Kāds pedagoģiskās ētikas aspekts jeb nedrīkst tikai tāpēc, ka pēc tam būs daudz problēmu

Pirms dažiem gadiem, braucot ar autobusu no Rīgas uz Liepāju, parunājos ar blakussēdētāju. Viņš ieminējās, ka Latvijas vecāki un skolotāji esot pārāk mīkstsirdīgi- viņi nesit bērnus un skolotāji nesoda skolēnus.

Es apjautājos, vai viņš ir ticis sists. Vīrietis ar lepnumu atbildēja, ka tieši tāpēc viņš un arī viņa bērni izauguši par krietniem cilvēkiem. Ne viņš, ne viņa bērni nevienu nakti neesot pavadījuši ieslodzījumā. Viņam augot, neviena diena neesot pagājusi bez iekaustīšanas.

Pieaudzis būdams, viņš bijis pateicīgs par šiem sitieniem. Viņš man apgalvoja, ka tā esot pavisam parasta lieta, un tas viņu pasargājis no kļūšanas par noziedznieku. Tā ir pārsteidzoša psiholoģiska reakcija.

Ļoti bieži bērni, kas cieš no sišanas vai skolotāju varmācīgas izturēšanās, vēl ciešāk piesaistās savam pāridarītājam. Laikam ritot, viņi sāk attaisnot šo (un arī citu) varmācību un domā, ka ir to pelnījuši. Viņi neuzskata to par vecāku un skolotāju varas ļaunprātīgu izmantošanu, bet gan gluži otrādi- aizstāv vecāku un skolotāju rīcību.

Kad viņiem pašiem uzrodas bērni vai skolotājs ienāk klasē, protams, viņi uzskata, ka arī viņu bērni (viņu skolēni) ir pelnījuši to pašu. Un tā viņi gadiem turpina turēties pie iebiedēšanas metodēm un pārliecināti domā, ka arī citi bērni to ir pelnījuši. Rezultātā cietušie bērni parasti saka: “Es biju slikts, tāpēc bija mani jāper.”

„Kamēr ārsts savas kļūdas aprok zemē, tikmēr vecāku un pedagogu kļūdas staigā pa zemes virsu, radīdami jaunas”, – šādu domu bija izteicis Voldemārs Zelmenis.

Tā pakāpeniski palielinām humānas, demokrātiskas, civilizētas sabiedrības iznīcinātājieroča jaudu, tas ir, neatgriezeniski sagraujam bērnu vērtībsistēmu. Dažreiz tā ir vecāku un pedagoga orientēšanās uz varmācīgu “respekta” un baiļu “iedzīšanu” bērnā/skolēnā.

Beigu beigās audzināmais “objekts” sev par brīnumu atklāj, ka  slepkavot, izvarot un laupīt nedrīkst tikai tāpēc, ka pēc tam būs daudz problēmu un turklāt vēl lielas (domāts policija, izmeklēšana, tiesa, ieslodzījuma vieta…).

Šādā primitīvā attieksmju modelī vienīgā vērtība ir tikai bailēm un tas arī  kļūst par vienīgo balstu vērtību sistēmā.

Bet ja nu pienāk diena, kad bērns/pieaugušais pārstāj baidīties. Tad varēs gan laupīt, gan slepkavot, gan pazemot utt. Vienīgais, kas līdz šim to visu atturēja, bija bailes no soda, atmaksas.

Show Buttons
Hide Buttons
Cart