Skaties mobilo versiju!
Vārda dienas: Rasma, Rasa, Maira, Maila, Maima, Maina, Mairina, Mimoza, Molija, Mollija, Mora, Morēna, Morgane, Rasita, Rasmīte, Rasulīte

Twitterī

14. marts, 2018

Par nesekmīgo skolēnu nosodīšanu jeb katrs nesekmīgais nāk uz skolu, lai būtu vajadzīgs skolotājam

Dažkārt skolotāji pārmet, ka ļoti tic pozitīviem spēkiem, tomēr ar skolas dzīvi nav apmie­rināti. Iespējams, ka šāda ticība ir un paliek tikai kā fasāde, kas pastāv tikai vārdos, proti, lai apkārtējie redz, cik esmu labs(a) un pareizs(a).

Ar šādu izrādīšanos nereti vārdos izrādām pareizo attieksmi, taču iekšēji sevi vainojot, nosodot un kritizējot, mēs joprojām turpinām sagaidīt neveiksmes un pārestības.

Jo vairāk mums, skolotājiem, neveiksies pašiem, jo biežāk būsim spiesti skolēniem atgādināt, ka par nepareizo rīcību tiks saņemts sods. Jo vairāk mums, skolotājiem, neveiksies, jo vairāk neveiksmju, nepareizo un slikto mēs saskatīsim skolēnos un apkārtējā pasaulē.

Jēga ir tikai emocionālai ticībai un iekšējai pārliecībai, ko glabājam dziļi sirdī, nevis pareizā laikā un pareizā vietā formāli izteiktajiem vārdiem. Savstarpējās attiecības nav iespējamas bez emocijām. Tas pats sakāms arī par emocionālo sasaisti ar apkārto pasauli un attieksmi pret sevi.

Emocionāla piedalīšanās ir visdziļākā pārliecība, kas patiesībā ir doma, attieksme un attiecīga pārliecība pret sevi, savu dzīvi, jēgu un kam dzīvē visvairāk esam pieķērušies. Emocijas ir mūsu dziļākā un patiesākā pārliecība, mūsu attieksme pret dzīvi, tās jēgu un sevi.

Meklēt ceļu uz laimi un panā­kumiem vienlaicīgi nosodīdami sevi un citus, kritizēdami un vainodami, mēs bloķējam piekļuvi Augstākajiem Spēkiem. Grēks nav nemācīties, grēks nav uzsmēķēt vai iedzert alkoholu, mēs grēkojam, ja netiecamies pēc veselības, labklā­jības, panākumiem, sekmības, labizjūtas, dvēseles miera, mīlestības un laimes.

Grēks ir nosodīt nesekmīgos, grēks ir nosodīt citādos un tamlīdzīgi.

Piemēram, ja skolotājs nosoda nesekmīgus skolēnus, tad no skolotāja puses sanāk tāds kā parazītisks dzīvesveids (tajā pašā laikā šāds skolotājs no skolēna nekā laba vairs negaida).

Kāds skolai un sabiedrībai no tāda skolotāja ir labums? Tikai piesārņo skolas vidi ar agresīvām domām, attieksmi un vārdiem. Šī nosodījuma dēļ cieš arī skolēni, viņu vecāki, kolēģi un sabiedrība kopumā.

Šī netikuma dēļ zaudējam vēlmi gan mācīties, gan strādāt skolā. Iespējams, tādējādi šis emocionālais piesārņojums mūsu skolas ikdienu rada aizvien grūtāku.

Šī, ar nosodījuma starpniecību no skolotāju puses izraisītā skolēnu pretošanās sagrauj skolēnu mācīšanās motivāciju, apmeklēt skolu, cienīt skolotājus un izglītības vērtības.

Šādi, pretodamies, proti, nemācoties, skolēni pret savu gribu ir spiesti sagraut savas nākotnes ieceres un uzstādījumus. Skolēni cieš, un savas ciešanas noslāpē ar izaicinošu uzvedību un nemācīšanos. Bet mēs, skolotāji, pašiem to nevēloties un neapzinoties ar savām, nesekmību nosodošajām domām (tikai tāpēc, ka skolēni neatbilst mūsu noteiktajiem ideāliem), esam gatavi iznīcināt skolēnu sapņus, ilūzijas, viņu nākotnes nodomus.

Attapsimies tikai tad, kad būs par vēlu, proti, kad sapratīsim, ka jaunās paaudzes unikālie, pagaidām mums, pieaugušajiem, nesaprastie ideāli ir jau sagrauti.

Un par labu valstī noteiktajiem pareizajiem ideāliem, proti, standartam, kas netiešā veidā dod tiesības iznīcināt citu unikālās pasaules. Kurš tad nākotnes sabiedrībai ir bīstamāks – divnieku karalis vai par vieniem noteiktajiem, pareizajiem ideāliem karojošais skolotājs un ierēdnis?

Tas nenozīmē, ka nesekmīgie skolēni ir visādi attaisnojami vai pat slavējami. Nē, pavisam un galīgi nē! Viņu nemācīšanos neatzīsim ne mirkli, bet arī nenosodīsim.

Patiesībā katrs nesekmīgais skolēns nāk uz skolu, lai būtu vajadzīgs skolotājam, kurš viņu nosoda. Nosodīdami nesekmīgos, mēs vēršamies pret Dabas daudzveidību

(visi nevar būt sekmīgi tāpat kā visu nevar būt finansiāli bagāti), proti, kamēr skolā būs kaut viens teicamnieks, skolā jābūt vismaz vienam nesekmīgajam. Iemācīsimies pieņemt un cienīt nesekmīgos skolēnus, lai kādi arī viņi būtu. Mums vienkārši nav tiesību viņus nosodīt, proti, iekarot citu unikālās pasaules, padarīt tās līdzīgas mūsējām.

Iespējams, ka daži skolotāji jutīsies izbrīnīti, proti, kā var neno­sodīt nesekmīgus skolēnus, sak, vai tad mums viņus par to tagad vajadzēs vēl mīlēt, vai?!

Jā, mīlēsim (pretējā gadījumā sanāks tā, ka darām to, ko nevēlamies, lai darītu ar mums) un pieņemsim nesekmīgos ne jau viņu rīcības dēļ, bet gan tādēļ, ka ikviens no viņiem ir Dabas daļa, daļa no mums, kas rūpējas par to, lai mums, skolotājiem būt gan darbs, gan izaicinājums.

Nesekmīgie skolēni līdzsvara robežās mums pat ir vajadzīgi, lai pārmācītu skolotājus un ierēdņus, kas dzīves notikumus vērtē, izejot tikai no sava unikālā un nevienam citam neatkārtojamā pasaules modeļa viedokļa.

Ikviena skolotāja unikālais modelis ir tālu no Patiesības. Šādās situācijās labāk atslēgsim pareizi samācīto prātu, tad atbrīvosies vieta empātijai, humānismam un pietātei pret dažādo pasaulē.

Pirms nosodām nesekmīgos, pārskatīsim savas domas, emocijas, attieksmi, izvērtēsim savu pozitīvo nolūku, profesionālās prasmes, kompetences un iemaņas. Sakārtot citu pasaules var tikai sakārtojot savu.

Kad mēs nosodām un kritizējam nesekmīgus skolēnus, mēs patiesībā izpaužam un izsakām savu neapmierinātību neiecietību un bezspēcību pret sevi, kā arī nevienprātību, ka blakus mūsu unikālajām pasaulēm pastāv arī citas tādas pašas unikālas pasaules.

Nosodīdami nesekmīgos, mēs viņiem piedēvējam to, kas ir mūsos, proti, nogurumu, neproduktivitāti, radošas pieejas un spontanitātes trūkumu, nesekmību un stīvumu pedagoģiskajā saskarsmē, neziņa par to, kā rīkoties saspringtā problēmsituācijā un tamlīdzīgi.

Ieklausoties dažos skolotājos, dažkārt rodas iespaids, ka viņu pasaules uztvere ir pati pareizākā. Mēs taču esam saskarsmē nevis ar pašu cilvēku, bet gan ar tēlu, ko esam izveidojuši.

Iedomāsimies situāciju, kur satiekamies ar kādu slavenu dziedātāju vai aktieri. Kaut vērojam katra viņa izpausmi, kaut ieklausāmies katrā viņa teiktajā vai dziedātajā vārdā, mūsos tomēr joprojām valda iepriekš izveidotais tēls, kas arī pārvalda situāciju neatkarīgi no tā, kāds viņš vai viņa patiesībā ir.

Mēs varam izteikt savu viedokli vai spriedumu par kādu skolēnu, bet tas būs tikai un vienīgi mūsu spriedums. Labāk apkārtējo pasauli, tai skaitā arī nesekmīgos skolēnus, uztversim kā nebeidzamu Dabas pilnību ar visa no tās izrietošās dažādības un raibuma, kā bezga­līgā noslēpumā iešķetinātu mīklu. Šādi uztverot arī sevi, mums veiksmīgāk izdosies sadzīvot arī ar šo noslēpumu.

Nosodījums ir daudz bīstamāks par nesekmību. Pastāvīgs nosodījums mūsu zemapziņā iespiežas daudz dziļāk nekā nesekmīga atzīme kādā noteiktā mācību priekšmetā.

Ja, lasot šīs rindas, gribas iebilst, ka „ar nesekmīgiem skolēniem sekmīgu sabiedrību neuzcelsim!”, tad atbilde ir: „Ja mēs tā domāsim, ja mēs tam ticēsim, tad tā arī notiks.”.

Ja mēs, skolotāji, vēlamies skolā justies patīkami un ar pateicību baudīt katru skolas soli, tad ar šo nosodījumu nedarīsim skolēniem pāri, proti, lai viņiem nevajadzētu netiešā veidā mums, skolotājiem, par to visu atriebties.

Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti. Jo, ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsit tiesāti; un ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērots.

Mateja Evaņģēlijs

Patiesībā nav ne sekmīgu, ne nesekmīgu skolēnu – ir tikai dažādi skolēni. Mēs viņus, pašiem, to neapzinoties un vēlot viņiem tikai labu, par tādiem pataisām — pataisām ar savām domām, attieksmi, atzīmi, izteiktajiem vārdiem.

Kad pārtrauksim nosodīt nesekmīgus skolēnus, kad sāksim viņus cienīt, mainīt domas, attieksmi un uztvert viņus drīzāk kā zīmi, kā brīdinājumu par to, kas vispirms maināms mūsos, mēs pārtrauksim piesaistīt nesekmību.

Protams, mēs, skolotāji, nesekmīgos nosodām ne jau tādēļ, lai skolēniem apzināti darītu pāri, bet gan lai tie kļūtu labāki. Tā ir patiesa vēlēšanās mainīt skolēna mācīšanās ieradumus, sabiedrību, valsti, pasauli, padarīt kādu skolēnu labāku un zinošāku, tā ir humāna tiekšanās pēc pilnības.

Tātad — vēlme dzīvot izglītotā, kulturālā, labi audzinātā sabiedrībā. Nolūki labi, bet vai īstenošanas veids būtu tas elastīgākais un veiksmīgākais?

Pirms nosodām, skolēnu nesekmību, padomāsim, vai tas ir tā vērts, lai upurētu mūsu labizjūtu skolā, un tā vietā piedzīvotu nepatikšanas un vilšanos? Ja ir nosodījums, tad ir arī sekas ne tikai enerģētiskā līmenī, bet arī materializētā izpausmē.

Jo izglītotāks skolotājs, jo bīstamāks un rafinētāks ir viņa nosodījums. Un vispirms jau mums pašiem. Ja nosodīsim nesekmīgus skolēnus, tad spēcīgā atbildes agresija (atcerēsimies Ņūtona trešo likumu, ka „pretdarbības spēks vienāds ar iedarbības spēku”) ne tikai uz mums, bet arī uz izglītības sistēmu kopumā.

Nepalaižot destruktīvi iznīcinošo nosodījuma spēku, mēs, skolotāji, uzņemamies atbildību ne tikai par savu un šodienas skolēnu veselīgo attieksmi pret skolu, par izglītības sistēmu kopumā, bet arī par nākotnes izglītības sistēmas veidolu. Šādi mēs uzņemamies atbildību arī par savu bērnu nākotnes skolu.

Ja pieradīsim nosodīt nesekmīgus skolēnus, tad pieradīsim nosodīt arī trūcīgos, garīgi slimos, cilvēkus ar fiziskiem defektiem, citu sociālo slāni, citu nāciju, citu rasi un tamlīdzīgi.

Sociālisma laikā skolotāji mums mācīja nosodīt kapitālismu. Tagad ne viena vien paaudze dabūs ciest par šādu savu vecāku un vecvecāku attieksmi. Tas pats sakāms arī par ministriju un valdību.

Ja negatīvās domas un destruktīvā nosodījuma attieksme ir saražota pietiekamā apmērā, tad loģiski, sākas Dabas līdzsvarošanas process, proti, rodas tādas situā­cijas, kas nepārprotami liek pārvērtēt situāciju, attieksmi, kur iepriekš nosodīto mācāmies uztvert pozitīvi un izturēties ar cieņu.

Ja skolotājs nosodīs bērnus kā sabiedrības daļu, kas to vien tik domā, kā varētu nemācīties, uzskatīdami tos par visatļautīgiem nekauņām, tad šādu pedagogu klasēs skolēni visticamāk būs mācīties un pozitīvi uzvesties nespējīgi, jo viņos būs iedarbināta automātiska labvēlīgas izglītības iznīcināšanas programma, kas ar katru skolēnu pastiprinās aizvien vairāk un vairāk, jo kā zināms, Dabā viss balstīts uz vairošanos.

Skolotāju agresija, kas izpaužas rafinētā nosodījuma veidā, atspoguļojas bērnos un izglītības sistēmā kopumā. Ja skolotājs nosodīs skolēnu nesekmību, iespējams, ka tādam klasē būs pilns ar nesekmīgajiem.

Iznāk, ka skolēni ar savu pretošanos, nemācīšanos un izaicinošo uzvedību nevainīgi bloķē skolotāju neapzināti agresīvo iznīcināšanas programmu. Ja bērns dara pāri skolotājam, to dara ne jau skolēns, bet gan Augstākie Spēki, kuri viņus izmanto kā līdzekli līdzsvara atgūšanai.

Kad skolotājs pārtraucis nosodīt savu pāridarītāju, skolēns liek viņu mierā. Ne jau tāpēc, ka pēkšņi kļuvis labs, bet gan tādēļ, ka atradis citu skolotāju, kam uzsēsties kaklā. Šis enerģijas nezūdamības likums darbojas neatkarīgi no tā, vai mēs par to zinām vai nē.

Savstarpējo pretošanās cīņu veic ne jau tikai skolēni vai skolotāji vien, bet gan, abiem poliem salūstot kopā. Ne mēs, skolotāji, ne skolēni savā apzinātajā prātā tīšām radām šīs mocības — mēs paši neapzināti, pašiem to nevēloties, pret savu gribu tos radām ar savām domām, vārdiem un attieksmi.

Kad skolēniem izliksim nesekmīgas atzīmes, ievērosim taisnīgu un bezpersonisku likumu, kur iekšēji, dvēselē esam brīvi no nosodījuma, kritikas un apsūdzības un it īpaši tādēļ, ka atzīme ir un būs tikai un vienīgi cipars, kuram varam pieķerties un varam arī nepieķerties. It īpaši tagad, kad augstskolās pārsvarā var mācīties tikai par maksu.

Pedagogs.lv ,