Vārda dienas: Māris, Mārica, Maigurs , Maris, Morics, Moriss, Steinārs, Stenlijs

Raksts

1989. gada 5. maijā LPSR Augstākā Padome pieņem Valodu likumu, ar kuru latviešu valodai tiek piešķirts valsts valodas statuss

Cīņu par latviešu tautas un tās valodas tiesībām uzsāk jaunlatvieši, bet pirmais oficiālais dekrēts par oficiāla statusa noteikšanu latviešu valodai tiek publicēts 1918.gada 4.janvārī, piešķirot latviešu valodai vienlīdzīgas tiesības ar krievu un vācu valodu.

Latvijas Republikas valodas politikā, tāpat kā visā iekšpolitikā, robežšķirtne ir 1934.gads, kad valoda kļūst par spēcīgu cittautiešu integrācijas līdzekli. Tad seko Latvijas inkorporācija PSRS, kad jāvadās no tā, ko tobrīd nolēmusi Maskava.

Tomēr jāteic, ka 1944. – 1959.gadā latviešu valodas aizstāvībā ir izdarīts nesalīdzināmi vairāk nekā t.s. L.Brežņeva stagnācijas gados un vēlākajā laikposmā. Pagājušā gadsimta 60. – 80.gados turpinās latviešu valodas pakāpeniska izspiešana no visdažādākajām lietojuma sfērām. Ceļš uz Valodu likumu ir neiedomājami grūts, un tas atklāj gadiem ilgi samilzušās starpnacionālās attiecības.

1988.gada 6.oktobrī latviešu valodai tiek piešķirts valsts valodas statuss Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā (LPSR). 1988.gada 27.oktobrī LPSR Augstākās Padomes (AP) Prezidijs izveido komisiju likumprojekta izstrādei par valodu lietošanu LPSR. Šo komisiju uzdod vadīt valodniecei Ainai Blinkenai, un tajā ietilpst 24 locekļi.

Izstrādātais LPSR Valodu likuma projekts 1989.gada 1.februārī tiek nodots tautas apspriešanai. Kad apspriež LPSR Valodu likumu, tūkstošiem cilvēku individuāli un kolektīvi pauž prasību – Latvijā latviešu valodu! Atšķirībā no 1988.gada rudens, kad lielākā daļa krievvalodīgo iedzīvotāju atbalsta valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai, līdz ar Interfrontes nodibināšanos viņu viedoklis diametrāli mainās. Atbilstoši Interfrontes programmai, formāli nenoliedzot iespējas latviešu valodai būt par valsts valodu, tiek prasīts atzīt par valsts valodu arī krievu valodu.

1989.gada 5.maijā pieņem LPSR Valodu likumu – vienu no pirmajiem toreizējās PSRS republikās. LPSR AP lēmumā „Par Latvijas PSR Valodu likuma spēkā stāšanās kārtību” tiek noteikts triju gadu pārejas posms. Saskaņā ar to Valodu likuma normas par obligātu lietvedības kārtošanu valsts valodā stājas spēkā tikai 1992.gada 5.maijā. Pakāpeniski vide latviskojas – tiek atjaunoti vecie ielu nosaukumi un uzraksti, valsts administratīvajā darbā sāk lietot latviešu valodu.

Pēc reālās neatkarības atgūšanas 1991.gadā Valodu likums tiek papildināts. 1992.gada 31.martā pieņem Latvijas Republikas likumu „Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valodu likumā”, kas vēl vairāk nostiprina latviešu valodas pozīcijas, vienlaicīgi garantējot minoritāšu valodu tiesības, jo Latvija ir Eiropas valsts ar visaugstāko minoritāšu īpatsvaru.

Taču Latvijas Republikas Satversmē latviešu valodu par valsts valodu nostiprina tikai 1998.gada 6.novembrī – 10 gadus pēc latviešu valodas pasludināšanas par valsts valodu.

1995.gadā Valsts valodas centrs pēc Saeimas deputātu grupas priekšlikuma sadarbībā ar sociolingvistiem un juristiem izstrādā jaunu Valsts valodas likumprojektu, ko iesniedz valdībai. Ministru kabinets (MK) pēc apspriešanas tā paša gada nogalē to nodod Saeimai.

Tajā laikā vienlaicīgi jauni valodu likumi tiek izstrādāti visās trijās Baltijas valstīs. Jāpiezīmē, ka Lietuvā un Igaunijā valodas likumus bez liekas ažiotāžas pieņem 1995.gadā, bet Latvijā Saeima likumprojektu sāk izskatīt tikai 1997.gadā. Likumprojekta pārtapšana par likumu ilgst gandrīz piecus gadus un atklāj Latvijas spēju vai nespēju aizstāvēt valsts intereses starptautiskā līmenī.

1999.gada 8.jūlijā jaunais Valsts valodas likums, būtiski papildināts un pielāgots Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) rekomendācijām, tiek pieņemts galīgā redakcijā. Likumu Saeimā pieņem ar pārliecinošu balsu vairākumu un nosūta Valsts prezidentei izsludināšanai.

No dažādām starptautiskām institūcijām (EDSO, Eiropas Padomes, Eiropas Komisijas u.c.) ienāk gan tieši, gan netieši mudinājumi likumu pārskatīt, mīkstināt dažas prasības un uzlabot juridiskos formulējumus. Nemainot likumu, netieši tiek apšaubīta Latvijai vēlamā virzība uz Eiropas Savienību (ES). Uz likumu ļoti operatīvi, balstot vietējo opozīciju, reaģē Krievijas Ārlietu ministrija.

Nesen ievēlētā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga iebilst pret latviešu sabiedrības ilgi gaidīto un 1999.gada 8.jūlijā Saeimas vairākuma pieņemto (73 balsis par, 16 pret, 8 atturējās), stingrāko Valsts valodas likumu un nosūta to Saeimai otrreizējai caurlūkošanai. A.Blinkena Latvijas zinātnieku savienības un Latvijas Radošo savienību padomes vārdā publicē rakstu „Paliksim nomodā par savu valodu” (Lauku Avīze, 1999, 25.nov.), kurā aicina visu sabiedrību tāpat kā 1988.gadā iesaistīties Valsts valodas likuma apspriešanā. Tomēr, mīkstinot valsts valodas prasības un tādējādi vājinot latviešu valodas pozīcijas Latvijā, likums tiek pieskaņots dažādām starptautiskajām normām un 1999.gada 9.decembrī pieņemts.

Pieņemtais likums ir vispārīgs, liberālāks, salīdzinot ar pirmo variantu, juridiski grūti interpretējams. Pieņemot likumu, latviešu valodas lietošanas noteikumu izstrādi Saeima deleģē valdībai. Lai īstenotu Valsts valodas likumu, 2000.gada 22.augustā MK pieņem 11 noteikumus. Bez tiem pastāv virkne noteikumu, kas iedzīvina speciālo likumu normas valodas lietošanas jomā. Pašvaldības ir tiesīgas izdot savus saistošos noteikumus fiziskām un juridiskām personām, ja ar valodas lietošanu saistīto jautājumu neregulē augstākstāvošs tiesību akts.

Apkopojot un izvērtējot sabiedrības diskusijas, ir secināts, ka visbūtiskākās atšķirības viedokļos saistās ar Valsts valodas likuma 6.pantu un MK noteikumiem nr.296 „Par profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamo valsts valodas zināšanu apjomu un valodas prasmes pārbaudes kārtību”.

Dzintra Hirša, LU LVI pētniece, bijusī Valsts valodas centra direktore, Valsts valodas likumu nosauc par „efektīgu Eiropas Savienības diplomātisko uzvaru.”

To laiku atminas arī valodniece Aina Blinkena: „Ar apbrīnu atceros, kā tas varēja notikt, ka tajos apstākļos, kad vēl nebija Latvijas Valsts, kad noteicošā bija viena lielā, kā toreiz sauca, starpnacionālās saziņas valoda, radās doma, ka latviešu valodai nepieciešams valsts valodas statuss.

Savukārt domājot par nacionālo valsti un nacionālo valodu, svarīga ir motivācija. Par to izteikušies ievērojami latvieši, piemēram, Zenta Mauriņa uzskata, ka bez valodas valsts nacionālās kultūras veidošana nav iedomājama. Ernests Blese domā, ka valoda ir vienojošs spēks starp visiem tautas locekļiem. Lai kādas pretestības mūs šķirtu, valoda mūs tuvina. Kamēr skan latviešu valoda, būs arī apvienota latviešu tauta.

Bet kas ir tautas augstākā vienotības forma? Tā ir valsts, un valsts nevar būt bez savas vienotas nacionālās valodas. Uz to mēs esam tiekušies kopš 19.gadsimta un ne tikai -mūsu tautasdziesmas ir apliecinājums brīnišķīgai latviešu valodai. Latvietis no dažādiem valodas variantiem (dialektiem, izloksnēm) centies izveidot vienu koptu literāro valodu, kas arī turpmāk varētu būt pamats nacionālai valstij un tautas vienotībai.

Kāds no mūsu valodas vēstures vērtētājiem ir teicis, ka varena ir tauta, kas divreiz vienā gadsimtā iegūst savu valsts valodu.”

Pazemība, zemzemība, kā es tevi nicināju… (O.Vācietis.)

Jāatzīst, ka, neraugoties uz šķēršļiem, pašreizējā situācija latviešu valodai ir nesalīdzināmi labāka, nekā tas bija pagājušā gadsimta 70.gados vai 80.gadu sākumā. Toreiz varēja uzskatīt, ka bija gandrīz notikusi rusifikācija, jo gan oficiālā (publiskos pasākumos un sapulcēs), gan sadzīves valoda (veikalos un iestādēs) bija krievu valoda. Skolās krievu valodas stundu bija vairāk nekā latviešu. Latviešu valoda brīvi funkcionēja tikai kultūrā un ģimenē.

Šobrīd mūsu valsts valodas nākotne ir atkarīga no tā, kas ar to notiek tepat uz vietas. Bieži vien, politiķu uzkūdīti, Latvijas krievvalodīgie domā, ka valsts valodas politika Latvijā diskriminē viņu tiesības. Politiķi melo, teikdami, ka rūpējas par krievu nākotni darba tirgū. Taču problēmas nebūtu, ja Latvijas cilvēki izrādītu viens otram cieņu un saprastu, ka ir jārunā tās valsts valodā, kurā viņi dzīvo.

Bažas nākotnē izraisa arī globalizācija (emigrācija/imigrācija) un demogrāfiskā situācija. Šķiet, būtu lieki atgādināt, ka valodas apguvē, kopšanā un saglabāšanā nozīmīga loma ir izglītības sistēmai. Lai arī VVA veiktais pētījums parāda, ka nav pamata runāt, ka latviešu valodu jaunieši neprot, medijos (Diena, Delfi) parādās citi viedokļi par jauniešu neprasmi rakstīt pārspriedumus, par trafaretām, pārāk samākslotām un gleznainām frāzēm, kas uzrakstītas sliktā valodā bez skaidras argumentācijas, rezumē Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijas priekšsēdētāja Anita Vanaga un Izglītības satura un eksaminācijas centra speciālists Kaspars Špūle.

Tirgus sabiedrībā, kur viss tiek pirkts un pārdots, arī komunikācija notiek šai kontekstā, proti, tiek izvēlēta izdevīgākā valoda. Steiga, virspusība un savtīgums ir Eiropas dzīves pamatā, norāda filozofe Maija Kūle, tie diktē arī valodas situāciju valstī. Tas, ka latviešu valodai ir dotas oficiālas tiesības, nepasargā to no apdraudētības kaut vai tāpēc, ka tā ir neliela valoda un izjūt milzīgu spiedienu no citām valodām.

Tai pašā laikā būtu savādi, ja, baidoties par valodas nākotni, mēs risinājumus rastu pagātnē, cenšoties valodu „iekonservēt”. Valoda ir krāsaina un dzīva parādība, kura attīstās un mainās. Tiesa, ejot līdzi laikam, nav jāaizmirst, ka valoda, pirmkārt, liecina par pašu lietotāju, viņa zināšanām un kultūras līmeni.

UNESCO prognozē, ka vairāk nekā puse no pasaules valodām nākotnē, iespējams, izzudīs. Ko jūs par to sakāt?

Dz. Hirša: „Ak, šīs prognozes un pēc tam vaimanāšana par to, ka valodas izzūd! Kāpēc? Tad, kad valodnieki piedāvā, kā šo valodu lietošanu veicināt, nez kāpēc neviens nereaģē. Pēc laika tikai konstatē faktu – valoda izmirusi.”

LV.LV: Jums nav bažu par latviešu valodas kā valsts valodas nākotni?

Dz. Hirša: „Kā valsts valodas – varbūt ne, bet es zinu to, ka valsts valodas statusu var nodrošināt tikai tad, ja valsts pati grib nodrošināt to. Tikai tāpēc, ka valodai it kā ir šis statuss, tā nekļūst par valsts valodu, un Latvija ir tas piemērs, kur tai ir šis nosaukums, bet būtībā tā nefunkcionē kā valsts valoda.

Ja daudzās vietās mēs nevaram saņemt pakalpojumus latviešu valodā, ja, darba kolektīvos strādājot, nevaram lietot latviešu valodu, ja starptautiskās konferencēs līdzās angļu, franču un vācu valodai nedzirdam jaunāko informāciju latviešu valodā, tad mēs neesam nodrošinājuši latviešu valodai šo statusu.

Ja Eiropas Savienības komisārs aicina Maskavu izteikt savas prasības, kam būtu jāpievērš uzmanība Latvijā, es to uzskatu par absolūtu iejaukšanos manas valsts iekšējās lietās.”

LV.LV: Kā vērtējat pašreizējo valodas vidi?

Dz. Hirša: „Es uztraucos par vidi, kas veido mūsu identitāti. Mēs dzīvojam Latvijā, bet izskatās, ka dzīvotu kur citur. Rīgā un citviet Latvijā, manuprāt, ir ļoti daudz nepareizu nosaukumu un nosaukumos daudz nepamatotu svešvārdu. Tas liecina par pašapziņu, savas patības noliegšanu. Piemēram, Fidži smaržas un Fidži kalni, daudzi pat nezina un nesaprot, kas tas tāds, – viņiem tas ir tikai skanīgs nosaukums. Nosaukumam jābūt saprotamam tajā vidē, kurā tas tiek veidots. Un tādu piemēru ir ļoti daudz.”

Stāvēt par valodu nozīmē stāvēt par Latviju

Kā latviešu tauta, skaitliski tik maza būdama, var palikt cilvēces vēsturē? – Ar kultūru. Ja gribam pastāvēt kā tauta, mums jākopj kultūra, tai skaitā valoda, kas ir tautas pamatvērtība un kultūras izpausme.

Un jāsāk ar sevi, ik palaikam apstājoties, atskatoties un koncentrējot spēkus, lai drošāk spertu nākamo soli. Šis ir pārmaiņu laiks, un tieši tagad, neraugoties uz zināmiem šķēršļiem, mūsu pienākums ir aktīvāk pievērsties latviešu valodas kopšanai, nostiprināšanai un popularizēšanai. Valodniekiem un politiķiem tas jādara, nevis apliecinot savas personas svarīgumu un manipulējot ar latviešu valodu kārtējās kampaņas laikā, bet gan tautas labā, jo valoda nepieder viņiem, valoda pieder tautai, kas to lieto.

Ir tā, ka mēs praktiski zinām, kā valodu kopt, jo mums ir virkne izcilu valodnieku, kas diendienā dara šo darbu, ir valsts institūcijas, kas rūpējas par latviešu valodu kā valsts valodu.

Taču svarīgāk par visu ir ikvienam uzturēt sevī latviešu valodas ideju. Pat ja aktīvi nepiedalāmies, savās domās un pārliecībā būsim kopā ar viņiem – tiem, kas to dara! Lai viņi visu laiku jūt, ka mēs esam klāt, ka mēs domājam.

Mēs visi esam valodas nesēji, mēs glabājam to sevī, un neviens mums valodu nevar atņemt. Pat citas valodas vidē mums tā jātur sevī un jāsargā.

, , , , , ,

Komentē

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *