Vārda dienas: Laimonis, Elvijs, Elva, Elvis, Laimis , Elvars, Elvi, Elviga, Elvigs, Elvija, Elvisa, Elviss, Elvo, Laimonds, Laimons, Laimonts, Laimutis, Laimzieds

Raksts

Netradicionāli: Kādēļ rodas vīrusi. Kāda ir to saistība ar dzīves jēgu?

Vīruss ir infekcijas ierosinātājs, kurš spēj vairoties tikai dzīvās cilvēka, dzīvnieka, auga vai baktēriju šūnās.

Vīrusu attīstības iemesls cilvēka organismā ir noteiktas kvalitātes enerģija, kurai ir destruktīvs raksturs, kuru organisms ražo iekšējo pašvērtējuma problēmu vai savas eksistences jēgas neizpratnes dēļ.

Vīrusu parādīšanās organismā cilvēkam signalizē par dzīvesprieka trūkumu viņa dzīvē, kādas ilūzijas sagrūšanu un pārdzīvojumu par to. Šāda vibrāciju (enerģijas) kvalitāte, kas rada vīrusiem labvēlīgu augsni, piemēram, saslimšanai dzimumceļā, var tikt radīta gan dzīves laikā, gan mantota dažādu programmu veidā (predispozīcija, vibrācija, informācija), kas satur senču vēstījumu par pazemināto dzīves vērtējumu, dievišķā zaudēšanu sevī, nevērtīgumu, vilšanos un ilgām pēc zaudētā.

Pārnestā programma var “gulēt” un aktivizēties situācijās, kad cilvēks izjūt dziļu vilšanos, pašvērtības krišanos, aizskartu godu, dzīves jēgas, kas eksistējusi iepriekš, zudumu. Cilvēka stāvoklis šādu pārdzīvojumu laikā, kurš pielīdzināms noteiktas kvalitātes enerģijai, kuru uztur esošā situācija un pārmantotās programmas, rada vislabākos apstākļus, lai inficētos ar kādu vīrusu.

Vispirms notiek inficēšanās, pateicoties apstākļiem, kas tiem rada labvēlīgu vidi, bet pēc tam vīruss, tāpat kā citas radības, kas grib dzīvot, sāk uzturēt šos viņa dzīvei labvēlīgos apstākļus – enerģētiski informatīvo cilvēka pazaudētības, apjukuma un pazemojuma fonu. Tas izrādās kā apburtais loks, kuru uztur divas puses – cilvēks, kurš domā un jūt noteiktā veidā, un vīruss, kurš vairojas un uztur inficēto enerģiju organismā.

Vīruss iekļūst šūnā un kļūst par daļu no cilvēka.

Lai nokautu vīrusu, ir jānogalina daļa no cilvēka. Medicīnā vīrusus ārstē ar preparātiem, taču vīruss barojas no enerģijas, cilvēka.
Cilvēks rij tabletes, taču nepārstāj domāt un justies bezjēdzīgi, pazemots, pazudis. Pretvīrusu preparāti iedarbojas uz visu iespējamo, tikai ne uz domām.

Lai nogalinātu vīrusu, cilvēkā ir jāizārstē tā iemesli, kas radījuši vīrusa dzīvotspējai labvēlīgas vibrācijas.

Ja cilvēks maina savu attieksmi pret sevi un pasauli, neatrod jēgu, kas sadziedē viņa pašvērtējumu, ilgas, skumjas, pazaudētības sajūtu, vīruss turpinās dzīvot un vairoties.

Agrīnā vecumā, piemēram, herpes vīruss parādās saaukstēšanās laikā uz lūpām. Cilvēks atvaira savas domas un paša attieksmi pret sevi un pasauli ar hiperaktivitātes palīdzību (karjera, ģimene, bērni, ceļojumi utt.). Vēlākos gados cilvēka aktivitāte samazinās, taču domu par sevi un nodzīvoto dzīvi ir daudz. Viss, kas ticis atgaiņāts, tagad pārņem un nomoka prātu, līdz ar to samazinās organisma vispārējā enerģētiskā aktivitāte.

Ko tur teikt – veci cilvēki sabiedrībā nav pieprasīti, arī saviem tuviniekiem bieži vien viņi nav vajadzīgi, tāpēc dzīves prieka viņos ir maz. Pievienojiet šim vēl nodalīšanos no dievišķā – ja vecs cilvēks nav ticīgs vai neapzinās savu saikni ar dievišķo pirmsākumu – lūk, lieliska augsne, kur izplesties herpes vīrusam (visaptverošam, Zoster). Šī ir ļoti smaga vīrusa forma, ar nopietnām sāpēm.

Medicīna šo vīrusu neārstē, tā sāk indēt padzīvojušo organismu ar dažādiem preparātiem, lai vīrusu pieklusinātu un atvieglotu sāpes. Visi šie preparāti ietekmē smadzeņu aktivitāti, cilvēks kļūst aizmāršīgs, apātisks, daudz guļ, domāšana kļūst lēnāka.

Lai kaut ko mainītu savā galvā un dvēselē, veciem cilvēkiem parasti pietrūkst spēka. Pie kam jau kopš bērnības ir izstrādājies ieradums ietiepīgi aizstāvēt savu pārliecību, līdz ar to ir gandrīz neiespējami mainīt vecu cilvēku vibrāciju (enerģijas) kvalitāti. Cilvēka galvā un dvēselē nav Dieva, nav sapratnes par lietu kārtību un dzīves jēgu. Bet dzīve aiziet nebūtībā.

Manai gados vecajai mammai herpes vīruss sāka aktivizēties uz lūpām līdz ar saaukstēšanos, – tas notika laikā, kad mans tēvs bija pārcietis insultu. Māte baidījās palikt viena, sašūpojās dzīves pamats… Herpes vīruss satrakojās un pieņēmās spēkā divus mēnešus pēc mana tēva nāves.

Dzīves jēga sāka klibot ar abām kājām, un herpes vīruss uzņēma tādus apgriezienus, sagādāja tik lielas sāpes, ka par tuvā cilvēka, ar kuru bija kopā nodzīvoti 60 gadi, nāvi māte bija spiesta teju vai aizmirst. Nebija ne laika, ne spēka sērām – visu pārņēma sāpes. Māte bija spiesta būt aktīva, ārstēties, meklēt izeju, lai izveseļotos, lai vīruss atkāptos.

Šis ir vēl viens acīm neredzams vīrusa uzdevums – likt šūnai aktivizēties. Vīruss dzīvo uz šūnas resursu rēķina, tāpēc, ja šūna grib izdzīvot, tai jākļūst aktīvākai vai arī jāmirst… Vīruss caur šūnu liek aktivizēties visam organismam – meklēt dzīves jēgu, virzīties pretī dzīves garīgajai pusei, jo materiālā pasaulē jau “visu atstrādāts” – gan karjera, gan ambīcijas, gan ģimene, bērni un pat noderīgums sabiedrībai jau bijis.

Atliek tikai viens – augstākais, garīgais, dievišķais. Tāpēc var uzskatīt, ka vīruss ir Augstākā saprāta sūtnis. Kā savādāk pievērst cilvēku pievērsties garīgumam? Tikai caur slimību. Neradīsi materiālā un garīgā līdzsvaru jaunībā, vecumdienās Visums “palīdzēs iedzīt nokavēto”.
Tātad – ja ievērojam “aukstumpumpas” uz cilvēka lūpām, – kaut kas nav kārtībā ar cilvēka dzīves jēgu, kaut ko arī nodevuši senči mantojumā… tas ir būtiski!

Komentē

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Show Buttons
Hide Buttons