Vārda dienas: Aleksis, Aleksejs, Alekss , Aleks, Alika, Aliks, Aļika, Aļiks, Pijs, Pius

Kaspars Bikše: mudināsim skolēnus atrast jaunas intereses un aktīvi darboties

27. marts, 2019

Kaspars Bikše: mudināsim skolēnus atrast jaunas intereses un aktīvi darboties

Svarīgākā laimes, veiksmes un panākumu garantija ir veselīga interese par dzīvi, par sevī un apkārt notiekošo. Tas ir tieši tas, kā tik ļoti pietrūkst daudziem skolēniem. Ne jau slinkums, cik tieši šīs īpašības trūkums noved viņus pie nesekmības vai labākajā gadījumā- pie viduvējības.

Ja skolēniem pajautātu, vai viņu dzīve skolā ir inte­resanta, tikai daži atbildētu: „Jā.” Interese ir galvenais sti­muls, kas uzlādē mūs ar enerģiju un vēlmi virzīties uz priekšu. Savukārt skolēni nebeidz žēloties par to, ka skolas dzīve zaudē savu novitāti un svaigumu, ikdiena kļūst vien­veidīga, rutinēta, tajā vairs nav dinamisma, viss rit ierasta­jā un apnicīgajā gaitā.

Tādā gadījumā liksim skolēniem atbildēt uz turpmāko jautājumu. Atbildi uz jautājumu, cik interesantas tev skolā šķiet: mācību stundas; klases kolektīvs; attiecības ar klasesbiedriem un skolotājiem; saskarsme  ar ģimenes locekļiem, draugiem, paziņām; ārpusstundu aktivitātes; tu pats!

Katram skolēnam ir sava komforta zona. Tās ir mācības, sabiedriskie darbi, pienākumi un skolas pasākumi, kuros viss jau iegājis ierastajās sliedēs, viss gluži labi funkcionē, arī īpašu problēmu it kā nav.

Skolēns instink­tīvi tiecas izveidot sev šādu komforta zonu, jo tur viņš jūtas relatīvi mierīgi, droši un pastāv zināmas garantijas, ka arī turpmāk būs tāpat. Taču liels šādas dzīves mīnuss ir – no­vitāšu deficīts.

Lielai daļai skolēnu (lai kādi viņi ekstrēmisti pēc dabas būtu) nepatīk eksperimentēt. Viņi jau iepriekš noraida viņiem nepazīstamas lietas, pat neizmēģinājuši tās, un tādējādi sev liedz iespēju kaut ko mai­nīt savā dzīvē, padarīt to dinamiskāku un daudzveidīgāku.

Interesējamies par jauno

Skolas dzīve – tas ir bezgalīgs Visums, kuram nav robežu. Mēs šajā dzīvē esam kā planēta, kas riņķo pa savu orbītu. Pamainīsim šo trajektoriju – un tad mēs ieraudzīsim, cik daudz izdevību, iespēju un dārgumu ir visapkārt! Mēs to neuzzināsim, kamēr virzīsimies pa ierasto maršrutu. Mūsu uzdevums tagad ir – nonākt saskarsmē ar jauno, nezināmo trajektoriju!

Varbūt kādreiz gribējām pievērsties kaut kam jaunam un interesantam, taču allaž atlikām to uz vēlāku laiku, aizbil­dinoties, ka tagad nav vaļas, ka to darīsim vēlāk. Nu šis “vē­lāk” beidzot ir klāt! Ir ļoti daudz iespēju iepazīties ar kaut ko jaunu. Minē­sim tikai dažus variantus. Katru nedēļu īstenosim kaut ko no šajā sarakstā sniegtā. Vai arī izdomāsim paši.

Ap mums droši vien ir cilvēki ar kuriem kontaktējamies gan dažādu iemeslu dēļ, gan arī bez kāda īpaša iemesla. Tie ir mūsu klasesbiedri, skolotāji, paziņas, draugi, radinieki. Šo cil­vēku vidū ir arī tādi, kas vienmēr ir tuvumā, taču mēs nezin kāpēc paejam viņiem garām un kontaktējamies vie­nīgi tad, kad mums kaut ko no viņa vajag.

Mēs pazīstam attiecīgo cilvēku tikai vienā aspektā, un mums par viņu ir izveidojies noturīgs tēls. Taču mēs nezinām, kas ir aiz šīs mums it kā zināmās fasādes. Pamēģināsim viņam(ai) tuvoties. Izrādīsim interesi par šo cil­vēku, nepaiesim viņam garām. Aprunāsimies, apjau­tāsimies par viņa dzīvi, par to, ko viņš dara, kādas ir viņa problēmas vai aizraušanās, atklāsim šajā cilvēkā sev ko jaunu, nezināmu. Nodibināsim jaunas pazīšanās. Lai mūsu dzīvē ienāk kaut viens absolūti nepazīstams cilvēks. Nav sva­rīgi, kur un kā mēs ar viņu iepazīstamies.

Painteresēsimies par kādu jaunu mūzikas vai māk­slas virzienu. Šai nolūkā varam vērsties pie cilvēkiem, kas orientējas mākslā un tajā orientējas. Tā, piemēram, kāds no paziņām aizraujas ar mūziku vai kaut ko citu, kas agrāk neietilpa mūsu interešu lokā.

Palūgsim, lai viņš pa­stāsta par to, pajautāsim, kāpēc tas viņam patīk. Pacen­tīsimies gūt no šīs mūzikas tādu pašu baudu, kādu gūst attiecīgais cilvēks. Aiziesim uz treniņu, pieteiksimies uz kādiem mums interesē­jošiem kursiem vai mācībām, apmeklēsim prezentācijas, lekcijas utt. Izmēģināsim jaunu sporta veidu, atradīsim sev kādu vaļas­prieku, aiziesim tur, kur nekad agrāk neesam bijuši. Mēs droši vien esam vairākkārt kaut kur aicināti, bet allaž esam atteikušies. Šoreiz neatteiksimies.

Ļausimies izmaiņām!

Daudzi skolēni vēlas mainīt ārpusstundu pasākumus, pulciņus, at­rast citu darbošanās sfēru, taču nevar to izdarīt, jo nezina, kam īsti pievērsties. Viņiem nav spilgti izteiktu dotību vai talantu, tāpēc nav skaidrs, ko izvēlēties. Viss šķiet vienlīdz interesants (vai neinteresants).

Patiesībā tā ir kļūda. Ikvie­nam cilvēkam ir kādas prioritātes, tikai šīs prioritātes ir jānoskaidro un jāvadās pēc tām. Kā to izdarīt? Precīzi formulēsim sev izvirzītos uzdevums. Tā, piemēram, mūsu mērķa formula varētu būt šāda: “Es atrodu sev jaunu un interesantu aizraušanos, kas piepildīs manu dzīvi ar jēgu un dos man prieku un morālu gandarījumu.”.

Meklēšanu var veikt, izmantojot visdažādākos paņēmienus. Iesakām izmantot tā saukto pielaikošanas metodi. Tās būtība ir vienkārša. Ilgāku laiku sev secīgi “jāpielaiko” visdažādākās nodarbošanās un jāatzīmē tās, kuras patīk un nepatīk.

Tā, piemēram, mēs “pielaikojam” sev skolēnu parlamenta vadītāja, korista, sporta deju virtuoza, mācību firmas, basketbolista, radiotehniķa utt. lomu. Vispār varam „pielaikot” visu, kas mums gadās ceļā.

Vai mēs vēlētos to darīt? Ja ne, tad kāpēc? Atradīsim katrā nodarbē visus plusus un to, kas mūs neapmierina. Plusus paturēsim prā­tā — tie veido apmierinoša darba tēlu. Mīnusi arī ir ļoti svarīgi – tie palīdzēs saprast, kas mums nepatīk. Tā visa rezultātā mēs beidzot sapratīsim, kas mums derēs, un precīzi formulēsim savu mērķi attiecībā uz vēlamajām interesēm, norādot aptuveno darbošanās veidu, saskarsmi ar cilvēkiem, brau­cienus, atbildību utt.

Ja mūs interesē savs bizness, taču nezinām, kur īsti likt lietā savus spēkus, šis paņēmiens var uzvedināt uz auglīgu ideju. Tālab vispirms formulēsim savu mērķi, kas saistīts ar biznesa idejas atrašanu: “Es kā spēlēdamies atrodu un pieņemu aizraujošu ideju par biznesu, kas pēc skolas absolvēšanas, gadu pēc darba uzsākšanas un bez lieliem starta ieguldījumiem ik mēnesi dod vairāk par 10 tūkstošiem eiro lielu peļņu.”

Pēc tam mums gluži vienkārši jāpastaigā un jāpavēro, kur un kādā veidā varam nopelnīt iecerēto naudu. Galvai jābūt pastāvīgi nodarbinātai ar to, un jebkura informācija mums jāizskata, izejot tikai no šā viedokļa. Mēs ejam pa ielu un skatāmies, kurš no ieraudzītajiem biznesa veidiem mūs apmie­rinātu (ja neapmierinātu, tad – kāpēc).

Tā, piemēram, mēs redzam preses izdevumu pārdošanas kiosku – mūs tas neap­mierina, jo ir pārāk daudz visdažādāko sīkumu, būs mil­zums rūpju- vajag kaut ko vienkāršāku. Tātad- nevis palikt tikai „nepatīk” līmenī vien, bet domāt plašāk, tas ir, „kā es to darītu viņa vietā”.

Ieraugām va­lūtas maiņas punktu — šāds bizness mums neiet pie sirds, tas ir bīstams, vajag kaut ko drošāku. Paziņa aicina iesais­tīties daudzlīmeņu mārketingā – mums tas nešķiet pievilcīgs, kontaktēšanās ar cilvēkiem, mūsuprāt, ir apgrūtinoša, vajag kaut ko tādu, kas ir saistīts ar datoriem un internetu utt. Pēc dažiem mēnešiem sapratīsim, ka, piemēram, ar interneta starpniecību labprāt pārdotu ogļraču darba apģērbu vai kaut ko citu.

Darbojamies

Dzīve – tā nebūt nav tikai vērošana un pārdomas, dzīve – tā ir darbošanās. Dzīves būtība ir pastāvīga kustība, pārvie­tošanās, mainīšana, pārvarēšana. Tiklīdz kustība izbeidzas, mums zūd sajūta, ka mūsu dzīve ir piepildīta. Un tad droši vien gribas kaut ko izdarīt, mainīt, lai sajustu, ka tā turpinās. Lielai daļai cilvēku ir nosliece aktīvu darbošanos aiz­stāt ar pārdomām par to.

Tā, piemēram, mums jāsalabo kāda lieta. Mēs varam stundām ilgi domāt vai runāt par to, ka ir jau laiks to izdarīt, ka vajadzētu šo lietu aizvest uz remont­darbnīcu, ka nav labi atstāt to nesalabotu. Mēs varam kritizēt sevi, cīnīties ar sevi, bet no tā nekas jau nemainās. Mūsu pārdomu rezultātā attiecīgā lieta pati no sevis nesalabosies. Ne­kas pats no sevis nenotiks.

Cits mehānisms, kas bloķē mūsu darbošanos, ir bezgalīgā šaubīšanās par to, vai es izdarīšu pareizi. Ja nu kļūdīšos? Tad visa enerģija tiek patērēta, nemitīgi meklējot argu­mentus “par” vai “pret”, bet reālu rezultātu nav. Vai pārtraukt iesākto? Vai pievērsties kaut kam citam? Vai kaut ko mainīt savā dzīvē vai visu atstāt tā, kā ir?

Visbiežāk šādas šaubīšanās rezultāts ir bezdarbība. Laikam jau šis izdzīvo­šanas instinkts kārtējo reizi attur mūs no jebkādām pārmai­ņām, jo to sekas ne vienmēr ir iespējams paredzēt. Tāpēc, ja gribam, lai mūsu dzīvē kaut kas mainītos, parādī­tos vai piepildītos, pajautāsim sev: “Bet ko es šodien esmu izdarījis, lai tas notiktu?”

Pārlūkosim uz ilgu laiku atlikto

Kam un ko (ieskaitot sevi pašu) mēs apsolījām, bet solīju­mu neizpildījām? Sastādīsim šo “nepabeigto darbu” sarakstu. Tie ir nelieli darbiņi, kuri tuvākajā laikā jāpaveic. Šie sīkumi mūs kavē sasniegt iepriekš izvirzītos mērķus. Iztēlosimies, ka esam šāds liels kuģis, kas droši dodas uz savu mērķi, bet mūs nemitīgi aizkavē dažādi sīki nepadarītie darbi, neizpildītas saistības. Pienācis laiks no tā visa atbrī­voties un pilnā gaitā doties pretī iecerētajam.

Priekšplānā izvirzīsim aktīvu darbošanos. Katru dienu iz­darīsim kaut ko tādu, kas mūs tuvinās savu plānu īstenošanai. Galvenais – nenododieties teoretizēšanai, ilgi neprātosim, bet gan aktīvi darbosimies. Ikreiz, kad galvā ienāks doma “labi būtu izda­rīt to un vēl to”, pajautāsim sev: kāpēc gan ne šodien?

Ja mēs to atliksim uz vēlāku laiku, piemērots brīdis var nepienākt. Tā ir noticis ar daudzām lieliskām iecerēm – to īstenošana tika aizvien atlikta, it kā cerot, ka viss notiks pats no sevis. Varbūt pat notiktu, jo Visums mūs atbalsta vēlmju īstenošanā, taču arī pašiem aktīvi jādarbojas. Tad varbūtība, ka iecerētais piepildīsies, daudzkārt palielinā­sies.

Uzdosim sev jautājumu: “Kas man tuvākajā laikā būtu jāizdara, lai līdz gada beigām es sasniegtu tādus un tādus mērķus?” Padomāsim, kādi soļi attiecībā uz katru mērķi mums tuvākā laikā būtu jāsper!

Šajā mēnesī mums jātiek galā ar nepabeigtajiem darbiem un jāvirzās uz priekšu izvirzīto mērķu īstenošanā. Cita lieta, ka ir grūti uzreiz atcerēties, ko tieši apsolījām vai grasījāmies darīt tā arī neizdarījām. Šos neizpildītos darbiņus, tiklīdz kāds ienāk prātā, tūlīt pat ierakstīsim savā plānotājā un būsim kā kuģa kapteiņi, kurš milzīgo transporta līdzekli vada tikai pēc viņa nospraustā kursa.

Pedagogs.lv , , ,

Izsaki savu viedokli!

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *