Vārda dienas: Aleksis, Aleksejs, Alekss , Aleks, Alika, Aliks, Aļika, Aļiks, Pijs, Pius

Par to, kā sevi pieķēru pedagoģiskajā dubultmorālē jeb grēksūdze par pagājušajiem darba gadiem skolā

18. marts, 2018

Par to, kā sevi pieķēru pedagoģiskajā dubultmorālē jeb grēksūdze par pagājušajiem darba gadiem skolā

Annemartes Kreituses zīmējums.

Mēs, skolotāji, šobrīd atrodamies nežēlīgi pazemojošā stāvoklī. Ar milzīgām pūlēm panācām kaut nelielu, bet tomēr algas pielikumu, tagad ne tikai to pazaudējām, bet esam nonākuši līdz minimālajai algai. Minimālo algu varētu maksāt tiem, kam nav algota darba vispār.

Savā laikā, kad strādāju skolā „x”, reiz kāds skolēns laupīja manas pēdējās pacietības paliekas.

– Vācies laukā no klases! – zaudējis savaldīšanos, uzbrēcu.

– Jums ir tiesības mani izdzīt no savas personīgās mājas, bet ne jau no klases! – izaicinošā tonī atbildēja skolēns.

Šo epizodi atcerējos tikai pēc vairākiem gadiem, kad iepriekš pieminēto  puisi nejauši satiku Kopenhāgenas lidostā, kurš ar labvēlīgu smaidu sejā, vaicāja: „Vai atceraties, kā jūs mani toreiz izdzināt laukā no klases?”

„Jā! Atceros itin labi.”, – pagalam apmulsis atbildēju savam bijušajam skolēnam.

Iegājām lidostas kafejnīcā. Malkodami kokteili, puisis sacīja: „Vai atceraties, kā jūs nemitīgi mūs baidījāt, ka ar savu nemācīšanos, mēs varam kļūt arī par bezdarbniekiem?”

„Jā! Atceros itin labi.” muļķīgi sajuzdamies, atteicu puisim.

Jā, tas tiešām tā bija, un ne reizi vien, labu gribēdams, biju skandējis „ja nemācīsieties, būsiet bez darba un maizes!”. Tagad bija otrādi – mans bijušais skolēns pēc 9 gadiem savam skolotājam pēkšņi piedāvāja labi atalgotu darbavietu savā uzņēmumā.

Biju patīkami pārsteigts un sirsnīgi pateicīgs. Pastāstīju, ka šobrīd man ir darbs gan Latvijā, gan Dānijā, kur studentiem lasu lekcijas, kā arī skolotājiem un policistiem vadu profesionālās pilnveides un tālākizglītības kursus, rakstu grāmatas un galu galā aizņemts līdz pēdējai vīlītei, tāpēc no piedāvājuma atteicos.

„Un kur ir jūsu patriotiskums, skolotāj Kaspar? Es domāju par to, ko jūs mums savā laikā mācījāt skolā?” aizdomājies par manu noslogojumu Dānijas Karalistē.

Vēlreiz pārdomāju toreizējā skolēna pazemojošo stāvokli, kad visiem redzot, viņam kā zaudētājam, vajadzēja atstāt klasi. Atceros savu triumfa izjūtu „rekā, man izdevās viņu nolikt pie vietas!”

Tagad ir otrādi – tagad nelāgi jūtos es. Varbūt toreiz, viņam atstājot klasi, viņš mani jau toreiz brīdināja, tikai, būdams pārņemts ar cīņu, es to nesapratu. Pareizāk sakot, nevēlējos saprast. Katrs dzīvē satiktais cilvēks taču nes par mani kaut kādu informāciju, agri vai vēlu kaut ko par mani pasaka.

Es toreiz tāpat kā daudzi mani citi apzinīgie kolēģi, turpināju cīnīties – gribēju taču tikai labu. Noguris būdams, aizvien grūtāk spēju izprast, kas notiek ar mani un man apkārt. Mēs, skolotāji, strādājām tik aizrautīgi un apzinīgi, ka mēs, viens pēc otra, sākām atjēgties tikai kaut kādā piespiedu kārtā aizturētā truluma fāzē.

Arī es šīs zīmes nepamanīju savlaicīgi, ka pirmie no skolas novērsās tieši tie, kurus savā laikā izmetu laukā no klases – tātad nevēlējos viņus ne redzēt, ne dzirdēt. Daba to uztvēra burtiski.

Vēroju elegantā uzvalkā ģērbušos skolēnu, kurš man tikko bija piedāvājis labi apmaksātu darbu. Es – panēsātos džinsos un padilušā džemperī.

Tajā brīdī atcerējos, ka reiz pedagoģiskās padomes sēdē uzstāju, ka liecībā viņa uzvedība jānovērtē ar „neapmierinoši”, jo kādā skolas diskotēkā bija lietojis alkoholu. Es savu panācu. Tagad pats, alkohola apskurbis, sēžu ar viņu lidostas kafejnīcā un malkojam kārtējo kokteili.

Bija arī citi skolēni, kurus ne tikai regulāri metām laukā no klases, bet izmetām arī no skolas. Ne es, ne mani kolēģi nevēlējāmies viņus redzēt. Tātad viņu nav – nav problēmu. Tagad ir cita situācija. Tagad mums, skolotājiem, nekā vairs nav. Bet gribējām taču tikai labu!

Mēs, skolotāji, gribēdami labu, esam izdomājuši daudz dažādu metožu. Tās lielākoties ir balstītas uz piespiešanas cīņu, egocentrisku vēlmi, gribu un dziņu pēc sasniegumiem. Kur sākas cīņa, tur beidzas gudrība. Iedarbības spēks vienāds ar pretdarbības spēku.

Šāda piespiešana caur enerģijas nezūdamības likumu rada konfliktu un cīņas rašanos. Šāda neapzināta cīnīšanās rada konfliktoloģisku prātu, kurā nekad nebūs vietas garīgam gandarījumam un mieram (ja nu vienīgi izlaiduma dienā, bet arī ar smagu nopūtu „nu tad beidzot galā”).

Visi pūliņi piespiest mācīties ir patiesas izglītības norai­dījums.

Universāla izglītība kā harmoniska Dabas izpausme var izpausties tikai tādā gadījumā, ja tā pastāv ārpus nemiera un konfliktiem. Tā kā Dabā tukšas vietas nemēdz būt, izglītības sistēmā, kur pastāv cīņa, nemierīga, satraukta prāta vadīti, mēs esam spiesti galvas piebāzt ar visādiem tēliem, vārdiem, uztvērumiem un pieņēmumiem par pareizo un nepareizo, secinājumiem, formulām un standartiem. Līdzīgi kā suns, kurš būdams kucēns, cietis badu. Un tagad, lai cik gādīgu un mīļu saimnieku rokās tagad tas atrastos, lai cik paēdis un aprūpēts vien būtu, suns turpina negausīgi rīt.

Šādi notiek arī izglītības sistēmā, proti, savu iekšējo nemieru, nedrošību pārblīvējam ar dažādām formulām, tabulām, shēmām, programmām, standartiem (un galu galā tukšas) uzstājīgām prasībām par pareizo un nepareizo… Un jo vairāk rijam, jo lielāks nemiers. Tā ir bēgšana no sevis.

Pedagoģija ir viena no dižākajām dzīves māk­slām – varbūt pat visdižākā, un to nav iespējams ne no viena iemācīties. Tajā ir tās skaistums. Tai nav nekādas tehnikas un līdz ar to – nekādas autori­tātes. Kad cilvēks mācās sevi, vēro sevi, vēro veidu, kā viņš iet, kā viņš ēd, ko saka, vēro savu tenko­šanu, naidu, skaudību – ja sevī to visu apzinās nešķirojot labajā  un sliktajā, tā ir daļa no īstas mācīšanās.

Pedagoģijai nav nedz beigu, nedz sākuma. Tas ir kā smilšu grauds, kurā atrodas visas pasaules lauki un kalni, šī vienotība uztur zemi un cilvēku. Bez mierīgas izglītības sirds pārvēršas tuksnesī, novārtā pamestā zemē.

Īsta izglītība nozīmē noskaidrošanu un izjūtas veidošanu bez piespiešanas, jo tiklīdz sākas piespiešana, rodas dualitāte. Kur rodas dualitāte, tur rodas konflikti, un konflikti rodas no berzes.

Izglītību var padarīt par vieglu darbu, bet tā prasa visaug­stāko disciplīnas formu – nevis tradicionālismu, imitāciju vai paklausību – bet gan disciplīnu, kas pa­rādās kā pastāvīga sevis apzināšanās – ne tikai attiecībā uz apkārtējām cilvēkiem, lietām, bet arī uz iekšējām.

Izglītība nav smags darbs nošķirtībā, bet gan ikdienas dzīves aktivitāte, kurā nekas cilvēcisks nav svešs. Ja izglītību izmanto, kā līdzekli kļūt labākam vai pārākam par citiem (nevis laimīgākam), izglītība kļūst par bēgšanu, kas nozīmē taisnvirziena sekošanu sa­biedrības morālei, vispārpieņemtajiem pareizajiem šabloniem un standartiem.

Un spiest skolēnus mācīties vēl un vēl, būt tādiem un tādiem, sarežģījot standartus, programmas un prasības, ir tikai neapzināta bēgšana no sevis, sevis neapzināšanās. Tas vairo mūsu nemieru, neiecietību un naidīgumu.

Bez savas rīcības pazīšanas izglītībai ir maza nozīme, tāpēc virzīsimies prom no „kas ir tas tur?” uz „kas esam mēs paši, mūsu pašu nosacītais prāts”. Izvairīsimies no „ko tu zini par to un to”, labāk ar milzīgu pietāti pret atšķirīgajām pasaulēm jebkuru mācību uzsāksim ar mulsumu, sak, mēs neko par to nezinām. Un tad arī vainīgie un sliktie no mācību procesa izzudīs paši no sevis.

Kur uzvedība un prāts nav pareizais vai nepareizais, var sākties īsta dzīve. Taču, ja mūs interesē tikai kārtības ieviešana, tad šī kārtība radīs pati savus ierobežojumus, un prāts būs tās gūsteknis.

Cik pedagoģija ir neparasta lieta! Ja tajā ir jebkāda piespiešana, centieni padarīt domu kaut kam atbilstošu, imitēt, tad tā kļūst par nogurdinošu nastu. Ja tā ir dzīšanās pēc sasniegumiem, tad tā no­ved pie ilūzijām un idealizācijas.

Pedagoģija var plaukt tikai brīvībā, nevis jaunos zināšanu modeļos un shēmās. Patiesībā īsta izglītība ir atbrīvotība no visām pieredzēm (šablona).

Izglītība ir prāta atbrīvošana no vispārpieņemtajām zi­nāšanām. Mācības un audzināšana nozīmē klejot cauri zināšanu pasaulei un būt brīvam no tās, lai varētu ieiet nezināmajā, un tas ir jānoskaidro pašam, nevis caur kādu citu.

Ja vēlamies noskaidrot, kas ir izglītības un audzināšanas būtība, mums jāatsakās no autoritāšu izglītības sistēmas, no faktu un grāmatu autoritatīvās pareizības.

Izglītība nav dzīša­nās pēc sasniegumiem. Gluži pretēji – tas ir prāta stāvoklis, kurā nepastāv kon­cepcijas vai formulas, un tādējādi – pastāv pilnīga brīvība ar kuras palīdzību varam gūt netveramo.

Gudrība ierodas pie prāta, kurš ir brīvs no trokšņa, sacensības, brutalitātes un shēmas tāpēc, ka tā vajag. Šādos gadījumos izbeidzas konflikts.

Tradicionālajā izglītības sistēmā mēs sevi nodalām no visa nepareizā un no visa tā, kas nav vispārpieņemts. Šāda no­šķiršana ir destruktīva, jo tajā slēpjas visi kon­flikti un apjukums, kā rezultātā bēgam drošības, tas ir, vispārpieņemtā virzienā.

Dzīves mācība ir šīs nošķirtības pārtraukšana, tā ir dzīve visā pilnībā, jo mācības nav tikai dzīves fragments.

Izglītībā atbrīvošanās no vispārpieņemtā nozīmē satikšanos ar bezgalīgā augstumiem un dzīlēm, tas atbrīvos ceļu uz neaprēķināmo, uz neizmērāmo. Tas ir kaut kas cits, ko mēs mācām tā saucamajā vispārpieņemtajā izglītības sistēmā, proti, ieraudzīt objektu. Taču dzīvesgudrībā šādiem ārējiem objektiem nav diez ko lielas jēgas, nav derīguma.

Ja mēs izglītībā pieņemam kādu pareizo nostāju, kādu pozu, lai pareizi mācītos, tad izglītība kļūst par rotaļlietu, prāta spēļmantiņu. Atbrīvosimies no apju­kuma, no iemācītās iztēles pie­redzes, identificēšanās.

Mācīšanās nozīmē noskaidrot, vai ir kāda sfēra, kas vēl nav piesārņota ar jau zināmo, tas ir izpratnes plaukums ārpus laika robežām, ko vai nu tagad, vai nekad. Bez šīs noskaidrošanas un izpratnes mūsu skumjas un nemiers turpināsies. Nemiers un konflikts beidzas caur sevis iepazī­šanu.

Kad izglītības sistēmā pastāv ietekmes, ko rada vēlmes vai lietas, pēc kurām dzenamies, mēs esam spiesti žēloties, lūgties, draudēt.

Ja mēs skolēniem kaut ko lūdzam, draudam, mēs jau esam grūtībās. Laimē un priekā mēs taču neko nelūdzam un nedraudam! Lūgšanās, baidīšana un citāda ietekmēšana lielā mērā ir skolotāju nošķirtības sakne, jo uztveram sevi kā šķirtus un iden­tificēšanās ar labās pasaules veidotājiem, radīs tikai papildu atšķirtību un sāpes.

 

 

Pedagogs.lv ,

Izsaki savu viedokli!

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *