1) Optimisms (lat. val optimus – “vislabākais”) – pasaules uztvere, kurai raksturīgs dzīvesprieks, ticība nākotnei, aktivitāte, pārliecība par dzīves vērtību, par labā uzvaru pār ļauno u. tml.
2) Martins Seligmans un viņa ideju turpinātāji uzskata, ka mūsdienu psiholoģijas paradigma jāmaina no negatīvisma uz pozitīvismu, no slimības koncepcijas uz veselības koncepciju.
3) Cilvēki kopumā ir vērsti uz attīstību, ko tie sasniedz pašorganizēšanās ceļā.
4) Uzmanība pētījumos tiek veltīta optimismam – vienam no pozitīvo resursu avotiem, kas personībai palīdz attīstīties un ir pamatā spējai pašnoteikties. Tā ir pieeja personībai kā vienotam veselumam, kurai ir iekšēja motivācija attīstīties uz augstākiem sasniegumiem, uz sava potenciāla pašrealizāciju, kad cilvēka mērķis kļūst dzīvi nodzīvot saturīgi. Tas nav iespējams, ja trūkst optimisma, ticības un cerības.
5) Dzīves vai apkārtnotiekošā traktējumu ietekmē cilvēku attieksme jeb dzīves novērtējuma stils. Tas ir veids vai ieradums, kā cilvēki atšķirīgi vai līdzīgi mēdz novērtēt notikumus. Novērtējums var būt optimistisks, un tas var būt arī pesimistisks vai neitrāls.
6) Mūsdienu psiholoģijā optimisma / pesimisma definīcija ir paplašināta – tā līdz ar vispārīgām gaidām par pozitīvu / negatīvu iznākumu nākotnē iekļauj skaidrojumus par pagātnes panākumiem un neveiksmēm, izvērtējot, kā tie ietekmē nākotnes gaidu attīstību, jo, balstoties uz agrāko pieredzi, indivīds cenšas noteikt panākumu vai neveiksmes varbūtību arī nākotnē.
7) Cilvēka ticība tam, ka būs labāk, sekmē personisko izaugsmi, veicina / stiprina garīgo un fizisko veselību. Optimistam dzīves labizjūta veidojas par rakstura īpašību, kas attīsta ieradumu pašam vadīt un uzņemties atbildību pār situāciju arī gadījumos, ja jāsaskaras ar nepatīkamām lietām emocijām. Tā ir optimista priekšrocība.
8) Pieaugušo nedrošība ir saistīta ar pieredzi bērnībā, tātad var apgalvot, ka tendenci uz pesimismu vai optimismu var attīstīt bērnībā.
9) Cilvēki ar pozitīvu skatījumu uz dzīvi ir tendēti būt labākā noskaņojumā un ar lielāku pielāgošanās spēju, jo viņi ir elastīgāki un, nokļūstot nelaimē, viņi mazāk cieš pat visļaunākajos apstākļos, viņi atsaucas izaicinājumiem elastīgāk un kreatīvāk.
10) Optimisms ir saistīts gan ar neirotismu, gan ekstraversiju, un savukārt abas šīs īpašības ir saistītas ar ģenētiku (iedzimtību).
11) Pastāv sakarības tendenču līmenī starp optimisma/pesimisma izteiktības līmeni un skalām “Personiskā izaugsme’, “Dzīves jēga’ un “Prasme iekļauties vidē”. Šis pētījums parāda, ka respondentiem ar optimistisku ievirzi piemīt izteiktākas prasmes iekļauties sabiedrībā, kā arī ir pozitīvāka attieksme pašiem pret sevi .
Optimismu var trenēt ar īpašiem vingrinājumiem
Zinātnieki (Seligman, Reivich, Jaycox, & Gillham, 1995) ir veikuši eksperimentālu pētījumu ar bērniem. Tajā izlases grupas piedalījās īpaši izveidotos optimisma treniņos, kuros bērni mācījās, kā risināt dažādas ar sabiedrību saistītas problēmas, kā rīkoties. Viņi mācījās ar prātu, uztveri un domāšanu saredzēt notikumu gaišo pusi. Pēc šādiem treniņiem bērniem bija ievērojami mazāks depresijas līmenis nekā kontrolgrupai, un šis rezultāts (kad samazinās depresivitāte un pesimistisks pasaules vērtējums un palielinās optimistisks vērtējums) turpmāko divu gadu laikā turpināja uzlaboties. Un arī pēc 2 gadiem šī treniņa dalībniekiem saglabājās tendence optimistiskāk vērtēt pašlaik un nākotnē notiekošo nekā tiem viņu vienaudžiem, kuri nepiedalījās šādā treniņā. Tātad, ja bērni, pusaudži turpina dzīvot tajā vidē, kas ir radījusi pesimistisku attieksmi, ja nekas apkārtnē, izglītībā, ģimenē nemainās, tad nemainās arī attieksme pret dzīves notikumiem.
- Smadzeņu centri un optimisms, laime un labizjūta
- Zinātnieki pēta, vai smadzenēs ir apmierinātības, prieka un laimes centri. Sema-Džeikobsena (Sem-Jacobsen, 1976) eksperiments (kura laikā 82 cilvēkiem ar eletrību stimulēja 2639 neironu apgabalus) atklāja, ka iedarbība uz vienu smadzeņu apgabalu izraisīja patīkamas smaržas vai garšas sajūtas, bet iedarbība uz citu smadzeņu apgabalu – seksuālas reakcijas, un vairākumā gadījumu cilvēkiem radās pozitīvs emocionāls noskaņojums. Cilvēkiem, kuriem tika stimulēti dažādi neironu apgabali, noskaņojumi bija šādi: labpatika un atbrīvotība, apmierinātība un smaids, smiekli un vēlme turpināt stimulāciju.
Šajos procesos tiek stimulēti un darbojas dažādi smadzeņu apgabali.
- Hipotalāms – galvenā smadzeņu daļa, kas atbild par apbalvošanas pašstimulāciju.
- Smadzenīšu mandele nodrošina saikni starp stimuliem un sajūtu nostiprināšanos (smadzenīšu mandeli sauc par smadzeņu “emocionālo datoru”, un tā atbild par prieku, ko saņem no stimuliem vai nodarbēm, kas saistītas ar balvas saņemšanu (LeDoux, 1993).
- Frontālā garoza piedalās emociju paušanā, zinātnieki (Davidson, 1993) noskaidrojuši, ka kreisā priekšējā daļa aktivizējas, kad cilvēki ir priecīgā garastāvoklī un izrāda par kaut ko interesi.
Pētījumi (S.Jinger) liecina- lai aktivizētu smadzeņu rajonus, kas atbild par pozitīvām emocijām, tiek mobilizētas galvenokārt hipotalāmiskās zonas un pieres daivas.
Katrā sinapsē nervu impulss tiek pārveidots ķīmiskā informācijā, kad izdalās sīciņi mediatoru pūslīši, kas piešķir emocionālu nokrāsu jebkurai pārraidītajai informācijai. Piemēram, ikviena vēlēšanās vai bauda ir saistīta ar trim mediatoriem:
- dopamīnu – tas saistīts ar vēlmes radīto spriedzi,
- noradrenalīnu – tas saistīts ar baudas izraisīšanu,
- endorfīnu – tas rada labsajūtu un sniedz atpūtu.
Testosterons regulē gan agresivitāti, gan arī seksuālo tieksmi.
Divi galvenie dzīves impulsi – cilvēka izdzīvošana un sugas turpināšana – ir cieši saistīti. Tie atrodas līdzās hipotalāmā, un tos atdala zona, kas regulē baudu.
Savstarpējā iedarbība ir cirkulāra: modrība stimulē dopamīna izdalīšanos, kurš modrību saglabā iepriekšējā līmenī vai paaugstina. Kad cilvēks gūst panākumus, izdalās testosterons – tas veicina pašpārliecību, sacensības garu un izlēmīgumu, kas savukārt ved uz jauniem panākumiem, lielākas apmierinātības, laimes izjūtām. Tātad var secināt, ka emocijas cilvēkā rodas, kad tiek aktivizēts hipotalāms, smadzenīšau mandele un galvas garoza, un šo procesu pastiprina neiromediatoru darbība. Zinot emociju izcelsmi un secību, ārsts var ietekmēt prieka, laimes, pozitīvo emociju rašanos cilvēka organismā.
