Vārda dienas: Zanda, Lāsma, Zandis , Lāse, Lasma, Lāsmiņa

Raksts

Skolotājas Māras Ozolas pedagoģiskās piezīmes jeb stāsts par to, kā katru stundu diriģēja kā orķestri – ar rādāmkociņu (2.daļa). 

Jauna darbavieta, viss citādi. Bērni mazi – 3., 4. klase. Beidzot es varu būt tikai skolotāja, nevis karavīrs ienaidnieka aizmugurē vai pat frontē. Toties katrā klasē ap 40 skolnieku, mācības divās maiņās. Visus pārredzēt varu tikai no paaugstinājuma.

Katru stundu diriģēju kā orķestri – ar rādāmkociņu. Par individuālu darbu nav ko sapņot. Par disciplīnu, paldies dievam, nevar sūdzēties.  Pietiek, ja šad tad garāmejot pabakstu ar rādāmkociņu pa burtnīcu vai grāmatu, vai arī – sliktākajā gadījumā – skaļi uzplīkšķinu pa solu.

Vienā klasē – smagākajā, ar pagarināto grupu – pāris sīču mēģina būt nerātni. Audzinātāja, pieredzējusi kolēģe, māca mani, kā pareizi sadot pa dibenu, lai neviens neko neredz un pats vainīgais nesūdzētos. Uzmanīgi noskatos „paraugstundu”, tomēr šādu līdzekli baidos pielietot.

Citā reizē un no citas kolēģes saņemu vieglāk lietojamu pamācību: ”Nekad nesitiet skolēnam. Ja neklausa, paņemiet pie rociņas un pavediet maliņā.” Kad neizpratnē blisinu acis, viņa saņem mani pašu aiz augšdelma un „paved maliņā”. Iebrēcos, jo traki sāpīgi, bet šī mierīgā balsī saka: „Nu ko tu spirinies? Es tak neko nedaru!” Šī mācība man der labāk.

To ielāgoju un pielietoju pēc vairākiem gadiem – pie lielajiem skolniekiem. Iedarbojas tiešām labi. Ja kāds vēl ķepurojas un  kaut ko protestē, pietiek vairs tikai pateikt:

– Ko ālējies? Es tak neko nedaru! Panāc malā un nomierinies!

Man ir neticami paveicies – beidzot esmu ieguvusi īstu darbaudzinātāju. Mūsu mācību pārzine (kas, laikam gan arī patiesībā vada visu skolu) ir īsta skolotāju skolotāja. Visu laiku jūtu viņas vadošo roku, tomēr nekad tā nekļūst par bikstītāju.

Grūtā brīdī allaž ir uz ko balstīties. Arī ikdienā var šo un to pajautāt. Pamazām aust saprašana, kā īsti ir jāstrādā. Protams, ka tas uzreiz neizdodas. Milzu skolā kolēģu daudz, starp tiem daudz patiešām interesantu cilvēku. Nepārtraukti var šo un to mācīties. Ne viss sanāk.

Reiz kādā skolotāju saiešanā ir runa par svilpšanu. Viena mazo klašu skolotāja nicīgi nosaka: mēs jau neviena svilpt nemākot. Kad protestējam, viņa – neliela auguma iesirms tantuks – vienā mierā sabāž četrus pirkstus mutē un parāda, kā tas pareizi darāms. Svilpiens tāds, ka visi pietupstamies un liekas – tūlīt sāks birt apmetums. Pazemīgi atzīstam, ka viņai taisnība. Lai gan cītīgi vingrināmies, mums nekas prātīgs nesanāk. Ko lai dara – katram savs talants.

Bērniem es patīku – kā jau gandrīz visas ļoti jaunās skolotājas. Viņi vārda tiešā nozīmē trinas gar mani, meitenes, pa gaiteni ejot, spraucas padusēs. Vecākās kolēģes dod padomu to nepieļaut, ieturēt distanci. Viegli teikt, bet kā to izdarīt, bērnus neatgrūžot? Pamazām kaut kas arī izdodas, un tas patiesībā nedaudz atvieglo skolas ikdienu. Nav jau viegli strādāt, ja visu laiku kāds plijas virsū.

Protams, runa ir tikai par starpbrīžiem. Stundā neviens vaļības neatļaujas. Skolēniem paredzēts sēdēt taisni, rokas uz galda salikušiem, un tas diezgan kārtīgi tiek pildīts, it īpaši labās (stingrās) skolās, kāda skaitās arī mūsējā. Mācību darbs rit diezgan līdzīgi visās klasēs, un es nekāds izņēmums neesmu. Man tomēr liela stingrība diez ko nepatīk. Mūsdienās varētu teikt, ka esmu demokrātiskāka darba stila piekritēja.

Audzināmā klase – trešā. Salīdzinot ar pašas bērniem, man viņi liekas tik lieli, tik pieauguši. Satiekam labi. Man nez kāpēc šķiet, ka manējie ir visinteresantākie visā skolā. Viņiem viss  ir vis, vis, vis… Daudz neapšaubāmu talantu. Mācās gandrīz visi čakli, lai nu kā katrreiz ar rezultātu. Arī ar vecākiem izdodas saprasties. Grupa mammu skolā parādās bieži, interesējas par bērneļiem. Gandrīz visas sagaidu ar prieku.

Ar vienu iet grūti. Meitēns – Dacīte – ir klases sāpju bērns. Problēmas gan ar sekmēm, gan ar disciplīnu. Nav jau nekāds brīnums – līdzība ar māti nepārprotama. Šad tad skolā parādās arī tēvs, ar to vismaz kaut ko var sarunāt.

Reiz Daces mamma ierodas, lai mācību pārzinei sūdzētos par matemātikas skolotāju – bērnam tur ir jūtamas problēmas. Krietnu brīdi viņa brēkalē, ka meitas sliktajās sekmēs vainojama skolotāja. Galvenais pamatojums, kas tiek nemitīgi dažādās variācijās locīts, – ka tiek strādāts ar pārāk ātrām metodēm, un skolēni nekā nevar uztvert. Vārdu viļņi veļas ilgi un dikti, līdz pārzine apjēdz, ka runa taču ir par skolotāju V.

Tā ir neparasti lēns cilvēks, kas it neko nav spējīga ātri izdarīt: pat iet un ēd lēni, katra kustība viņai ir kā īpašiem paņēmieniem izveidotā filmā. Kad pārzine to izbrīnījusies dara zināmu mammai, saniknotā sieviete ne druskas neapmulst un per tik tālāk: nu tad tās metodes esot par lēnu. Domu, ka varbūt tā lieta ar metodēm pašai nav īsti skaidra, šī māmiņa pat nepieļauj. Tas taču ir tik vienkārši – kurš tad nav skolā gājis! Tātad katram par metodēm visiem viss skaidrāks par skaidru.

Kad aizeju uz nākamo stundu, saruna vēl nav beigusies, tāpēc tā arī nezinu, kā priekšniece tika ar enerģisko dāmu galā. Lai nu kā, gūstu svarīgu atziņu: pasargi, Dievs, mani no vecākiem, no tiem bērniem es pati pasargāšos. Stundās ar Dacīti sadzīvojam tīri labi, bērns, laikam mieru meklēdams, pat tā kā tiecas pie manis un labprāt paklausa, cik nu spēj.

Klases vecākais – Ivariņš – ir glīts, blonds gara auguma zēns. Pēc rakstura miermīlīgs un kluss. Viņam ir viena nelaime – stostīšanās, gan ne pārāk stipra, tomēr traucē. Sarunā ar māti iesaku tautas mutē dzirdētus paņēmienus, domādama, ka, ja nelīdzēs, tad arī neskādēs. Nav jau nekas sarežģīts: stiprā vējā jūras malā vienatnē klaigāt, cik jaudas, izsakot pilnus vārdus un frāzes. Nezinu, vai no tā bija kāds labums, bet ar puiku un viņa mammu nodibinās ciešs kontakts. Kad pēc pāris gadiem atkal gāju prom, zēns esot mājās gauži raudājis. Man jau arī bija žēl.

Mārim cita nelaime. Pat pirmajā solā sēžot, grūti sekot stundai, tāds miegains, gauss, darba rezultāti pavāji. Ilgi mēģinu noskaidrot neveiksmju cēloni. Kad sarunā ar māti nonākam līdz dienas režīmam, vaina rokā. Gandrīz tūliņ pēc skolas nabaga bērns tiek nosēdināts pie grāmatām un turēts, kamēr viss padarīts. Noguruma dēļ nekas, protams, neveicas, un šis process ievelkas līdz vēlai naktij. Ap vieniem ticis gulēt, puika, protams, otrā rītā vairs nav strādātājs. Un tā viss turpinās. Ar lielām pūlēm izdodas ar māti vienoties par dienas režīmu. Kā tas tiek ievērots, protams, nezinu, bet tā kā kļūst mazliet labāk.

Nopietnā un superapzinīgā Inesīte dzīvo pie vecmāmiņas. Stundās ļoti cenšas, protams, atzīmes labu labās. Arī visādi citādi – kārtīgs un gudrs bērns. Prieks ar tādu strādāt. Bet neiztiekam arī bez kurioziem. Padzirdējusi, ka es špricēju saviem pašas apslimušajiem mazuļiem penicilīnu, Inesīte dara zināmu, ka viņai arī jāinjicē vitamīni, un lūdz, lai es to izdaru.

Vakarpusē viņa ierodas pie manis mājās ar kārtīgi sterilizētiem instrumentiem un ampulām. Vecmāmiņai neesot nekādu iebildumu pret šo procedūru. Nu, ko – tad jau man arī ne. Viens un divi, apaļais dupšelis sašpricēts pēc visiem noteikumiem. Par šādu pasākumu likumību tajos laikos netika spriedelēts. Kas tur liels – vai tad man grūti! Nesaprotu gan, kāpēc skuķēns tā gribēja – pārbaude manai labsirdībai vai mātes klātbūtnes trūkums?

Klases audzināšanā man vispār rokas brīvas. Tik vien kā jāsasauc pāris reižu vecāku sapulce, tas laikam bija ierakstīts noteikumos. Tā kā ar bērniem un vecākiem satiekam labi, nekādu īpašo problēmu arī nav. Pa brīvajiem brīžiem iestudējam mazu ludziņu, piedalās, protams, visi, mani ieskaitot. Neatceros vairs, kas tur īsti bija, atminos vien Inesītes izteiksmīgo frāzi:

– Vecmāmiņ, vecmāmiņ, pankūkas deg!

Vecmāmiņa laikam biju es. Liela atsaucība, daudz aplausu. Visi apmierināti.

Stundas beidzas sešos desmit – otrā maiņa. Bērnudārzu slēdz sešos. Nākas gandrīz katru dienu sarunāt kādu, kas bērnus izņem un atved pie manis uz skolu. Bieži to dara skolēni – rindas kārtībā. Tas nevienu nemulsina, arī iebildumu nekādu, ne no vecāku, ne administrācijas puses. Kaut kā tak puikas jādabū mājās, tas pat ezim skaidrs. Par cilvēktiesībām neviens neko vēl nebija dzirdējis, arī dārziņā bērnus deva katram, kas nāca pakaļ. Es jau smējos: ja pēc viņiem ierastos kāds pieckājains marsietis, mazie mierīgi ķertos pie taustekļa un ietu līdz.

Pār skolu nāk kārtējā pārbaude – kaut kas līdzīgs mūsdienu akreditācijai. Visu smagāko daļu paņem uz sevis mācību pārzines. Skolā valda kārtība, tāpēc, šķiet, nekādu īpašu problēmu nav. Viss ir jau laikus kontrolēts un trūkumi novērsti, dokumentācija sarakstīta. Skolotājiem tikai jāparāda atsevišķas atklātās stundas. Tur nu man nekas nav pretī. Lai jau nāk un skatās. Tik un tā mācību pārzine agrāk ik pa laikam to darījusi. Pēc tam katra stunda tika izrunāta – labvēlīgā tonī, tāpēc baiļu nekādu. Tāpat arī šoreiz. Saņemu pat uzslavu par uzdrīkstēšanos. Literatūras stundā runājām par darbu tautasdziesmās. Starp citām biju pielikusi pie sienas arī šādu:

Mūs` brālīši sūdus veda

Zeltītiem ratiņiem.

Mūs` māsiņas ārdītājas

Sidrabiņa dakšiņām.

Arī par to stundā runājām, ka darbi ir dažādi, bet visi godājami un nepieciešami. Taisni jāsmejas, bet tajos laikos tā bija uzdrīkstēšanās – kaut ko tādu piespraust pie sienas. Tautiskās būšanas jau vispār astoņdesmitajos skaitījās tādas slidenas padarīšanas. Un te vēl runa par sūdiem…

Kad viss iztirzāts, pārbaudītāja manai priekšniecei uzdod tiešu jautājumu, kā viņa mani vērtē kopumā. Atbildi gaidu drusku drebošu sirdi: mācību pārzine tomēr ir barga un tieša sieva, kaut gan atsaucīga un labvēlīga. Šoreiz viņa, mazliet pavilcinājusies, saka:

– Viņa ir … augoša skolotāja.

Gauži nopriecājos.  Skaidri zinu, ka apzīmējumu „laba” es vēl neesmu pelnījusi, bet bargu kritiku arī negribas dzirdēt. Un vārds „augoša” man visai gāja pie sirds. Klusībā nospriežu, ka tāda es gribētu palikt līdz mūža beigām – augoša skolotāja. Labi, kaut arī ne skolotāja, bet – augoša.

Gluži netīšām iekuļos smagā ķezā. Labi vēl, ka viss puslīdz mierīgi beidzas. Visas skolas rudens sākumā tolaik piedalījās talkās. Mums jālasa aronijas – tik mazus bērnus kartupeļos vēl nesūtīja. Man mājās apslimis puišelis, un tāpēc palūdzu  kolēģei manējos pāris stundas pēcpusdienā pieskatīt.

Arī divām meitenēm kaut kādas darīšanas pilsētā. Jāiet pāris kilometru pa taku gar mežmalu, tad pa ceļu līdz galam. Meitenes iziet drusku agrāk man pa priekšu, es aizkavējos, vēl pēdējos norādījumus dodama. Tad eju viņām nopakaļ. Kādā vietā pamanu, ka taka sadalās un ka ceļš pauguriņam pa otru pusi ir drusku īsāks. Aizeju pa to, pēc pārsimt metriem abas takas atkal savienojas. Mierīgi nonāku mājās, meitenes tā arī neredzējusi, pārliecībā, ka abas joprojām iet man pa priekšu.

Otrā rītā esmu bezgala pārsteigta, ieraugot skolā abas mammas, turklāt visai uztrauktas. Izrādās, ka meitenēm pie pilsētas piesējušies kaut kādi puiši, abas gan laimīgi tikušas vaļā, bet pārnākušas mājās apvainotas un gauži raudādamas. Mammas ieradušās noskaidrot, kā tas varēja gadīties, ka bērni palikuši bez uzraudzības. Es arī nesaprotu.

Visu sīki pārrunājot, tiekam pie skaidrības. Meitenes uz brīdi apsēdušās, lai mani pagaidītu. Es savukārt aiz mazā pakalniņa viņas nepamanīju un klusām aizgāju garām. Par laimi tiek pieņemts, ka manas vainas tur nav, un tā viss mierīgi beidzas. Bet varēja būt arī daudz sliktāk. No tā laika man nepatīk, ja skolēni ekskursijās vai citur aiziet man garām uz priekšu, ka vairs nav saredzami.

Pasaules netaisnība – mazo klašu skolotājiem alga ir mazāka nekā vidējā un vecākā posma skolotājiem. Nez uz kādiem apsvērumiem gan tas balstīts? Darba taču nav ne druskas mazāk. Strādājam divās maiņās, burtnīcu kaudzes vai līdz griestiem. Un par to visu – 104 rubļi uz papīra. Vīrs pelna tikai drusku vairāk. Kā lai ar diviem bērniem iztiek?

Labi, ka man ir otra darba grāmatiņa. Ar to izdodas iekārtoties turpat skolā par apkopēju. Vēlu vakaros nākas tīrīt sporta zāli, ģērbtuves, tualetes, divus gaiteņus. Darbs kaulus nelauž, arī godam kantes nerīvē. Atceros tik laiku pa laikam to tautasdziesmu par sūdu vešanu. Toties vēl 10 rubļi mēnesī nāk klāt par ģērbtuvēs atstātajām pudelēm vien.

Vīrs šad tad nāk palīgā. Šad tad ne. Mēs vairs labi nesatiekam. Uz āru gan cenšos neko neizrādīt. Skolas bērni par manu piepelnīšanos gan zina, bet neko lielu neiztaisa – laikam jau manis pašas nostājas dēļ.

Varbūt manu prestižu ceļ tas, ka joprojām cīnos pa aspirantūru. Tādas lietas bērniem patīk: skolotāja atkal mācās! Esmu, tā sakot, dzīvs labais piemērs.

Jauks laiks manā nepareizajā karjerā. Bet tas bija un pagāja. Ar vīru izšķīros, un nācās meklēt jaunu darbavietu. Tā bija tālu. Viens no pirmajiem kritērijiem – labs dzīvoklis. Otrs – skaista apkārtne. Rūpniecības pilsētas un kopmītnes manam mūžam likās gana. Skolas bērnus atstāt gan bija žēl. Tikko labi sastrādājušies, saraduši – un jau jāšķiras. Neko darīt, dzīve reizēm var būt diezgan nežēlīga. Lai pierod.

Show Buttons
Hide Buttons