Vārda dienas: Ņina, Ninona, Antoņina, Oksana , Aksana, Antonina, Antonīna, Nina, Nīna, Ninele, Ninella, Nineta, Niseta, Niveta, Ņina, Oksāna

Raksts

Vai skolas krustu var nest arī viegli jeb vai skolotāji par maz strādā, slinki, vai ļaunprātīgi?

Gadu gadiem mēs, skolotāji, skolās, bērnudārzos utt. bērnus nenogurstoši mācām būt gudriem, būt labestīgiem, taču maz kas mainījies.

Vai nesekmība, negatīvā attieksme un vardarbība mazinās? Hm! Vai skolotāji par maz strādā, slinki, vai ļaunprātīgi? Vai skolotājs nepietiekami cīnās? Kāds tam ir cēlonis?

Ne jau apkārtējā pasaulē – ne vardarbībā, ciešanās un pat ne zemajā mācīšanās un uzvedības motivācijā – ir jāmeklē iemesli. Nonāksim totālā strupceļā, ja cēloņu izskaidrojumus meklēsim apkārtējā pasaulē. “Ja cilvēks patiesību meklē ap sevi, tad viņš mīda ar kājām to, ko meklē”, māca dzenbudisms.

Tātad problēmas nemitēsies, ja turpināsim jaukt sekas ar cēloņiem. Izskaidrojumus meklēsim nevis ārpusē (nelabvēlīgas ģimenes, zemā mācīšanās motivācija, vardarbība utt.), bet gan tikai sevī, tas ir, mūsu pašu radītajā modelī “upuris- tirāns”.

Annemartes Kreituses zīmējums.

Ir saprotams, ka “upura” un „tirāna” meklēšana mūsos tiek ielikta jau kopš mazotnes, piemēram, bērns sasit galvu pret durvīm. Bērns sāk raudāt. Māte, lai viņu nomierinātu, saka: “Sliktās durvis! Iesitīsim tām!” Še tev, še tev! Un bērnā tiek ieprogrammēts, ka apkārtējā pasaule viņam dara pāri. Tādējādi bērns kļuvis par upuri. Un šī shēma atkārtojas.

Šī ilūzija par labo un slikto pasauli, par čakliem un slinkiem skolēniem rada sasprindzinājumu un stresu. Skolā nemitīgi runā par skolēnu nevēlēšanos mācīties, ka viņi ir slinki, ka mēs, cilvēki, Visumā esam tikai mazas skrūvītes, tāpēc no mums maz kas atkarīgs, jo mēs paši esam atkarīgi no apkārtējās pasaules.

Mums nemitīgi uzbrūk ļaunie spēki, tas ir, no visām malām mums uzglūn nabadzība, slimība, slinkums, slikta uzvedība, ka vaina ir alkoholā… Ka ir viegli un sarežģīti mācību priekšmeti, ir labi un slikti skolotāji, citādāka uzvedība ir traucēklis mācību procesā, nesekmība- tas ir ļaunums, kurš jāiznīcina visiem spēkiem, un mācības- tā ir grūta, pacietīga cīņa, kuru pieveikt var tikai pārdabiskiem spēkiem.

Un skolotāja uzdevums – palīdzēt skolēnam pieveikt nesekmību, tāpēc jācīnās ar nesekmības ienaidniekiem un tam nepieciešami nežēlīgi cīņas paņēmieni. Šis modelis tiek nodots mantojumā, tas ir, apkārtējo pasauli uztver vai nu kā labo vai slikto pasauli. Mēs uzvaram tikai uzcītīgi cīnoties, sasprindzinoties, dūrēs savilktās plaukstās un… nežēlīgi sakostiem zobiem.

Jo vairāk skolēns mācību procesā saskatīs ārējos ienaidniekus, jo nemitīgāk viņš tos gaidīs no skolotāju puses. Tātad – jo vairāk skolēnam mācīsim cīnīties pret “ļauno” pasauli, jo vairāk pieaugs skolēna un skolotāja iekšējais nemiers. Rezultātā abi atrodas nemitīgā “aplenkuma un kara stāvoklī”.

Ilgstoši atrodoties šādā stāvoklī, mēs mācāmies saskatīt tikai negatīvo, jo “visapkārt ir ienaidnieki” un aizmirstam, ka jācīnās par labo pasauli, nevis jācīnās pret slikto. Patiesībā tas ir mūžīgs baiļu stāvoklis un šādā hroniskā baiļu stāvoklī nav iespējams sagaidīt adekvātu uzvedību, jo apkārtējā vide tiek uztverta kā sveša un naidīga.

Gan skolotāji, gan skolēni sāk justies kā upuri. Kur ir upuri, tur drīz vien uzrodas arī tirāni, bet… arī upura lielākais sapnis ir… kļūt par tirānu. Šī modeļa skolēni un skolotāji ir spiesti sev iedvest, ka pasaule ir ierobežota (visiem nepietiek vietas), tāpēc turpmākajā dzīvē nemitīgi izjūtam resursu trūkumu (laiks, nauda, sliktākas atzīmes), tāpēc mūsu turpmāko dzīvi nodarbina doma, kā sagrābt pēc iespējas vairāk, kā pieveikt konkurentus, tas ir, kā paaugstināt vidējo aritmētisko atzīmi (nevis par to, cik pasaule ir vienreizēji plaša un unikāla) u.tml. -pasaule taču ir ierobežota- visiem taču nepietiks.

Ja mēs, skolotāji, turpināsim palikt upura vai tirāna lomā, nekad nespēsim uzkrāt spēkus, bet tikai turpināsim tos zaudēt.

Tāpēc nepieciešams apgūt jauno domāšanas modeli ar kura it palīdzību mēs, skolotāji, spēsim uzlabot savu attieksmi pret darbu skolā, kā arī pret skolēniem. Izmantojot jauno modeli, skolotāja darbs sakņosies pozitīvismā, kas savukārt ir pamats pozitīvas attieksmes radīšanai skolēnos. Tikai tad mēs pārtrauksim zaudēt savu dārgo enerģiju stresa situācijās, tas ir, pārtrauksim būt uzbrukumu gaidās, nesaspringsim.

Jaunais skolotāja domāšanas modelis rada iespēju veidot aktīvu pedagoģiskā noteicēja lomu, bet veco modeli mēdz dēvēt par “upura – tirāna” modeli. Pedagoģiskā noteicēja modeļa pārstāvji uzskata, ka apkārtējā pasaule, tas ir, skolēnu attieksme pret mācībām, uzvedība ir tikai mūsu pašu skolotāju radītais domu atspoguļojums.

Viņi atmet domu par pasaules dalīšanu draugos un ienaidniekos, tas ir, čaklajos un slinkajos, sekmīgajos un nesekmīgajos, jo viņi ir pārliecināti, ka skolas vidi veido ar savām domām, emocijām, uzvedību attieksmi pret skolēniem (arī pret sevi- tas ir, kā iekšēji paši jūtas- ja jutīsies kā cietēji- drīz vien klāt būs arī tirāni). Viņi apzinās, ka dzīvo nevis pasaules realitātē, bet gan pašu izveidotajā pasaules apraksta modelī.

Šādi skolotāji ir pārliecināti, ka nav labu un sliktu cilvēku, nav labu un sliktu skolēnu, nav labu un sliktu skolotāju. Katrs dzīvo viņa paša radītajā pasaulē, kādu nu vien pats to ir radījis un izpilda noteiktas funkcijas (vējš appūš gan svēto, gan ļaundari).

Katrs skolēns ir skolotāja iekšējās pasaules atspoguļojums, jo ārējais atspoguļo iekšējo, tas ir, skolotājs ap sevi redz to, kas apslēpts viņā pašā. No tā izriet secinājums, ka jebkura skolotāja agresīva uzvedība pret skolēniem atspoguļojas uz pašu skolotāju, jo apkārtējā pasaule ir pašu domu, uzvedības, emociju, attieksmes precīzs rezultāts, spogulis.

Viss, kas attēlots skolotāja dvēselē, atspoguļojas ārpus, izpaužas skolas notikumos, tāpēc skolotājam jāuzņemas atbildība par savām domām, tas ir, lai nebūtu agresīvu domu (“viņi ir tādi un šitādi” pret skolēniem. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs ap sevi redzam tikai to, kas apslēpts mūsos pašos (un tāpēc nespējam būt objektīvi). Skolotāja agresīvā uzvedība (domas, attieksme) pret skolēniem un sevi atspoguļojas, jo apkārtējā pasaule taču ir mūsu pašu radītā pasaule, skolas mikroklimats.

No tā izriet galvenā ideja, ka apkārt notiekošais ir skolotāja iekšējās pasaules atspoguļojums un tikai viņš pats ir atbildīgs par to, kas notiek skolā, klasē, tas ir, ja pats to ir radījis, tikai pats var novērst tā radītā sekas. Šādi skolotājs, rūpēdamies par savu nodomu tīrību, rūpējas ne tikai par savu, bet arī par skolēnu veselību.

Vecajā modelī skolotājs sevi identificē ar problēmu, jo skolas histēriskajā ikdienā tās sāk valdīt pār mums un tāpēc, sliktu nevienam nevēlot, mēs ieprogrammējam savu zemapziņu uz situācijas pasliktināšanos.

Tikai, apgūstot jaunā domāšanas modeļa pamatprincipus, pārtrauksim identificēt sevi ar problēmu, tas ir, meklēt izskaidrojumus sociāli nelabvēlīgās ģimenēs (tādas vienmēr bijušas un būs).

Pārņemsim situācijas kontroli savās rokās un pārtrauksim skatīšanos tikai vienā punktā, tas ir, skolēnu zemajā mācīšanās un uzvedības motivācijā, sliktajā uzvedībā, ģimenes neaudzinātības sekās utt. Pārtrauksim vecāku sapulcēs atbaidīt skolēnu vecākus ar šausmu stāstiem par skolēnu tīšo nemācīšanos u.tml.

Kāpēc? Tāpēc, ka jo vairāk skolēnu mācīšanās zemo motivāciju, slinkumu un uzvedību uzskatīsim par lielu problēmu, jo lielāka tā kļūst. Un, jo lielāka tā kļūst, jo grūtāk ar to cīnīties. Tāds ir Dabas likums. Un arī Bībelē rakstīts, ka „vis notiek pēc mūsu ticības”, tas ir, piepildās tas, kam mēs ticam, un mēs runājam tikai par to, kam mēs paši ticam.

Show Buttons
Hide Buttons