Vārda dienas: Aleksis, Aleksejs, Alekss , Aleks, Alika, Aliks, Aļika, Aļiks, Pijs, Pius

Par aizvainojumu jeb kādas skolotājas stāsts, ka izturoties pret sevi ar mīlestību, viņa parāda, kā apkārtējai pasaulei izturēties pret viņu

11. marts, 2018

Par aizvainojumu jeb kādas skolotājas stāsts, ka izturoties pret sevi ar mīlestību, viņa parāda, kā apkārtējai pasaulei izturēties pret viņu

Evijai (sauksim viņu šādi) bija tikai pieci gadi, kad izšķīrās viņas vecāki. Ģimene, kurai māte atdeva nemitīgi raudošo Eviju, neko nespēja padarīt, tāpēc mātei atkal vajadzēja ņemt viņu atpakaļ, turpināt vienai viņu uzturēt, audzināt un vienlaicīgi vietējā kolhozā fermā strādāt par slaucēju.

Tagad viņa pret māti izjūt apbrīnu: vientuļa sieviete, cik grūti viņai klājās… Taču tolaik Eviju – mazu meitenīti – uztrauca tikai tas, ka viņa nesaņems pietiekami daudz mātes mīlestības un uzmanības – tik, cik viņai tas bija nepieciešams.

Pēc neilga laika māte apprecējās otrreiz. Iespējams, ka tikai tāpēc vien, lai būtu normāla ģimene. Kopdzīve ar despotisko patēvu bija apvainojumu, pazemojumu pilna, ko pavadīja iedragāts pašnovērtējums. Tā pamazām sāka veidoties viņas priekš­stati par sevi, apkārtējo pasauli un vīriešiem.

Kad Evija mā­cījās piektajā klasē, reiz skolā svinēja svētkus, kur tika izceptas smaržīgas bulciņas ar kanēli un ievārījumu. Viņas ģimenē, protams, tādas bulciņas nekad necepa. Tajā svētku reizē, kad bulciņu bija tik daudz, ka daži bērni, kuri tos ēda arī mājās, no­tiesāja pat trīs un četras, bet Evija nedabūja nevienu. Kad bija pienākusi viņas kārta, tās visas jau bija apēstas.

Tagad viņa saprot, ka iemesls bija viņas pašas pārliecība, ka viņa nav cienīga saņemt dāvanas, nav pelnījusi. Tieši tāpēc viņa bija pēdējā un palika bez bulciņas. Tā bija viņas pārliecība, bet apkārtējie to tikai atspoguļoja ar savu tīšo vai netīšo rīcību.

Kad Evija mācījās vidusskolas pēdējā klasē, viņu izvaroja kāds padzīvojis alkoholiķis. Bet tā kā māte Evijai nepārtraukti atgādinājusi, ka tā ir bijusi tikai un vienīgi viņas vaina, Evijai nekas cits neatlika, kā ilgus gadus dzīvot bailēs, gaidot, kad izvarotājs kādu dienu atgriezīsies un atriebsies par to, ka viņas dēļ ir no­kļuvis cietumā.

Periodā pēc vidusskolas absolvēšanas Evijai mīlestības un maiguma trūka visvairāk, tāpēc arī pašcieņas nebija vispār. Pēc izvarošanas incidenta viņa pilnībā atdevās katram. Pēc pilngadības iestāšanās drīz vien arī piedzima meitiņa.

Saprotams, ka šādos apstākļos Evija neizjuta ne mazāko prieku, ko rada jaunas dzīvībiņas laišana pasaulē, bet tikai kaunu, vainas apziņu un zaudējuma izjūtu. Pēc bērna piedzimšanas, Evija atgriezās pie mātes, kura arī, tāpat kā Evija, vēl aizvien bija upura lomā un turpināja ciest no vīra fiziskajiem un emocionālajiem pāridarījumiem.

Pēc bērnības un jaunības gados piedzīvotās vardarbības Evijas niecības apziņa noveda pie tā, ka viņa piesaistīja tikai tādus vīriešus, kuri pret viņu iztu­rējās ne tikai slikti, bet arī iespaidoja fiziski. Iespējams, ka viņa turpinātu paciest šādu attieksmi un visu atlikušo dzīvi atkārtot, ka „visi vīrieši ir vienādi”, ja vien viņa nebūtu pievērsusies pozitīvas pieredzes apgūšanai.

Evija sāka strādāt ar sevi, tas pamazām ļāva attīs­tīties pašcieņas jūtām, un despotiskie vīrieši pamazām sāka aiziet no viņas dzīves. Evija pamazām atbrīvojās no zemapziņā iesakņotās pārliecības un uzskata, ka jebkurš vīrietis viņu var apvainot un iespaidot fiziski. Evija pamazām sāka saprast, ka nevar attaisnot pāridarītāju uzvedību, bet tajā pašā laikā sāka arī saprast, ka pāridarītājus piesaistīja tieši viņas domāšanā iesakņotā pārliecība (ticība) un uzskats par pāridarītājiem, apkārtējo pasauli un attieksmi pret sevi. Šobrīd vīrieši, kas spēj nodarīt pāri sievietei, nezina par Evijas eksistenci, respektīvi, upura un tirāna uzvedības modelis viens otru vairs nepievelk.

Tomēr pat studijas augstskolā Evijai nepalīdzēja uzreiz sākt izturēties pret sevi ar cieņu. Viņa joprojām turpināja atrast sevī aizvien jaunus un jaunus trūkumus – pat sāka uzskatīt sevi par neglītu. Evija turpināja sevi necienīt un tas beidzās ar to, ka pēkšņi viņas vienīgais vīrietis, kurš līdz šim pret Eviju bija izturējies neticami mīļi, paziņoja par vēlmi atteikt apsolīto laulību. Viņš aprecēja citu sievieti. Tas notika tieši tajā laikā, kad viņa jau sāka ticēt, ka labais var arī turpināties.

Eviju no izmisuma glāba vienīgi augstskolas studijas un viņas neremdināmās zināšanu alkas. Viņa kļuva ne tikai par uzcītīgu pedagoģiskās fakultātes studenti, bet sāka arī interesēties par tādām nozarēm, kā metafiziku un dziedniecību.

Attiecībā uz privāto dzīvi viņas dzīve ritēja vecajās sliedēs. Pēc augstskolas beigšanas Evija turpināja interesēties par trans­cendentālām zinībām, tai skaitā arī par relativi­tātes teoriju un citām zinībām par kurām zinātniskā materiālisma laikmetā nemēdza runāt ne skolā, ne augstskolā.

Tad pienāca diena, kad Evijai tika noteikta diagnoze – vēzis. Tā kā piecu gadu vecumā Evija tika pakļauta patēva vardarbībai un vēlāk cieta no citu vīriešu visatļautības, nav brīnums, ka tas bija tieši dzemdes vēzis.

Kā ikviena sieviete, kam noteikta šāda diagnoze, arī Evija ļāvās pa­nikai. Taču drīz vien, pateicoties uzsāktajam darbam pozitīvas attieksmes veidošanā pret sevi, Evija apņēmās pierādīt, ka vēzi, ilgi krāto aizvainojumu, var ārstēt arī garīgi.

Kaut tolaik Evija stūrgalvīgi nevēlējās piedot un turpināja dusmoties uz tiem „viņiem”, viņa tomēr apzinājās, ka nav palicis daudz laika, tāpēc jāstrādā ar sevi intensīvāk. Evijas pārvērtētā pārliecība sāka mainīties tik straujā tempā, ka viņas uzskats par vārdu „neārstējams”, sāka no­zīmēt tikai to, ka radušos stāvokli nav iespējams mainīt tikai ar ārējiem paņēmieniem. Izārstēties iespējams tikai pašam, neatlaidīgi strādājot ar sevi.

Ja Evija būtu piekritusi operācijai, nemainot savu ticību no sliktā uz labo, ja nebūtu mainījusi savu pārliecību un upura domāšanā sakņotajiem uzskatiem, ārsti vienkārši būtu Eviju graizījuši tik ilgi, līdz no viņas nekas nebūtu palicis pāri.

Evija bija pārliecināta, ka operācija var palīdzēt tikai tad, ja maina uzskatus. Tad slimība neatkārtojas, jo recidīvu izraisa nevis ārsti, kas nav „izgriezuši visu”, bet gan pacients, kurš nav atbrīvojies no cietēja pārliecības un uzskatiem. Tādējādi atkal tiek radīti labvēlīgi apstākļi šai pašai saslimšanai, kaut arī, iespējams, jau citā orgānā vai ķermeņa daļā.

Evija palūdza ārstiem atlikt operāciju, aizbildinoties ar visdažādākajiem ieganstiem, un viņi negribīgi atlika operāciju uz 3 mēnešiem. Evija nekavējoties ķērās pie darba ar sevi, nevis cīnījās ar audzēju. Evija it kā nejauši sāka satikt vajadzīgos cilvēkus, atrada vajadzīgās grāmatas, vajadzīgos seminārus.

Evija zināja, ka viņai sevi jāiemīl krietni stiprāk, nekā bija radusi bērnībā un jaunībā. Skolā neviens viņu nemācīja izturēties pret sevi labi, mācīja tikai to, kā izturēties labi pret citiem, kā arī veiksmīgi iemācīja mūžīgo piekasīšanos sev: ja saņēma „4” (vecajā piecu ballu sistēmā), skolotāji ņēmās iepotēt, ka var jau uz „5”, ja dabūja „5”, teica, ka ar vienu ir par maz un tas nekad nebeidzās.

Rezultātā skolā viņai iemācīja, ka nekad nav labi (un arī nebūs, jo vienmēr visu var izdarīt vēl labāk), tātad bez iespējām iekšēji būt „labai”, mierīgai un apmierinātai ar sevi un apkārt notiekošo. Bet kāds cits ar to visu manipulē, likdams uz kārtīm ne viena bērna likteni vien.

Evija saprata, ka izturoties pret sevi ar mīlestību, viņa parādīs, kā apkārtējai pasaulei izturēties pret viņu, cik svarīgi ir sevi iemīlēt, atzīt savu rīcību un it īpaši atbrīvoties no vainas apziņas, jo vainas enerģija klīst pa pasauli, meklēdama sodu. Evija pilnībā pārrāva saites nemitīgo atlikšanu uz vēlāku laiku, jo ir taču svarīgāki un neatliekamāki darbi. Tieši pretēji – matemātikas ieskaite var pagaidīt, tā pirmām kārtām ir vajadzīga kādam citam, nevis viņai.

Sākumā Evijai bija ļoti grūti ar asarām acīs stāvēt spo­guļa priekšā un, skatoties acīs, sev nemitīgi atkārtot: „Evija, mīļā! Es sevi pieņemu par labu esam, pieņemu tādu, kāda es esmu – ar savām krunkām, bailēm, dusmām…! Es pieņemu sevi par labu esam, es sevi mīlu!

Es par sevi priecājos, un, priecājoties par sevi, es sāku priecāties arī par citiem… Es patiešām sevi ļoti mīlu…!” Evija bija neatlaidīga. Visai drīz vien viņa konstatēja, ka dažās situācijās, kurās, ja tās būtu notikušas agrāk, būtu sevi lamājusi, vainojusi, baidījusi un sevi kritizējusi.

Evija zināja, ka viņai steigšus ir jāatbrīvojas no aizvainojuma un sašutuma, kas viņu pavadīja kopš bērnības. Jā, viņas bērnība un jaunība bija ļoti grūta, viņa bija spiesta sistemātiski piedzīvot daudzus emocionālus, fiziskus un seksuālus pazemojumus.

Taču tas viss bija noticis pirms daudziem gadiem un to nevarēja izmantot par attaisnojumu viņas pašreizējai attieksmei pret sevi. Tagad Evija saprot, ka nepatīkamās pagātnes palaišanai, atstāšanai pagātnei un piedošanai ir milzīga nozīme.

Galu galā piedošana ir negatīvās informācijas dzēšana. Viņa lūdza piedošanu tēvam par to, ka viņa visus šos gadus patiesībā viņu ir nicinājusi, turējusi aizvainojumu, tagad Evija saprot, ka viņš bija dziļi nelaimīgs –viņam nekā par paša nelaimi cita nebija ko dot.

Līdzīgi kā ar naudu – ja tā ir, tad ir ko dot, ja nav, tad nav ko dot. Tāpat ir laimi un nelaimi – vai no nelaimīga cilvēka esam tiesīgi pieprasīt laimi? Un galu galā, kas ir svarīgāk – dot dzīvību vai otru nodrošināt ar laimi? Pēc emocionāli dziļākām piedošanas reizēm Evija sāka just pret māti, tēvu un despotisko patēvu pat līdzcietību, daloties viņu sāpēs, pakāpeniski izzuda arī aizvainojuma izjūta. Aizvainojums tāpat kā slikta rīcība nav attaisnojums un nav attaisnojams.

Rezultātā Evijai nevajadzēja doties uz operāciju. Iznākums viņas darbam, kas prasīja prāta attīrīšanu, bija tas, ka sešus mē­nešus kopš brīža, kad viņai paziņoja diagnozi, ārsti bija spiesti atzīt faktu, ko Evija jau zināja, proti, nebija nekādu audzēju pazīmju. Evija savā praksē ir personīgi pārliecinājusies, ka slimību iespējams izārstēt, ja vien pietiekami spēcīgi vēlamies mainīt savas domas un uzskatus.

Dažreiz mēdz gadīties, ka tas, kas pēc mūsu domām ir dzīves lielākā traģēdija, vēršas mums par labu. Slimības laikā varam daudz ko iemācīties un no jauna pārvērtēt savu dzīvi. Evijas dzīve viņas dzimtajā Kurzemes pilsētā ne ar ko neatgādināja šeit pava­dīto bērnību, pateicoties milzīgajām pārmaiņām, kas bija noti­kušas viņas apziņā. Viss sāka iet no rokas. Patiesi, cik ātri spēj mai­nīties mūsu dzīve!

Evija atceras, ka tad, kad viņa bija bērns, māte nespēja viņu aizstāvēt no despotiskā patēva. Toties tagad Evija varēja par viņiem parūpēties un to arī darīja. Starp Eviju, māti un patēvu sāka veidoties jaunas attiecības, jo kopā ar viņiem bija Evija – ne tāpēc, lai tēlotu glābēju, bet ar kaismīgu vēlmi palīdzēt spēkus zaudējušiem sirmgalvjiem uzlabot viņu dzīvi.

Ļoti lēni, pamazām viņi sāka šķetināt sapiņķerēto kamolu. Evija mēģināja visdažādākās metodes, lai soli pa solim virzītos uz priekšu. Drīz vien viņi viens otram vairāk sāka izbrīvēt laiku, lai pabūtu kopā, jo agrāk viņi tā nekad nedarīja.

Pēc gada viņi brīvi sarunājās, smējās, kopīgi raudāja, apskāvās. „Tikai reizi pa reizei viņi dažkārt mani aizkaitināja un paldies viņiem par to, jo tad labāk varēju ieraudzīt jomas, pie kurām man vēl ir jāpiestrādā. Šobrīd vecāki ir miruši. Mēs kopā pabeidzām visu, ko spējām. Tagad mēs visi esam brīvi”, – atviegloti nopūtās Evija.

 

 

Pedagogs.lv ,