tā, ka ezītis bija kļuvis ļoti ziņkārīgs. Cauru dienu tas pētīja citus dzīvniekus – klausījās viņu valodās, vēroja darbības, sevī plānoja iespējamos to variantus, līdz kļuva par meža pareģi – neapmierinātajiem prognozēja par kakla kungiem uzmetušos turpmākos rīkojumus un vienu otru paglāba no to nevēlamajām sekām. Taču katrs pareģis ir īpaša būtne, kura agrāk vai vēlāk sevī jūtas vientuļa. Tieši tā notika arī ar ezīti. Un arī tas bija likumsakarīgi, ka iestājās diena, kad viņš to vairs nevarēja izturēt.

Tās dienas rītā ezītis apņēmās it visiem, ko sastaps ceļā, izrādīt visparastāko meža iemītnieku mīlestību. Ar zaķīti tā mīlestība sanāca tāda, ka brīdi abi gardi aprunājās, tikai zaķa trīcošā ļipiņa automātiski vilka atpakaļ uz krūmiem, pie tam tieši pēc vārdiem:”Zini, kad es vakar…”. Un pašu interesantāko – jaunumus – ezītim nebija lemts izdzirdēt. Tas ezīti apbēdināja.

Lapsa ar viņu vispār neielaidās, pameta šķību skatienu uz sīko niekkalbi un devās meklēt apmānāmo izmantošanai. Kāds gan viņai labums no tāda eža!

Lācis gribēja jaunu pareģojumu, kas gaidāms meža dzīvē, bet tieši tobrīd ezītis bija pareģošanas spējas zaudējis, jo bija taču mīlestības pārņemts. Adatainā eža mīlestības izpausmes lāci neinteresēja, tas aizļekāja tālāk.

Vilks no kaut kā bēga – asti iežmiedzis, joza cik jaudas, ezi visdrīzāk vienkārši nepamanīja.

Sīkaļām – kukaiņiem, tārpiem – nebija vajadzīgās tērzēšanas un maigošanās jaudas, viss beidzās, īsti nesācies.

Tā ezītis klīda un klīda, jutās aizvien neapmierinātāks, līdz pamanīja meža sivēnu. Jauniņš un nepieredzējis, tas ezītim naivi stiepa pretī savu garo šņukuri – apostīt viņu:

-Puk, ruk! Kas tā par interesantu radību? Varbūt tevi var arī pabakstīt? Negribi parotaļāties?

Ezītim iešāvās prātā: viņš mani aposta, grib pabakstīt, kas ir – piedāvāšu sabučoties! Jutīšos samīļots! Sivēns – jā, bija ar mieru! Bet, kā sivēns pieskārās eža ģīmītim ar savu mitro šņukuri, ezītim arī parādījās uz visiem laikiem nezūdošs šņukuris. Pagalam skaistais ģīmītis!

Tā kompensācijai par ilgstoši iztrūkstošo mīlestību ezītis saņēma tikai sivēna šņukuri, kas mudināja viņu uz tādu ziņkārības veidu, ko vēlāk nosauca par šņukurēšanos. Ar pareģošanu nekāda sakara tam vairs nebija. Visur viss tika izrakāts ar garu degunu un tikai – labuma, jēgas nekādas. Ezis tagad vispār varēja izteikt tikai „puk” un sivēnam no viņa valodas palika „ruk”.

Ezīša lielās ziņkārības un visur pabūšanas dēļ šņukurēšanās kā parādība visai ātri izplatījās pa pasauli. Un tas nu ir tas, par ko jāsaka tie īstie vārdi:”Ak, cik žēl!…”

Show Buttons
Hide Buttons