Lai arī pēdējo mēnešu laikā notikušas aktīvas diskusijas par valsts valodas lietošanu mācību procesā mazākumtautības izglītības iestādēs Latvijā, iesākumā svarīgāk būtu garantēt mācības valsts valodā pašiem latviešiem. Un šeit runa būs par pirmsskolas apmācību procesu Rīgā, kur daudzo sistēmas nepilnību dēļ diskriminēti ir tieši latviešu valodā runājošie. Tad, nu, pēc kārtas.
Pirmkārt, nedaudz par vēl aizvien nesakārtoto rindu sistēmu, ar ko viss sākas. Iemesls, godīgi sakot, ir gaužām vienkāršs. Ja viens bērns tiek pieteikts trīs dārziņos gaidīšanas rindā, tās tiek vienkārši automātiski uzpūstas un rodas “mudžeklis”. Ja būtu iespējams bērnu reģistrēt tikai vienā dārziņā, tad ikvienam būtu redzams, kurā iestādē vispār būs iespējams saņemt savu kārtu. Tostarp mūsdienu tehnoloģijas ir pietiekami attīstītas, lai izveidotu pārskatāmu sistēmu, kur varētu pat noteikt precīzu laiku, kad konkrētais bērns tiktu uzņemts bērnudārzā utt. Attiecīgi vecākiem būtu iespēja pašiem pieņemt lēmumu par to, vai gaidīt ilgāk uz sevis izvēlēto dārziņu, vai tomēr būt gataviem veikt garāku maršrutu līdz tai iestādei, kurā ir vietas. Vismaz būtu pārskatāmība.
Tad, nu, paturpināsim par sistēmas ķēdi, kas noved līdz haosam izglītības procesā. Lai risinātu dārziņu jautājumu, mazākumtautības pirmsskolas izglītības iestādēs tiek veidotas latviešu grupiņas, tostarp šīs grupiņas nereti komplektēts no dažādu vecumu bērniem. Pirmkārt, šie latviešu bērni nereti ir spiesti mācīties krievu valodā, jo grupiņas pedagogiem šad un tad nepieciešams atvaļinājums, dažkārt audzinātāji mēdz slimot vai arī bērnu skaits slimības dēļ ir tik neliels, ka, ekonomējot finanses, bērni visu faktoru rezultātā tiek “izmētāti” pa krievu grupiņām. Otrkārt, šajās jauktajās grupiņās nereti viens audzinātājs cenšas nodrošināt nodarbību laikā izglītošanu dažādu attīstības posmu un vecumu bērniem, kas liek padomāt par to, vai bērni vispār saņem atbilstošu izglītošanu mācību gada laikā.
Tāpat jāatzīmē vasaras brīvlaiki. Paldies Rīgas domei par to, ka tiek uzmeklēti bērnudārzi, kuros var uzņemt bērnu, kamēr ierastais dārziņš ir “atvaļinājumā”. Taču te mēs atgriežamies pie valsts valodas apguves latviešu bērniem, kuriem šajā situācijā dažkārt pat nav iespēja izvēlēties, jo bērns tiek vienkārši “iesviests” mazākumtautības iestādē. Varbūt tomēr būtu jāņem vērā to, ka šim bērnam kā psiholoģisku, tā jebkādu citu aspektu dēļ nebūtu piemērota izglītība mazākumtautības dārziņā krievu valodīgo bērniņu grupā.
Protams, paldies ikvienam valstsvīram, kurš ik pāris gadus vēlētājiem sola sakārtot pirmsskolas izglītības sistēmu. Taču te vairs nav runa tikai par nesakārtotajām rindām, bet gan par ķēdi, kas no tā izriet – vietas dārziņos nav, bet, ja ir, tad bērns var nesaņemt vecumam atbilstošu un pilnvērtīgu izglītību savā valsts valodā.
