Vārda dienas: Hermīne, Estere, Liepa , Aleftina, Aleftīna, Aleftīne, Aleta, Alevtina, Alevtīna, Alevtine, Alevtīne, Esfira, Estera, Ēstere, Estra, Estris, Herma, Hermina, Hermīna, Hermine, Hervita, Ostins, Rainelda, Rainelde

Uldis Štokmanis, bijušais LV diktors, kurš savulaik ir strādājis arī skolotāju vasaras nometnēs

22. marts, 2018

Uldis Štokmanis, bijušais LV diktors, kurš savulaik ir strādājis arī skolotāju vasaras nometnēs

Uldis Štokmanis.

Ar ko Jūs šobrīd nodarbojaties, kā arī pastāstiet, kā Jums klājas un pastāstiet par to, ko žurnālisti intervijās Jums nekad nav jautājuši!

Esmu likumpakļāvīgs cilvēks. Pienācis tas laiks, kad jādzīvo klusi un mierīgi, atbilstoši tam, kā valsts mani (arī neskaitāmus citus) ir likumīgi notaksējusi.

Tāpat – brīvā laika ir maz, jo jāapgūst jaunas prakses, piemēram, ceļot vai kaut ko skaistu baudīt var arī datorā vai TV ekrānā, veikalā pievērsties cenām – pirkt nevis preces, bet cenas, uz daudziem jautājumiem atbildēt ar smaidu, dodot iespēju sarunas partnerim to brīvi interpretēt un palikt pie saviem uzskatiem.

Laikam jau savā laikā ekrāns bija radījis tādu, varbūt, tēlu, ka daudzi nepamanīja manu radošo darbošanos žurnālistika un uz skatuves.

Kādu jautājumu nekad Jums nav uzdevuši žurnālisti?

Šķiet, ka saistībā ar darbu viss jau būtu izjautāts, bet par to jautāts ticis ļoti reti, tā garāmejot.

Vai šodien cilvēki Jūs atceras kā vienu no senajām “Panorāmas” sejām, vai uz ielas Jūs sveicina nepazīstami cilvēki? Varbūt kāds garāmgājējs vēlas ar Jums uz ielas aprunāties?

Gadu gaitā daudz kas ir mainījies, zaudējis savu aktualitāti. Diktora profesija kā tāda tika likvidēta. Tāpēc ar to saistītie jēdzieni vairs nav aktuāli, lai gan skatītāji un klausītāji šo terminu vēl lieto. To, kas tieši atceras, ir maz. Tas arī ir saprotams. Dažkārt gadās, ka cilvēki vēl pienāk un uzrunā. Visdīvaināk liekas, ka staro viniem ir arī, apmēram, trīsdesmitgadnieki, pieminot, ka atceras no savas bērnības.

Tagad garākās sarunās gan neviens vairs neiesaistās, vairāk vēlas atgādināt, ka viņš vai viņa vēl atceras. Reiz gadījās kās kuriozs. Bijusī darba kolēģe vēlējās mani iepazīstināt ar vienu no mūsu vietējā tirdziņa dārzeņu pārdevējām, iesakot tieši pie viņas iegādāties vajadzīgo.

Kad šai kundzei tika paskaidrots, kas es esmu, tād tūdaļ pa visu tirgus laukumu atskanēja dāmas varenā un spēcīgā balss: “Kas tik pasaulē nenotiek! Bija tāds jauns un smuks cilvēks!”

Šo iepazīšanos es nenožēloju. Vienmēr, kad gāju pirkt kartupeļus, burkānus vai ko citu, uzreiz bija jautājums: “Ko tu no tā taisīsi?” Bieži manis izvēlētā prece tika nolikta atpakaļ uz letes, bet no cita maisa viņa izņēma citu preci ar apgalvojumu: “Tev vajag šo!” Vienmēr viņai izrādījās taisnība. Skumji, bet pienāca laiks, kad viņa no šīs zemes aizgāja.

Kā savā laikā gatavojāties tiešajam ēteram?

Parastam skatītājam tas varētu asociēties ar vizuālo izskatu kadrā, bet tas jau bija un ir tikai neliels brīdis pēdējā gatavošanās posmā, ar ko vienmēr palīdz tikt galā lieliskas grima mākslinieces. Man bija pārliecība, ka, pat nolasot ziņas, pašam ir jāzina vismaz trīs reizes vairāk nekā pateikts tekstā.

Tāpēc ikdienā tā bija nemitīga sekošana informācijai gan vietējā presē, gan Amerikas Balss, Rīvās Eiropas, BBC raidījumos. Līdzīgi bija jāgatavojas arī intervijām vai citiem darbiem ēterā. Kādu laiku nācās vadīt muzikālus raidījumus. Galvenokārt par kamermūziku. Tā kā mūzika man bija tuva, tad šo darbu uzņēmos ar prieku un pats pētīju un gatavoju komentārus.

Bet tad, kad pienāca pēdējā stunda pirms raidījuma, tad likās, ka laiks ar katru brīdi sāk skriet ātrāk: viss jāpārbauda, lai pats būtu pārliecināts visu, ko darīsi raidījuma laikā, būtu gatavs arī dažādiem iespējamiem negadījumiem. Turklāt (ko skatītājs parasti nezina) – raidījuma vadītājs ir pēdējais cilvēks, kurš vēl var pat sagatavotos tekstos atrast un novērst dažas nejaušības kļūtas, kādu neprecizitāti vai negludumu.

Vai ir gadījies, ka pēc tiešā ētera aizmirsies noņemt grimu?

Jā… Reiz ar vienu jaunu solistu pēc raidījuma kopā devāmies uz vienu vilcienu – abiem bija brauciens uz vienu pusi. Stacijā vēl bija laiks, tāpēc iegājām kafejnīcā. Ātri vien pamanījām apkārtējās sabiedrības pastiprinātu uzmanību mūsu galdiņam. Pēc brīža abiem kļuva skaidrs, ka “vizuālo tēlu” neesam atstājuši studijā, bet aizgājuši ar visu.

Man jau tā likās, ka vismaz reizi ilgadējam diktoram tas varētu būt neiztrūkstošs notikums.

Lielisks pavārs arī labi zināmai receptei kādreiz var aizmirst kaut ko pielikt.

Ko noderīgu, veicot profesionāla diktora darbu Latvijas televīzijā, esat guvis sev?

Pirmkārt, pats darbs jau bija tāds, ka tas paņēma visu, kas tam bijis vajadzīgs. Otrkārt, es noteikti esmu starp tiem, kas no tā ritma nespēj tā īsti tikt vaļā. Aizvien jūtu, ka visu laiku pievēršu uzmanību savai runai, manierēm. Protams to nedrīkst pārspīlēt, bet to kontrolēju. Tāpat precizitāte: ja man uz kādu tikšanos jāierodas, piemēram, 4:10, tad – ne ātrāk, ne vēlāk. Iekšēji ļoti niknojos uz tiem, kas kavējas un pat nebrīdina par to.

Attēlu rezultāti vaicājumam “uldis štokmanis”

Uldis Štokmanis, vadot grāmatas “Suitijā” atvēršanas svētkus. Kreisā pusē viena no grāmatas autorēm Vilma Kalme.

Ir zināms, ka pēdējos gados Jums ir bijusi sadarbība arī ar pedagogiem, organizējot skolotāju vasaras nometnes. Kāds iespaids Jums radies par pedagogiem kā savas profesijas pārstāvjiem?

Tas jau bija tāds nejaušs (ne)gadījums. Vajadzēja palīdzēt. Galvenais, centos neizrādīt, ka par to, ko es daru, man nav nekādas sajēgas. Izrādījās – man sanāca liels piedzīvojums. Arī rezultāts laikam bija diezgan labs. Jau pirmajās stundās, kad sāka sabraukt nometnes dalībnieki, bija skaidrs, cik viņi visi dažādi. Sapratu, ka viņi vēlas ne tikai kaut ko jaunu uzzināt, tikties ar kolēģiem no citām skolām, bet arī kādu brīdi izrauties no ierastās ikdienas rutīnas, lai pēc tam atkal ar papildinātu enerģiju turpinātu darbu.

Tieši tādu enerģiju no viņiem ieguvu arī es. Jau sen pagājuši tie laiki, kad iedzīvotāju kopienās cienījamākie ļaudis bija mācītājs, dakteris un skolotājs. Būtu sen laiks (vispirms mūsu prātos) pie tā atgriezties. Nemaz nav daudz jādomā, kādā līdzsvarā šobrīd ir pedagogam uzliktā atbildība, viņa zināšanas un pienākuma apziņa ar tās materiālo novērtējumu otrā svaru kausā. Man nācies ļoti daudz tikties ar dažādiem pedagogiem.

Skaidrs, ka “skolotājs” tas ir sava veida cilvēkam uzlikts zīmogs. Tāpat jau ir daudzās citās profesijās, bet no savu skolotāju zināšanām un dzīves pieredzes, mēs esam cēluši savu karjeru un savu dzīvi.

Attēlu rezultāti vaicājumam “uldis štokmanis”Kas, Jūsuprāt, pedagoga darbā liekas īpašs?

Manuprāt īpašs pedagogs vispirms jau ir īpašs cilvēks, kurš skaidri saprot, ka šīsdienas pieredze un zināšanas rīt var izrādīties nepietiekošas, kurš ir gatavs no tradicionālā dialoga ar klasi pāriet uz diskusiju ar kādu iespējamu oponentu no tās pašas audzēkņu grupas, uzklausīt viņa priekšmetā ieinteresēta skolēna domas par zināšanām, kuras viņš ieguvis patstāvīgi, un spēt ieinteresēt jauno cilvēku meklēt un iet tālāk.

Tas nozīmē, ka arī pašam pedagogam jāpaspēj sekot līdzi visam jaunajam. Tad klases priekšā nestāvēs vienkāršs “učuks”, bet cienījams padagogs, ieinteresētājs un padomdevējs. Man sanāktu garš šādu īpašu pedagogu saraksts, kas ir ietekmējuši mani.

Pats esmu nedaudz mācījis runas tehniku. Ziniet, ir liels prieks, kad pēc daudziem gadiem esmu saticis kādu no tiem, ar kuriem esmu strādājis, klausījies, ka ir izdevies, un redzējis, ka runa viņam vairs netraucē, bet ir palīdzējusi tikt uz priekšu. Un papildus gandarījumu dod tas, ka cilvēks arī atzīst, cik nepieciešams bijis mūsu kopdarbs. Pats nekad neesmu bijis pedagogs, bet kaut ko līdzīgu laikam jau esmu darījis.

Ko par Uldi Štokmani savā laikā rakstīja “Vakara Ziņas”

Uldis nav dzimis rīdzinieks. Viņš ir valcēnietis. Taču savā laikā mācījies Jelgavā, Limbažos un Koknesē. Pēc tam studējis Latvijas Universitātē žurnālistos. «Sāku strādāt radio kā korespondents – tas bija bērnu un jaunatnes redakcijā. Kad sāku darboties televīzijā, paralēli diktora darbam arī gatavoju sižetus. Man patika kultūras dzīve, bija pat raidījumu cikls «Mūzika Baltajā zālē» par kamermūziku. Var teikt, ka studēt žurnālistos izvēlējos netīšām. Man galvā bija tikai Teātra fakultāte, bet tajā gadā pēc ilgāka pārtraukuma atkal bija uzņemšana klātienes studijām žurnālistos. Mani uzņēma. Lai nopelnītu kabatas naudu, rakstīju vietējai rajona avīzei,» atceras Štokmaņa kungs. TV skatītāji gan viņu vairāk atceras kā televīzijas diktoru. «Ko lai dara – tāds liktenis. Vienīgi balss vairs nav saglabājusies. Es skarbi teiktu, ka tā ir kā uzsildīta zupa,» pret sevi kritisks ir Štokmanis. Viņš atceras, ka, sākot veidot karjeru, vispirms bija jāiemācās runāt. «Un tā ir īpaša skola – divus gadus mācījos pie režisores Antonijas Apeles. Bija visādi vingrinājumi – žoklim, mēlei, lūpām un elpošanai. Katrai skaņai ir jāpievērš uzmanība.»

«Tajā laikā televīzijas diktora darbs stipri atšķīrās no šodienas raidījumu vadītāju pienākumiem. Valdīja galvenais uzskats, ka dāmām jābūt smukai frizūrai, «štukatūrai» un attiecīgam tērpam, bet kungiem labai frizūrai un elegantai kaklasaitei. Tolaik apģērbu pašiem vajadzēja gādāt, arī aizņēmāmies pat no draugiem,» turpina Štokmanis.

TV diktors vēl šodien spilgti atminas kādu atgadījumu. No rīta devies uz Jūrmalu pasauļoties, bet vakarā vajadzējis būt darbā. Aizbraucis uz darbu, un grimētāja bijusi izmisumā. Tāpēc, ka nosauļojies! Visādi mēģinājusi mainīt Štokmaņa sejas toni. «Redz, diktori pat nedrīkst sauļoties!» viņš nosaka.

Vaigu sarauj krampis

Uldis Štokmanis televīzijā strādājis kopā ar daudzām savulaik populārām diktorēm. Kolēģes bijušas ļoti atšķirīgas. «Nu jau mūžībā aizgājusī Laimdota Rone bija dāma ar izturētu stāju, Gerda Sinkēviča – arī dāma ar savu raksturu, tā teikt, uz auguma tu man nekāpsi! Jaunās meitenes – Gunta Lejiņa, Velta Sēle bija citādas, «čomīgākas»,» stāsta diktors.

Sākumā nemaz televīzijā ierakstu nebija, atskaitot filmas. Viss noticis tiešraidē. Video radās krietni vēlāk, un pat lielie raidījumi gāja dzīvajā. «Mani Jaunatnes redakcija tajā laikā vārda vistiešākajā nozīmē ekspluatēja. Bija tāds raidījums «Kad ielās iedegas spuldzes». Pirmā partnere bija Velta Puriņa. Tas bija daudzpusīgs raidījums, un vienā no raidījumiem viesojās dziedātāja Lolita Vambūte. Viņa dziedāja savas dziesmas un katram priekšnesumam mainīja kleitas. Pie TV pults operators saprot, ka raidījums ir par īsu un to mazliet vajag pagarināt. Es pieeju pie Lolitas un pēkšņi jūtu, ka manu labo vaigu sarauj krampis. Griežu kamerai muguru, un Lolita, to redzot, sāk smieties. Operators, redzot, ka griežu muguru, saprot, ka ar mani ir kaut kas nelāgs atgadījies, un izvairās mani filmēt. Bet citi sauc, lai tik mani filmē! Pēc daudziem gadiem, tiekoties ar Lolitu, atcerējāmies šo neparasto atgadījumu, kas uz mūžu palicis atmiņā,» atminas Uldis Štokmanis.

Diktors pats atzīst, ka, sižetus veidojot, izvairījies no trim tēmām – laukiem, rūpniecības un sporta. Vienkārši negribējies izskatīties smieklīgam. «Cik pārliecinoši ir sporta komentētāji radio un televīzijā! Viņi zina to drēbi, par ko runā. Es to nespēju,» viņš nosaka.

Pārzina arī draugu garderobi

Diktora darbu Uldis Štokmanis pamatā strādāja raidījumā «Panorāma». Bijis jāvada arī vairākas koncertprogrammas – gan translācijās, gan uz vietas studijā. Bijušas arī reizes, kad Uldis pats tām rakstījis scenārijus.

«Man patīk diktora darbs. Ja grūti, ja mokies – ej projām! Televīzijas laiks bija skaists. Jaungadi bija skaisti. Vienu reizi man un manai partnerei Veltai Sēlei atnesa šampanieša pudeli. Es attaisu pudeli, izdzeram tukšas glāzes, un operators saka – stop! Seko nākamais dublis – izdzeram glāzes, un mums atnes nākamo pudeli. Stop! Trešā pudele. Atļāvos režisoram pateikt: «Ja tu tūdaļ neatnesīsi uzkost, es par sevi negalvoju.» To dublu bija tik daudz, cik pudeļu,» viņš stāsta.

Pēdējos 10–15 gadus Uldis Štokmanis arī strādāja par aktieri Latvijas Filharmonijā. Viņam tur bijušas savas programmas. «Tajā laikā bija populārs cikls «Mūzika skolās», kur profesionāli mākslinieki, starp kuriem arī es tiku, braukāja pa skolām un dažādās vietās uzstājās. Man bija ļoti plaša dzejas programma, runāju Ziedoņa «Krāsainās pasakas». Par šo darbu man pat Kultūras ministrija piešķīra augstāko dramatiskā teātra aktiera kategoriju. Ļoti jutu, ka uz mani šķībi skatījās Nacionālā un Dailes teātra aktieri, kuriem nebija tik augstas kategorijas,» viņš palepojas.

«Diktoriem savulaik algas bija vidusmēra. Trešajai kategorijai 110 rubļu, augstākajai – 160 rubļu. Ņemot vērā arī faktu, ka pašam bija apģērbi jāgādā! Šodien raidījumu vadītājiem apģērbu piegādā no modes veikaliem un arī elektroniskais špikeris ir priekšā. Mums šādu špikeru nebija. Tekstu pamatā iemācījāmies no galvas. Atmiņa bija kā nu kuram. Dažs labs teica, ka viņš nekādi to nevar, ka viņam vajag lapiņu priekšā. Es riskēju un gāju bez lapiņas. Kaut kādi papīriņi jau bija, bet tie vairāk bija kā pieturas punkti. Es iemācījos brīvi improvizēt,» stāsta Štokmanis un piebilst, ka savā laikā skapī viņam bija daudz uzvalku un ārkārtīgi daudz kaklasaišu. Ja kādam draugam bija Ulda augumam atbilstošais izmērs, tad arī tā garderobe bija labi pārzināta.

Uz Jūrmalu tik bieži nesanāk

Uldis Štokmanis atzīst, ka šodien, skatoties gan televīziju, gan teātra izrādi, viņu nepamet sajūta, it kā būtu otrpus ekrānam vai uz skatuves. «Teātri skatoties, es ļoti bieži sevi pieķeru, ka kādam aktierim spēlēju to lomu līdzi. Televīzijā ir tieši tas pats. Atšķirīgas ir tikai tehniskās iespējas – kādas ir tagad un kādas bija tajā laikā. Paldies dievam, ka televīzijas cilvēki beidzot var justies brīvāk. Nav tik uzmācošas lielas kameras, kuras ieraugot cilvēki pat sabijās,» viņš atceras.

Intrigu savā laikā televīzijā arī bijis, cik uziet. Kā jau radošā vidē! Atklāts naids, nenovīdība – tik traki gan ne, un, ja kādam kādas neveiksmes gadījās, par to neviens nepriecājās.

Šodienas televīzija ir pilnīgi citāda. «Ziniet, man ļoti daudz kas patīk. Daudzi raidījumu vadītāji ļoti labi vada raidījumus. Es visvairāk skatos Latvijas Televīzijas 1. kanālu. Man patīk diskusiju raidījumi – «Aci pret aci» un «Ceturtā studija». Diemžēl ne visus iznāk noskatīties, jo mans rīts sakas pulksten 5, un tad ir, kā ir,» viņš nosaka.

Pēc televīzijas Uldim vienu brīdi vispār nebija darba. Pēc tam strādājis Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, «Latvijas pastā» un Starptautiskā tūrisma augstskolā. Gadījies arī pāris gadu paslimot tieši ar tādu pašu kaiti, kā nesen mūsu valsts prezidentam Raimondam Vējonim: «Vairākus gadus nostrādāju politikā, iestājos partijā, kur biju ārlietu sekretārs. Bija visas ārlietu lietas jākārto, un līdz ar to nācās arī pusi Eiropas apceļot. Mammas draudzene pat anekdoti bija izgudrojusi: «Tu jau laikam uz Briseli brauc tikpat kā uz Jūrmalu!» Es saku: «Nē, piedod, uz Jūrmalu tik bieži nesanāk!»»

Pedagogs.lv

Izsaki savu viedokli!

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *