Vārda dienas: Māris, Mārica, Maigurs , Maris, Morics, Moriss, Steinārs, Stenlijs

Raksts

Par skolotāju tenkošanu, par viņu pretrunām un viņu psiholoģisko drošību

Par mūsu tenkošanu

Tenkas rodas tikai nemierīgā un nedisciplinētā prātā. Nemierīgam prātam allaž jābūt nodarbinātam, tas vienmēr ir procesā, kur realizēdami īslaicīgas intereses, mēs ar tās starpniecību rodam sevī īslaicīgu mieru.

Tenkošanai nav nekā kopēja ar no­pietnu un nozīmīgu saturu, drīzāk tā ir kā bēgšana no sevis. Bēgšanas procesā mēs nepazīstam mieru, jo visur, sava iekšējā nemiera vadīti, esam spiesti saskatīt vajātājus.

Pirmā pazīme, kas liecina par šādu iekšējo nemieru un bēgšanu, ir tā saucamās dzeltenās preses lasīšana, proti, ar interesi lasīt un skolotāju istabā pārspriest citu cilvēku privātās dzīves notikumus, tenku slejas, ziņojumus par slepkavībām, precēšanos, šķir­šanos, kā kurš bija ģērbies un tā tālāk.

Mūs dara nemierīgus tas, ko citi domā un runā par mums, un tas par katru cenu liek uzzināt, noskaidrot visu iespējamo par citiem. Nereti tas rada arī tādu kā sava veida autoritātes pielūgsmi.

Aizvien vairāk lasot, domājot un runājot, mēs neapzināti vēlmju līmenī turpinām tuvoties viņiem. Šādi mēs nemanot attālināmies no sevis. Jo vairāk mūsu domas un runas grozīsies ap tiem tur, jo vairāk šķēršļu radīsim uz sevis izpēti, atklājumiem, kā arī traucē izprast pastāvošo.

Reizēm liekas, jo vairāk mēs tenkojam, jo modrāki mēs kļūstam. Patiesībā pastā­vīga spriedze, noņemoties ar tenkām, tikai nogurdina prātu un padara to gurdenu. Bet kāpēc tad mēs tenkojam joprojām, zinot, ka šādi neko neatrisināsim?

Šķiet tāpēc, ka klusā un disciplinētā prātā kas zina, ko var atklāt par sevi, taču nemitīga lasīšana un runāšana par citiem palīdzēs izsargāties no tiešiem un skarbiem atklājumiem par sevi.

Šāda virspusēja rosīšanās ļoti nomierina, jo nemiers ir visuzticamākā un drošākā aizsardzība, jo to jebkurā brīdī var viegli iedarbināt atkal no jauna. Un šādā situācijā nejūtamies tukši, jo prāts ir viltīgi pārņemts.

Arī šķietami nevainīga prātuļošana un citu vērtēšana ir nedisciplinēta prāta izpausme. Šīs izpausmes traucē izjust kopveseluma izpratni. Tenkošana un ziņkārība izpratni nesniedz. Izpratne drīzāk rodas no klusas se­vis iepazīšanas.

Par mūsu pretrunām                                     

Kāpēc skolotāja darbā ir tik daudz pretrunu? Mēs, skolotāji, ikdienas runājam par saskaņas, miera, saticības un draudzības ideāliem, tomēr paši ikdienas staigājam apbruņojušies kā visniknākie karotāji.

Mēs vēlamies mieru un saskaņu, taču tomēr ik dienas ar savu rīcību mēs nostājamies nežēlīgas cīņas pozīcijās. Sanāk tā, ka vēlamies uzturēt mieru, bet tai pašā laikā tomēr gatavojamies karam.

Reizēm sanāk tā, ka skolotāju ikdienu veido vienas vienīgas pretrunas. Un kāpēc pastāv šīs pretrunas? Reizēm sanāk tā, ka mēs izveidojam viedokli un tad aizklīstam no tā. Tad esam spiesti pie saviem slēdzieniem nonākt pa aplinku ceļiem un visdažādākajos līmeņos, un tad vēl dzīvot saskaņā ar šiem slēdzieniem un ideāliem.

Tā kā tas reti kad ir iespējams, rodas pretruna, kuru mēģinām apiet ar pašu uzceltu tiltu. Šādu tiltu veidošanu mēs pazīstam kā pieskaņošanos.

Mēs ap skolu būvējam pareizo un nepareizo nepārkāpjamo standartu, ideālu un prasību sienu. Šādi mēs ceram skolu noturēt savās rokās, savaldīt un noturēt kārtību, taču savaldīt var tikai iegrožojot un ierobežojot, tāpēc mēs pavēlam, pieprasām un izsakām draudus.

Tā kā nereti skolu saskatām tikai vienā pareizā modelī, tad esam spiesti to veidot atbilstoši savam redzējumam, savam ideālam. Un te nu rodas pretrunas starp esošo un vēlamo.

Par mūs psiholoģisko drošību

Mēs, skolotāji, aicinām apgūt augstas lietas, mācīties apgūt, kaut ko atrast un saprast. Mēs dodamies uz tālām pasaules zemēm, meklēdami izcilus ārstus, skolotājus un tamlīdzīgi.

Šādi, meklēdami piepildījumu ārpus sevis, ārpus savas Dzimtenes, mēs nepazīstam sevi, tāpēc tik bieži sanāk kalpot vai sekot tam, kurš sola balvas, cerības, uto­piju..

Dižos skolotājus rada ticība dižiem skolotājiem, un to, kas tiek pieredzēts, tad nosaka ticība. Ticība no­teiktam rīcības modelim vai ideoloģijai rada to, pēc kā cilvēks ilgojas; taču par kādu cenu un ciešanām!

Ja indivīdam piemīt kaut kādas spējas, tad ticība kļūst par spēcīgu instrumentu viņa rokās, par ieroci, kas bīstamāks nekā pistole. Vairumam no mums ticība ir -vārīgāka par realitāti. Esošā izpratne neprasa ticību, gluži pretēji – ticība, idejas un aizspriedumi ir šķērslis izpratnei.

Tomēr mēs dodam priekšroku saviem uzskatiem, savām dogmām; tās mūs sasilda, tās sola un iedrošina. Ja mēs izprastu mūsu ticības ceļus un to, kāpēc mēs bez tās nejaudājam iztikt, viens no gal­venajiem antagonisma cēloņiem pazustu.

Vēlme iegūt, gādājot par sevi vai par kādu ļaužu kopu, noved pie neziņas un ilūzijām, pie iznīcības un posta. Nav runa tikai par vēlmi pēc arvien lielākām fiziskām ērtībām, bet arī par vēlmi pēc va­ras: naudas varas, zināšanu vai pazīšanas varas. Alkas pēc kaut kā vairāk ir konflikta un ciešanu cēlonis.

Mēs mēģinām izbēgt no ciešanām ar visdažādākā paš­apmāna palīdzību, vēlmes apspiežot, aizstājot un sub­limējot, tomēr tās turpina pastāvēt, iespējams, citā līmenī. Alkas jebkurā līmenī allaž nozīmē konfliktu un sāpes.

Viens no vienkāršākajiem bēgšanas ceļiem ir sekot kādam garīgajam skolotājam jeb guru. Da­žiem šķiet vienkāršāk bēgt, pieslienoties kādai poli­tiskai ideoloģijā un iesaistoties politiskā darbībā, citi tveras rituālu un disciplīnas piedāvātās sajūtās, vēl citi – uzmeklējot sev skolotāju.

 

,

Komentē

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *