Vārda dienas: Aleksis, Aleksejs, Alekss , Aleks, Alika, Aliks, Aļika, Aļiks, Pijs, Pius

Audzināšanas stunda “Kā strādāt ar tiem, kuriem dara pāra un tiem, kas citiem dara pāri?”

4. aprīlis, 2018

Audzināšanas stunda “Kā strādāt ar tiem, kuriem dara pāra un tiem, kas citiem dara pāri?”

Izvēle ir vienmēr

Katrs, kurš gājis skolā, ir sastapis bērnus, kuriem allaž tiek darīts pāri, un tādus, kuri vienmēr cenšas nodarīt ko sliktu citiem. Varbūt paši piederam pie vienas no šīm grupām. Pirmie zinātniski tiek saukti par upuriem[1], bet otrie – par tirāniem[2]. Bet kāpēc tāds iedalījums? Kur tādi rodas? Ģimenes un vides ietekmē? Daļēji varbūt. Bet, izrādās, ne tikai.

Vai es varētu iedomāties, ka man kāds varētu darīt pāri un kas tieši varētu notikt, kāpēc? Vai es varētu iedomāties, ka es kādam daru pāri un ko es tieši varētu izdarīt, kāpēc? Ko es nevaru iedomāties, ka man kāds varētu darīt pāri, kāpēc? Vai es varētu iedomāties, ka man kāds varētu darīt pāri, bet kas nevar notikt?
Stāsta pamatojums Stāsta pamatojums Stāsta pamatojums Stāsta pamatojums
Manas pārdomas un secinājumi

 

Galvenā skolēna kļūda

Kur tik paskatāmies – gan masu informācijas līdzekļos, gan ikdienā dzird runājam un redz rakstām par bērnu vardarbību, pāridarījumiem un tamlīdzīgām lietām. Varētu domāt, ka daļa bērnu par to vien sapņo, kā aizskart viens otru vai skolotājus. Taču tā nemaz nav. Ja pajautā, kāpēc tā rīkojies, tāds citiem pāri darītājs pat nespēj atbildēt un sāk meklēt visādus, parasti muļķīgus ieganstus vai vienkārši pasaka “nezinu”. Taču biežāk pūcīgi skatās un rausta plecus. Un viņam ir iemesls tā darīt. Viņš tiešām to nevar zināt.

Pārmērīgu sasprindzinājumu un neveiksmes rada nevis tas, ko viens nodara otram, bet gan negatīvais jeb neveiksminieka modelis, kura ietvaros tad rodas skolēna nevēlamā reakcija. Ko nozīmē no skolotājiem bieži dzirdētā frāze “viņš dara pāri citiem”? Tikai to, ka kāds sevi identificē upura un neveiksminieka lomā, ka viņš ir pastāvīgās neveiksmju un bēdu gaidās. Kas gaida, tas sagaida, protams, tās arī piepildās. Bet diemžēl nelaimju ķēde ar to vien nepārtrūkst, jo katra upura lielākais sapnis ir kļūt par tirānu. Tā arī parasti agri vai vēlu notiek. Tāpēc jau vairums noziedznieku paši atzīst, ka savulaik cietuši no vardarbības.

Neviens nav vainīgs, ka viņam ir konflikti, nesekmība vai kaut kā trūkst. Bet tik un tā viss ir paša radīts. Visa cēlonis ir katrs pats. Par laimi, to var mainīt, tikai velti cerēt, ka viss notiek pats no sevis, tāpat vien, bez piepūles. Un ja nu šī nelaime skārusi mūs? Sāksim ar sevi, nevis citiem. Vispirms atcerēsimies, ka pozitīvās domas un attieksme rada labvēlīgu situāciju, bet negatīvās – nesekmību, nepiemērotu uzvedību un pat vardarbību. Melot sev vai citiem patiesībā ir veltas pūles, jo mēs viens otru ne tikai dzirdam un saprotam, bet arī jūtam. Tāpēc gribot negribot pamanām arī slēptās un maskētās dusmas. Ja mēs būsim noskaitušies, piemēram, uz savu klasesbiedru, iespējams, kāds cits mums sarunās rupjības vai skolotājs sakliegs uz mums tīrā nieka dēļ, jo sajutīs mūsu slēpto agresiju. Un nav ko dusmoties – ko sēsim, to pļausim. Šādās situācijās līdzīgs pievelk līdzīgu, tas ir, cilvēks, pašam nemanot, ar savu aizkaitinājumu un dusmām rada sev nepatikšanas. Bet tas diemžēl nav vienīgais veids, kā sev sabojāt dzīvi.

Ar ko veiksminieks atšķiras no neveiksminieka, kāpēc? Vai veiksminieks vienlaicīgi var būt arī veiksminieks un otrādi, kāpēc?
Pamatojums un piemēri Pamatojums un piemēri
Manas pārdomas un secinājumi

 

Nodarbošanās ar bezjēdzīgu cīņu

Nebeidzamā cīņa par izdzīvošanu skolā, sevis apliecināšanu un izrādīšanos, ko vērojam ik dienas gan dzīvē, gan (un it īpaši) filmās, ir vairāk nekā bezjēdzīga. Kam gan no tās labums? Uzvarētājam? Nebūt ne. Dažreiz mēs uzvaram “cīņā” ar citiem skolēniem (parasti ar vardarbību: piezīmes, mutiska vai fiziska aizskaršana, apsmiešana u.tml.). Tā taču ir gadījies, vai ne? Varbūt kādu mirkli jūtamies apmierināti, varbūt pat kā varoņi (ak, ja vien sirds dziļumos negrauztos tas sirdsapziņas tārpiņš, ka esam rīkojušies nepareizi!) Bet tālāk? Dzīvojam laimīgi? Nē, kur nu! Viss turpinās un atkārtojas. Dažreiz uzvar citu skolēnu nekaunība, citreiz mūsējā. Ko tas maina? Pat, ja kādu izdodas “pielikt pie vietas”, tik un tā zaudētāji ir visi un problēmu mazāk nekļūst.

Astotajā klasē mācās skolnieks, sauksim viņu par Artūru. Viņš nav no veiksmīgajiem, bet, protams, vēlētos tāds būt. Turpat mācās arī Mārtiņš. Arī viņam dzīvē neiet. Artūrs Mārtiņā redz pats sevi, savas neveiksmes, bailes un šaubas, tāpēc dusmojas un nelaiž garām nevienu izdevību klasesbiedram nodarīt pāri – apsmej par veco un netīro apģērbu, neveiksmīgām atbildēm, neveiklām kustībām un bieži vien pat bez kāda iemesla. Mārtiņš ciešas, ciešas, līdz metas kaitinātājam virsū. Iesaistās pārējie jaunieši, skolotāji. Tracis vai līdz mākoņiem, skolas ikdiena izjaukta, mācības iztraucētas. Un tā katru dienu. Artūrs jūtas uzvarējis – viņš sadevis nīstajam klasesbiedram (viņaprāt) pēc nopelniem, uz brīdi atbrīvojies no spriedzes, parādījis sevi kā fiziski stiprāku. Bet vai viņš ir kļuvis laimīgāks, mierīgāks? Nē, protams ne! Tagad viņam jāstrīdas ar pārējiem biedriem, kuri (muļķi tādi!) Mārtiņu aizstāv, jāskaidrojas ar skolotājiem, arī vecāki droši vien tiks iesaistīti. Artūrs dusmojas, meklē iespēju izlādēties, un Mārtiņš atkal dabū pa krāgu. Uzvarētāja joprojām nav. Riņķa dancis turpinās.

Kāpēc? Tāpēc, ka iedarbības spēks ir vienāds ar pretdarbības spēku. Jo stiprāk iesaistīsimies cīņā par sevis izrādīšanu, jo grūtāk pašiem kļūs. Pamēģināsim līdz galam izstiept gumiju un tad vienā galā palaist! Ak, kā dabūsim pa pirkstiem! Dzīvē notiek tas pats. Skolēns, kurš no mazotnes tiek radināts cīnīties ar naidīgo pasauli, šīs pašas nemitīgās cīņas dēļ nevis dzīvo, bet izdzīvo, sliktākajā gadījumā – pūlas to darīt. Vai mēs tā gribam turpināt visu mūžu – nevis izbaudīt dzīvi un tās priekus, bet cīnīties par izdzīvošanu?

Kopš agras bērnības mēs visi iestudējam lomas. Vispirms bijām savu vecāku mazie mīlulīši, tad rātnie (vai nerātnie) bērnudārza audzēkņi, čaklie (vai slinkie) dežuranti, labie draugi, vecmāmiņas palīgi vai kas cits. Mēs apgūstam lomu noteikumus, bet pēc tam aizmirstam, ka tā ir tikai spēle. Aizmirstam, ka noteikumus var mainīt. Aizmirstam, ka varam spēlēt arī citu spēli. Aizmirstam, ka varam spēlēt arī pēc saviem noteikumiem, nevis tikai pēc citu diktētiem.

Jā, viss notiek tieši tā. Sākumā tiek izveidoti noteikumi, tad īstenību mēs paši tiem piemērojam. Pēc tam uztveram to, ko esam izveidojuši, jo tas jau kļuvis par realitāti. Ja šajā brīdī pārstājam dzīvi uztvert kā spēli, tad jau vairs nespēlējam. Tad notiek pretējais – dzīve spēlējas ar mums. Vai mēs gribam būt futbolbumbas? Nē? Ak spēļu lācīši! Nu, var jau būt, ka tiem ir labāk – kamēr kāds nesāk raut nost ķepas vai ausis.

Uzdevums „Cīņas bezjēdzība”

Kādu cīņu sauc par bezjēdzīgu cīņu un kāpēc to sauc tieši par bezjēdzīgu cīņu? Kādēļ mums ik pa laikam parādēs vēlme izaicināt otru uz bezjēdzīgu cīņu? Kāpēc ikkatra cīņa var radīt jaunu cīņu? Vai ikkatrs var iesaistīties bezjēdzīgā cīņā, kāpēc? Kas liecina par to, ka klasē valda bezjēdzīga cīņas gaisotne? Cik lielā mērā iesaistīšanās cīņā ir atkarīga no manis, kāpēc?
Pamatojums Mans stāsts un pamatojums Pamatojums Pamatojums Mans skaidrojums Mans pamatajums ar piemēriem no savas dzīves
Manas pārdomas un secinājumi

 

Negatīvais[3] modelis

Vairumam cilvēku kopš bērnības dziļi ielikts uzskats, ka cilvēks eksistē savrup no apkārtējās vides, gluži kā vientuļa planēta bez savas Saules sistēmas. Varētu jau palikt pie šiem uzskatiem, taču ilūzija par šo sadalījumu rada sasprindzinājumu un stresu. Vienam būt ir grūti.

Kopumā izglītība un zinātne filozofiski apgalvo, ka cilvēks Visumā ir sīks un niecīgs puteklītis. No viņa maz kas atkarīgs, jo viņš pats taču ir atkarīgs no apkārtējās pasaules. Šo domu esam saņēmuši mantojumā, un vairums cilvēku apkārtējo pasauli uztver vai nu kā labu, vai sliktu. Var jau tā domāt, kāpēc ne. Bet katrai lietai ir sava ēnas puse, arī tādam viedoklim. Diemžēl – kamēr vien eksistēs šis modelis, skolā ne visi jutīsies laimīgi.

Jo vairāk mācīsimies ārējā pasaulē saskatīt ienaidniekus, jo cītīgāk tos meklēsim, tostarp arī skolotājos un skolas biedros. Jo vairāk tiek iedvesta doma par cīņu ar „ļauno” pasauli, jo vairāk pieaug skolēnu un skolotāju iekšējais nemiers. Galu galā visi atrodamies it kā nemitīgā aplenkuma un kara stāvoklī. Kurš tad grib pastāvīgi karot!? Pa kuru laiku tad celsim un dziedāsim, ja mūždien ar kādu jāstīvējas un jācīnās? Un kur tad vēl postījumi!

Šādam stāvoklim ilgstoši saglabājoties, skolēns un skolotājs mācās saskatīt tikai negatīvo, jo šķiet, ka visapkārt ir “ienaidnieki”. Tad ir mūžīgas bailes un nogurums, un nu nekādi nav iespējams atjaunot spēkus. Vai tādā situācijā varēsim cerēt, ka sagaidīsim mierīgu bērnu un pieaugušo uzvedību? Protams, ka ne. Kurš tad spēj būt mierīgs un priecīgs sveša un naidīga aplenkuma apstākļos? Jo vairāk skolotājos saskatīsim potenciālas briesmas, jo nemitīgāk tās gaidīsim. Jo vairāk gaidīsim, jo vairāk pretosimies, bieži vien jau iepriekš, tā sakot, profilaksei. Un tad nu tās lielās nepatikšanas būs klāt kā likts. Rezultāts – šķietami nepamatots pāridarījums. Pazīstama situācija, vai ne?

Ja skolēns vai skolotājs uzskata, ka viņam ir nodarīts pāri, viņš automātiski kļūst par upuri. Bet pasaule tā iekārtota, ka ikviens upuris sapņo kļūt par tirānu. Lai kaut kā noturētos šķietamā līdzsvarā, šādi skolēni ir spiesti sev iedvest, ka pasaule ir naidīga un ierobežota. Kādu brīdi tas it kā sniedz atvieglojumu, bet turpmākajā dzīvē viņi dzīvo pēc jau apgūtā principa, nemitīgi izjūt resursu trūkumu un „uzbrukumus”.

Par laimi no tāda vāveres riteņa ir izeja – pozitīvais modelis.

Uzdevums „Negatīvais un karojošais uzskatu modelis”

Kā mēs varētu noskaidrot negatīvā un karojošā uzskata cēloni? Kādēļ būtu svarīgi noskaidrot negatīvā un karojošā uzskata cēloni? Kādas varētu būt sekas negatīvo un karojošo uzskatu sekas, kāpēc? Vai vienmēr var zināt negatīvo un karojošo uzskatu rezultātā radušās cīņas sekas, kāpēc? Kas būtu jāņem vērā vispirms, vērtējot kāda negatīvi noskaņota cilvēka izraisītās cīņas-  cēlonis vai sekas, kādēļ?
Pamatojums Pamatojums Pamatojums Pamatojums Pamatojums
Manas pārdomas un secinājumi

 

 

Pozitīvais[4] modelis

Šī modeļa pārstāvji uzskata, ka apkārtējā pasaule ir tikai viņu pašu radītais. Tie atmet domu par pasaules dalīšanu draugos un ienaidniekos, sekmīgajos un nesekmīgajos vai kā citādi, bet ir pārliecināti, ka ārējo vidi veido paši ar savām domām, sapņiem, emocijām, uzvedību, attieksmi pret sevi un apkārtējo pasauli. Tas nav nekas jauns. Ir taču veca tautasdziesma:

“Visi man labi bija,

Kad es pati laba biju;

Visi mani naidenieki,

Kad es naida kūrējiņa.”

Tādi cilvēki apzinās, ka realitāti veido pašu izveidotais domu modelis. Viņi ir pārliecināti, ka pasaulē nav nekā pareiza vai nepareiza. Viss ir savstarpēji saistīts. Kā var šūnu aplūkot izolēti no organisma?! Gan šūna, gan organisms taču ir savstarpēji nesaraujami saistīti un nevar viens bez otra iztikt. Dalījums pastāv tikai tādēļ, lai katra šūna zinātu un pildītu savas funkcijas.

Pavērosim, kā ir dzīvē! Diemžēl nereti sastopami cilvēki, kuri vienas dienas laikā sastop vairākus nelaipnus pārdevējus, sakašķējas ar vecākiem, sastrīdas ar draugiem, dabū brāzienus no skolotājiem, un galu galā nabadziņus autobusā vēl apzog. Cits, iedams tajos pašos veikalos, dienas gaitā veikdams apmēram tos pašus darbus un pat sīkus nedarbus, dzīvo kā niere taukos, visi pret viņu laipni, visur veicas. Kāpēc tāda netaisnība? Un vai tiešām netaisnība?

Pozitīvi noskaņotiem skolēniem visi skolotāji ir labi. Skolēns dzīvē taču redz tikai to, ko pazīst. Viņš pārliecināti tic, ka nav labu un sliktu cilvēku, nav labu un sliktu skolēnu, nav labu un sliktu skolotāju, kā arī nav labu un sliktu skolu.

Katrs kā gliemezis čaulā dzīvo paša radītajā pasaulē un izpilda noteiktas funkcijas. Skolotājs ir skolēna iekšējās pasaules atspoguļojums, jo ārējais atspoguļo iekšējo, tas ir, skolēns patiesībā ap sevi redz to, kas apslēpts viņā pašā.

Šī modeļa galvenā ideja: ja apkārt notiekošais ir skolēna iekšējās pasaules atspoguļojums, tad tikai viņš ir atbildīgs par to, kas notiek ar viņu, klasē un skolā, kā teicis dzejnieks Rainis: „Es pasaul’s daļa, atbildīgs par visu”. Pirmām kārtām, katram – arī mums – jāuzņemas atbildība par savām domām, iztēli un vārdiem, lai nebūtu agresīvi pret skolotājiem, biedriem un draugiem. Tā mēs, rūpēdamies par savu pozitīvo attieksmi, rūpējamies ne tikai par savu veselību, uzvedību un veiksmi mācībās, bet arī par apkārtējo cilvēku veiksmi un veselību. Darot labu sev, mēs palīdzam citiem. Nu, gluži kā šampūns – divi vai pat trīs vienā!

Uzdevums „Pozitīvais uzskatu modelis”

Kā mēs vērtētu pozitīvo uzskatu modeli? Vai tas, ka pozitīvā uzskata modeļa cilvēkam vienmēr veicas, ir taisnīgi, kāpēc? Vai bailes no soda ir galvenais, kāpēc cilvēks varētu atteikties no negatīvas pasaules uzskatu modeļa, kāpēc? Vai būtu iespējama dzīve bez negatīvi noskaņotiem cilvēkiem, kāpēc? Vai dzīve ir iespējama bez cēloņsakarību[5] principa, kāpēc?
Pamatojums Pamatojums Pamatojums Pamatojums Pamatojums
Manas pārdomas un secinājumi

 

Abu modeļu salīdzinājums

Ja esam neapzināti trāpījušies negatīvajā modelī, tad sevi identificējam ar problēmu, un tā sāk valdīt ne tikai pār mums pašiem, bet arī klasi un skolu kopumā. Tādā veidā mēs ieprogrammējam sevi uz situācijas pasliktināšanos. Taču – kas tad mēs esam? Cilvēki vai problēmas? Savukārt pozitīvajā modelī mēs pārtraucam sevi saistīt ar problēmām, neveiksmēm un nesekmību, vienkārši sākam dzīvot paši un vadīt savu dzīvi. Tas nozīmē: aktīvi pārņemam situācijas kontroli savās rokās, beidzam činkstēt un runāt par nogurumu, apnicību, „slikto” skolu un skolotājiem, kā arī par „sliktajiem” klasesbiedriem.

Ja pārstāvam pozitīvo modeli, tad arī sarunās ar biedriem un draugiem izvairāmies runāt par problēmām, nogurumu un citām tēmām, kas sevī ietver negatīvismu. Mēs tad izprotam: jo vairāk runāsim par „slikto” pasauli, jo „sliktāka” tā kļūs. Iedomāsimies hokejistu, kurš slido pēc ripas un visu laiku liek sev nūju slidām priekšā. Vai viņš iesitīs ripu vārtos? Nē, bet apdauzīsies gan. Un, ja mēs paši sevi lamājam, mūždien kaut ko pārmetam? Tas pats vien sanāks.

Tagad klusībā pie sevis padomāsim, pie kuras grupas piederam. Gribam mainīt savu dzīvi un izveidot citu modeli? Lūdzu – uz priekšu! Viss atkarīgs no mums pašiem.

Uzdevums „Pie kuras grupas mēs piederam?”

Ko es zinu par sevi, domājot par to, pie kuras grupas es piederu? Kas man šķiet, ka es zinu, domājot par to, pie kuras grupas es piederu? Ko es gribētu uzzināt par sevi, domājot par to, pie kuras grupas es piederu? Vai tas, ko šajā sakarā mēs zinām par sevi ir daudz vai maz, kāpēc? Ko es vēl gribētu uzzināt par sevi, lai sevi iedalītu kādā no iepriekš minētajām grupām? Cik daudz ir jāzina par sevi, lai iedalītu kādā no iepriekš minētajām grupām, kāpēc?
Pamatojums Pamatojums Pamatojums Pamatojums Pamatojums Pamatojums
Mani secinājumi un pārdomas par uzdevumā veikto

 

 

Pozitīvā modeļa 1. solis – uzņemamies atbildību!

Ja skolēnam pasniedz balvas, viņš saņem sekmīgas atzīmes, apkārtējie cilvēki viņam saka patīkamus vārdus, tātad viņš sevi ciena un mīl. Ja citi aizvaino, dara pāri, tad viņam ir slikta attieksme pret sevi un viņš pats nav apmierināts ar sevi (protams, arī ar apkārt notiekošo). Tātad viss, ko mēs redzam, dzirdam un jūtam, ir mūsu domu, jūtu un pārliecību atspoguļojums. Ja mēs par to uzņemsimies atbildību, tad arī nebūs vajadzības vai vēlēšanās dusmoties, apvainoties, vainot citus, un nemitīgi bailēs otram uzbrukt. Tas taču nevienam nepatīk, un tā dzīvot neviens nevēlas, lai nu arī daži ietiepīgi apgalvo pretējo. Katram taču gribas dzīvot mierā, būt laimīgam un apmierinātam.

Ne viens vien skolēns bieži demonstratīvi izsaka savu neapmierinātību, apmēram tā: „Man ir ļoti sliktas attiecības ar to un to skolotāju. Viņa mani nemitīgi apvaino, tīšām piekasās un nepārtraukti ar mani baras”. Vai tiešām nabagam nav paveicies un trāpījusies slikta skolotāja? Nē. Kā jau minējām, pie vainas ir viņa paša attieksme. Bet kas tad savukārt tai ir par iemeslu? Izrādās, ka šis cilvēkbērns ik dienas pats sevi lamā vai mokās ar vainas izjūtu, vai arī kritizē sevi bez apstājas un nav apmierināts ne  ar apkārt notiekošo, ne ar sevi pašu.

Tātad dusmīgie skolēni ar savu uzvedību atspoguļo savu iekšējo stāvokli – faktu, ka viņi dusmojas uz sevi. Ja mēs spējam pieņemt situāciju bez pretenzijām, dusmām un aizvainojuma, tad saprotam, ka vainīgo vienkārši nav. Laikam gan cilvēki tīšām izdomājuši vainas izjūtu, lai varētu manipulēt ar citiem savtīgos nolūkos. Tas taču dažam liekas tik parocīgi un izdevīgi!

Pozitīvajā modelī nav upuru, nav labu vai sliktu cilvēku, nav labu un sliktu skolotāju. Uzņemoties atbildību, mēs pārstājam spēlēt upura vai tirāna lomu un pārstājam vainot un sodīt sevi ar nelāgu uzvedību. Jo patiesībā ne jau skolotājs soda mūs, bet gan mēs paši sodām sevi. Mēs ar savu iekšējo negatīvismu kā magnēts pievelkam visvisādas nepatikšanas un iekuļamies pārkāpumos, tā ka nabaga skolotājam nekas cits neatliek kā vien pildīt savus pienākumus, tas ir, pielietot sodus. Skolēni parasti attaisnojas: „Es tā negribēju”. Gribējām vai negribējām, bet notiek tikai tas, kas mums pašiem iekšā vārās. Un skolotājs taču nevar mūžīgi izlikties, ka neko nav manījis.

Tā katrs skolēns rada, veido skolas vidi kopā ar biedriem un skolotājiem, ietekmēdams arī citus ar savu pozitīvo vai negatīvo domu, vārdu un attieksmes spēku. Taču to bieži vien neņem vērā. Ja skolā kaut kas gadās, tiek meklēti visdažādākie vaininieki, kuriem liek vainu publiski atzīt… Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka negatīvais modelis ir gauži izplatīts. Ir tik daudz ar sevi neapmierinātu cilvēku! Kas vaino sevi, tas vaino arī citus.

Apgūstot pozitīvo modeli, mēs pakāpeniski sāksim sekot līdzi savām domām, iztēlei un vārdiem un šādi sevi pilnveidot. Nav liela bēda, ka tas nenotiek vienā mirklī. Pamazām mainīsies mūsu iekšējais noskaņojums, līdz ar to mūsu attieksmei, domām un izteiktajiem vārdiem parādīsies pozitīvs spēks, un galu galā mēs patiesi sāksim priecāties gan par sevi, gan apkārt notiekošo. Pat agrākais neveiksminieks tā drīz vien sāks justies kā noteicējs, izbaudīs dzīves un ikdienas jaukumu. Pats no sevis gan tas nenāk, vajadzīgs laiks un centība. Lai apgūtu pozitīvo modeli, sākumā kontrolēsim savas domas, vārdus un darbību, vēlāk viss iespiedīsies atmiņā, nonāks pieraduma līmenī un kļūs automātisks. Un pieraduma iemaņas paliek uz mūžu.

Uzdevums „Pārvērtīsim negatīvos izteicienus par pozitīviem!”

Atcerēsimies un pierakstīsim dažas nepatīkamas situācijas no skolas ikdienas, kur mums bija līdz šim pierastās upura domas, apmēram šādas:

Viss ir galīgi garām!

Man par to visu nospļauties!

Skolotāja dara visu iespējamo, lai man tikai ieriebtu!

Šī skola ir neciešama!

Man ir garlaicīgi!

Kaut ātrāk beigtos stunda!

Kaut jel nebūtu nācis uz stundu vispār! u.tml.

Nu jau mēs daudz esam izlasījuši, iepazinušies ar gudriem padomiem. Iztēlosimies tagad, kā mūs ietekmē šī negatīvo prātojumu gūzma, ko turpmāk var sagaidīt. Briesmas! Uzdevuma galvenā jēga – iemācīties domāt citādi. Tagad taču mēs zinām, ka par katru situāciju vienīgie atbildīgie esam paši. Tātad jāmēģina uz to paraudzīties no pretējās pozīcijas: šī ir mūsu pasaule, to paši esam radījuši ar savām domām, attieksmi un rīcību, un tas viss ir mūsu pieraduma atspoguļojums ārējos notikumos.

Un tad seko nākamā doma: „Ja es pats esmu sevis nostādījis tik stulbā situācijā, tad to esmu piesaistījis ar savu slikto attieksmi, sliktām domām pret sevi un apkārt notiekošo! Ja kāds klasesbiedrs man sarunā rupjības, tātad, izmantojot viņa agresiju, atspoguļoju pats savas agresīvās domas un attieksmi!” Jo dzīvē pastāv likums: līdzīgs pievelk līdzīgu.

Tādu frāžu vietā kā es esmu noguris,  es esmu stulbs, man ir garlaicīgi, u.tml. uzsvērti sev pateiksim un pierakstīsim:

  • ar savām domām un agresīvo attieksmi pret sevi esmu radījis sev nogurumu un garlaicību;
  • ar savu negatīvo attieksmi esmu radījis sev nepatiku un nomāktību…

Vai ko citu piemērotu atkarībā no situācijas, kurā paši vien esam iekūlušies.

 

Pozitīvā modeļa 2. solis – domas un attieksme

Nu esam veikuši pirmo soli un esam gatavi uzņemties atbildību. Priecāsimies, mēs jau esam tikuši uz priekšu, un tas nav maz. Tagad mums ir drosme iet tālāk. Otrā soļa pamatprincips ir izprast būtisko: galvenais instruments apkārtējo notikumu radīšanā un pārveidošanā ir mūsu pašu domas un attieksme.

Ja klasē ir kāds, kurš mūs kaitina, apvaino, tad labāk nevis uzbruksim viņam, bet ielūkosimies sevī. Atcerēsimies Artūru un Mārtiņu: līdzīgs pievelk līdzīgu. Ja mūs otrā kaut kas kaitina, tad mums ar to ir kāda saistība. Kaitina taču tikai tas, ko atpazīstam.  Ja tas būtu vienaldzīgs, mēs ne aci nepamirkšķinātu. Viss, kas patīk vai nepatīk skolotājā, ir skolēnā. Tātad atbildīgi ir abi. Nevis vainīgi, bet tieši atbildīgi. Bet skolā parasti sanāk citādi – vainu uzveļ tikai dažiem. Un, izrādās, tie nez kāpēc allaž ir vieni un tie paši. Kuri? Padomāsim paši, mēs taču to redzam ik dienas! Katrā skolā ir savi grēkāži. Vai paši būsim starp tiem dažiem, atkarīgs no mūsu pozitīvās vai negatīvās attieksmes pret sevi un apkārtējo pasauli.

Pārstājot vainot tos “dažus” un beidzot žēlot neveiksminiekus, sāksim ticēt notiekošā taisnīgumam. Kāpēc skolā dara pāri tikai dažiem, nevis visiem? Aizstāvot upurus, mēs viņos tikai nostiprināsim neveiksminieka pozīciju, bet… katra upura lielākais sapnis ir kļūt par tirānu. Viņi sagaida savu laiku, un tā viss turpinās bezgalīgi.

Kā liekas: vai viņi – tiklab upuris kā tirāns – sevi mīl? Vai mēs ļautu darīt pāri tam, ko patiešām mīlam? Nē, mēs viņu aizstāvētu kaut ar nagiem un zobiem. Vai mēs pieļautu, ka mums mīļš cilvēks dara ko sliktu, kaitējot pats sev, un nemēģinātu viņu aizturēt? Nē, mēs viņu visiem spēkiem censtos atturēt no aplamas rīcības.  Ja kāds to pieļauj, tad nemīl vis. Tad ļausim pašiem sevi mīlēt! Kā mēs izturēsimies pret sevi, tā pret mums izturēsies arī skolotāji un klasesbiedri, un ģimene, un visa pasaule.

Skolēniem, kuri iejutušies neveiksminieka jeb upura lomā, piemīt vēl viena nelāga īpašība: viņi kā magnēts pievelk līdzīgus bēdubrāļus, kuriem var pažēloties. It kā jauki un dabiski, jo viņi taču tik labi viens otru saprot. Taču žēlošana ir agresīvas jūtas, no kurām labāk turēsimies pa gabalu. Šādi, šķietami labu gribot, mēs viņos vēl vairāk tikai nostiprināsim neveiksminieka pozīciju. It īpaši tas būtu sakāms  par skolēniem, kuri to pat apzinās, bet spītīgi turas pie savas nelaimes, gandrīz vai lepojas un tīksminās ar to. Liekas, ka viņiem tīri labi patīk činkstēt, žēloties un sūdzēties, ja reiz tik daudz to dara, bet neko necenšas mainīt. Šādi viņi soda pirmām kārtām sevi pašu. Vairīsimies no tādas rīcības, jo tā ir agresīva izturēšanās ne tikai pret sevi, bet arī pret klasi un skolu kopumā, jo šāda attieksme diemžēl ietekmē arī pārējos.

Mēs pievelkam ne tikai līdzīgus cilvēkus, bet arī situācijas. Lūk, piemērs!

Kāda klase vēlējās doties divu dienu ekskursijā. Devās pie audzinātājas, lai saskaņotu šo nodomu. Dažu minūšu laikā audzinātāja izpauda varen daudz negatīvas informācijas. Protams, ne jau bez pamata, viņai bija gana ko teikt.

Negatīvā modeļa skolēns atļautos sapīkt un dusmoties uz audzinātāju. Bet skolēnu grupa, būdama pozitīvā modeļa pārstāvji, kamēr audzinātāja viņus biedēja ar roku un kāju lūzumiem, uzdeva sev jautājumu: „Ar ko esam radījusi šādu situāciju? Kādu mūsu īpašību audzinātāja šobrīd atspoguļo?” Atbilde nāca nekavējoties: „Audzinātāja atspoguļo mūsu šaubas un bailes.” Tā tas arī bija – audzinātāja par savu klasi baiļojās ne pa jokam, un pamatoti. Skolēniem uzreiz ap sirdi kļuva vieglāk, pie tam atkrita nepieciešamība dusmoties uz audzinātāju.

Pēc mirkļa viņi sacīja: “Labi! Mēs jūs uzmanīgi uzklausījām un esam ļoti pateicīgi par brīdinājumu un rūpēm. Tagad sakiet, vai jūs mums varētu palīdzēt padarīt šo braucienu maksimāli drošu un ērtu?”

Audzinātāja no sirds izbrīnījās, jo bija gaidījusi kārtējos protestus par skolēnu iniciatīvas apspiešanu. Vai ekskursija notika?

Uzdevums „Ar kādām domām un attieksmi mēs varētu palikt skolas vēsturē?”

Ar kādām domām un attieksmi es varētu izpelnīties palikšanu skolas vēsturē? Vai mēs katrs ar savām pozitīvajām domām un attieksmi varam palikt skolas vēsturē un vai tas ir liels gods? Kas skolas vēsturē mainītos, ja manis nebūtu, kāpēc? Uzrakstīsim lietas ar kurām mēs varētu palikt skolas vēsturē!
Pamatojums Pamatojums Pamatojums Pamatojums
Manas pārdomas un secinājumi

 

Pozitīvā modeļa 3. solis – pozitīvais nolūks.

Ja jau lasīšanā esam tikuši tik tālu, tad esam izpratuši otrā soļa pamatideju: situācijas veidošanas un pārveidošanas galvenais instruments ir mūsu domas un pozitīva pārliecība. Trešais solis ir pozitīvais nolūks. Pasaulē nav nejaušu notikumu – viss skolas vidē (tāpat kā visur citur) ir taisnīgi un likumsakarīgi. Tāpēc katru reizi, kad mūs sāk vajāt neveiksmes un nelaimes, uzdosim šādus jautājumus:

  • Ko šī situācija vēlas man pavēstīt (vai brīdināt)?
  • Kādu pozitīvu nolūku šī situācija cenšas īstenot?
  • Kāda pozitīva mācība man jāgūst no šīs situācijas?

Pasaulei nav savas balss. Tā caur notikumiem ar mums “sarunājas” dažādu situāciju valodā. Ja notikumi ir patīkami, tad mēs dzīvojam saskaņā ar sevi un apkārtējo pasauli; ja notikumi ir nepatīkami, tad mēs esam apstājušies savā attīstībā (kā nolietots dators spītīgi ieciklējies savā cīņas pārņemtajā negatīvismā), zaudējam elastību un nepamatoti, veltīgi “cepamies”.

Ielāgosim: jebkura stresa un konflikta situācija ir derīga, tā kaut ko saka priekšā. Uz skolotāju nav vērts apvainoties vai dusmoties, jo situācija ir tikai mūsu pašu radīta (citu jau mēs nepiedāvājam). Arī šķēršļi darbā ir derīgi, jo norāda uz vājajām pusēm, palīdz tās atklāt un mainīties. Bet ko darīt, ja nevar saprast? Nogaidīt. Pamēģiniet piebāzt grāmatas lappusi pārāk tuvu acīm – neko taču nevarēsim salasīt! Tāpat ir ar notikumiem. Informācija var parādīties vēlāk, kad būsim attālinājušies no nepatīkamajiem pārdzīvojumiem, nomierinājušies un spēsim visu pārdomāt vēl un vēlreiz. Kā saka, laiks dziedē visas brūces.

Uzdevums „Kā mēs varētu noskaidrot nevēlamas situācijas rašanās iemeslus?”

Atsauksim atmiņā kādu nepatīkamu situāciju! Un uzdosum apakš minētos jautājumus!

Nepatīkamās situācijas apraksts
Ko šī situācija vēlējās man pavēstīt (vai brīdināt)?

 

Kādu pozitīvu nolūku šī situācija centās īstenot?

 

Kāda pozitīva mācība man bija jāgūst no toreizējās situācijas?

 

Mani atklāsmes, analizējot toreizējo situāciju

 

Pozitīvā modeļa 4. solis – jaunu uzvedības veidu radīšana

Esam apguvuši trešā soļa principu, tas ir, pozitīvā nolūka un pārliecības principu. Ceturtais solis – jaunu uzvedības veidu radīšana. Jebkurš mūsu pārkāpums norāda, ka mēs kaut ko darām nepareizi un ka vecās, negatīvās domas, pārliecība, attieksme un uzvedība gribot negribot mudina izdarīt aizvien jaunus un jaunus pārkāpumus.

Vai tas nav pietiekami saprotams signāls, ka nepieciešams mainīt ne tikai savu uzvedību, bet arī domas un attieksmi? Ar naidu un varu mīļi nekļūsim, ar negatīvām domām un attieksmi pozitīvu uzvedību neizveidosim. Ko tad labu var uzcelt, ja patiesībā vēlamies tikai graut? Katrs saņem vienīgi to, ko pats domā un runā par sevi, klasesbiedriem un skolotājiem. Bet ne vienmēr viss ir tik vienkārši. Nav jau pierasts sevi tā pētīt un vērot. Nevaram īsti saprast, ko un kā paši domājam un runājam par sevi? Jā, dažreiz tas tiešām ir pagrūti. Tad pavērosim, ko mēs stāstām par citiem, tā noskaidrosim pašu attieksmi pret sevi. Padomāsim, cik samazgu spaiņu esam izgāzuši pār savu biedru un skolotāju galvām! Te klāt skaitāmas arī nevērīgi, it kā pa jokam vai ļoti klusi, pat tikai domās teiktas rupjības. Un ko tad mēs gaidām pretī? Uz ko ceram? Kā mežā sauc, tā atskan. Lūk, tā!

Ko nozīmē mainīties? Tas nozīmē radīt jaunu domāšanas un runāšanas veidu. Izklausās nepaveicami grūti? Nav tik traki, bet cītīgi piestrādāt gan vajadzēs. Toties ieguldītais darbs drīz atmaksāsies. Līdz ar to veidosies pozitīva attieksme pret sevi un skolotājiem, un mācībām skolā. Atceries: nav vērts bīties no nepatikšanām. Tās arī palīdz. Tieši stresa un konfliktu situācijas norāda, ko vajag mainīt. Galvenais – uzņemties atbildību un sākt mainīties pašiem, nevis velti cerēt un gaidīt, kad citādi kļūs skolotāji, biedri un skola. Stāvot un gaidot uz galvas drīzāk uzkritīs putna pļeka, nevis zelta gabals. Labi, ka vēl govis nelido! Kad paši esam gatavi pozitīviem un draudzīgiem komunikācijas veidiem, tikai tad tie parasti ir labvēlīgi, bez negatīvām sekām un agresijas. Te svarīga ir arī nodomu tīrība.

Uzdevums „Pārdomas pirms jaunas uzvedības radīšanas modeļa”

Vai var būt apstākļi, kad mūsu nežēlīgā rīcība var būt arī laba rīcība? Vai jauks cilvēks var būt vienlaicīgi arī slikts cilvēks? Ja mēs uzvedamies pieklājīgi, vai tas nozīmē, ka mēs esam pieklājīgi? Ja mēs rīkojamies nežēlīgi, vai tas nozīmē, ka mēs esam nežēlīgi? Ko mēs izvēlētos- darīt citiem labu un saņemt labu arī no viņiem, kāpēc? Ko mēs izvēlētos- darīt citiem sliktu un saņemt sliktu arī no viņiem, kāpēc? Kādā veidā es varētu radīt savu jauno uzvedības modeli?
Pamatojums Pamatojums Pamatojums Pamatojums Pamatojums Pamatojums Uzrakstīsim, kā izskatīsies mūsu pozitīvās uzvedības jaunais modelis?
Manas pārdomas un secinājumi par jaunās uzvedības modeļa izveidi un nostiprināšanu savā attieksmē pret sevi, klasesbiedriem, skolotājiem un citiem cilvēkiem

 

Pozitīvā modeļa 5. solis – piedošana un pateikšanās

Esam apguvuši ceturto soli – jaunu uzvedības veidu radīšanu. Piektais solis – piedošana un pateikšanās. Cik vienkārši un zināmi vārdi! Un, ak vai, cik reti tos izmantojam!

Lūk, piemērs. Stingrākie un prasīgākie skolotāji palīdz mums atklāt vājās vietas, palīdz mums kļūt stiprākiem, palīdz  celt tiltu uz nākotni. Tad kāpēc paļaujamies mirkļa slinkumam un vājībām, kāpēc uz viņiem dusmojamies un apvainojamies? Patiesībā šādi skolotāji tieši palīdz mums ātrāk mainīties, kļūt gudrākiem, stiprākiem un atbrīvoties no turpmākajām neveiksmēm. Vai tad tas nav tieši tas, kas mums vajadzīgs? Tāpēc piedosim viņiem un paši klusībā palūgsim piedošanu, ja pret viņiem bija radusies agresija nosodot, aprunājot u.tml. Kad esam visu sapratuši, pateiksimies par pamācību, ja ne skaļi klātienē, tad kaut vai klusām, pie sevis.

Mums taču neienāk prātā apvainoties uz ūdeni par to, ka tas ir slapjš, vai uz uguni, ja esam apdedzinājušies. Nu, trīsreiz padomāsim, pirms bāzīsim klāt nagus! Apiesim apkārt peļķei! Zosis nav gudri kaitināt! Nav vērts ieciklēties tikai un vienīgi uz skolotājs tāds un šitāds. Arī šīs grāmatas autori ir pārtraukuši skolēnus dalīt slinkajos un čaklajos, draugos un nedraugos vai kā citādi. Mums viņi visi ir draugi – vieni sniedz prieku, citi palīdz ātrāk augt, attīstīties, norūdīt gudrību un raksturu. Jā, arī mums tas jādara joprojām.

Reizēm ir tik grūti atbrīvoties no aizvainojuma un iemācīties kādam piedot. Un vēl jo vairāk pateikties! Īpaši tad, ja kāds izturas sevišķi nekrietni. Tomēr jāmēģina vēl un vēl, jo piedot un pateikties spēj tikai tas, kurš pārstāj būt neveiksminieka lomā. Un tāds taču ir mūsu mērķis, vai ne?

Grieķu valodā vārds “pateikties” burtiski nozīmē dāvāt prieku. Iznāk, ka apvainodamies uz citiem, mēs postām prieku, tātad līdz ar to maitājam gan sevi, gan skolas vidi. Bet pateikdamies mēs sūtām laba vēlējumu, uzmundrinājumu sev, biedriem un skolotājiem. Tās ir radošas jūtas; tās noteikti atgriezīsies atpakaļ, atnesot labo. Mūsu spēja pateikties skolotājam par pamācību maina ne vien attieksmi pret situāciju, bet arī palīdz pilnībā tikt vaļā no liekas lepnības. Tādā veidā mēs  ļausim notikumiem risināties pēc cita, labāka scenārija.

Uzdevums „Pateicības vēstule, mūsuprāt, „visdusmīgākajam” skolotājam”

Paņemsim papīra lapu, pildspalvu un uzrakstīsim sirsnīgu pateicības vēstuli skolotājam, kas, mūsuprāt, mums „piekasās” visvairāk!  Rakstot vēstuli, vēlreiz pārlasīsim iepriekš lasīto teorijas daļu par pateicības izteikšanu stingrākajiem un prasīgākajiem skolotājiem, kas palīdzēja mums atklāt vājās vietas, palīdzēja mums kļūt stiprākiem, kā arī atvainosimies viņiem par to, ka stigro skolotāju prasību dēļ esam paļāvušies mirkļa slinkumam un vājībām, par to, ka uz viņiem dusmojāmies un apvainojāmies. Vēstules beigās atzīsim, ka patiesībā tieši šie skolotāji palīdzēja mums ātrāk mainīties, kļūt gudrākiem, stiprākiem un atbrīvoties no turpmākajām neveiksmēm!

Pozitīvā modeļa 6. solis – apdāvināšana

Esam apguvuši piedošanas un pateikšanās soli. Sestais solis – apdāvināšana. Dosim citiem to, kas viņiem vajadzīgs visvairāk! Tas nenozīmē apbērt visus apkārtējos ar saldumiem un lētiem pirktiem niekiem (protams, pa retai reizei ir patīkami saņemt arī tādus). Dāvināsim savu mieru, labsirdību, drosmi vai ko citu, kā viņiem tiešām pietrūkst. Mēs labprāt visu dotu no sirds. Bet kā uzzināt, kas tieši tagad viņam (viņiem) ir vajadzīgs? Pajautāsim sev: “Kam viņš(a) šobrīd uzbrūk? Ko viņš(a) ar savu darbību man, biedram vai skolotājam cenšas atņemt?” Ja kāds klases biedrs mēģina atņemt pārliecību, tad viņam pašam tās trūkst. Ja cenšas atņemt prieku – trūkst prieka, ja gandarījumu, drosmi vai ko citu – trūkst tā. Ja kāds skolēns stundas laikā sāk kaitināt blakussēdētāju vai skolotāju, viņš mēģina tam atņemt mieru, tātad kaitinātājam šobrīd miera trūkst visvairāk. Tieši tas arī ir jāuzdāvina. Bet kā? Nevar taču mieru izķeksēt sev no sirds kā slieku no zemes un iesaiņot glītā kastītē!

Šādos gadījumos dāvanas nosūtīsim iztēlē iedomāta tēla veidā (viss atkarīgs no fantāzijas un jaunrades spējām). Tas ir radošs process – dāvanas tēlu iztēlē veidosim tik ilgi, kamēr sasniegsim īpašu ticamības stāvokli. Piemēram, ja biedru māc bailes, iedomāsimies tās kā ļaunu pūķi un nosūtīsim viņam drosmīgu bruņinieku. Iztēlosimies to visos sīkumos – izskatu, raksturu, rīcību. Kaut vai ko līdzīgu datorspēlei. Pats galvenais – tā ir mūsu pozitīvā atgriezeniskā saite ar kaitinātāju. Viņš to jutīs, un, pateicoties tai, notiks labvēlīgas pārmaiņas. Grūti noticēt? Labā ziņa: tā tiešām nav pasaciņa, tas ir reāls ceļš uz panākumiem.

Jo vairāk mēs kaut ko dāvināsim citiem, jo vairāk tā būs pašiem. Jo vairāk dosim, jo vairāk saņemsim. Viss ir ļoti vienkārši – mēs pārstāsim spēlēt upura un neveiksminieka lomu, tātad beigsim “piebarot” citus ar negatīvām domām un iedomātām nojausmām. No mums sāks plūst pavisam cita līmeņa attieksme. Mēs jau spēsim dot ko labu citiem. Tieši to arī paši agrāk vai vēlāk saņemsim pretī. Nekas, ja pirmajā reizē neizdosies. Treniņš paliek treniņš, un tas ir nepieciešams kā muskuļiem, tā prātam. Ja mēs baidītos no piepūles un neveiksmēm, tad vēl tagad, ne runāt, ne staigāt neprazdami, peļķotu pamperos.

Uzdevums „Dāvāsim labo otram, gūstot labumu sev!”

Noteiksim kāda cilvēka izraisītās nepatīkamās izjūtas un radīsim tās no jauna savā iztēlē – kā izdomātu tēlu (līdzīgi kā minētajā piemērā pūķi). Domās pārklāsim to ar atbilstošas dāvanas tēlu (kā minētajā piemērā bruņinieku). Izdarīsim to vēlreiz, atkārtosim 5 – 10 reizes. Veidosim tēla parādīšanos līdz automātismam. Tagad pamēģināsim iedomāties nepatīkamo situāciju. Ja vingrinājums veikts pareizi, tad to būs grūti izdarīt – nepatīkamās ainas vietā “izlēks” dāvanas tēls. Ar šī vingrinājuma palīdzību mēs veiksmīgi varam dezorganizēt jebkuru negatīvu pieradumu un uz tā bāzes radīt jaunu – pozitīvi noderīgu. Tas ir tāpat, it kā mēs ienaidnieka uzbrūkošo karaspēku pavērstu pret viņu pašu. Tādējādi mēs gūsim pieeju nepieciešamajiem pozitīvajiem resursiem, līdz ar to kļūsim bagātāki.

Kopsavilkums par pozitīvo modeli

Lai to pilnībā apgūtu, nepieciešams ik pa brīdim pārskatīt savus domāšanas, iztēlošanās un runāšanas pieradumus. Necerēsim uz brīnumiem, ka viss izdosies uzreiz un bez piepūles! Taču pakāpeniski šis process kļūs automātisks, mums radīsies jauna pasaules uztvere un līdz ar to arī jaunas, elastīgas iespējas, kuras visas šai brīdī pat iedomāties nevaram.

Uzņemsimies atbildību!

Mūsu uzvedība ir mūsu domu, jūtu un emociju atspoguļojums. Viss, kas ir mūsu domāšanas un izteikto vārdu pieradums, izpaužas attiecībās ar skolotājiem un citiem skolēniem. Viss mūsu iekšējā un ārējā pasaulē ir likumsakarīgs – nav nekā nejauša. Viss atkarīgs no mums pašiem.

Atspoguļošanas likuma izmantošana

Mūsu pozitīvās domas un attieksme izraisa labvēlīgas situācijas, bet negatīvās – nesekmību, skolas neapmeklēšanu un aplamu uzvedību. Arī skolotāja izturēšanās ir mūsu iekšējā stāvokļa atspoguļojums. Agresīvs skolēns pievelk agresīvu skolotāja rīcību. Neticam? Pārbaudīsim! Ak esam jau pārbaudījuši vairākas reizes? Tad labāk neriskēsim – kam mums liekas nepatikšanas? Ja nemīlēsim un necienīsim sevi, tad noteikti pievilksim kādu pāridarītāju, un ir gluži vienalga – skolēnu vai skolotāju. Ja mūždien būsim dusmīgi uz sevi (tātad arī uz citiem), nav jābrīnās, ka arvien gadīsies visādas ķezas, un ne tikai skolā.

Pozitīvais nolūks

Ja mums skolā attiecības ar biedriem un skolotājiem ir pozitīvas, tad mēs strādājam saskaņā ar sevi un apkārtējo pasauli. Ja notikumi ir nepatīkami, esam apstājušies savā attīstībā. Pievērsīsim tam uzmanību, negaidīsim, kamēr sliktais saveļas milzīgā kamolā un ripo kā sniega bumba no kalna. Mācīsimies no savām kļūdām! Jebkura konfliktsituācija ar skolotāju kaut ko norāda par mums pašiem, un tikai mēs to varam labot.

Jaunu uzvedības veidu radīšana

Tieši stresa un konfliktsituācijas raida visstiprākos signālus un vislabāk norāda, ko mums sevī vajag mainīt. Pateicoties tām, notiek sevis aktīva pilnveidošana. Kurš tad nu tik diži gribēs mainīties, ja viss ir kārtībā?! Nepaveicās, nesanāca? Tad ir laiks vērot un mācīties. Skolā situāciju pārvalda tas, kam ir lielāka uzvedības veidu dažādība. Taču tiem visiem jābūt labvēlīgiem un saskaņā ar pozitīvajiem nolūkiem. Neko nedrīkst atstāt pašplūsmā. Eksperimentēsim droši, jaunie darbības veidi atkarīgi no mūsu fantāzijas un radošā gara.

Piedošanas un pateikšanās izmantošana

Dusmodamies un nosodot citus, mēs postām skolas psiholoģisko vidi. Piedošana un pateikšanās (tām ne vienmēr jābūt skaļām) par mācību, ko sniedz citi skolēni, maina ne vien attieksmi, bet arī pašu situāciju. Šādās reizēs saprātīgs skolēns it kā “atbrīvo” situācijas, tās kļūst elastīgākas un vieglākas, tātad arī vieglāk ietekmējamas, un tieši to jau mums arī vajag.

Apdāvināšana – mūsu laipnība

Dosim citiem to, kā viņiem trūkst. Pasniegsim viņiem savdabīgas dāvanas tēlu veidā, kas viņus “nomierinātu”. Ko dāvināt? To var noskaidrot, novērojot – ko cilvēks ar savu darbību cenšas atņemt otram, tā viņam trūkst. Jo vairāk dosim, jo vairāk saņemsim. Cilvēks, kurš iemācījies dot, sāk izstarot cita līmeņa informāciju. “Gūt var ņemot, gūt var dodot, dodot gūtais – neatņemams” – atkal Rainis.

Noslēgums

Ja mēs redzam citus priecājamies, tad tas liecina, ka arī mūsos ir prieks. Tas nozīmē, ka drīz vien var ienākt prieks visā skolā. Ja redzam tikai iespējamus draudus un konfliktus, tad tas nozīmē, ka nelaime jau ir paša domāšanas un runāšanas ieradumos un skolas ikdiena par to brīdina ar nebeidzamajiem konfliktiem. Par to mums jābūt pateicīgiem – kur gan mēs nonāktu, neviena nebrīdināti?

Padomāsim un noteiksim, kādus brīdinājumus jau esam saņēmuši! Par ko tie bija? Kuras no mūsu domām un kāda pašreizējā uzvedība var novest pie iespējamām jaunām konfliktsituācijām ar citiem cilvēkiem? Kāda pamācība mums tādā gadījumā būtu jāizprot? Kāds pozitīvs nolūks būs iespējamajam konfliktam, ja tas notiks? Kā mēs varam mainīt savas domas, uzvedību, lai no tā izvairītos jau iepriekš? Kādi varētu būt efektīvākie un drošākie jaunie uzvedības veidi?

 

[1] Upuris– dzīva būtne (parasti cilvēks), kas ir pakļauta tiešai vardarbībai.

[2] Tirāns- cilvēks, kam ir raksturīga patvaļīga, nežēlīga, varmācīga izturēšanās pret citiem cilvēkiem.

[3] Negatīvs– tāds, kurš vēršas pret kaut ko, parasti nevēlamā veidā, nosodot un noniecinot otru..

[4] Pozitīvs– tāds, kurā izpaužas apstiprinājums, piekrišana; tāds, kam ir gaidīts, vēlams rezultāts; tāds, kas ir atzīstams, uzskatāms par labu, vēlamu, arī derīgu; tāds, kas ir labs, vēlams, arī derīgs.

 

[5] Cēloņsakarība– sakarība, ko noteic cēloņu iedarbība uz sekām.

Pedagogs.lv , ,

Izsaki savu viedokli!

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *