Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīcā harizmas jēdziens ir definēts pavisam skopi, proti, „kādas personas izcilība, apdāvinātība”. Ja pajautāsim kolēģiem un draugiem, ko mēs saprotam ar jēdzienu „izcilība” un „apdāvinātība”, it īpaši runājot par pedagoga harizmu, tad mēs dzirdēsim visatšķirīgākos skaidrojumus: „personības valdzinājums”, „pieredze”, „spējas”, „autoritāte”, „enerģija”, šarms, pārliecināšanas spēks un tā tālāk un bez sava gala.
Citu valstu skaidrojošajās vārdnīcās harizmas jēdziens skaidrots plašāk, proti, arī kā „Dieva dāvana”, „izcilas dotības veikt kādu noteiktu darbu” un tamlīdzīgi.
Pedagoga harizmu uzskatām par Dieva dāvanu, kas tiek piešķirta skolotājam, lai viņš bez piepūles un īpašām zināšanām spētu motivētu skolēnus īpašai un netradicionālai garīgai piepūlei.
Harizmātisks skolotājs bez īpašas piepūles spēj pievērst sev uzmanību un viņi tiek uzskatīti par īpašiem skolotājiem, kam tiek dota spēja gūt nebeidzamu skolēnu uzmanību un apbrīnu. Harizmātiskiem skolotājiem ir spēja ir ne tikai spēja uzmanību pievērst sev, bet arī bez piepūles to noturēt.
Harizmātisku skolotāju īpašā nozīme it īpaši izceļas krīzes situācijās, piemēram, skolā ir kāds skolēns vai pat klase, ar kuru neviens skolotājs nespēj tikt galā. Arī šādās situācijās skolēni harizmātiskiem skolēniem uzticas un seko bez ierunām.
Runājot par harizmātiskiem skolotājiem, te liela loma ir arī individuālai uztverei. Ne jau katrs un ne katrā skolotājā saskatīs harizmātisku personību, bet viens gan ir skaidrs – kāds vienmēr atrodas uzmanības centrā, spēj iekarot ne tikai skolēnu uzmanību, bet arī sirdis, skolēni, elpu aizturējuši, ieklausās viņa vārdos, nolasa vēlmes no acīm un tā tālāk un bez sava gala. Bet ir arī citi skolotāji, kuri strādā bez atelpas, ir spīdošas idejas, ļoti nopūlas, lai pievērstu sev uzmanību, un tomēr paliek ievēroti un nenovērtēti.
Protams, starojoša skolotāja personība nav iegūstama tikai iedzimtības ceļā vien. To var arī attīstīt, proti, veicot pedagoģisku darbu, pirmām kārtām jau nemitīgi sajūsmināties, jo no sajūsmināšanās rodas iedvesma, un iedvesma savukārt sniedz nebeidzamu un iracionālu spēku pieplūdumu. Harizmātiski skolotāji neveiksmju brīžos nevis tiek sagrauti, bet gan drīzāk mācās un pilnveidojas.
Harizmātiski skolotāji pirmām kārtām jau izstaro drošību, kā arī dzīvesprieku, paļāvību, iedvesmu – un tas viss atstarojas no skolēnu puses.
Pirmām kārtām skolēniem ir vajadzīga drošība, nevis zināšanas. Un harizmātiski skolotāji to spēj dot. Kādā veidā? Katrā skolēnā taču ir ieprogrammēta vēlme pēc panākumiem un, jūtot to, ka harizmātisks skolotājs arī ir programmēts uz panākumiem, šādā skolotājā ikviens skolēns viņā saskata gara radniecību.
Skolotāja harizma lielākoties ir nemitīga iedvesma un aizrautība, kas spēj iedvesmot, aizraut ne tikai sevi, bet arī apburt skolēnus. Skolotājs, kura klātbūtnē mēs jūtamies labi, iedvesmojamies, skolēni viņa klausās uzmanīgi, jo valdzina viņa harizmātiskais šarms.
Harizmātiski skolotāji mūs galvenokārt uzrunā iekšēji – vārdi tam pat nav nepieciešami -, tas notiek kaut kādas iekšējas neizskaidrojamas emocionālas sakustēšanās dēļ. Harizmātiskā skolotājā bērni saskata kaut ko īpašu, iracionālu, izcilu, neatvairāmu un, skolēni pievērsdamies viņam, arī sāk justies līdzīgi.
Tādēļ skolēni harizmātiskiem skolotājiem bez iebildumiem ļaujas sevi motivēt un vadīt. Pretējā gadījumā, ja skolēnos šāda iekšēja sakustēšanās nav notikusi, viņi sāk skolotājiem uzdot n-tos „kāpēc?”, „kas būs tālāk?”, „kāpēc to vajag?” un tā tālāk. Šādā situācijā skolēnu attieksmi pret skolotājiem raksturo aizdomas un skepse.
Harizmātiskam skolotājam viegli rodas kontakti ar skolēniem un kolēģiem, un viņa personībai piemīt spēks un pašpaļāvība, kura ir pilna iedvesmas un motivēšanas spēju; tā iedarbojas uz skolēnu dziļākajām emociju struktūrām.
Vienlaicīgi tas arī ir bīstami, jo pārliecinošas harizmātiskas personības var radīt ne tikai simpātijas, bet arī spēcīgas antipātijas.
Harizmātiskam skolotājam nav jāpiesaista uzmanība ar skaļu balsi. Ienākot klasē, skolēni viņu ievēro paši. Skolēni starpbrīžos vai pēc stundām labprāt ilgāk uzkavējas viņa sabiedrībā. Skolēni no harizmātisku skolotāju klātbūtnes neapzinātā veidā mācās atvērt dabisko autoritāti, kas nepieciešama līdzāspastāvēšanai un izdzīvošanai skolēnu grupās.
Sajūsmināts skolotājs ir pilnīgi pārliecināts par to, kas viņu valdzina; viņš nesalīdzina, viņš vienkārši garīgi un emocionāli aizraujas. Tā ir sajūsma par ideju, par uzdevumu.
Savukārt sajūsma var rasties tad, ja savā rīcībā saskatām neordināru jēgu. Strādāt ar sajūsmu vai apstākļu spiestam – tās ir divas pilnīgi dažādas lietas. No mums, skolotājiem, ir atkarīgs, kā mēs veicam savu skolotāja darbu.
Mēs to varam pildīt negribīgi vai vienaldzīgi, bet varam ķerties arī ar sajūsmu un nodoties tai pilnīgi (starp citu – arī bez noguruma).
Skolotāji, kuri strādā bez kādas sajūsmas, loģiski, ka nevar sasniegt labus rezultātus. Lai varētu kaut ko sasniegt, pirmām kārtām izdzīvosim sajūsmu. Ja lasītājam rodas vēlēšanās piebilst: „Sajūsminies pats ar šādu skolotāju algu!”, tad te derētu atcerēties, ka skolotāja darbs nav vienīgais profesiju klasifikatorā minētais amats.
Lai varētu skolotāju un skolēnu (pirmām kārtām jau skolotāju) patiesi ietekmēt un iedvesmot, viņam pirmām kārtām jāatbrīvojas no šīs pasīvās, dzīvesprieku un apmierinātības graujošās nostājas.
Skolotājiem, kuri vīlušies savās cerībās, nepieciešama iejūtīga vadīšana, viņiem jāredz nākotnes izredzes, tikai tad pamazām var tikt modināta sajūsma. Pretējā gadījumā – kā lai skolotājs pārliecina un iedvesmo skolēnus, ja pats nav sajūsmā par to, ko dara?
Tāpēc pirms vaicājam lektoriem, kā motivēt bērnus mācīties, vispirms iedegsim sajūsmas uguni sevī un tad skolēnos. Skolotājs, kurš ir sajūsmināts par saviem par savu darbu, nav šķēršļu ceļā uz jebkuru mērķi.
Tāds skolotājs ir stingri pārliecināts par savu lietu, viņam nav jāmērojas spēkos ar citiem. Sajūsma var izraisīt arī fiziski izmērāmas izmaiņas organismā. Sajūsma regulē ķermeņa procesus, normalizē asinsspiedienu, vielmaiņu un veicina vispārēju labsajūtu un labizjūtu.
Ar vārdiem un didaktiski mērķtiecīgu atkārtošanu vien skolotājs nevar pārliecināt un motivēt skolēnus. Ir nepieciešams arī personiskais valdzinājums.
Neviens skolēns nespēs mums pretoties vai mums atteikt, ja būsim sajūsmināti par sevi, skolēniem un savu darbu, jo pretoties var vārdiem, bet ne harizmātiskam valdzinājumam.
Ar sajūsmināšanos mēs varam iedegt tādu dzirksti, kas dzīvei piešķirtu jēgu un prieku. Tādēļ ar savu dabisko spēju sajūsmināties, aizrausim gan sevi, gan skolēnus.
Rosināsim aizrauties ne tikai skolēnus, bet rūpēsimies arī par savu aizraušanos. Izrausimies no spēku izniekojošās skolas ikdienas vienmuļības, no skolas ikdienišķā rāmuma un pelēcības.
Ikkatrs skolotājs, ikkatra skola var būt tā, kas izglītības sistēmā spēj iejaukties ar harizmātisku optimismu. Lai šī sajūsma vairojas un pārņem visas Latvijas skolas. katra skolotāja sajūsma izplatīsies aizraus skolēnus un kolēģus visā Latvijā.
Harizmātisks skolotājs valdzina – ne vien ar saviem noslīpētajiem un trāpīgajiem vārdiem, bet arī ar veidu, proti, cik izjusti izklāsta mācāmo saviem skolēniem. Te pirmkārt ir runa spēju vārdiem piešķirt dzīvīgumu un harizmātisku izteiksmes spēku.
Ar to nav domāta spīdoša runa vai pirmšķirīga retorika vien, ko arī nevajadzētu novērtēt par zemu, bet gan galvenais, lai tiktu uzrunāta skolēnu dziļākās aizrautības emocijas, nevis tikai prāts vien.
Ja skolotājs mācību stundas laikā ir sajūsmināts par savu stāstījumu, šīs izjūtas pārlec uz skolēnu kā uguns liesma, kas uzliesmo vēl vairāk. Klausīties harizmātiskos skolotājos nav pasīva klausīšanās vien.
Tā kā skolēns tiek uzrunāts emocionālajā līmenī, viņš jūtas personiski iesaistījies mācību procesā. Tādā situācijā ikviens skolēns ir gatavs kāri tvert katru skolotāja izteikto vārdu, kā arī telpā valda aizgrābts klusums.
Nekas cits vairs nenovērš skolēna uzmanību, tikai skolotājs un viņa stāstījums atrodas uzmanības centrā. Viņa izstarotais valdzinājums pārņem visu klasi.
Kāpēc ir skolotāji, kuri ir godprātīgi, erudīti, pieredzes bagāti, daudz strādā, iejūtīgi un ir draudzīgi, bet viņu stāstītais paliek bez ievērības un dzīvības? Iespējams, ka šiem skolotājiem neizdodas aizraut skolēnus un piesaistīt viņu uzmanību, iespējams, ka viņu personībai trūkst harizmas.
Skolotājam pirmām kārtām ir jāaizraujas un pašam jāaizdegas, lai tas iedarbotos uz ikvienu mācību procesā iesaistīto un to kā kūsājošu dzīvību uzturētu arī turpmāk.
Par harizmas ietekmi uz motivāciju
Skolēna mācīšanās un uzvedības motivāciju mēs saprotam kā viņu spējas mobilizēt sevī apslēptās rezerves un rosināt viņu aktīvai rīcībai. Ja skolotājs pats nav motivēts, tad viņam neizdosies motivēt arī skolēnus.
Kāpēc ne vienmēr izdodas motivēt skolēnus? Tāpēc, ka pietrūkst izšķirošā – pārliecināšanas patiesuma spēka. Kā var ticami notēlot kaut ko, kas pašam nemaz nepiemīt? Iedomāsimies, ka pārliecinām skolēnus par to, ka skolas ēdnīcā pusdienas ir jāēd klusu, bez runāšanas, bet slēpjam savu patieso pārliecību, proti, ka pusdienojot var izrunāt daudz labu lietu. Kā mēs varēsim pārliecināt nesekmīgu skolēnu, ja paši neesam par to pārliecināti?
Dažkārt mēs domājam, ka ar atalgojuma sistēmu vien var motivēt skolēnus mācīties un skolotājiem uzņemties lielākas saistības. Tas var stimulēt, tomēr motivācija, kas šādā veidā tiek panākta, nav vērsta uz izglītības mērķi, vien, bet gan pārsvarā uz skolotāja personisko labumu.
Ir zināms, ka nemaz nav īsti jānopūlas, tikai jāstrādā ar prieku un sajūsmu. Salīdzināsim divus skolotājus. Pirmais – jūsmīgs un aizrautīgs, otrais – skaita stundas, ar lielām mokām sagaida darbadienas beigas, patērē milzu enerģiju un tomēr tikai ar pūlēm panāk to, ko pirmais īsā laikā un ar prieku.
Tā kā šādā situācijā ir jāmotivē ne tikai bērni, bet vēl jāpārvar sevi, tāds skolotājs jau pusceļā ir pilnīgi pārguris. Motivācija atraisa milzu enerģiju. Skolotājs, kurš strādā ar iedvesmodamies, pēc garas darba dienas, protams, būs noguris, bet tas būs patīkams, gandarījuma pilns nogurums.
Turpretī skolotājs, kurš strādā bez motivācijas, patērē daudz spēka, ātri nogurst un nespēj vairs pa īstam atjaunot enerģiju. Sekas ir emocionālās izdegšanas sindroms.
Ar harizmu vienmēr saistās skolotāja spēja motivēt bērnus. Harizmātisks skolotājs pārliecina ar savu personisko valdzinājumu, savu runu, intonāciju, uzstāšanos, saviem žestiem.
Var just, ka tāds skolotājs atbild par saviem vārdiem. Harizmātiska pedagoga skolēni pastāvīgi ir iedvesmoti un ļaujas motivēšanai un skolotāja vadībai.
Ja skolotāji savā darbā saskata vienīgi iespēju nopelnīt sev iztiku, tad labākajā gadījumā bez prieka varbūt varam nevainojami pildīt savu darbu, bet gūt gandarījumu un sasniegumus diez vai būs iespējams. Bez motivācijas spēka nav harizmas.
(Turpinājums sekos rīt.)
