Vārda dienas: Valts, Rinalds, Rinalda , Rainis, Rainita, Rainolds, Rina, Rīna, Rinaldo, Rinalts, Vaits, Valta, Valtis

Raksts

Pirms 147 gadiem, 1871. gada 6. aprīlī dzimis latviešu rakstnieks Ernests Birznieks-Upītis

Rakstnieks (īstajā vārdā Ernests Birznieks) teicis: „Piederu pie tiem stāstītājiem, kuri mazāk nodarbojas ar fantāziju, bet vairāk pakļaujas dzīves īstenībai. Katram manam kaut visīsākam notēlojumam ir pamatā kāds paša pārdzīvots notikums dzīvē vai arī dzirdēts un iekšķīgi stipri izjusts gadījums. Un jo agrākā bērnībā šāds gadījums pārdzīvots, līdzi izsāpēts un izraudāts, jo spilgtāks tas iznācis, vēlāk uzrakstot.”

Ernests Birznieks-Upītis dzimis 1871.g. 6.aprīlī Tukuma rajona Dzirciema pagasta „Bisniekos” rentes saimnieka ģimenē.

Lauku mājas parasti dzīvo īsāku mūžu nekā koki. Dzirciema „Bisniekos” piecžuburu liepa kļuvusi par vissenāko laiku liecinieci. Izsīkuša strauta malā, ošu gravas plecē tā stāvējusi stalta un mājīga jau rakstnieka bērnu dienās.„Jaunībā mana mīļākā vieta bija vecā liepa, kur pašā stūrī no staba varēja iekāpt. Šeit biju ierīkojis īpatnēju ligzdu: savācis no zariem un lapām sev ļoti īpatnēju guļas vietu, kur lasīju, rakstīju, bet pa lielākai daļai, skatoties debesīs, fantazēju,” tā Ernests Birznieks-Upītis atceras vareno koku.

1874.g. mirst rakstnieka tēvs.

Nākamais rakstnieks auga mātes un vecmāmiņas paspārnē. Savās atmiņās Ernests Birznieks-Upītis par viņām raksta: „Bez pātariem un guldināšanas ar māti man iznāca maz darīšanas. Mūžīgi viņa bija aizņemta ar tekošiem, steidzamiem darbiem . . . Runāt viņa runāja maz un tikai visnepieciešamāko.” Citādas attiecības veidojās ar vecmāmiņu: „Ar viņas atnākšanu iesākās man pavisam jauna dzīve. Viņa zināja neizsīkstošus krājumus tautasdziesmu, pasaku, teiku, parunu. Katra parādība, katra lieta dabūja savu dvēseli – ir vējš aiz loga, ir slota kaktā, ir dūrainais cimds krāsns rovītī.” Klausīdamies vecmāmiņas Billes Freibergas stāstus, Bisnieku Ernests mācās vērot dzīvi ar tās patiesību un netaisnībām, mācās šķietami niecīgos atgadījumos saskatīt notikumu valdzinājumu un izjust to atstāstījuma burvību. Mācās tuvības izjūtu dabai, kopības un līdzjūtības izjūtu visam dzīvajam. Agrā bērnībā izraisītā interese par latviešu folkloru ir arī pirmais drošais tilts uz grāmatu literatūru. „Bisniekos” viņš ar saviem pirmajiem apzinīgajiem dzīves soļiem aug starp lielajiem un iegūst savu bērna nosaukumu Pastarītis, un īstenībā viņa audzinātāji kļūst visi saimes ļaudis. Visi lauku sētas notikumi spilgti un iespaidīgi atrod savu atspoguļojumu bērna uztveres prizmā.

1880. – 1886.g. Ernests Birznieks-Upītis mācās Dzirciema pagasta skolā.

Viņš aizrautīgi piedalās tautas dziesmu un pasaku vākšanā. Pierakstīto iesūta Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijai. Vēlāk rakstnieks izsakās: „Ja es nebūtu sācis tautas pasakas uzrakstīt, varbūt es literatūrai nemaz nebūtu pievērsies.”

1887. – 1889.g. rakstnieks apmeklē Tukuma „pilsētas skolu”.

Te viņa atmodinātajai literārajai interesei un pirmajiem mēģinājumiem literārās pašdarbības laukā rodas nopietni šķēršļi. Tukuma skolā valda krass cariskās pārkrievošanas režīms. Noliegta ne tikai jebkura interese par latviešu folkloru un latviešu literatūru, noliegta arī latviešu valoda. Dabiski, tādos apstākļos izraisās aizrautīga pieķeršanās skolotājam Līcītim, kurš paklusām mēģina lauzt un ignorēt krasos noteikumus. Viņš ļauj atsevišķiem centīgākiem skolniekiem ierasties savā dzīvoklī, dod lasīt latviešu grāmatas, stāsta par latviešu literatūru un mudina Birznieku neatmest literatūrai ar roku. Pieķeršanās Līcītim ir tik liela, ka ar šī skolotāja vārdu saistās arī jaunā rakstnieka pseidonīma izveidošanās. „Gar līcīti tek upīte, un tā līdztekus Līcītim radās Upītis,” vēlāk atceras pats rakstnieks. Tā Ernests Birznieks pieņēma pseidonīmu „Upītis”. Visi viņa darbi, pirmo stāstu grāmatu ieskaitot (1900.g.), parakstīti ar šo pseidonīmu (bez vārda un arī bez jebkādiem iniciāļiem). Tikai tad, kad deviņdesmito gadu beigās un 20.gs. sākumā arvien biežāk presē sāk parādīties Andreja Upīša vārds un kalendāros iespiež stāstus vēl kāds trešais Upītis, Birznieks izveido no pseidonīma un īstā vārda salikteni, kas tad uz visiem laikiem nostiprinās kā rakstnieka vārds.

1889.g., pēc Tukuma pilsētas skolas beigšanas rakstnieks pašmācības ceļā sagatavojas eksāmeniem, nokārto tos un iegūst skolotāja tiesības. 1889.g. viņš atgriežas Dzirciemā. Sākumā strādā par mājskolotāju Dzirciema muižā, pēc tam mežziņa Jēgermaņa ģimenē.   1891.g. „Baltijas Vēstneša” 11. numurā iespiests pirmais Birznieka-Upīša darbs – stāsts „Māte”.  1891.g. „Baltijas Vēstnesī” iespiests Krilova fabulas „Zoss” Ernesta Birznieka-Upīša tulkojums.   

1892.g., Dzirciema muižā strādājot, rakstnieks saraksta ari savu pirmo garāko stāstu iz klaušu laikiem „Zaldāta līgava”, kurš veidots pēc vecmāmiņas nostāstiem.

1893. – 1921.g. dzīvo Kaukāzā (Ļenkoranā, Dagestānā, Balahanos) un strādā par skolotāju, bibliotēkas vadītāju, naftas firmas ierēdni. 

1893.g. rudenī Ernesta Birznieka-Upīša dzīve pagriežas jaunā gultnē. Mežzinis Jēgermanis dodas uz Kaukāzu, un mājskolotājs ceļo līdzi saviem audzēkņiem. Kaukāza periodā Birzniekam-Upītim sāk parādīties stāsti ar lielu māksliniecisku vērtību. Ārpus Latvijas dzīvodams, viņš raksta galvenokārt par latviešu zemnieku dzīvi. Kaukāzā pavadītie gadi dod bagātu vielu daiļradei. „Džamaledins un ērglis”, „Sadursme”, „Kadīriņš” veido neaizmirstamas lappuses Ernesta Birznieka-Upīša Kaukāza stāstos . Taču, lai cik ilgi rakstnieks ir projām no dzimtenes, kontakti ar tautas likteņgaitām, ar kultūras dzīves notikumiem nepārtrūkst ne brīdi.

„Ko nozīmē pirmie bērnības iespaidi: cik pēdējos piecpadsmit gados nav redzēts burvīgu jauku vietu, tomēr atmiņā visdziļākā kaktiņā iespiedušies mūsu dzimtenes samērā nelielie pakalni, gausās upītes un nabadzīgā daba. Un tomēr tas daudz mīļāks, tuvāks, uz turieni velk visu mūžu.” Pilsoņu karš piespiež Ernestu Birznieku-Upīti atstāt Kaukāzu.

1900.g. iznāk pirmā Ernesta Birznieka-Upīša stāstu grāmata „Upīša stāsti”. 

Gadsimtu mijā iznākušie stāsti nodrošina Birzniekam-Upītim rakstnieka vārdu un ļoti lielu popularitāti. Sevišķi populārs kļūst Pelēkā akmens stāstu cikls. Te jau izkristalizētā veidā parādās Birznieka-Upīša reālisma īpatnības. Labi šo ciklu raksturo Andrejs Upīts: „Birznieka-Upīša „Pelēkā akmeņa stāsti” pieder pie tā vislabākā un vērtīgākā, kas mums līdz šim radies tautas dzīves objektīvajos, reālos notēlojumos.” Dziļš humānisms, kas caurauž „Pelēkā akmens stāstus”, zemnieku dzīves drūmā patiesība, lieliski cilvēku raksturu zīmējumi, koncentrēta, emocionāla izteiksme, plašs zemteksts – tās ir īpašības, kas šos stāstus bez iebildumiem ievirza latviešu klasiskās literatūras zelta fondā.

1908.g. Rīgā nodibināja izdevniecību „Dzirciemnieki”.

Kaukāzā dzīvodams, Ernests Birznieks-Upītis nodibina izdevniecību labāko latviešu un cittautu grāmatu izdošanai. Šī izdevniecība darbojās no 1908. līdz 1914. g . un 1921. – 1922.g. „Dzirciemnieki” izdeva pavisam 67 grāmatas, galvenokārt latviešu autoru (J. Akuratera, Aspazijas, K. Ieviņa, J. Jaunsudrabiņa, L. Laicena, Raiņa, A.Upīša, Ernesta Birznieka-Upīša) oriģināldarbus, kā arī krievu un ārzemju rakstnieku darbu tulkojumus. Izdevniecība ar regulāriem honorāriem atbalstīja Raini, Aspaziju, J. Jansonu-Braunu, kas atradās emigrācijā ārzemēs. „Dzirciemnieki” izdeva arī A. Upīša sastādīto almanahu „Vārds” (1912-1913).

1912.g. un 1913.g. Ernesta Birznieka-Upīša stāsti sakopoti vēl divās grāmatās – „No rīta” un „Pret vakaru”.

Galvenā tematika šajos stāstos ir zemnieku dzīve gadsimtu mijā. Daži no šajos krājumos publicētajiem stāstiem attēlo arī dzīvi Kaukāzā.

1914.g. atsevišķā grāmatiņā pirmo reizi iznāk „Pelēkā akmens stāsti”.

1921.g. Ernests Birznieks-Upītis atgriežas Latvijā un apmetas Rīgā.   1922.g. sāka izdot laikrakstu „Vārds”, strādāja žurnālos „Domas” un „Varavīksne”, aktīvi sadarbojās ar A. Jesena vadītajiem žurnāliem „Jaunības Tekas” un „Mazās Jaunības Tekas” – abos žurnālos publicēti Ernesta Birznieka-Upīša oriģināldarbi un tulkojumi. *Grāmatā izdots Ernesta Birznieka-Upīša Kaukāza stāstu cikls – „Kaukāza kalnos” (1924.g.), „Kaukāza stāsti” (1.-2., 1927).

Ar saviem Kaukāza stāstiem Ernests Birznieks-Upītis ienāk mūsu literatūrā kā viens no pirmajiem latviešu rakstniekiem, kas izvērš tautu draudzības tēmu. Stāsti ir sirsnības, draudzības un cilvēcības caurstrāvoti, it īpaši bērnu attēlojumi („Kadiriņš”, ‘Radžaba dienas darbs”, „Mazie jātnieki” u. c.). Autors dziļi izjutis un izpratis bērnu pārdzīvojumus.

1927. – 1934.g. ir Rīgas pilsētas Bibliotēku centrāles vadītājs.   Pārējais laiks viss tiek ziedots literāram darbam.

Ernests Birznieks-Upītis publicē daudz oriģināldarbu un virkni tulkojumu. Daļēji viņš turpina to pašu darbu, ko bija pasācis Kaukāzā: raksta stāstus par latviešu zemnieku dzīvi un stāstus ar Kaukāza dzīves tematiku.

Šajā laikā izveidojas arī jauna darbības nozare – bērnu literatūra.

Daži mēģinājumi šajā nozarē jau aizsākti Kaukāzā. Tā 1904.g. „Jaunības Draugā” iespiests stāstiņš „Mūsu lācēns”, taču tam vairāk gadījuma raksturs. Turpretī tagad šī literatūras nozare pakāpeniski kļūst par dominējošo. Kā ierosinātājam liela nozīme Jesena „Jaunības Tekām”, bet „galvenais iemesls būs tas, ka man visu garo mūžu ir bijusi tā lielā laime būt vienmēr ar bērniem kopā, sajust viņu mīlestību un izjust viņu tuvumā sevišķi aplaimojošu siltumu. Un taisni varbūt šīs siltās jūtas liek aizmirst garo gadu nastu un sirdī turēt sevi vēl pavisam jaunu”, paskaidro pats autors.

Sevišķi lielu popularitāti iegūst „Pastariņa triloģija” („Pastariņa dienas grāmata” – 1922; „Pastariņš skolā” – 1924; „Pastariņš dzīvē” – 1924). Triloģija ir rakstnieka bērnības un jaunības tēlojumu virkne, kurā atainojas paša rakstnieka pārdzīvotais, pieredzētais, novērotais. Par sevi rakstnieks runā tāpēc, lai skaidrāk parādītu tos cilvēkus, ar kuriem viņam bērnībā nācies sastapties. „Pastariņa dienasgrāmata” sniedz spilgtu priekšstatu par apstākļiem, kas bērnībā un jaunībā ietekmējuši rakstnieka uzskatus un mākslinieciskās personības veidošanos. Spēcīgi attēlota latviešu lauku sociālā vide laikā no 1874. līdz 1893. gadam un desmit gadu vērojumi Kaukāzā. Jau no mazām dienām Pastariņš ieaug darba dzīvē. Raksturīga ir „Pastariņa dienasgrāmatas” kompozicionālā uzbūve. Daudzos tēlojumos („Ziemas nodarbošanās”, „Siena pļaušana”, „Labības vešana”, „Rijas darbi”, „Kartupeļu rakšana” u.c.) autors stāsta par kāda lauku darba veidu. Birznieks-Upītis rāda sava mazā varoņa gaitas lauku darbu ikdienā. Darbs Pastariņam ir rotaļa, kuru zēns veic ar prieku un aizrautību. Birznieka-Upīša bērnu tēli māca saskatīt darba procesā skaistumu, interesantumu. Pastariņš izjūt sava darba uzdevuma nozīmību, redz sava darba nepieciešamību un jēgu. Ernesta Birznieka-Upīša Pastariņa triloģijā izcili nozīmīgs gan raitais bērnības tēlojums, gan spilgtais laikmeta kolorīts. Edgars Damburs par „Pastariņa dienasgrāmatu” teica: „Rakstnieks ar savu Pastariņu vēlējies pateikt: ta es augu, dzīvoju un cīnījos. Tāds bijis mans Dzirciems; ta ritēja dienas un gadi tālajā kalnu pasaulē, kas kļuva tikpat tuva un mīļa kā dzimtā puse. Un saglabāts vairāk labais: darba tikums, biedriskums un draudzības gars.”

Tāpat ar atsaucību bērni uzņem „Nīnas pasaciņas” (1. – 2., 1922-1924..g.).

Šīs pasaciņas Ernests Birznieks-Upītis stāsta savai piecus gadus vecajai meitai Nīnai 1922. gada vasarā, dzīvodams Zentenes Pakuļos. Te dzīvnieki un lietas kļūst par pasaku varoņiem un izveido savdabīgu literāru enciklopēdiju, kuras uzdevums iepazīstināt bērnus ar dabu. Katra mazā pasaciņa, tēlojums atklāj jau pazīstamo augu, kukaiņu, putnu, dzīvnieku īpašības, atsedz reālas dzīves ainas. Kukaiņi un dzīvnieki dzīvo savu īpatnējo, bērniem tuvo dzīvi, sarunājas sava starpā un ar bērniem viņiem saprotama valodā (piemēram, pasakā „Sienāzis”).

Īpaši daudz rakstnieks runājis par bērnu un dzīvnieku draudzību. Rakstnieks cenšas panākt lai bērni jau agri mācītos novērot, iepazīt un līdz ar to iemīlēt dabu. Tādēļ E. Birznieks-Upītis ne tikai attēlo dzīvnieku pasauli, bet palīdz arī izprast dabas likumus. Autors izskaidro, kādēļ dzīvniekiem un putniem radušās viņiem raksturīgās īpašības, parāda organisma pielāgošanos apstākļiem, tā vedinot bērnus loģiski domāt. Dabas parādības un cilvēku sabiedrības attīstības gaitu rakstnieks skata kopsakarā un attīstībā (piem., pasakā „Bērzs un egle”). „Nīnas pasaciņās” plaši izmantota personifikācija. Tā palīdz labāk atraisīties bērnu iztēlei. Humors, rotaļīgums un dziļa nopietnība saista bērna uzmanību „Nīnas pasaciņās”.

E. Birznieks-Upītis stingri ievērojis prasību pēc sižetiskuma, liekot darboties pašiem dzīvniekiem, putniem, augiem. Sižeti ir reāli, parastajos ikdienas notikumos autors saskata daudz interesanta, jauna. Pie tam dzīvnieku valsts izskaidrota zinātniski, jo rakstnieks allaž izvirzījis par savu daiļrades principu – bērniem stāstīt tikai patiesību.

Pēc tam var minēt veselu virkni sekojošu grāmatu bērniem: „Bucis un Ulla” (1924.g.), „Rīta saulīte” (1924.g.), „Mazo gaitas” (1925.g.), „Mūsu draugi” (1925.g.), „Vecā liepa” (1925.g.), „Dzīves ceļos” (1926.g.), kurās var gūt daudz nozīmīga kā bērni, tā arī pieaugušie.   E. Birznieka-Upīša darbi bērniem noder kā labs estētiskās audzināšanas līdzeklis.

Rakstnieks atsedz dabas skaistumu, krāsu bagātību un daudzveidību, sniedzot daudz interesantu ziņu.

1934.g. pēc K. Ulmaņa apvērsuma E. Birznieks-Upītis tika atlaists un izslēgts no Rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības. Ernests Birznieks-Upītis pārtrauca literāro darbību līdz 1940.gadam, kad pievērsās galvenokārt tulkošanai.

1940.g. Pēc Latvijas okupācijas E. Birznieks-Upītis iestājas Rakstnieku Savienībā.

1941.g. Okupācijas vara par izciliem nopelniem literārā un sabiedriskā darbā Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs viņam piešķir Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukumu.

Iznāk plašāka Ernesta Birznieka-Upīša stāstu izlase. Izlases ievadā Andrejs Upīts sniedz analizējošu rakstnieka literāro darbu vērtējumu.

1941.g. aizsākto padomju rakstnieka darbu pārtrauc vācu iebrukums. E. Birznieks-Upītis nepagūst evakuēties. Vācu okupācijas laikā viņš slēpjas Dzirciemā. Drošākais patvērums tad ir radu mājas – Zentenes Pakuļi. Te tiek sagaidīta Dzirciema atbrīvošana no vācu okupācijas, ko nomaina atkārtota padomju oku[ācija, kurai E. Birznieks Upītis ir lojāls.

Pēckara gados Birznieks-Upītis dzīvo galvenokārt Lielupē. Visa viņa uzmanība pievērsta bērnu literatūrai.

Cita pēc citas rodas grāmatas mazajiem lasītājiem. Starp tām jāmin „Pasakas un stāsti” (1946.g.), „Mūsu sēta” (1946.g.), „Par gudro vārnu un ļauno sesku” (1949.g.), „Mazmeita Dace” (1946.g.), „Kustīgais Jānītis” (1957.g., abu pēdējo faktiskais autors A.Birkerts) u. c.

Kaut arī šajos izdevumos daļa darbu atkārtojas, tomēr sirmā rakstnieka deva bērniem ir ļoti plaša. Ļoti savdabīgi ir Birznieka-Upīša stāstu cikli. Dažreiz cikla kopsakarīgo līniju veido viens galvenais varonis. Šī varoņa piedzīvojumi tad sadalās atsevišķos posmos – atsevišķos stāstos. Tādi cikli ir „Mazmeita Dace” un „Kustīgais Jānītis”. Ir arī tāda veida cikli, kā, piemēram, „Mūsu sēta”. Te rakstnieks izvēlas šauru vidi – kādas mājas sētu – un atrod bagātu notikumu norisi ik uz soļa. Šādam stāstījuma veidam sava audzinoša nozīme. Tas pievirza mazā lasītāja uzmanību visam, kas noris apkārt, māca vērot. Visiem šiem Ernesta Birznieka-Upīša bērnu stāstiem ir vēl kāda raksturīga īpašība. Vienalga, vai autors liek savi tieši manīt vai ne, vienmēr aiz katra stāstījuma jūtama autora sirsnīga līdzdalība, sirsnīga interese par to, kam viņš stāsta. Tā ir interese par mazo cilvēku, kurš sper pirmos soļus lielajā dzīvē.

Pēckara gados E. Birznieks-Upītis publicē atmiņas par J. Raini, A. Upīti, L. Paegli, Sudrabu Edžu u. c.

1947.g. par izciliem nopelniem latviešu literatūras attīstībā. Ernestam Birznieksam-Upītim piešķirts Latvijas PSR Tautas rakstnieka nosaukums.

Mūža nogalē Ernests Birznieks-Upītis pievērsies arī tulkošanai. Viņš tulkojis citu tautu – austriešu, fraņču, vācu, šveiciešu, angļu, ķīniešu, arābu un āfrikāņu – pasakas.

E. Birznieks-Upītis mirst 1960.g. 30. decembrī Rīgā, apbedīts Lielupes kapos.

1967.g. Ernesta Birznieka-Upīša dzimtajās mājās Tukuma rajona Zentenes pagasta „Bisniekos” atklāts memoriālais muzejs.

Izmantotā literatūra  Birznieks-Upītis Ernests// Latviešu rakstniecība biogrāfijās.- Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1992.- 53. – 54. lpp.  Birznieks-Upītis Ernests // Latvijas enciklopēdija. – Rīga: SIA „Valērija Belokoņa izdevniecība”, 2002.- 692.lpp.  Birznieks-Upītis Ernests // Latvijas Padomju enciklopēdija. – Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1983. – 1. sēj.- 45.-46. lpp.  Damburs E. Senu dienu stāsts // E. Birznieks-Upītis. Pastariņa dienasgrāmata.- Rīga: Liesma, 1975.- 5.  Ernests Birznieks-Upītis // A.Stikāne. Latviešu bērnu literatūra.- Rīga: Zvaigzne, 1977.- 86. – 94. lpp.  Grigulis A. Reālistiskās mākslas meistars Ernests Birznieks-Upītis // E. Birznieks-Upītis. Kopoti raksti.- Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1960.- 1.sēj.- 7.-20. lpp.  Viese S. No vecās liepas, no vecmāmiņas // Viese S. Pie sliekšņa, pie avota.- Rīga: Zvaigzne, 1989.- 104. – 111. lpp.

http://bibliogid.lcb.lv/index.php?rub=7&event=show&id=7

Komentē

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Show Buttons
Hide Buttons