Skaties mobilo versiju!
Vārda dienas: Rasma, Rasa, Maira, Maila, Maima, Maina, Mairina, Mimoza, Molija, Mollija, Mora, Morēna, Morgane, Rasita, Rasmīte, Rasulīte

Twitterī

14. marts, 2018

Nepareizās audzinātājas piezīmes jeb skolotājas Māras Ozolas pedagoģiskās piezīmes

Parasti cilvēks izvēlas darbu. Dažreiz darbs izvēlas cilvēku. Un tad tur nekā nevar līdzēt. Nekad neesmu gribējusi kļūt par skolotāju. Man pat tāda doma nav ienākusi prātā. Un tomēr – te nu es esmu, učene ar pārdesmit (nebūsim sīkumaini!) gadu stāžu. Trīsreiz mēģināju šo amatu pamest. Nesanāca, ja neskaita kādus 10 gadus atpūtai. Šādu vai tādu iemeslu dēļ dzīve allaž atsvieda mani atpakaļ. Trīsreiz padevos liktenim, taču ne bez noteikumiem. Visvairāk mani biedēja iespēja kļūt skolmeistariskai – pārāk pareizai, visiem rakstītajiem un nerakstītajiem likumiem un noteikumiem atbilstošai, ar zīmogu sejā. Piekritu strādāt šo darbu, ja varēšu palikt tāda, kāda vēlos būt – nepareiza. Un tas nu man izdevās.

Pirmā darbavieta. Profesionālā skola. Audzēkņiem – 15 līdz 19 gadu, man – 23. Sīks augums, gari mati, glīts izskats. Lielākoties puišu grupas. Tālāko var viegli iedomāties. Pirms visi uzzināja, ka esmu skolotāja, precēta dāma un bērna māte, saņēmu vairākus piedāvājumus uz randiņu vai kino (dzīvojām turpat kopmītnēs). Pēc tam tos nomainīja asprātības un īsprātības. Kamēr vairāki dabūja pa snīpi un pārējie aprāvās, atzīstot, ka mani aiztikt nav prātīgi.

Kauties, protams, nekāvos, tie bija tikai dialogi. Tajos laikos neviens nebija īpaši sīkumains vārdu izvēlē un par skarbāku izvēli sūdzēties neskrēja. Tomēr centos arvien palikt pieklājības robežās, turēties gabaliņu virs puišu līmeņa un allaž, cik vien iespējams Izrādīt tiem cieņu. Universitātē mums neviens nemācīja, kā un kādas veidot attiecības ar skolēniem, galva bija pilna ar daiļliteratūru, dažām metodiskām gudrībām un marksisma-ļeņinisma klasiķu konspektiem. Labākais no visa bija A.Makarenko „Pedagoģiskā poēma” un Suhomļinska darbi. Katrreiz no jauna nācās zibenīgi izvērtēt situāciju un ātri, dažkārt nesaudzīgi reaģēt. Labi, ka vismaz bail nebija.

Eju pa garo kopmītņu gaiteni. Bariņš puišu stāv istabiņas durvīs. Kad jau esmu garām, aiz muguras krieviski atskan kāda balss:
– Nu, šo skolotāju es labprāt izp…

Hihināšana. Mierīgi pagriežos, lēni noskatu smīnīgo runātāju no galvas līdz kājām un nosaku viņa dzimtajā valodā:

– Dod nu, Dieviņ, ka tas mūsu teliņš to vilku noķertu!

Mierīgi aizeju. Visi, izņemot asprāti, smejas locīdamies – katrs priecīgs, ka pats nav izgāzies. Turpmāk no šīm durvīm atskan tikai pieklājīgi sveicieni, ko allaž laipni atņemu. Neturu uz puišiem ļaunu prātu, viņi jau tikai jokoja pa savai saprašanai un gribēja pievērst manu uzmanību.

Nāku no vilciena. Pāris soļu pa priekšu iet trīs jaunekļi. Viens paskaļi ierunājas (spriežot pēc intonācijas – speciāli tā, lai es labi dzirdētu):
– E, na h… galva sāp…

– Aijaijai, Oņiščenko, kā tad jums tik dīvainā vietā galva sasāpējusies? – nekavējos atsaukties mierīgā, viegli ieinteresētā balsī.

Saruna tomēr pārtrūkst, puiši, kaut gan turpina mierīgi iet, nez kāpēc šķiet it kā sastinguši. Vainīgajam – garam, ļoti blondam jaunietim – sārtums lēni pa kaklu uzkāpj līdz pat galvvidum, pa ceļam iekrāsojot ausis koši sarkanas. Kopmītnes sasniedzam pilnīgā mierā un klusumā. Vēlāk visi izliekamies, ka tāda dialoga nemaz nav bijis, bet rupjību vairs nav. Arī naidīguma vai kā cita slikta ne. Sods – uzknābiens – tātad bijis taisnīgs, pelnītu pērienu puiši ļaunā neņem. Varbūt vajadzēja likties nedzirdam? Bet man šķiet, ka tad līdzīgas frāzītes nāktos klausīties bez pārtraukuma. Nē, neko nevar laist garām nepamanītu.

Grupā, kur skaitos otrā audzinātāja, par laimi, ir gandrīz tikai meitenes. Zēnu ir maz, un tie paši miermīlīgi, nekādas īpašas raizes nesagādā. Meičas, lai gan drusku paraupjas, ir labsirdīgas un mani diezgan ieredz, labprāt parunājas. Visus praktiskos jautājumus kārto otra audzinātāja – pieredzējusi meistare. Nesaprotu, vai viņa man neuzticas vai žēlo. Ir jau arī iemesls – ar ideālismu esmu pilna kā suns ar blusām, bet no reālās dzīves maz ko sajēdzu.

Ikdienas sīkumos no manis laikam būtu diezgan maz jēgas, tāpēc esmu ar šo situāciju visai apmierināta un plānoju rūpēties par audzēkņu dvēselēm. Tagad smiekli nāk, to atceroties. Labi vismaz, ka tālaika varai neticu ne par grasi un ar politinformācijām (kas, protams, ir katru nedēļu obligātas) neaizraujos, bet cenšos pa to laiku iemācīt audzēkņiem kaut ko cēlu un skaistu. Lai nu kā, dzīvojam tīri mierīgi.

Diezgan viegli varam aizbraukt uz Rīgu, uz Dzejas dienām, piemēram. Kad esam pasākumos, meitenes vāc mani kā mazu bērnu un pieskata, lai man pūlī nenotiek kas ļauns, ja vajag, kā tirāni pat izlauž ceļu – esmu par viņām stipri sīkāka.

Nesaprotu – pateikties vai bārties, viss jau ir labi domāts, tikai reizēm parupji izpildīts. Meitenes jaukas, daļa prātīgas, citas – tīrie dabas bērni. Pret mani neizturas kā pret līdzīgu, izrāda pienācīgo cieņu, ja vien nav jāvelk mani ārā no pūļa biezuma, tāpēc nospriežu, ka viss kārtībā.

Vienai no dvīnēm – sešpadsmitgadīgai nedaudz aprobežotai ņiprulei – uzradies pielūdzējs, uzbeks. Precēšoties, viss jau esot norunāts. Kamēr es izbrīnā blisinu acis un nesaprotu, ko nu darīt, meistare jau rīkojas. Viņa laikam tādas lietas pieredzējusi un uzreiz iesaista smago artilēriju – skolas administrāciju. Pedagoģiskajā sēdē meitēns tikai smaida un rausta plecus. Izskatās, ka pats īsti neapjauš, ko dara. Labi, ka direktoram viss skaidrs (nezinu gan, no kurienes viņam tāda informācija radusies, padomju laikā par to nerunāja), un viņš ķeras vērsim pie ragiem:

– Vai Kalimu par tevi samaksāja?

Izrādās, dažs labs tālās Vidusāzijas iemītnieks Latvijā atrod iespēju lētāk tikt pie sievas nekā dzimtenē. Skuķis turpina raustīt plecus, bet situācija pamazām noskaidrojas, arī māte dabūta rokā. Intelektuāli tā daudz neatšķiras no meitas, uz jautājumu, ko meita, pati bērns būdama, iesāks ar zīdaini, kas droši vien nāktu pasaulē, vien smaida un apgalvo, ka viņai jau tādi maziņi patīkot.

Tālāk rīkojas direktors ar vietniekiem, tāpēc sīkumus es nezinu. Kavalieris pazūd, meitene paliek skolā, bet apbēdināta neliekas. Kad vaicājam, ko atraidītais teicis, vien nosmaida un nez kāpēc itin priecīgi atbild, ka solījis sadot pa galvu. Par laimi tie ir tikai draudi, un vairāk par viņu nekas nav dzirdams.

Pārējās ir krievu grupas, kur mācu latviešu valodu. Tikai puiši. Katru dienu eju uz skolu kā uz kauju, nedrīkstu pieļaut nevienu kļūdu, lai nezaudētu autoritāti. Pret audzēkņiem izturos ar uzsvērtu cieņu, uzrunāju uz jūs. Viņi pie tādas apiešanās nav raduši, zinu, ka dažs labs kolēģis stundās lamājas rupjiem vārdiem, meistari daļu pedagoģijas aizstāj ar dūrēm. Katrā grupā ir daži barveži, un tiem mana izturēšanās varen patīk, tāpēc viņi izmisīgi pūlas man atbildēt ar to pašu. Ja kāds pārāk mēģina ālēties, tas tiek diezgan brutāli nomierināts.

Skolēnu zināšanu līmenis bezgala dažāds. No tālās padomjzemes malām atbraukušie nesaprot ne bū, ne bē, daži vietējie runā un lasa latviski ne sliktāk par mani pašu.  Mācību līdzekļu nekādu, ja neskaita vecas un nekvalitatīvas mācību grāmatas, devītajās klasēs uz diviem viena, desmitajās – astoņas uz divdesmit.

Un ko gan lai saka par manu pieredzi un prasmi? Ha! Izsmiekls! Bija jau, bija universitātē speckurss par latvieši valodas mācīšanu cittautiešiem, taču neatceros, ka no tā visa kaut jel kas būtu praktiski izmantojams. Tomēr cenšos darīt, cik nu manos spēkos. Labi vismaz, ka pati krievu valodu pārvaldu pilnībā.

Devītās klases puišu grupas diezgan mierīgas. Vislielākajā – 30 cilvēku, tomēr ar tiem dīvainā kārtā satiekam vislabāk. Reiz, kad viņi stundā bijuši grūti savācami, aprunājos ar meistaru. Otrā dienā puiši sagaida mani noskumuši un ar pārmetumiem:

– Skolotāj, nu kāpēc jūs sūdzējāties meistaram? Viņš mums tā sadeva!

– Kā – sadeva?

Zēni uzskatāmi parāda, kā tieši tas noticis. Par manu apjukumu viņi smejas. Puiši meistaram neņem ļaunā roku palaišanu, tikai uzskata, ka sods bijis nepelnīti bargs. Attopu vien pajautāt:

– Jā, ko tad lai es daru, ja jūs mani neklausāt?

– Viens no vadoņiem, diezgan gudrs un pret mani visnotaļ draudzīgi noskaņots jauneklis, uztver šo jautājumu nopietni un ņemas mani pamācīt:

– Skolotāj, labāk jūs pati mūs sitiet, tad būs kārtība.

– Apjūku pavisam un neveikli mēģinu jokot:

– Jā, bet man tas kulaciņš tāds maziņš!

Mans pamācītājs tomēr visu ņem par pilnu, uzmanīgi aplūko manu uz priekšu pastiepto dūri un turpina:

– Nekas, nav nemaz tik slikti, jūs tik pamēģiniet, un pati redzēsiet, ka mēs jūs klausīsim.

Ar šo piedāvājumu tomēr neesmu mierā un zēniem par lielu brīnumu atsakos no piedāvātā risinājuma. Dīvainā kārtā vajadzība pēc kaušanās tā arī vairs nerodas, sadzīvojam tīri labi.
Ar desmitajiem iet daudz grūtāk. Universitātē mums nemācīja, kā strādāt, ja uz klasi ir tikai astoņas grāmatas un gandrīz neviens skolēns lāga neprot rakstīt latviski. Un ko darīt, ja neviens  arī netaisās mācīties? Ar divām grupām kaut kā vēl tieku galā, bet ar vienu ir pavisam slikti.

Viņi mani tik tikko ievēro, stundās mūžīgs troksnis. Grāmatu nav, burtnīcas netiek lietotas, pat ne tikai paņemtas līdz. Nedroši pamēģinu šādas un tādas augstskolā reiz iekaltas metodes – nekas nesanāk. Bail nav, jo ierastā pieklājība mani sargā, bet es taču neko nevaru iemācīt! Reizēm nesaprotu, kāpēc viņi joprojām vēl kaut cik turas solos. Vienīgais, kas mazliet iedarbojas, ir saukšana priekšā atbildēt – tad viņi pa vienam nez kāpēc nāk un mēģina kaut ko lasīt vai tulkot.

Kādu dienu jau pirms stundas visi par kaut ko sastrīdējušies un iesākto turpina arī kabinetā. Telpā īsts elles troksnis, puiši lamājas, labi vēl, ka ir puslīdz solos un nekaujas. Klusēdama stāvu priekšā – mani jau tikpat nedzirdētu. Piepeši atsprāgst vaļā durvis un iekšā iebrāžas direktora vietnieks, liels, plecīgs tēvainis ar skaļu, dobju balsi. Minūtes piecas viņš auro, nežēlodams ne pūļu, ne rīkles.

Puiši stāv kā stīgas, rokas gar bikšu vīlēm nostiepuši. Pateicis visu, kas sakāms, priekšnieks aiziet, man ne acu neuzmetis. Puiši bailīgi apsēžas, tad viens saņemas un atļaujas par tikko izgājušo pedagogu kaut ko nicīgu pateikt. Bet nu man ir dūša pilna un dusmas līdz mākoņiem. Tagad auroju es.

Izbļauju visu, kas sakrājies pa pusotru mēnesi veltīgas stīvēšanās, un lamājos ne sliktāk par priekšnieku, tikai pieklājīgākiem vārdiem. Kad dusmas sāk izsīkt, atjaunojas domāšanas spējas un saprotu, ka puiši pirmo reizi mani ne tikai dzird, bet arī klausās. Mute turpina bārstīt niknas frāzes, bet galva sāk izmisīgi gudrot: man tūliņ, tūliņ jāpasaka kaut kas sevišķi svarīgs, kamēr viņi vēl klausās, jāpasaka kaut kas tāds, kas pārmetīs tiltu starp mums un ļaus uzsākt kaut jel kādu dialogu. Beidzot es dusmīgi izgrūžu vārdus:

“Un kas jūs vispār esat par cilvēkiem, jūs nekas neinteresē, jums pat neko pastāstīt nevar!”, – un uz mirkli apstājos it kā lai atvilktu elpu, bet patiesībā ar cerību, ka kāds ko pateiks pretī.

“Un tiešām!”,- viens no vadoņiem ierunājas:

– Bet jūs jau neko nestāstat!

– Nu klūpu šim cekulā:

– Ak tā!? Bet kā tad var stāstīt tādā troksnī!

Tūliņ būšot klusums, lai tik stāstot. Tiešām, pāris dunkas ātri nomierina tos, kas jau sākuši dīdīties. Divdesmit jaunekļu sēž, rokas uz soliem salikuši, gaida. Varētu dzirdēt adatu nokrītam. Bet neviena adata nekrīt. Tikai es, viena klases priekšā, krampjaini mēģinu mērkaķa ātrumā izdomāt, ko gan lai pastāstu tādu pavisam īpašu.

Te nāk laimīga doma. Latviešu grupā esam tikko izņēmuši „Lāčplēsi”, to zinu gandrīz no galvas. Lēnām un mierīgi, domās aši tulkojot, sāku krieviski stāstīt. Klusums. Tikai mana balss skan rāmi, gandrīz vai aijājoši. Stāstu un stāstu. Brīžos, kad uz mirkli apstājos, lai pārdomātu tulkojumu, joprojām klusums, tāds nedabīgs.

Liekas, puiši pārstājuši pat elpot un mirkšķināt acis. Un pēkšņi šo pilnīgo klusumu pārtrauc neizturami skaļš zvans, kas, šķiet, plēš vai ausis pušu. Klase ar tādu kā vaidu ievelk elpu, bet zēns, kas vienmēr sēž pašā priekšā un caurām stundām dīdās un runā, iekrampējas solā kā slīcējs, kam grib atņemt vienīgo dēli, un patiesā izmisumā iekliedzas:

“Bet tālāk? Kas bija tālāk?!”.

Apjukusi pajautāju:

– Puiši, vai tad jums neviens nekad neko nav stāstījis?

– Nē, nav, – atskan vienprātīga atbilde.

– Bet tad, kad bijāt maziņi, pasakas taču stāstīja?

– Nē, nestāstīja vis.

Pakrūtē sažņaudzas žēlums. Viņi tak nav redzējuši neko labāku par sliktām filmām un kāvieniem. Ātri vienojamies, ka turpmāk divdesmit minūtes visi čakli strādāsim, kas stundā vajadzīgs, bet atlikušajās es kaut ko stāstīšu.
Norunu godīgi pildām.

Nezinu, vai izdodas iemācīt kaut ko no latviešu valodas, bet stāsti un sarunas viņiem noteikti nāk par labu, nemaz nerunājot par to, ka īsumā iepazīstinu puišus ar krietnu daļu no latviešu klasikas. Nesu arī daudz ko rādīt – gan mākslas albūmus, gan žurnālus, gan dažādas citas grāmatas – kā daiļliteratūru, tā populārzinātniskās.

Tiekam pat līdz J. Zālīša „Mīlestības vārdā”. Protams, visu pārrunājam. Arī citās grupās puiši palūdz pāriet uz šādu sistēmu, un visi ir apmierināti. Bet priekšniecība? Bez problēmām – nevienu neinteresē, ko stundās daru, ka tik sekmīgi. Un par to sūdzēties nevar. Nevaru gan arī apgalvot, ka tas ir tikai mans nopelns – pilnīgi iespējams, ka dažam patika uz mācīšanos ārpus mana redzesloka tiek iedzīta ar dūrēm, bet dzirdēts nekas nav. Zilumu nav, sūdzību nav, nesekmīgo nav, tātad viss kārtībā. Bet varbūt viss bija patiešām brīvprātīgi.

Ļoti iecienīts ir jauniešu žurnāls „Liesma.” Kas valodu neprot, vismaz skatās bildītes. Reizēm, kamēr daži priekšā atbild, palaižu kādus žurnālus pa klasi, lai pārējie papēta. Piepeši izdzirdu iečirkstamies papīru. Paceļu acis. Viens puika – tas pats, kas tik ļoti bija gribējis dzirdēt stāsta turpinājumu – mēģina izplēst nelielu attēlu. Vajadzētu sodīt. Bet kāda jēga? Pats taču labi zina, ka rīkojies slikti. Ne vārda neteikusi, atņemu žurnālu un turpinu stundu, it kā nekas nebūtu noticis. Puisis brīdi sēž, apcerēdams notikušo, tad sāk dīdīties un cenšas pievērst manu uzmanību. Pamazām viņš ņemas arvien cītīgāk, kļūdams arvien nelaimīgāks un visiem spēkiem pūlas izpelnīties sodu vai vismaz aizrādījumu. Nekas nelīdz, esmu dusmīga un neliekos ne zinis.

Kad stunda jau nāk uz beigām, jauneklis izskatās tik bēdīgs, ka tīri vai žēl paliek. Dažas minūtes pirms zvana viņš godīgi paceļ roku un piesakās atbildēt. Ir taisni vai jāsmejas, cik ļoti nabadziņš pūlas noslēpt savas zināšanas. Kaut gan latviski zēns prot gandrīz tikpat labi kā es, viņš izmisīgi cenšas saputrot visu, ko vien spēj. Beigu beigās apžēlojos un ar dusmīgu ģīmi ielieku viņam divnieku. Pirmo un vienīgo reizi redzu, cik laimīgs var būt cilvēks par saņemtu nesekmīgu atzīmi. Viņš beidzot ir dabūjis, ko gribējis – pelnīto sodu.

Pilsēta, kurā dzīvoju, skaitās viena no bīstamākajām republikā – gan ekoloģijas, gan kriminoloģijas jomā. No maniem audzēkņiem daži stāv rindā uz nepilngadīgo noziedznieku koloniju (tur trūkstot vietu), daži no turienes atgriezušies. Nezinu gan, kuri. Vai nav vienalga, tāpat visi vienādi. Par pedagoģiskās padomes sēdē pieņemtu blakuslēmumu – nodrošināt audzēknim piespiedu ārstēšanos no alkoholisma – neviens īpaši nebrīnās. Par dažiem ir aizdomas (jau tajos laikos, kad narkomānija Padomju Savienībā it kā nepastāv!), ka tie lieto vēl ko daudz stiprāku par šņabi. Viens diezgan nožēlojama paskata zēniņš tiek man parādīts kā visiem zināms narkomāns. Līdzēt neviens pat nevar mēģināt, jo šādas problēmas sociālismā neesot. Labi, ka šis puisis man nav jāmāca.

Ar kolēģiem satiekam labi. Parasti viens par otru daudz zinis neliekamies (varbūt man tikai tā liekas?), šad tad pārmijam dažus laipnus vārdus. Pēc kāda pasākuma simpātiskā vēstures skolotāja, sīki izvaicājusi, ko esam darījuši un runājuši, skumji nopūšas un nosaka:

“Jā. Tev vēl ir viņiem ko dot. Man vairs nav nekā”.

To nu nespēju saprast. Kā tas var būt? Man liekas, ka problēma ir tikai viena – nevar pietiekami paņemt pretī. Kolēģe nemaz tik veca vēl neliekas, varbūt pāri 40 – neprasīju. Vai es arī viņas gados jutīšos tāpat? Nu nē! Tad labāk meklēšu citu darbu. Kā tad lai strādā, ja nav ko dot? Bet varbūt tas ir normāli. Sāku kolēģus vērot. Lielākā daļa, šķiet, tiešām ar darbu īpaši neaizraujas. Varbūt es pati neesmu normāla? Kādam tad jābūt labam skolotājam? Šķiet, tas nevienu īsti neinteresē. Ka tik diena galā.

Pastaigas pa pilsētu dienas tumšajā laikā nav ieteicamas, it īpaši sievietēm un vienatnē. Man tomēr tas jādara bieži, jo esmu atkal iesākusi ko jaunu. Pēc kāda laika sāku just, ka ar skolu man nepietiek. Kaut kā trūkst – svaigu zināšanu vai pārmaiņu, īsti nezinu. Lai nu kā, saņemu dūšu un iestājos neklātienes aspirantūrā. Gribu papētīt smalkāk savu dzimto valodu. Tas gan nav viegli. Vakaros, mājās no Rīgas braucot, ir jau tumšs, tomēr baiļu nav, un ne bez iemesla. Gandrīz katrreiz no šaubīgākajām kompānijām iznāk kāds labi pazīstams puisis un ļoti godbijīgi pasveicina. Pārējie tad mani rūpīgi noskata no galvas līdz kājām, un ir skaidrs – no šīs bandas neviens mani neaiztiks, drīzāk aizstāvēs. Jūtos droši kā Dieva ausī.

Kādu vakaru krietnā krēslā krūmainā apvidū pie dzelzceļa uz takas mani panāk viens no vecākajiem audzēkņiem. 19 gadu, precējies, cietumā pasēdējis, tagad mēģina iegūt obligāto vidējo izglītību. Starp citu, ļoti izskatīgs, un manas copes augša sniedzas tieši līdz viņa padusei. Nonācis blakus, smaidā nozibina savus baltos zobus un krieviski laipni saka:

“Māra Karlovna, atdodiet, lūdzu, savu somiņu!”

Saprotu joku un spēlēju līdz – pastiepju uz priekšu savu krietni apdilušo aksesuāru un skumji atbildu:

“Lūdzu, bet, atvainojiet, tāda veca un noplīsusi”.
Laikam mana intonācija sanākusi pārāk patiesa. Puisis it kā sabrūk, balsī ieskanas asaras:

“Māra Karlovna, nu kā jūs varējāt domāt, ka es jums atņemšu somiņu! Es jebkuram atņemšu, bet tikai ne jums!”.

Steidzos nabadziņu nomierināt, ka joku esmu sapratusi un arī mani vārdi nav domāti nopietni. Viņš atvieglots atplaukst un „drošības dēļ” pavada mani līdz kopmītņu durvīm. Laikam nav īsti pārliecināts par saviem kolēģiem un viņu saudzīgo attieksmi pret mani un manu veco tašu.

Kad sāku kaut cik saprast, kā vajadzētu strādāt, gudrās galvas Rīgā izlēma skolu reorganizēt, un vajadzēja meklēt citu darbavietu. Šo to tomēr biju iemācījusies. Pats galvenais – cienīt sevi un savus audzēkņus. Mīlestība nav obligāta. Protams, saviem audzēkņiem biju tā vai citādi pieķērusies. Bet vai šādas jūtas un attieksme būtu jāsauc par mīlestību? Jā, es viņiem droši vien maz iemācīju savu priekšmetu. Tas gan nevienu neinteresēja. Bet viņi uzzināja, kas ir grāmatas, ka tajās ir interesanti stāsti, ka tās māca labo. Viņi uzzināja, ka gleznas nav tikai pliki sievišķi bildēs. Viņi saprata, ka ir pasaulē cilvēki, kas spēj viņus cienīt. Un vai tad ir tik svarīgi, cik vārdiņu vai gramatikas likumu iemācījušies?

Bet pati biju nogājusi ceļu no universitātes absolventa, kurš, protams, ir visgudrākais pasaulē, līdz jaunam skolotājam, kas sāk saprast, cik patiesībā maz zina un prot.

Kaspars