Vārda dienas: Māris, Mārica, Maigurs , Maris, Morics, Moriss, Steinārs, Stenlijs

Raksts

Kā skolēniem skaidrot par viņu iekšējo gudrību; audzināšanas stundas metodoloģijas piemērs

Skolēnu iekšējā gudrība kā izaicinājums

Mēs visi lietojam vārdus gudrs[1], muļķis[2], attiecinām tos uz biedriem, skolotājiem, radiniekiem un citiem cilvēkiem. Bet vai esam padomājuši, ko šie vārdi īsti nozīmē? Mēdz teikt, ka gudrību dievs visiem iedalījis taisnīgi, jo par tās trūkumu neviens parasti nesūdzas. Kurš tad nu ies deklarēt sevi par muļķi! Bet kas tad īsti ir tā gudrība, ko visi cenšamies vairot, kuras dēļ mācāmies skolā, lasām grāmatas, veicam pētnieciskus un vēl daudzus citus darbus? Skaidrojumu cilvēces vēsturē bijis daudz. Lūk, viens no tiem: gudrība varētu būt kā radošs izaicinājums, kā pretstats nekritiskai[3] masveida[4] līdzi skriešanai baram, kas posta mūsu domāšanu un neļauj mums baudīt savi neatkārtojamību un vienreizīgumu, mieru, labizjūtu[5], prieku, optimismu un brīvību. Neviens taču nesauks par gudru cilvēku, kurš nedomājot allaž rīkojas pēc principa: kā tie citi, tā es ar.

Protams, arī mehāniski apgūtas, citu izprātotas zinības maz ko dos. Gudrība slēpjas prāta, sirds un dvēseles dziļumos, lai sniegtos pāri sausiem, no grāmatām izlasītiem faktiem vien. Nav bijis un nebūs pareizo zināšanu, nav vienas pareizās gudrības. Mums tā katram ir sava, no Dabas dota. Jautājums tikai – vai mēs savai gudrībai pievēršam pietiekamu uzmanību, to attīstām un pilnveidojam.

Paļauties un uz­ticēties savai iekšējai gudrībai nekādā gadījumā nenozīmē tai pieķerties kā kaķim pie plaukta un kā paša Dieva balsij akli ticēt visam, kas nu kuro reizi iešaujas prātā. Tā drīzāk ir katra individuāla spēja spriest patstāvīgi, piemēram, pacelties pāri klaigājošam un bravūrīgam skolēnu  baram. Par tādiem cilvēkiem parasti saka: “Viņš (vai viņa, vienalga) domā pats ar savu galvu.” Un nu padomāsim visi paši ar savām galvām – vai mēs tiešām esam ar mieru, ka mūsu vietā domātu citi, bet mēs paliktu tikai akli izpildītāji?

Gudrība ir īpaša ne jau tādēļ, ka tā būtu brīva no maldiem[6] un ilūzijām[7], bet gan tādēļ, ka tā vismaz akli neliek skriet pakaļ baram, pie kura tik ļoti esam pieraduši un kurā jūtamies drošībā.

Visiem cilvēkiem ir vēlme dzīvot zināmā sabiedrībā, kas vairāk vai mazāk līdzinās mums pašiem vai mūsu ideāliem[8] (vismaz šķietami), vēlme pārzināt savu vidi un justies droši. Tāpēc nav brīnums, ka arī mēs, skolēni, visnotaļ skeptiski[9] izturamies pret gudrību – necenšoties iedziļināties lietas būtībā, izmācāmies tikai to, ko skolotājs liek izpildīt klasē vai mājās. Mūs drīzāk interesē tikai atzīmes, lai visi būtu apmierināti un liktu mūs mierā. Tas bieži vien ir ļoti izdevīgi gan mums, gan skolotājiem, gan arī mūsu vecākiem – ka tikai labāka atzīme, un viss, nekas vairāk netiek prasīts. Tāpēc daudzās klasēs notiek savstarpēja cīņa un sacensība par labāku atzīmi. Šāda cīņa parasti dod matemātiskos aprēķinus par labākām vai sliktākām atzīmēm. Un viss. Kam no tās labums? Kas rūpēsies par mūsu iekšējo gudrību kopumā? Nāks kāds skolotājs–supermens un pārvērtīs mūs par domājošām būtnēm? Ar trekteri to gudrību ielies iekšā? Kur paliek mūsu pašu iekšējā vēlme pašiem parūpēties par savu iekšējo gudrību, kaut vai lasīt arī citas grāmatas, nevis tikai tās, ko skolotājs ir nosaucis par obligātajām? Vai darīt ko citu – ir taču simttūkstoš veidu, kā sevi pilnveidot.

Nav brīnums, ka mums, skolēniem, no visa, ko piedāvā skolotāji – ieteicamo grāmatu saraksta vai citām tādām lietām – paliek garlaicīgi un neinteresanti. Tas tāpēc, ka nerūpējamies par savu iekšējo gudrību kopumā, bet gan dzenamies tikai pēc ārēji redzamā – labākām atzīmēm, pateicības rakstiem, skolotāju vai vecāku uzslavām un tamlīdzīgi. Protams, arī to visu iegūt nemaz nav tik viegli, ir krietni jāpūlas, lai gūtu kaut vai tikai ārējus panākumus. Un tad mēs nogurstam no šīs cīņas, tāpēc paliek arvien neinteresantāk un vēl garlaicīgāk. Visbeidzot, kad mērs ir pilns, vairs nepieņemam ieteikumus vai pat sākam pretoties skolotāju prasībām apgūt obligāto minimumu. Tas viss ir tādēļ, ka mācāmies, dzenoties pēc labākas atzīmes, nevis cenšamies veidot ārēji neredzamo iekšējo gudrību.  Un tāda veida mācīšanās tik tiešām ir nāvīgi garlaicīga neatkarīgi no priekšmeta un skolotāja. Ir arī cita parādība, kas raksturīga tiem teicamniekiem, kas  nekritiski dzenas pēc augstākajām atzīmēm, pēc diplomiem, pateicības rakstiem, medaļām, nedomādami, vai vispār tam visam iespējams saskatīt kādu jēgu, lietderību, atbilstību pašu interesēm un vajadzībām. Tad mēs sākam mācīties bez  iekšējās gudrības veidošanas: kaut ko iekaļam, mēģinām kaut ko mehāniski atcerēties, špikeros rakstām pareizās atbildes un tā bez sava gala. Šādu mācīšanos patiesībās varētu nosaukt par sevis un citu mocīšanu.

Un tad vēl šis baisais bubulis – obligātās prasības. Tās nu reiz jāapgūst katram un par katru cenu, ar labu vai ļaunu, ar karu vai varu jādabū iekšā. Beigu beigās sanāk, ka obligāto prasību satraukuma radītajā cīņas situ­ācijā mums ir izdevīgāk rūpēties par sacensībās izcīnītajām atzīmēm. Izpildot skolotāju obligātās prasības un izcīnot citas uzvaras, mēs sākam domāt apmēram šādi: „Kāpēc man papildus lasīt vēl citas grāmatas? Skolā  tāpat neviens neredz un nezina, līdz cikiem un ko es lasu savas gudrības pilnveidei.  Ja neviens to neredz un nenovērtē, tad kāpēc man velti pūlēties?! Izpildīšu tikai to, ko skolotājs liek, un atzīme būs rokā. Un to jau nu visi klasē pamanīs, pilnīgi visi – un ne tikai klasē vien -, visi redzēs, cik es esmu gudrs(a).” Sākas nebeidzams skrējiens kā vāverei ritenī. Tas nebeidz un nebeidz griezties. Tie, kas reiz aplī iekāpuši, vairs ārā netiek. Kāpēc? Tāpēc, ka riņķis visu laiku griežas un ne mirkli neapstājas, jo mēs tajā neesam vienīgie. To griež daudzi citi riņķī iekļuvušie, un galu galā izkāpt vairs nevar neviens, lai cik ļoti arī kāds to gribētu. Nu, kas tad atliek? Turpināt skriet vien tālāk.

Doma, ka veiksminieks ir tikai tas, kas skolā teicami izpilda obligāto minimumu un bez iekšējas vēlmes palasīt arī kaut ko sev, nevis tikai to, ko liek skolotājs, patiesībā ir kļūdaina. Tas ir viens no ātrākajiem veidiem, kā aizbēgt no vēlmes veidot un attīstīt savu iekšējo gudrību, kuru Daba ir devusi katram. Un te viss apstājas, cilvēks kļūst par bara locekli vai pūļa daļu, kura vietā domā citi. Jo tikai šī neredzamā jeb iekšējā gudrība rada prasību pēc kaut kā vairāk, kaut kā lielāka, kas rada iekšēju spēku dzīvē, nomierina prātu un atbrīvo no bailēm un neziņas.

Uzdevums „Vai barā ir vieglāk izaugt un pastāvēt?”

Kādēļ skolā bērni labprāt sadalās pa bariem?Vai sadalīšanās pa bariem ir pareiza rīcība katra skolēna individuālai izaugsmei?Kādēļ barā viens otru labi saprot, ko savā starpā sarunājas?Vai barā, visiem runājot par vienu un to pašu tēmu, skolēns var veicināt savas individuālās īpašības?
PamatojumsPamatojumsPamatojumsPamatojums
Manas pārdomas un secinājumi

[1] Gudrs– Tāds, kam raksturīgas plašas zināšanas, labi attīstīta domāšana, bagātīga pieredze; tāds, kurā izpaužas šādas īpašības; tāds,  kas labi uztver, saprot, iegaumē; vērīgs, apdāvināts.

[2] Muļķis– cilvēks, kam ir nepietiekami attīstīts, arī nepietiekami aktivizēts prāts.

[3] Nekritisks– tāds, kas savā vērtējumā izceļ pozitīvo, neanalizējot trūkumus.

[4] Masveida– tāds, kurā piedalās, darbojas, kuru veic liels cilvēku kopums, skaits.

[5] Labizjūta– psihisks (emocionāls) stāvoklis, kam raksturīgas patīkamas izjūtas, apmierinājums, laba pašsajūta.

 

[6] Maldi– uzskati, spriedumi, priekšstati u.tml., ko rada sagrozīta izpratne.

[7] Ilūzija– nepareizā īstenības uztverē radies priekšstats; uztveres malds; nepiepildāmas ilgas, cerības, nodomi.

[8] Ideāls– ideālam atbilstošs; nevainojams, priekšzīmīgs, pilnīgs.

[9] Skeptisks– saistīts ar skepticismu, kam raksturīga neticīga attieksme.

 

, ,

Komentē

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *